Rebeka Busule par muzikālo gēnu un attiecībām ar slaveno brāli: "Man ļoti patīk mana dzīve"

Ar Rebeku satiekamies viņas darbavietā – Ventspils Kultūras centrā. Kādu brīdi stīvējamies, kādu uzrunas formu izvēlēties. Saku Rebekai, lai droši mani uzrunā uz tu, jo pārstāvam vienu paaudzi, bet viņa smalkjūtīgi atbild, ka tā ir bērnības trauma – sveši cilvēki uzrunājami uz jūs. Tā toreiz bija pieņemts, to mācīja gan ģimenē, gan skolā. Rebeka bērnību pavadījusi kopā ar māsu Sigitu un brāļiem Intaru, Ēriku un Lauri, kurus izaudzināja Ērika un Imants Busuļi.

Vecāki vienmēr prata iepriecināt

Pastāsti par vidi, kurā izaugi! Kādas vērtības iemācīja vecāki?

Īstenībā lielu dzimtenes un darba mīlestību, atbildību pret ģimeni, ka visi cits par citu rūpējamies, un es vienmēr, vienmēr zinu, ka pasaulē ir divdesmit pieci cilvēki, kuri mani atbalstīs, lai arī kāds būtu mans lēmums, savukārt es vienmēr atbalstīšu jebkura cita ģimenes locekļa lēmumu. Vienmēr būs cilvēki, kas būs manā pusē.

Mēs vienkārši svinam, priecājamies un ēdam bulciņas no mammas veikala. Mūsu attiecības ir veselīgas, stipras un dzīvas, mēs cits par citu tiešām interesējamies. Esam pieci bērni, katram ir otra puse un bērni, no kuriem daži jau ir pieaugušie, un, protams, mamma un tētis. Vecākiem ir trīspadsmit mazbērnu, mēs zinām, kur viņi mācās, kur grib iestāties, kas viņiem ar mīlas lietām, kad viņiem ir dzimšanas diena. Cenšamies braukt uz izlaidumiem un būt klāt citos svarīgos brīžos.

Kā vecākie jūs audzināja?

Kā jau visi vecāki – vienmēr darīja to labāko. Tētis bieži atgādināja un mudināja mūs mācīties, jo esam no vienkāršas vides, dzīvojām ļoti vienkāršos apstākļos. Augām tādos laikos, kad daudzbērnu ģimene nebija vērtība, valdīja stereotips, ka šāda ģimene saistās ar sliktu uzvedību un nekārtību, ir nelabvēlīga. Es tiešām ar šādiem stereotipiem saskāros, kad mācījos skolā. Biju teicamniece, bet draugi teica: “Kā tu vari būt tik normāla? Tu taču esi no daudzbērnu ģimenes!”

Ja atgriežamies pie vecākiem – mamma ir tā, kura nekad, nekad nepadodas. Viņa vienmēr atrod risinājumu – vienmēr paēdinās, apģērbs, aizvedīs. Ja ir sakrājies daudz darāmā, viņa prot samenedžēt un pateikt, kas šobrīd ir svarīgākais. Mēs, pieci viņas bērni, katrs skrējām uz savu pusi. Visi mācījāmies mūzikas skolā, mākslas skolā un gājām tautiņdejās, pat dziedājām daudzbērnu ģimeņu korī Rīgā, lai gan esam no Talsu puses. Visur bija jānokļūst ar autobusu. Vakaros bija mēģinājumi orķestrī, es biju ļoti atbildīga un katru vakaru pildīju mājasdarbus. Bija jāpaspēj arī spēlēt savu instrumentu.

Kurš tas ir?

No sešu gadu vecuma mācījos spēlēt flautu. Mamma un tētis nav mūzikā izglītoti cilvēki, bet viņi to prot klausīties ar sirdi, un tagad, atskatoties uz to laiku, ir jāatzīst, ka padomi un komentāri bija pietiekami profesionāli. Viņi ļoti interesējās par mūsu gaitām un darīja visu, lai mēs tiktu cauri mūzikas skolas džungļiem.

Un tie muzikālie bijāt jūs ar Intaru, ja?

Visi. Īstenībā visa mūsu dzimta, visa mūsu cilts ir ar muzikālu gēnu. Arī mani brālēni un māsīcas, visi pieaugušie krusttēvi, krustmātes – mēs visi esam dziedoši, visiem vienmēr patikusi pašdarbība.

Pastāsti par savām attiecībām ar māsu un brāļiem! Kādi tad jūs bijāt?

Mēs bijām ļoti, ļoti aizņemti. Mums bija saimniecība, lopi, pienākumi. Tētis pļāva zāli, mēs grābām sienu. Lai varētu sapirkt mūzikas instrumentus, vācām bietes. Es atceros lielu darbu un, ja godīgi, nezinu, vai manai personībai ir devusi labumu tā lielā strādāšana vai nav. Bet mamma ar tēti prata mūs pēc tam arī iepriecināt, atļāva braukt ar mašīnu vai dauzījās ar mums ezerā.

Kādas blēņas tu darīji bērnībā?

Man ļoti patika dedzināt, patika sveces un uguns. Atceros, ka es, maza meitene, zem gultas apakšas biju iedegusi sveces un nesapratu, kāpēc tētis pēkšņi aiz kājas velk mani no pagultes ārā un neļauj to darīt. Pēc tam viņš lika man uzrakstīt tautasdziesmu, kuru, protams, zinu vēl šodien. Tas bija tik gudri!

Busule ir Busule

Kā veidojās tavas attiecības ar Intaru?

Kopā augām, kopā gājām skolā, spēlējām vienā orķestrī, kopā mācījāmies Ventspilī. Mēs bijām viena komanda. Kad mācījāmies mūzikas skolā, daži domāja, ka esam pāris. Mamma bija noīrējusi dzīvokli, kas bija jākurina. Pildījām mājasdarbus, kopā braucām ar autobusu pa zaķi, nepirkām biļetes. Kad Ventspilī puiši sāka pievērst man uzmanību, ja viņi nesa ābolu, to dabūja arī brālis. Ventspilī mācījāmies vienā kursā, līdz ar to mums daudz kas bija kopīgs. Abi bijām pūtēju nodaļā. Intaram ļoti, ļoti agri parādījās spilgti izteikts mūziķa talants. Ir svarīgi, ka gadās ļoti zinoši, redzoši, gudri skolotāji, kas māk to visu attīstīt. Atceros, ka viņš uz burtnīcu malām zīmēja karikatūras. 

Cik tagad jūs bieži tiekaties? Par ko tērzējat?

Mēs runājam par saviem bērniem, kur viņi mācīsies. Kādam izlaidums, kādam jāmeklē dziedāšanas skolotāja. Būt ģimenē – tas ir būt mierā. Kopā pasēdēt pirtī, aiziet pastaigāties, garšīgi paēst, ar suņiem izdauzīties, braukt ar riteni, peldēties, kurināt ugunskuru un līdz rītam pie tā pļāpāt. Redzēt, ka visiem viss padodas un ka visi ir priecīgi, laimīgi. Un mūsu ģimenē tiešām tā ir. Mums patīk mājas ballītēs dejot ar mammu, brāļu sievām un mazajām meitenēm, tā ir kā neliela buršanās. Tu visu savirpuļo un vari spēcīgs iet tālāk. Mēs kopā dziedam, cits citu izjokojam, varam uzvesties brīvi, lai, izejot sabiedrībā, atkal varam būt formā.

Kā tu pieņem faktu, ka esi slavenā Intara māsa?

Es neesmu Intara māsa. Intars ir mans brālis. Ja man kaut ko prasa par Intaru, es tiešām nezinu neko vairāk par pārējiem. Mēs to nepārrunājam. Skaidrs ir viens – esmu kvēlākā Abonementa orķestra un Intara Busuļa fane, mani viņa daiļrade iedvesmo, uzrunā, es skaļi viņu klausos, man Intara koncerti neapnīk un neapnīk, es varu tos klausīties katru mēnesi. Šajā ziņā esmu absolūti neobjektīva, mani no sirds aizkustina brāļa daiļrade. Man ļoti patīk atrasties viņa aurā, un es domāju, ka ne tikai man. Es labi saprotu, par ko viņš koncertos runā. Un viņa sieva, protams, arī.

Tu lasi komentārus pie rakstiem par brāli? Vai tev nesāp, ja tie ir negatīvi?

Mana dzīve ir tik dinamiska, tik krāsaina, tik piepildīta ar dažādiem notikumiem, ka man tiešām nesanāk laika lasīt komentārus. Melošu, ja teikšu, ka pilnīgi nevienu komentāru neesmu lasījusi, bet nedrīkst aizrauties ar tādiem sīkumiem. Tie neko nenozīmē un nekādā veidā nepadara dzīvi vieglāku vai grūtāku. Jebkurā gadījumā esmu Intara pusē. Man ir bijušas situācijas, kad cilvēki nezina, ka esmu saistīta ar viņu, un blakus kāds runā kaut ko nepatīkamu, bet kauns pēc tam ir tiem citiem, nevis man. Bet es dzīvoju savu dzīvi. Nezinu, vai tas, ka Intars ir man brālis, man palīdz vai traucē. Saule ir saule, mēness ir mēness, Busule ir Busule – es nezinu, kā ir citādi.

Vai tu šobrīd esi attiecībās?

Par vīriešu uzmanību sūdzēties nevaru. Nekādā gadījumā negribu teikt, ka visi vīrieši ir cūkas, jo tā tas nav. Ar bērna tēvu apprecējāmies astoņpadsmit gados, man ir divi pieauguši un prātīgi bērni, taču mums ar vīru neizdevās saprasties. Tad sirdslietas mani atveda uz Ventspili, tā sanāca, ka krāsas starp mums pazuda, un izlēmām tālāk iet katrs savu ceļu. Ak vai, tas nebija vienkārši – pierast ar visu tikt galā pašai. Krīzes privātajā dzīvē ir baigā štelle. Paiet laiks, lai atkal varētu darboties un kaut kur lēkt iekšā. Visas grūtības mūs māca, bet varbūt tā ir iespēja?

Bet tev ir vajadzīgas attiecības, lai sajustos sievišķīga, vai arī vari būt pašpietiekama bez vīrieša?

Būšu banāla un teikšu tā, kā jau visi saka, – neviens mūs nevar darīt laimīgus. Nevienam to nevaram pieprasīt, neviens to nevar izdarīt. Tas tiešām ir atkarīgs no katra paša. Mēs katrs varam justies vientuļš vislielākajā pūlī. Man vēl daudz jāmācās, lai saprastu, kas man patīk. Ar gadiem jāprot ātrāk un trāpīgāk izvēlēties gan kleitu, gan cilvēkus.

Kas ir tie tavi mazie sievišķīgie prieciņi, kurus tev tomēr vajag?

Man ļoti patīk laiks, kad esmu viena pati mājās, kad nekur nav jāiet, nekas nav jādara. Patīk vienkārši slinkot, neko nedarīt un skatīties TikTok. Ir bijis tā, ka eju garās pastaigās, mazliet slēpņoju, ir tāda spēle Geocaching. Mani vientulīgie brīži ir tie, kad novelku kaut kādu strīpu, un sākas starts. Pandēmija manā dzīvē bija kā svētība, ar tik interesantām lietām nodarbojos, no Piejūras brīvdabas muzeja vadīju Zoom nodarbības par latviskajām tradīcijām skolēniem no visas Latvijas.

Izveidoju YouTube kanālu Iesim uz pasaku, kas savāca mītiskos 1000 abonentus, pat dabūjām honorāru no YouTube, sakārtoju skapi un sapratu, ka nevajag obligāti kaut kur iet, lai viss būtu labi. Man patīk arī pasportot. Es neskrienu, bet vienkārši staipos, izmantojot interneta trenerus.

Un kādi ir tavi mazie grēciņi?

Es neko sev neatsaku. Diētas neievēroju, alkoholu lietoju ar mēru, lai gan man patīk gaišais Jaunzēlandes vīns. Nezinu pat, kādi vēl ir grēciņi. Tāpat kā visiem, reizēm patīk kādu aprunāt un pļāpāt ar meitenēm. Man ir tāda laime, ka dzīvē ir daži cilvēki, ar kuriem ir interesanti pavadīt laiku, var aizpļāpāties līdz rītam. Man tas ir ļoti svarīgi.

Katram jādara tas, kas patīk

Rebeka, pastāsti, lūdzu, par darbošanos mūzikas studijā!

Mūzikas nodarbības ir mans trešais bērns, izauklēts, piedzemdēts un tagad laikam kādus desmit gadus vecs. Bija tā. Strādāju par bērnudārza audzinātāju. Man bija divdesmit gadu, un tad nokļuvu Orff seminārā. Bija jāiet uz meistarklasēm, jāiegūst kredītpunkti. Mani tajā seminārā pārņēma milzīga atklāsme, ka mūziku var mācīt TĀ! Gribēju to saprast, bija iekšēja kņudoņa. Materiālu tolaik bija maz. Man bija kolēģe Baiba Brice, ar kuru sākām meklēt informāciju un atrasto pielāgot savām nodarbībām. Ieviest kaut ko jaunu vienmēr ir interesanti. Tolaik Latvijā bērnudārzos mūziku pārsvarā mācīja, sēžot uz krēsliņa, rociņas klēpī, un tā jāapgūst dziesmu teksti.

Bet Orff piedāvāja pavisam citu pieeju. Uzrakstīju e-pasta vēstuli Orff mūzikas studijai Rīgā, sakot, ka gribu pie viņiem strādāt. Tā kādus septiņus gadus nobraukāju, iepazinu brīnišķīgus kolēģus, apmeklēju starptautiskās meistarklases. Būtībā nozagu amatu, jo man nav oficiāla diploma, bet ir darbā un mācībās iegūta meistarība. Ventspilī Ilzi Meiere ieminējās, ka vajadzētu studiju. Cilvēki sāka nākt privāti un maksāja naudu. Tā tas auga, auga, auga... Tad pandēmija, un čiks – nekā nebija vienā dienā. Bet tagad atkal darbojamies Ventspils Jaunrades namā. Aizņemtības dēļ man ir tikai trīs grupas, jaunākajiem bērniņiem ir deviņi mēneši.

Tu uzskati, ka muzicēt var katrs?

Tieši tā! Katram ir jādod iespēja jebkādos veidos izpausties mūzikā, lai augtu par noderīgu cilvēku. Domāju, daudzi zina, ka cilvēki, kas dara lielos darbus, gandrīz visi spēlē kādu mūzikas instrumentu vai ir saistīti ar mūziku. Mani īstenībā satrauc tas, kas pašlaik notiek ar mūzikas stundām skolās. Zinu, ka daudzās skolās nav mūzikas skolotāju un mūsu izglītības sistēmā mūzikas priekšmets nav novērtēts.

Orfiņā ir aprīkota klase ar sīkām augstas kvalitātes perkusijām, kuras bērni var ātri apgūt. Mēs veidojam sižetiņus, stāstus, izmantojam dzejoļus, pantiņus, paši iztēlojamies, kas un kā notiks. Mēs zīmējam, lai parādītu, par ko ir šis stāsts, pēc tam kustamies, izmantojam lakatus, lentes, cepures – jebko. Tad veidojam orķestrīšus, mums sanāk miniopera. Kāds spēlē, kāds dejo, paši radām scenogrāfiju. Tas ir stāsts par sadarbību un to, kā redzēt, dzirdēt, gaidīt, just. Nevajag nemaz ilgi – pirms bērnudārza drusciņ ieskrieties, apjaust, ka ir citas tantes un cita pasaule, cita balss. Ir forši, ka kopā kaut ko darām un pasaule ir laba.

Kā jau nelielā pilsētā, esmu ievērojusi, ka tu esi dzīvespriecīga. Kā tev izdodas tādai būt? Un ko tu paņem no katra bērniņa, ar ko strādā?

Cits iet uz fitnesa zāli, cits glezno, cits makšķerē. Mana izklaide ir orfiņš. Kad bērnus palaižu pēc nodarbības, saku: “Forši, ka jūs atnācāt! Man bija, ar ko padauzīties.” Es to daru sevis dēļ un nepretendēju, ka kaut ko iemācu. Manuprāt, svarīgi ir radīt vidi, kur var brīvi izpausties. Man nav jāvērtē. Dažas mammas stāsta, ka viņas nedzied, bet tas nekādi nav iespējams. Vienkārši nāc un dauzies, pasit kociņu. Bērni ir ļoti priecīgi, kad vecāki ar viņiem spēlējas, kad tētis pārvēršas par zaķi, kad mamma pūš spalvas. Tu vari zābaku uzvilkšanu un slēdzēju aiztaisīšanu padarīt par spēli. Mums vispār visiem ir vairāk jāspēlējas!

Mēdz teikt, ka katrs bērniņš ir nevainīgs un tīrs, bet kāpēc izaug cilvēki, kuri ir varmākas vai sāk karu?

Neesmu bērnu pētniece. Vienkārši dzīve ir tā iegriezusies, ka, grozies, kur gribi, visur apkārt ir bērni. Ja es drīkstu vispār par to spriedelēt, es teiktu, ka, vērojot, kā mazi bērni spēlējas, var pamanīt, kas viņiem patīk. To vajadzētu vērot, pierakstīt, ieteikt, parādīt. Tad mums būtu arvien mazāk cilvēku, kuri strādātu darbu, kas viņiem nepatīk.

Visas nelaimes sākas no tā, ka darām to, kas mums nepatīk. Pandēmijā, kad mans orfiņš bija ciet, vairākus mēnešus strādāju krīžu centrā. Biju pārsteigta par to, ka būtībā dažreiz tie stāsti ir tādi, ka nav izejas, ka cilvēkbērns ir nolemts cīņai. Un es nezinu, kā uz to skatīties. Tie apstākļi un grūtums ir tik liels, ka esi dusmīgs uz visu pasauli… Visu laiku dusmīgs. Tur bija meitenīte, kura koda kājās citiem, viņa pazina šādu pasauli. Mums ir jāvar šādus bērnus saredzēt un glābt. Tas noteikti būtu valstisks uzdevums, to nevar izdarīt tikai ģimenē, jo svešu bērnu nav. Ja kāds skries pāri ceļam, apdraudot sevi, man viņš ir jāķer un jāizglābj. Tas ir sabiedrības pienākums. Bet, ja nav ko ēst, ko vilkt mugurā, un ja nav neviena, pie kā vērsties... Trakums!

Ir situācijas, kad vardarbīgā vidē audzis bērns pats kļūst varmāka, savukārt cits kļūst par cilvēktiesību aizstāvi un sāk kalpot sabiedrībai.

Krīzes centrs ņem orfiņu vienreiz nedēļā. Tur ir tāds puisītis, pusaudzis. Atnāk pirmo reizi kā ezis – neko negrib, izaicinoši uzvedas. Svētdienās viņi apmeklē Bērnu pilsētiņu, kur es arī strādāju. Puisis mani pēdējā reizē tur ieraudzīja un teica: “Skolotāj, es drīz iešu ārā no krīzes centra, bet es gribēšu vēl pie tevis nākt uz nodarbībām.” Un kas to izdarīja? Mūzika, ritms, atmosfēra, ko rada mazs dzejolītis vai pantiņš, kas uzrunā sirdi. Un mūzikas terapija ir viens no rīkiem, kas varētu mainīt kāda cilvēka uzvedību.

Legāla iespēja kļūt par dīvainīti 

Pastāsti, lūdzu, par dakteri Klaunu! Zinu, ka tas bija ļoti interesants posms tavā dzīvē, tur ar to dalījies arī sociālajos tīklos.

Ieraudzīju Panorāmā sižetu, un tas bija līdzīgi kā ar orfiņu. Man uzlija tās zvaigznes – tu gribi to zināt, un tev tas kņud, tu nevari nomierināties. Tu vienkārši virzies pa solītim. Tā ir. Naudas tev nav, vēl kaut kā nav – atrunas var atrast visu laiku. Bērni mazi, rīt uz darbu – vai tad tagad ir īstais laiks? Bet no vienas maliņas jaunais piedzīvojums ved un ved. Vienkārši jāsadzird impulss, uz kuru pusi jāiet. Tas gan nebija tā – uzvelc halātu un rīt ej uz slimnīcu. Tā bija milzīga atlase, milzīga transformācija un sevis atklāšana. Tu vienkārši legāli kļūsti par dīvainīti un izkop sevī tādas rakstura īpašības, no kurām nemaz negribi tikt vaļā.

Tev patīk, ka esi to sapratis, uzzinājis un paskatījies uz sevi tā. Un, ja tas tiešām ir tavs un patiess, tu negribi no tā atkāpties, negribi to mainīt, nav par to jāstrīdas, jo koks vai puķe neprasa, vai es te varu stāvēt. Tu vienkārši esi tāds, un cilvēki grib vai negrib pieņemt. Jā, viņi pasaka, ka esi dīvains, tev ir naivs skatījums uz pasauli. Es bieži ar to satiekos un saskaros. Bet es jau nezinu, kā ir citādi, es nezinu, kā citi skatās uz pasauli, zinu tikai to, kā es skatos uz pasauli.

Daktera Klauna ampluā biji astoņus gadus – kā tev gāja?

Būtībā mēs nonākam pie tā, ka viss, ko darām, mums ir jādara sevis dēļ, lai dzīvotu priecīgu, krāsainu dzīvi. Es gribēju kļūt par dakteri Klaunu, es gribēju to skolu saprast. Mani secinājumi, atskatoties uz to, ir šādi – projekts ir brīnišķīgs un atbalstāms. Ir jānonāk līdz tam, kā tas ir visā pasaulē, ka dakteris Klauns ir iekļauts profesiju klasifikatorā. Cilvēki citviet saņem ļoti labu algu par to, ka viņiem ir tādas rakstura īpašības, ka viņi spēj darboties tik smagā, specifiskā vidē un pildīt tik īpašus uzdevumus un tādu dīvainu misiju. Tas nu gan ir jau pierādīts, ka daktera Klauna klātbūtne pirms operācijām atvieglo narkozi, bērni pēc operācijām ātrāk ceļas augšā. Atkal runa ir par spēlēšanos. Jā, bērni slimo, bet ir jāprot tajā atrast gaismu. Klauns slimnīcās iekļūst ļoti daudzos notikumos un stāstos. Es tos brīnumus redzēju.

Piemēram, bērniņš ir sasitis kājas, un dakteri saka, ka viņš ir vesels, savukārt mazais slimnieks tik ļoti ir bijis sāpēs, ka negrib staigāt. Aizkari ir ciet, vecākiem viss ir slikti, dakteri ir muļķi un neko nevar izdarīt. To taču katrs zinām – ja man pasaka iet un nomazgāt traukus, es to negribēšu darīt, bet, ja man jautā, vai tu vari man palīdzēt, vai tu vari ienest mājās mieru ar to, ka trauki ir tīri... Viss ir atkarīgs no attieksmes, no uztveres. Ja bērniņu, kuram sāp, spēlējoties ieved fantāziju pasaulē, tu redzi, ka viņš iet. Viņš pat nezina, ka viņš sāk iet. Tu viņu aizrauj ar savu labestīgo ziņkārību un patieso interesi.

Kur tu pati gūsti spēku, lai tev būtu šī patiesā interese un enerģija interesēties par citiem?

Es jau nezinu, vai man ir tas spēks un enerģija. Man liekas, ka tas ir OK, ka rīt domāšu citādi. To esmu uzķērusi daudzas reizes. Tas ir normāli, un tā tam ir jābūt, jo citādi mēs vēl čurātu biksēs, ja nemainītos. Vakar es domāju – jā, šī ir patiesība, jūs visi esat muļķi. Paiet laiks, uzzinu vēl kaut ko, pārdomāju, kaut kas notiek... Ir jāaudzē spēks un varēšana visiem tiem, kuriem ar putām uz lūpām esi sacījis, ka šī ir patiesība, šitā mēs darīsim, tagad pateikt – ziniet, nē, tas bija nepareizi. Tā jau arī ģimenē visi tie strīdi ir. Tu aizmirsti, par ko strīdies, bet kaut kādu patiesību turpini turēt. Viss ir tik netverams, tik mainīgs, ka taisnības un patiesības vispār nav, vienlaikus tā ir visur.

Ko tu tagad dari Kultūras centrā?

Esmu producente bērnu un jauniešu mērķa grupām. Pavasarī strādāju pie milzīgi liela un atbildīga projekta – bērnu svētkiem, kuriem ir nosaukums eu–re–kā!. Mūs iedvesmoja grāmata Lote no Izgudrotājciema, un mēs tieši tos atklājumus, sapratnes, izpratnes, atradumus Ventspils eu–re–kā! gan mūzikā, dziesmā, dejās pulcējām kopā, devāmies lielā gājienā, rīkojām koncertu un radošās darbnīcas. Process bija sarežģīts, jo bija iesaistīti ļoti daudzi – visi mūsu mīļie skolotāji un bērnu kolektīvi. Ļoti domājām, kā viņus nenostrādināt un iepriecināt, kā it visā ielikt iekšā vieglumu.

Ko tu šovasar gribi izdarīt, un vai tu vispār plāno laiku?

Es plānoju laiku. Tā ir jādara. Bet tā ir mana pēdējā laika atklāsme, jo kādreiz es vienkārši sarunāju, gadījās, ka aizmirsu. Tā ir necieņa pret otra laiku, pret otru cilvēku. Es atceros, kad biju maziņa, mēs vienkārši gājām cits pie cita ciemos. Tagad tā vairs nav. Jārēķinās, ka katram ir sava dzīve. Profesionāli es vasaru pavadīšu darbā, Kultūras centram tas ir karstais laiks. Mēs visi strādājam, darbojamies.

Svētdienas paiet bērnu pilsētiņās. Tas ir ārkārtīgi dinamisks darbs. Mana ikdiena ir miksēta ar darbiem un atpūtu. Visu mūžu esmu ļoti, ļoti centusies izvairīties no tā, lai man nevajadzētu strādāt astoņas stundas. Es vienkārši savu prātu nevaru ielikt astoņās stundās – viss, ir piecas pāri pieciem, es vairs par to nedomāju. Mans prāts turpina darīt savu darbu. Man ir svarīgi, lai tas, ko daru, mani aizrauj. Rutīna nav mans draugs.

Bet vai tad nevar izdegt, ja strādā vairāk nekā astoņas stundas?

Ko tad lai es daru? Lai izdomātu eu–re–kā!, ir jānoskatās visas multenes, jālasa, jāzvanās un atkal kādam jāzvana, e-pasti, tikšanās, slinkošana, pastaipīšanās. Saucu tās par radošajām mokām, patīk, kā rodas ideja, un piņķerīgais ceļš, lai tā atdzīvotos. Un tad, kad tas notiek, es vienmēr raudu. Man vispār patīk raudāt. Šad un tad sanāk no skaistuma paraudāt. Nesen dabūju autovadītāja apliecību, pēc eksāmena uzreiz laidu vaļā savu prieka raudu.

Bet kā tu restartējies? Tagad šis vārds ir moderns.

Rīt man ir orfiņš. Aiziešu pie bērniem, trīs stundas izdauzīšos. Rīt varbūt neuzlikšu modinātāju, nogulēšu tik, cik varēšu, bet celšos tik un tā pusseptiņos – liec vai neliec modinātāju. Pavadīšu laiku ar savējiem, man patīk skatīties filmas, patīk teātris, koncerti un ļoti skaļa mūzika.