Man tie bija skaistākie gadi... Maija Lūsēna par dzīves puniem un atgriešanos uz skatuves

Maijas Lūsēnas tagadējā darbavieta – Asaru bērnu un jauniešu interešu centrs, kur viņa vada vokālo studiju, – atrodas izslavētajā Jūrmalas koka arhitektūras stilā celtā burvīgā ēkā. Darbs ar bērniem reizē dāvā un laupa enerģiju – pēc nodarbībām gribas apēst vai veselu šokolādes tāfelīti. Viņa pati dziedāt sāka tikai dažu gadu vecumā, vēlāk pēc dzirdes centās uz klavierēm notvert radio saklausītās melodijas.

Klavieres noderēja, arī vingrinoties dziedāšanā, un Lūsēna dziedājusi visdažādāko repertuāru, sākot ar Imantu Kalniņu Liepājā, 1. vidusskolas ansamblī, turpinot ar latviešu estrādi grupā Tip Top un Raimonda Paula dziesmām viesnīcas Latvija šovprogrammā, kā arī atveidojusi lomas Rīgas Operetes teātrī. Laimdota rokoperā Lāčplēsis, kvarteta Dāmu pops dalībniece – viņa ir dziedātāja ar raksturu un stāju, kā arī emocionālu pasaules redzējumu.

Sarežģītie raduraksti

No kurienes aug tavas saknes?

Mans vecvectēvs no tēva puses ir dzirnavnieks Jēkabs Renskumbergs, viņš dzīvoja Ērgļu pusē, bija ļoti strādīgs. Viņš ar sievu Mariju un bērniem pārcēlās uz Pleskavas guberņu, kur bijusi lētāka zeme, un vecvectēvam tur bijis pats skaistākais ābeļdārzs. Jēkabs sākumā īrējis, bet vēlāk izpircis muižu ar zemi no komponista Modesta Musorgska brālēna. Tā ir interesanta sakritība – kad mācījos konservatorijā, mūzikas vēstures eksāmenā izvilku biļeti par Musorgski un zināju tik labi, ka saņēmu piecnieku – augstāko atzīmi.

Biju pārsteigta, ka viņš nav beidzis nekādas mūzikas augstskolas, taču tik daudz paveicis mūzikā; tolaik, protams, neko nezināju par sava vecvectēva saistību ar viņu. Mans vectēvs Jānis Renskumbergs studēja Pēterburgā, kur iepazinās un apprecējās ar Mariju Nikolajevnu; viens no viņas brāļiem apmetās Ukrainā, kur iedibināja savu dzimtu. Vectēvs Jānis viens pats atbrauca uz Latviju pie radiem, viņš strādāja uz kuģa Liepājā, nodarbojās ar ierīcēm, kas nosaka laika apstākļus, laikam bija meteorologs.

Tad viņš no Pēterburgas atveda ģimeni – divus dēlus un meitu –, īrēja dzīvokli, bet 1941. gadā sākās karš. Kādā uzlidojumā viņu māja tika pilnībā sabombardēta, vecāmamma ar bērniem paguva noslēpties, bet vectēva nebija mājās. Atgriezies viņš ieraudzīja drupas un nosprieda, ka ģimene gājusi bojā. Ir saglabājusies vēstule, kurā Jānis sievasmātei raksta, ka līdz nāvei atriebs savu ģimeni. Vairāk nekas par viņu nav zināms, skaitās bez vēsts pazudis karā.

Manam tēvam Heinriham bija vienpadsmit gadu, kad sākās karš. Viņš labi pārvaldīja vācu valodu, kurā runāja visi mūsu ģimenē. Vācieši pat esot izmantojuši viņu, tobrīd pusaudzi, par tulku. Tā sagadījies, ka viņš kā tulks palīdzējis arī partizāniem, par ko vācieši piesprieduši tēvam un viņa draugam nāvessodu. 1945. gada 8. maijā vācu kareivis viņus palaidis brīvībā, droši vien tāpēc, ka Heinriham bija vācu uzvārds, un arī tāpēc, ka viņi bija vēl bērni, jo bija skaidrs, ka karš ir beidzies un Vācija kapitulēs. Tā viņš brīnumainā kārtā palika dzīvs.

Par sadarbību ar vāciešiem arī pienācās sods.

Jā, tēvu tiesāja un aizsūtīja nometinājumā uz Urāliem. Gadu pēc atgriešanās Latvijā viņš satika manu mammu, un tad jau piedzimu es ar savu dvīņumāsu. Pirms kāda laika, kad sākām meklēt dzimtas saknes, atklājās interesantas lietas – arī mammai bez latviskās ir vāciska izcelsme. Manas vecvecmāmiņas Marijas Bezeks abu bērnu tēvs ir Liepājas slavenais arhitekts Berči, kas, protams, nav ierakstīts baznīcas grāmatās, jo viņam bija cita ģimene. Esmu satikusies arī ar Berči dzimtas pēctečiem Angeliku un Klausu no Kanādas, burtiski sajutu, ka viņi ir manējie, mums ir kopīgas asinis. Mana tante, mammas māsa, šo faktu atklāja man kādā pastaigā pa Liepāju. Es ļoti meklēju savas vecvecmāmiņas kapu – līdz mūža pēdējām dienām viņa kalpoja Liepājas Svētās Annas baznīcā, kuru bija projektējis vecvectēvs Berči, bet oficiāli viņi nebija precējušies ar manu vecvecmammu.

Vai arī tu jūti interesi par arhitektūru, tēlotājmākslu, zīmēšanu vai rasēšanu?

Manam vecvectēvam piederēja arī celtniecības firma, viņš taisīja ķieģeļus. Tas ir ļoti interesants ceļš, kā Berlīnē dzimušais Berči nokļuva Latvijā. Viņa dzimta ir no Elzasas, būvnieki, celtnieki, amatnieki. Manām abām māsām ir šādas dotības un arī brālim. Jaunākā māsa skaisti glezno, bet mana dvīņumāsa ļoti interesējas par sakrālo arhitektūru un tagad palīdz cilvēkiem saskaņā ar tās principiem uzcelt un iekārtot mājas, ir studējusi angļu valodu Latvijas Universitātē un biznesa menedžmentu Lielbritānijā. Manam brālim bija savs celtniecības uzņēmums.

Arī es no vecvectēva esmu mantojusi vēlmi celt, kaut kādu šķūni uztaisīt par konfekti. Atceros, kā man patika iekārtot bēniņus Rīgā pretim Pētera baznīcai savulaik vēl kopā ar (Jāni) Lūsēnu. Bauskas rajona Ļeņina kolhozā mums bija iedots trīsistabu dzīvoklis, bet, kad beidzās kolhozu laiks, mums bija jāiet prom. Pat nezinu, kāpēc mēs ar Zodiaku tur nokļuvām… Tagad to atceroties, saprotu, ka visus lēmumus ģimenē pieņēma Jānis, un es tam nepievērsu uzmanību. Ja teica, ka jābrauc uz Bausku, tad braucu.

Liepājā dzīvojām Lūsēna vecāku lielajā dzīvoklī, mums bija piedzimis dēls. Jānis pat gribēja, lai es sēžu mājās, nestrādāju, nedziedu, tikai dzīvoju pa mājām. Tad gan sarīkoju skandāliņu – ne tāpēc es konservatoriju beidzu –, un ar laiku sāku ļoti aizstāvēt savus uzskatus. Bet toreiz sakravājām kaut kādas mēbeles un pārcēlāmies uz Bausku.

Tuvplāns uz mājas sienas

Reti kurš cerēja uz Zodiaka atdzimšanu…

Es pat nezinu, kāpēc grupa savulaik izjuka un kāpēc tagad atdzimst. Iecerēts koncerta pirmajā daļā atskaņot to programmu, ar kuru uzstājāmies 1987. gada festivālā Liepājas dzintars.

Un izcīnījāt galveno balvu!

Jā, tad dzīvojām Bauskā, daudz strādājām. Jānītis bija vēl maziņš, bet bērnudārzā viņš nekad nav gājis. Ja bija koncerti, aizvedām pie manas mammas uz Ventspili vai pie Jāņa mammas un māsas. Benzīna litrs maksāja 20 kapeikas, varēja braukt, cik gribi. Iznāca tā, ka viņas sekoja mums, acīmredzot jutās drošāk Jāņa tuvumā, jo traģiski nomira viņa tēvs. Viņu komunālā dzīvokļa kaimiņiene sirga ar maniakālo depresiju, par kaut ko iesita Jāņa mammai, un, kad tēvs kā skolotājs, ļoti inteliģents un jauks cilvēks, iejaucās un prasīja atvainoties, atbildes vietā sekoja spēriens pa vēderu. Ceļā uz slimnīcu viņš nomira, tas bija briesmīgi.

Kādas attiecības tev ar māsu – vai bija vienādas kleitas un arī gaume līdzīga?

Kā jau vienas olšūnas dvīņiem. Bet nesen Larisa ar izbrīnu teica: “Bet tu taču esi pilnīgi savādāka nekā es!” Dzīves laikā man veidojies savs, māsai pretējs pasaules uzskats. Es runāju par garīgo pamatu, kas vajadzīgs ikvienam cilvēkam. Cits to atrod dabā, cits jogā un vēdās. Es to atradu pareizticībā. Tradīcijas mums gan ir līdzīgas, jo mamma mūs stingri audzināja. Līdz 4. klasei es nedrīkstēju no skolas atnest trijnieku. Ja dabūju sliktu atzīmi, sēdēju uz trepītēm un raudāju, jo nezināju, ko iesākt.

Mana mamma bija ļoti talantīga, rakstīja dzeju, ko no mums slēpa. Viņa daudz strādāja, jo bijām liela ģimene – četri bērni. Jaunākā māsa tagad dzīvo Londonā, un pēc Urālos piedzīvotā tēvs mēdza ieskatīties glāzītē. Tur viņš bija apguvis amatu – ļoti labi šuva un taisīja apavus. Līdz konservatorijai man visus apavus gatavoja tēvs, nēsāju vismodernākās kurpes, ieskaitot platformenes.

Vai kaut kas no tā saglabājies? Jādod muzejam.

Es pat nezinu, kur ir manas mantas un skatuves tērpi, jo, kad tiku izlikta no mājām, kur nodzīvoju 21 gadu, tas bija milzīgs šoks. Cilvēkam dzīves laikā daudz kas sakrājas, tur man bija trīs garderobes, bet tagad dzīvoju strazdu būrī.

Vai pārceļoties līdzi paņēmi arī Zodiaka fanu vēstules, varbūt arī cimdus ar auseklīšiem dāvināja?

Kad pagājušā gada pavasarī kravāju mantas kastēs, ļoti daudz atstāju. Kur man to visu likt? Ar izbrīnu lasīju vēstules, kuras bija rakstītas man kā dziedātājai. Tagad Zodiaka koncertā iecerēts, ka parādīsies meitene, kas izskatās kā es jaunībā. Vajagot kostīmu. 

Tev bija tādi kupli baleta bruncīši, balti ar lielām melnām pumpām…

Jā, tos arī prasīja. Toreiz kādā žurnālā ieraudzīju bildi, nospriedu, ka tādus sev uzšūšu. Daudz kostīmu pati esmu šuvusi, tas man no tēva, un vecvecmāmiņa bija kostīmu māksliniece Pēterburgas teātrī. Kad vecmāmiņa gribēja stāties aktieros, vecvecmāmiņa bija pret, labi zinādama teātra aizkulišu dzīvi. Viņa nogūlās uz grīdas un teica – ja grib kļūt par aktrisi, tai lai kāpj viņai pāri. Vecmāmiņa pāri nekāpa un kļuva par skolotāju.

Vai tava mamma arī uz grīdas gūlās, kad tu uz Rīgu brauci stāties Operetes teātra aktieru kursā?

Nē, jo viņa zināja tikai to, ka gribu kļūt par ķirurģi. Manam draugam mamma bija ķirurģe, vienmēr ļoti nosvērta, ārkārtīgi savākta – gribēju būt tāda pati. Mīļākie priekšmeti man bija ķīmija un matemātiskā analīze. Mācījos Liepājas 1. vidusskolas klasē ar matemātikas novirzienu, protams, biju arī basketboliste, sarīkojumu deju dejotāja, arī ansamblī dziedāju – senči mani apdāvinājuši ar visādiem talantiem. Jā, dziedāja arī mana dvīņumāsa, viņa nespēlēja basketbolu – kad dzīvojām pie omītes Kuldīgā, tur viņu aizveda uz galda tenisu.

Mani mamma gribēja mākslas vingrošanā ielikt, aizveda pie līdztekām, treneris lika atmuguriski salto mest, bet es pateicu kategorisku nē. Aizgāju uz basketbolu, konservatorijā pat biju komandas kapteine. Kad pēc vidusskolas pienāca iestājeksāmenu laiks, šķirstīju augstskolu bukletu, pēkšņi ieraudzīju vārdus – Muzikālā teātra aktieru nodaļa.

Man ļoti patika dziedāt Valda Alviķa grupā, mūs Liepājā sauca par mazajiem Līviem. Mums ģitāru spēlēja Jānis Šipkēvics, bungas Jānis Girnis, kas kļuva par fotogrāfu. Lūsēns pie sintezatora, un mēs ar māsu dziedājām. Braucām uz konkursu Ko tu proti?. Mani sauca par ciemiņu skolā – vai nu deju konkurss, vai basketbola sacensības, vai jābrauc uz televīziju. Nebija laika mācīties. Fizikā man ielika knapu trijnieku, tad uz mediķiem stāties nebija cerību. Aizbraucu uz Rīgu, tur divsimt cilvēku uz divpadsmit aktieru vietām, bet es pat nezināju, kas ir etīde. Bija arī jādzied, un es izvēlējos Imantu Kalniņu: “Mēs sēdējām pustumsā, ogles kvēloja pavardā.” Kaut ko vēl kolokvijā pavaicāja, un viss – tiku iekšā.

Vai varēji iztēloties sevi Operetes teātrī kā Silvu?

Mums aktiermeistarību pasniedza Nacionālā teātra aktrise Helēna Romanova, skatuves runu Imants Adermanis un Irīna Tomsone, no Operetes bija tikai vokālā pedagoģe Ņina Oinase. Mācījos paukošanu un skatuves kustību, ar studentu apliecību varējām iet uz visiem Latvijas teātriem – ar draudzeni Sarmīti Sprinci katru vakaru bijām teātrī –, tomēr mani vairāk vilināja estrāde.

Kur tevi noskatīja trolejbusa vadītājas Dzintras lomai filmā Nakts bez putniem?

Kārlis Pamše par mani izstāstīja režisoram Gunāram Cilinskim, ka ir tāda meitene, kas spēlē ģitāru un dzied Imanta Kalniņa dziesmas. Galvenais, man bija jābūt jaunākai par Uldi Dumpi un Lilitu Ozoliņu, kuriem filmā bija ģimenes problēmas.

Kāpēc neturpināji filmēties?

Vēl pāris reižu mani aicināja uz provēm, vispirms režisors Aloizs Brenčs, tad Varis Brasla. Bet man bija visādas problēmas filmēšanas laukumā, jo biju vēl ļoti jauna un nepieredzējusi. Nenovērtēju savas iespējas, varbūt vajadzēja ar zobiem un nagiem ķerties pie kino, bet Cilinskis vienubrīd mani pat gribēja padzīt. Neatbraucu, kad bija jāfilmē plikie kadri, jo man sākās mēnešreizes. Sākuma pārrunās, kad man teica, ka būs jāfilmējas kailai, atbildēju – jā, jā, es zinu… It kā tas nebūtu nekas.

Domāji, ka esi profesionāle, bet biji tikai bikla meitene…

Vēlāk sapratu, ka to negribu, un neaizbraucu. Filmēšanu manis dēļ atlika uz vairākām nedēļām, līdz atnāca telegramma, lai braucu uz Vitrupi, citādi mani atlaidīs. Cilinskis mani pēc tam nepaņēma uz filmas ieskaņošanu, manu lomu ierunāja Dina Kuple, un kadri, kuros es spēlēju ģitāru un dziedu, filmā nemaz neiegāja. Starp citu, trolejbusu vadīt iemācījos divās dienās, bet filmēties bija grūti. Lai es labi izskatītos kadrā, operators Gvido Skulte rāpoja pat pa grīdu. Pēc tam, pa Rīgu staigājot, redzēju milzīgu plakātu ar savu tuvplānu pa visu mājas sienu. Par slavu, popularitāti vai karjeru toreiz nedomāju, par filmēšanos toreiz nopelnīju daudz naudas, par kuru varēju pacienāt savas kursabiedrenes ar saldumiem un šampanieti.

Vairs negribas pakļauties

Studiju gados tu pirmoreiz apprecējies.

Tas bija mans deju partneris. Arī mācoties Rīgā, turpināju dejot sarīkojumu dejas. Bija īstas studentu kāzas, kurās piedalījās viss mans kurss. Bijām pārāk jauni ar atšķirīgām interesēm – es nemitīgi kaut kur braucu, viņš arī. Pēc tam viņš kā galvenais arhitekts mums ar Jāni ļoti palīdzēja, kad pēc Bauskas kolhoza mums nebija Rīgā, kur dzīvot, – iedeva adresi bēniņiem ar mākslinieku darbnīcu, ar to tad viss sākās. Mums bija uzbūvēts balkons uz jumta, no kura varējām pamāt visiem Pēterbaznīcas tūristiem. Es audzēju puķes, uz turieni nāca fotogrāfi, notika intervijas, ritēja aktīva dzīve. Tad deviņdesmitajos, kad sākās privatizācija, tur ieradās kāds vācietis ar vārdiem: “Tas ir skaisti, tas ir brīnišķīgi, un tas pieder man!”

Komponists Jānis Lūsēns bija būtiska ass tavā liktenī gan mūzikā, gan dzīvē.

Mīlestība ir ļoti spēcīgas jūtas. Sākumā muku no Jāņa prom, reiz Rīgā satikāmies netālu no Katedrāles, un es apstājos – kaut kāds spēks lika to izdarīt. Varbūt tā bija Dieva griba, jo citādi man nebūtu tik kolosāla dēla un mazbērnu. Nebūtu ne Dziedi jel, ne Mīļāko puķu. Bet es ļoti cietu, kad Jānis dzēra. Alkoholisms ir elle zemes virsū, kurā tev jādzīvo katru dienu. Lūsēns ārstējās, bet man liekas, cilvēkam var palīdzēt vienīgi Dievs. Pirms kāda laika viņš man zvanīja un pats teica, ka alkoholisms nav nekāda slimība, bet izlaidība.

Jā, tie bija mani skaistākie jaunības gadi, kamēr Lūsēns cīnījās ar saviem dēmoniem. Zināju, ka uz skatuves nedrīkstu nest savu traģēdiju, biju taču Teātra fakultātes absolvente. No vienas puses, nožēloju savu toreizējo izvēli, no otras, varbūt tā bija nolemts, jo citādi nebūtu dueta Maija Lūsēna un Zigfrīds Muktupāvels un tāda Zodiaka. Vai Lūsēns būtu uzrakstījis tādas dziesmas, ja viņam nebūtu tādas sievas, kas dzied? Reizēm, komponējot savā mazajā istabiņā, viņš mani pasauca: “Atnāc, nodziedi šito, gribu dzirdēt, kā tas izklausās.”

Vai Jānis tās dziesmas rakstīja tieši tavai balsij?

Pēc mūsu šķiršanās viņš rakstījis vēl daudzām sieviešu balsīm. Tiešām nezinu… Viņš melodijas kaut kā konstruēja ļoti precīzi, arī partijas mūsu duetam ar Zigfrīdu rakstīja tā, lai tās skanētu ļoti labi. Jā, dziesmu Dziedi jel viņš uzrakstīja pēc tam, kad mums piedzima dēls Jānis. Mūsu pirmais dēls nomira. Tā bija milzīga traģēdija, kad astotajā grūtniecības mēnesī, kad vēders jau bija ļoti liels, man bija alerģija, bet noteica nepareizu diagnozi. Špricējot prednizolonu, manu bērnu nonāvēja. Desmit dienas nogulēju ar mirušo augli, līdz man izraisīja mākslīgās dzemdības…

Pārņem šausmas, atceroties tā laika medicīnu. Jau pēc pusgada paliku stāvoklī, problēmas bija visas tās pašas. Toreiz īsti nezināju, kas ir Dievs, bet nolēmu, ka cīnīšos un man piedzims bērns. Jā, viņš bija maziņš, sīciņš, bet tagad izaudzis liels malacis. Reizēm, kad strīdamies ar Janci, viņam saku: “Mans pirmais dēls debesīs mani mīl vairāk, bet tu  man brūc virsū.” Mums bija domstarpības par vakcināciju.

Noteikti dēls baiļojās par mammas veselību…

Rakstīja man katru nakti tādas vēstules: “Tu, mammu, noteikti nomirsi…” Ļoti pārdzīvoja. Liels prieks par mazbērniem – mazmeita Luīze tagad met ritentiņu, un, kad mazdēliņš Ernests to ierauga, viņam arī gribas, bet vedekla ļoti uztraucas. Viņš pagaidām krītot nemāk likt rokas priekšā sejai, vienreiz man atsūtīja briesmīgu bildi, kā Ernests laukos nokritis un sasities.

Jā, dzīve uzsit punus. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, sevišķi sievietēm, kurām jāspēj būt labām mātēm, sievām, izcilām māksliniecēm.

Kad pēc konservatorijas mani norīkoja strādāt Filharmonijas ansamblī Tip Top, braukājām pa visu Padomju Savienību, Haralds Sīmanis arī pie mums dziedāja. Toreiz kļuvu par liecinieci Margaritas Vilcānes privātajai dzīvei. Viņa bija vienreizīga! Atceros, ka mēs ar Antru Ozolu, abas viņas fona dziedātājas, pirms koncerta sēdējām ģērbtuvē. Spogulis priekšā, gaisma deg, grimējamies katra pie sava galdiņa. Margarita sēž, skatās uz mums un saka: “Ja jūs zinātu, kā es jūs neieredzu.” Mēs apjukām, ka tā runā galvenā, mums tik ļoti svarīgā soliste. “Kāpēc, Margarita, kas noticis?” – “Tāpēc, ka jums vēl viss ir priekšā, bet man viss ir aiz muguras.” Jā, Margarita toreiz bija iemīlējusies krievu rakstniekā Jurijā Skopā, cik viņa bija laimīga! Viņš atlidoja pie viņas uz Kijivu, pēc tam viņi apprecējās, dzīvoja Latvijā. Tagad Margarita palikusi viena pati. 

Vientulība reizēm ir nepieciešama radošajam procesam. Varbūt no šādām sajūtām dzima tavas skaistās balādes ar Ernesta Austruma dzeju.

Jā, ir vilšanās, ka neesmu izvēlējusies īstos vīriešus, ja jau esmu viena. Pēc Lūsēna es apzināti mēģināju veidot attiecības, cerēju, ka būs ģimene, bet nekas nesanāca. Tagad pat nevaru iedomāties, ka man vajadzētu ar kādu dzīvot kopā. Man visu laiku ir bijis kādam jāpakļaujas. Par laimi, tagad Zodiaka koncertiem esmu tikai nolīgta darbiniece, un Lūsēns man uzrakstīja notis vecajām dziesmām, kuras esmu aizmirsusi.

Piebalsos audzēkņi

Kāda ir sajūta pirms šiem tā sauktajiem Zodiaka atvadu koncertiem? Vienā un tai pašā upē taču divreiz neiekāpsi…

Tagad man nav vairs to pārdzīvojumu, ko kādreiz man nozīmēja šī mūzika. Vienīgais, mani glābj latviešu klasiķu dzeja. Es taču divdesmit sešus gadus neesmu dziedājusi tādu mūziku, atrados, var teikt, uz citas planētas. Tagad esmu cits cilvēks ar savu pasaules un mūzikas uztveri. Neko tagad arī nezinu par modi, staigāju sporta biksēs un nemaz negribu būt stilīga. Man patīk vienkāršība. Kāds pareizticīgo priesteris ir teicis – kur ir vienkāršība, tur ir daudz eņģeļu, kur samākslotība, tur neviena. Negribu būt nepatiesībā, piemēram, stiept ādu vai pacelt plakstiņus; pat vīrieši tagad taisa tādas operācijas. Es arī negribu būt slavena – mans dēls ir tādās pašās domās.

Pateicoties dēlam Jānim, iemūžinātas tavas brīnišķīgās balādes. Daudzi nemaz nezina, ka tu komponē, turklāt katrs vārds aizskan līdz dvēseles dziļumiem.

Jā, man bija laba skola. Helēna Romanova bija ģeniāla aktrise un izcila pedagoģe augstskolā, viņa raka ļoti dziļi. Aktierim priekšā ir teksts, kas jānorunā, bet viņa mācīja saprast to, kas ir aiz tā teksta, kas ar cilvēku noticis. Kad izlasīju Ernesta Austruma dzejoļus, biju pārsteigta, ka ar tik spilgtiem tēliem var atainot to, kas dzīvo katrā no mums. Uzrakstīt dziesmu nozīmē iedziļināties tekstā un to saprast. Man arī bija iemācīts, ka ir jādeg par savu darbu. Centos to nodot saviem audzēkņiem, kuri brauca man līdzi pa koncertiem, tagad daži komponē paši, viņu mūzika skan arī radio.

Tev bija sava vokālā studija?

Jā, Maijas Lūsēnas meistarklases, un tur jaunieši nāca, apzinoties, ka grib nodarboties ar mūziku, būt uz skatuves, grib būt zvaigznes. Tagad Asaros tā ir interešu izglītība, un šo bērnu vecākiem es saku: “Ja gribat, lai bērns nopietni nodarbotos ar mūziku, viņam jāiet mūzikas skolā.” Un viņi mācās klavieres, spēlē saksofonu, klarneti, iet kora klasē. Es pastāstu, cik svarīgi zināt, par ko dziedi. Lai nav tā, ka, dziedot jūtūbē noklausītu dziesmiņu, tu kā sienāzītis lēkā līdzi bez jēgas. Tagad apsolīju – ja viņi iemācīsies dziedāt Taisnību, varbūt Dzintaru koncertzālē paaicināšu uz skatuves ar Zodiaku; būtu interesanti. Pārsvarā viņi dzied manas balādes, es šad tad uzstājos ar čellistu Tomasu Anču, kas mācās Somijā, Sibēliusa konservatorijā. Katru vasaru viņš rīko dārza svētkus, un tad es nodziedu dažas savas balādes, dažreiz piebalso arī mani audzēkņi. 

Lūsēns tagad aizraujas ar skaņu meditāciju, kas esot ejošs produkts Eiropā, bet es nezinu, kas notiek viņa dvēselē. Viņš saka, pēc Zodiaka koncertiem varētu būt manu balāžu koncerti, bet es par to nespēju domāt, jo esmu palikusi bez mājām. Šī ir tikai vieta, kur dzīvoju, bet ne mājas. Es gan esmu centusies visu iekārtot pēc iespējas labāk, jo, ja tev Dievs kaut ko dod, tu to vari attīstīt un realizēt, bet, ja Dievs nedod, tad vari tikai apskaust. To šausmīgo skaudību agrākajā dzīvesvietā izjutu uz savas ādas, bet es turpinu tiesāties par savu īpašumu, man ir jurists, kas palīdz. 

Kādu mājvietu tu tagad vēlētos iegūt?

Es gribētu dzīvot tornī, kur man neviens netiek klāt. Manam vecvectēvam Liepājā ir uzcelts ļoti skaists ūdenstornis, tur beidzot tagad sapratuši, cik tas ir unikāls un ka to vajag saglabāt.