Ikars Keišs: "Ja nebaidies kļūt par muļķi, tad tu esi brīvs cilvēks"

Kā tu nonāci pie tējas?

Tēja man vienmēr ir garšojusi. Man pat šķiet, ka pirmais vārds, ko pateicu, bija – mammu, tēku!

Beidz – tā tāda biznesa leģenda!

Nē, nevienam neesmu stāstījis... Viss sākās ar to, ka mana studiju biedra Valda brālis braukāja uz Poliju spekulēt, veda tējas.

Jā, esmu sens modelis. Jutu, ka tirgū ir tukšums. Kas tas bija par laiku! Gultā guļot, varēja izgudrot ideju, Jaunatnes iniciatīvu fondā, kura direktors bija Gundars Krievs, bija jāatstāj 5% no apgrozījuma, un – viss! Tā, piemēram, man radās doma par filca pēdiņām. Apavi bija slikti, tāpēc tādas noderēja. Pierunāju rūpnīcas Rekords sagādnieci no Ogres Trikotāžas kombināta nopirkt tonnu filca (mazāk nepārdeva). Biju noslēdzis līgumu ar šūšanas firmu Latvija, tur pēdiņas izgrieza, tad es tās maisos izvadāju tantukiem, kuri ar apdrukātu papīrīti pa divām līmēja kopā, un nodevu Sportkuļttorg tīklā. Nauda nāca vēl ilgi pēc tam. Protams, es būtu nomiris badā, jo tā nāca ļoti lēni, bet stāsts ir par to, ka tu nevienu neesi apkrāpis, bet esi izdarījis. Būtu es piecus gadus vecāks, idejas būtu vēl labākas. Nu, varbūt ne kā Šķēlem – prihvatizēju, pārdevu... Tagad, ja man būtu izvēle, teiktu – atņemiet man visu, bet iedodiet spēju brīvi pārvaldīt divdesmit valodas. Esmu par to gatavs novilkt bikses un iziet uz ielas.

Ātri saprati, ka spēks ir arī tavai personībai?  

Nu, kā mēs varam saprast, ka mums ir spēks? Mēs sevi nezinām, jo savu lodi nedzird. Barjera starp cilvēkiem ir totāla, cilvēki nodzīvo kopā pusmūžu, bet viens otru nepazīst.

Mans tēvs ir no Latgales. Pāris vasaras nodzīvoju pie Baltinavas, ļoti ātri asimilējos, ciemā kļuvu savējais. Atbraucu mājās un runāju ar mammu latgaliski. Es jau saku, ka esmu čangalis. Bet ne jau es vienīgais esmu ar draivu.

Tu tomēr izcelies. Arī starp uzņēmējiem – kā mākslinieks.

Nu, skaistums izglābs pasauli! Man bijuši labi skolotāji. Pusotru gadu nostrādājām roku rokā ar skolas biedru Simonu, rīkojām gleznu izsoles, dalījām repšikus – paciņu uz aci. Bijām līdzīgi, bet pietiekami dažādi. Daudz no viņa iemācījos – rīkoties prātīgāk, nelēkt ugunī, bišķi ievilkt gaisu.

Nē, tas bija nākamais. Draudzene, kas strādāja Intūristā, nokārtoja ceļazīmi uz kruīzu no Odesas caur Bosfora kanālu uz Stambulu, Romu, Atēnām, Barselonu. Vēl bija Padomju Savienība, uz kuģa tikai arodbiedrības darbinieki, vidējais vecums 30–40 gadi, man divdesmit pieci, uh! Tur iepazinos ar Žeņu – astoņi gadi par valūtu, tirgotājs no Dieva. Noskatījos tajā visā – tik skaisti! Nav kur piesieties. Ļoti labs skolotājs bija. Viņš nespēj gulēt, viņam vajag šeptēties! Man tā nav. Es negribu būt ģenerālis, man nauda nav galvenais. Svarīgāk ir realizēt to, kas patīk. Tad arī nauda atnāk, turklāt ir interesanti.

Katram sava vājība. Man patīk, ja virs manis ir tikai Dievs un finanšu inspekcija. Savācu visas iespējamās tējas bundžas, uz tām bija ražotāju adreses, nosūtīju viņiem vēstules. Sāka nākt atbildes, paraugi, no kuriem neko nejēdzu. Kā jau padomju cilvēkam man šķita – jo lielākas lapas, jo labāka tēja. Tad nopirku tūrisma ceļazīmi, aizbraucu uz Šrilanku. Angļu valodas vārdnīca padusē, pārējo rādīju ar pirkstiem kā itālis. Tur sapratu, ka vajadzīga sava preču zīme. Apsara likās piemērota – kā iedvesmotāja, mūza, debesu dejotāja.

Pirms gadiem astoņiem tev bija pieci uzņēmumi.

Tagad ir divi. Tēja. Visas tekstilijas esmu atmetis. Jādara tikai tas, kas patiešām patīk.

Alkatība. 2006.–2007. gads... Paldies Dievam, man pietika prāta neielīst nekustamo īpašumu biznesos, piramīdās, jo varēja jau visu. Var, protams, pirkt un pārdot, bet foršāk ir, ja tu to preci pats izdomā, radi garšu, nosaukumu, iepakojumu. Tagad iepērkam tikai izejvielas. Tālāk visu paši – maisām tējas, dodam vārdus. Pilna laika kompānija.

Teici, ka bizness ir tad, ja tev nav tajā jāstrādā, bet vari vadīt no malas. Tev tā sanāk?

Ja tavā uzņēmumā nekas nenotiek bez tevis, tā ir privātprakse. Ja uzņēmums mēnesi var strādāt arī bez tevis, tas jau ir bizness. Tu esi tieši tik bagāts, cik gudru cilvēku tavā labā strādā. Man šķiet, ka es kompānijā esmu dumjākais (smejas). Man patīk!

Pēc vajadzības, varu darīt jebko. Štata meistara, kas firmā ieskrūvē skrūvi, man nav. Daru to pats vai aicinu kādu palīgā.

Neturi zem sava goda?

Nē! Arī grīdu varu izmazgāt. Kalnciema kvartālā katru sestdienu ar prieku gatavoju groku, bļaustos. Zini, tas ir, kā malku skaldīt, patīkams darbs, jo redzi padarīto. Bija klucis, tagad ir malka. Te ir tas pats. Īri esmu samaksājis, kāda nauda palikusi pāri, tirgotājus zinu, arvien vairāk „ierakstos” savējos.

Tagad mums ir tējas meistars Andris. Kā kaķēnu iemetām Šrilankā. Andris ir īstajā vietā, īstajā laikā, nodzīvojis pie maniem piegādātājiem ilgāku laiku. Kad viņa nebija, es pats jaucu, garšoju...

Juties kā alķīmiķis?

Kas jādara, jādara. Tu nedomā, kā jūties. Tāpat ar stresu – nevajag par to domāt! Ja pretī brauc mašīna ar tālajiem uguņiem, izeja ir koncentrēti skatīties garām, pat speciāli fokusēties uz melnumu, kas blakus šausmīgajai gaismai. Tāpat, kad tev riņķī ir mēsli, tu koncentrējies uz to, ko dari pašreiz. Nevis domā – labi, slikti, kas būs. Just do it!

Izdzīvošanas shēma. Ja sāksi domāt, kas notiks, tad ir beigas. Kad ir vētra – turi stūri! Jūti vēju. Re, kur kuģis, re, kur vējš, bura, domā, kā pagriezt tā, lai nesaplēš, domā par lietu! Nevis par troksni apkārt.

Cik ir, tik ir. Cilvēks spēku zaudē, dzīvojot pretrunā ar sevi. Kā braucot kopā ar kādu tālāku gabalu automobilī – ja cilvēks nav tavs, tu no viņa kautrējies, runā, kad negribi, nevari gulēt, kā esi radis...

Tā braukt ir trīsreiz grūtāk nekā vienam. Tāpat kā uzturēties vidē, kas nav tava, darīt to, kas nepatīk, vai tad, kad negribas. Kompromiss, samierināšanās, sevis skaldīšana. Tev gribas maukt, bet tu pasmaidi.

Kā es būtu varējis izvairīties?

Pagriezties un iet prom.

Pēc iespējas esmu tā rīkojies. Redz, to daru nevis tad, kad esmu tam gatavs, bet tad, kad tam ir vispiemērotākie apstākļi. Tas arī ir izdzīvošanas stāsts. Tikai muļķis reaģē uzreiz. Ja būsi spontāns – čau!

Lai top par krietniem un spējīgiem cilvēkiem! Gan mūsu valstī, gan pasaulē ir tāda problēma, jo šiki dzīvot grib visi, arī tie, kas slinki, stulbi vai tur zem sava goda strādāt. Un vienīgais, kā to var dabūt gatavu, ir zagt. Normāls darbs nav modē, tāpēc jādomā, kā kaut ko noblēdīt. Foršs čalis – pamanījās kādu apčakarēt.

Tavam vecākajam dēlam ir jau pie trīsdesmit?

Jā, man ir divarpus gadus vecs mazdēls.

Tas ir jaunākais, kuram ir divdesmit trīs. Jā, rīkoja, rīkoja!

Ābols nav necik tālu aizripojis? Arī tevi pazina kā bohēmieti.

Esmu rīkojis sazin cik siena balles. Man ir ražotne Juglā, pirmais stāvs bija brīvs – 300 kvadrātmetru telpa, nopirku sienu, daudz siena. Viena puse kā nogāzts vāls, otrā – galdi ar šņabi, ar uzkodām, ir dīdžejs, mūzika. Saaicināju draugus, un likām vaļā.

Pie pilna galda – jā... Tomēr nevaru sūdzēties, jo man ne no viena neko nevajag. Kad ir slikti, gribu būt viens.

Nemeklē, kam piezvanīt?

Nē! Man ar saviem sūdiem jātiek galā pašam.

Nē, štukoju, ko varu, ko nevaru izdarīt.

Esi pārdzīvojis arī cilvēcisku attiecību dēļ?

Protams. Kurš tad nav?

Kuriem līķiem esmu pārgājis?

Man ar visām bijušajām sievām ir brīnišķīgas attiecības.

Precējies esi trīs reizes, bet siržu noteikti daudz vairāk.

Nav tā, ka es būtu kaut ko sasolījis un neizpildījis.

Vai es esmu atbildīgs par sadomāšanos?

Tev pašam kādreiz ir salauzta sirds?

Jā, protams. Bet... nolaizi rētas un ej tālāk. Ilgi gaudot uz mēnesi nav jēgas. Vīriešiem ar draugiem, ar garīgi tuvajiem cilvēkiem, ir svarīgi, lai būtu viena frekvence. Viņi tā nesazvanās – čau, čau, taču tas nenozīmē, ka viss ir atsalis, pazudis. Jautājums „kāpēc tu man divus mēnešus neesi zvanījis?” nav vīriešu dabā. Mani arī neinteresē sīkie fakti, vairāk patīk runāt par idejām.

Ir. Bet – ko darīt? Ja iespējams, nokārtoju visu civilizēti, ja ne – aizmirstu. Jo enerģija to sūdu slāpēšanai aiziet milzīga. Neesmu tas, kas izlabos šo pasauli.

Tu viņu izsvītro?

Jā.

Nē, lai zinu, ka zvana. Bet viņi jau pazūd paši. Man bija puisis, kurš strādāja par aģentu. Biju izdomājis veidot tirdzniecības ķēdi Maskavā, viņam bija krievu pase, pierunāju, lai brauc turp, dzīvo, taisa firmu. Aptuveni divus gadus tā arī notika. Es braukāju, biju ar vienu kāju šeit, ar otru tur. Vienu brīdi jutu, ka jāizšķiras. Paliku Rīgā, jo man tur nepatīk. Nav mīļa pilsēta. Un tad mans puisis aģents apprecēja jauku meiteni, kuras brālis, FDD virsnieks, palīdzēja visu sakārtot tā, lai mani uzmet.

Kādu naudiņu nošņāpa?

Diezgan lielu. Tā jau ir – katrs, kurš kaut ko ieguldījis, riskē.

Nesvinēju.

Kāpēc – nepatīk tev tas skaitlis?

Es vispār dzimšanas dienas nesvinu. Nepatīk man lūgtie viesi. Nesaprotu, kurus aicināt, kurus ne. Arī sēdēt galda galā un klausīties, kā slavina, negribu. Man nepatīk atrasties uzmanības lokā tikai tāpēc, ka pēc definīcijas esmu jubilārs, nevis tāpēc, ka esmu baigi foršais džeks, kurš kaut ko var.

Nekādu grafiku nezīmēju. Kaut kur esmu atvēzējies, kaut kur ir konkurenti. Esmu pirmā paaudze, citi – jau piektā, septītā, kompānijām pa simts gadiem, manējai būs tikai divdesmit pieci. Pret mūžību – štrunts. Katram cilvēkam ir potenciāls, cik kļūdu viņš drīkst pieļaut. Edisons teicis – zinu, ka ir desmit tūkstoši veidu, kā nevajag darīt. Viņam bija tāds limits. Nezinu, kā viņš dzīvoja. Ja es varētu pieļaut 10 000 kļūdu, es daudz ko atklātu.

Kāds ir tavs limits?

Kā es to varu zināt? Mēs visi kļūdāmies, tas ir normāli. Galvenais – laikā saprast un atkāpties. Kā teica mans Šrilankas musulmanis – zaudējumi ir mazāki, ja uzreiz saproti, ka tas ir garām, un nocērt. Es esmu ceļā. Man vienmēr ir bijis tā – šogad domāju, kāds muļķis biju pagājušajā gadā. Varbūt tas nozīmē, ka kļūstu gudrāks, nezinu.

Cerams, viedāks. Prieks, kad aizej uz grāmatnīcu un redzi – kāds ir iztulkojis kaut ko labu un ar izpratni. Tā ir baigā lieta.

Mājās tev ir vesela bibliotēka?

Jā. Kā filmā par neliešiem, fašistiem...

Jā. Jautājums – vai tu Parīzē visus pazīsti? Viņš atbild – pazīstu tos, kurus ir vērts pazīt. Domāju, ka man ir tās grāmatas, kuras vajag man. Nav jau jēgas no masas kā tādas. Visiem ir kaut kāds atlikums, padomju laikā izdotās. Arčibalda Kronina Cepurnieka pili, šķiet, esmu redzējis katrā mājā. Es tālāk par 3. lappusi netiku.

Kādus sapņus tu redzi?

Dažādus, krāsainus. Esmu domājis – kad cilvēks sapņo, kurā brīdī viņš pamostas? Kad potenciāls smadzenēm beidzies un viņš nevar izdomāt risinājumu – pietrūkst fantāzijas nosapņot līdz galam.

Mani pārsteidz, ka es pats it kā no malas skatos, kā sapņoju, un domāju – o, baigi forši, te vajadzētu tā... Reizēm situ, bet nevaru riktīgi iedot pa purnu, mīkstais sitiens sanāk.

Dzīvē esi daudz kāvies?

Nē. Mani gan daudz reižu ir gribējuši piekaut.

Nē. Es nekur nelienu. Kādā pasākumā kādam kaut ko iztraucēju. Piemēram, zaļumballē dejoju basām kājām, vēl ne tās meitenes biju paņēmis. Man metās virsū kādi pieci vietējie, vajāja. Es, protams, laidos. Mūku, tumšs, esmu iešāvis, dzirdu – aiz muguras brakšķ, vietējie lauķi drāžas pakaļ kā kuiļu bars. Skrienu, skrienu. Redzu, liels krūms, un – žvikt! – notupjos kā zaķītis. Viņi panesās man garām, man sajūta tāda...! Atpakaļ uz zaļumballi gan negāju, sapratu, ka tur esmu jau uzzīmēts.

Meitenes palika ballē?

Tās nebija manas meitenes. Tās bija viņu. Bet vai ciemā nevajag svaigas asinis?

Pirms nopirku māju, bija īrējis desmit dažādus dzīvokļus. Par dzīvokļa pirkšanu pat nedomāju, zināju, ka man vajag māju.

Nē, Rīgā. Un pie jūras arī. To izsapņoju, pāris mēnešus strādādams Vācijā. Nav svarīgi, kur esi, jo domās vienmēr esi pie galvenā, cietais disks strādā nepārtraukti. Kad esi svešā vietā un paskaties uz savu un Latvijas dzīvi no malas, vēl labāk saproti, ko vēlies vai nevēlies darīt. Rodas radikālāki secinājumi, kā no putna lidojuma. Vācijā sapratu, ka vērtība ir daba – vasarnīca pie jūras. Trīs vīkendos konsekventi izbraukāju jūras malu Kurzemē, izķemmēju visas mājas pēc kārtas. Tad arī atradu.

Uzticējies iekšējai sajūtai, ka tā ir tava vieta?

Kam gan vēl? Cilvēkiem jāklausa sevi. Tas jau ir tas potenciāls 50 gados – ka tu sev uzticies. Ir bijuši gadījumi – atnāk kāds ciemos ar meiteni un prasa „nu, kā tev tā meitene?” Ko tu man prasi?! Stulbi. Ir lietas, ko es nesaprotu. Piemēram, kurš ir tas vidējais idiots, kas reaģē uz reklāmām televīzijā? Nopirku veikalā visus iespējamos kefīrus, atnesu mājās, salēju pa glāzēm, nogaršoju un izvēlējos labāko. Elementāri, nevajag būt baigi gudram, vienreiz piepūt vaigus – labi, iztērēsies, bet vismaz nedzersi štruntīgu, zināsi, kas ir kas.

Baigi foršs jautājums. Nē! Tu jauc mušas ar kotletēm.

Tu dzīvo viens?

Nezinu.

Neko nestāstīšu. Par to mēs nerunājam.

Mēs par dzīvi runājam.

Dzīve ir forša. Tagad priecājos, ja nav nekā slikta. Esmu to novērtējis. Pirms pusotra gada piecos no rīta zvana bijusī sieva un saka, ka vecākais dēls Dāvids Parīzē nokritis no piektā stāva. Deviņos lidojām uz Parīzi. Es biju tajā mājā, jūgendstila ēka, piektā stāva augstums 20 metri, redzēju, kā tur izskatās... Kad viņu ieraudzīju pulksten vienos reanimācijā vienā gabalā, tas jau bija labi. Lūk, stāsts par dzīvi, viss ir bijis.

Jā, neticami! Nezinu, kas tas par brīnumu. Varbūt tāpēc, ka mēs tur mēnesi dzīvojām, kilometru no slimnīcas būrāmies kā kraukļi pie ligzdas. Mantras māku skaitīt vēl tagad... visu ko. Pēc tam tu novērtē, ka neviens nekur nav nokritis, nevienam nekas nav noticies. Izbaudi vienkāršo. Pirms tam ar Dāvidu bijām Francijā, atbraucam mājās, es saku – tev jānovērtē, ka mums mašīna nesaplīsa, neviens muļķis neuzskrēja virsū. Daudz kas varēja būt. Nevajag nemitīgi par to domāt, bet principā jābūt pateicīgam. Taču cilvēki to neizbauda, viņiem arvien kaut kā trūkst.

Nepārtraukti par maz?

Jā – viss jau ir forši, bet... Nu, kāds bet? Staigāt vari, ir ko ēst, silti, dažādas iespējas, nav tā, ka nedrīksti domāt, runāt. Ja mēs dzīvotu Ziemeļkorejā – pat iedomāties nevaram to ārprātu! Orvela 1984 viens pret vienu. Tolaik es to līdz galam neizlasīju, likās – tas ir par to, kā dzīvoju krievu laikā. Ārzemniekiem baigais wow!, bet mums... Tāpēc labi, ka pie varas ir Merkele, jo viņa ir no VDR, saprot, par ko ir luga. Rietumnieki stāsta – Putins nav paredzams, nevaram prognozēt. Ko nevaram?! Taču – krieviem tomēr dvēsele un mīlestība ir svarīgākas par naudu. Tik jauki cilvēki, cepuri nost! Tur ir cita realitāte. Sanktpēterburgas autori, Gočevs – varbūt appīpējies, bet pārspļauj Borhesa fantāziju. Savā prātā biju izdomājis divpadsmit brīvības pakāpes, tālāk nekādi netiku. Pirmās sešas skaidras – kustība trīs dimensijās. Tad – lai spētu pārvietoties laikā, lai vienlaikus varētu būt divās vietās, tālāk jau – lai varētu pārtapt, par ko gribu. Tagad esmu Ikars, bet varu pārvērsties par... kaķi. Stāstīju par to vienai meitenei, viņa saka – tas jau bija vēdās. Redz, idejas lido, ir šausmīgi grūti izdomāt kaut ko jaunu. Bet nekas nav pārāk sarežģīti, ja turi acis un ausis vaļā. Tas nekas, ka pasaule maza, iespēju joprojām ir daudz, tikai komunikācija klibo. Kā anekdotē par elli. Čalis aizbrauc ekskursijā, tur viss baigi forši. Atgriežas atpakaļ uz zemes un tik dod vaļā. Kad, pēc nāves nokļūstot ellē, šo bāž katlā, viņš dusmīgs – pirms desmit gadiem nekā tāda te nebija! Šim atbild – nu, klausies, čalīt, tu biji ar tūristu vīzu... Tāpat mēs – aizbraucam kaut kur uz dienām desmit, un ko redzam? Neko. Es pirms došanās ceļā nopērku tikai biļeti, bet to, kur dzīvot, ko apskatīt un ar ko pārvietoties, izlemju uz vietas.

Pa vienam mēnesim esmu nodzīvojis Brazīlijā, Taizemē, Filipīnās, īrējis dzīvokli. Tad sāc just. Dzīvojot šeit, piemēram, nav skaidrs, kas īsti ir Mēness. Mēnestiņš, čigāniņš, un viss. Tur – paisums un bēgums ir reāli piesieti pie Mēness, ūdens mainās pa kādiem trim metriem. Pilnmēness tāds, ka koki met ēnu.

Pats uz sevis arī izjuti Mēness fāžu iedarbību?

Atkal tu man jautā, ko jūtu. Jau teicu – pats savu lodi nedzird, nevaru spriest. Varbūt kāds no malas teiks – klausies, tu esi ķerts! Tev pašai šķiet, ka esi normāla? Varbūt neesi. Varbūt Tvaika ielā sēž Napoleons, normāls čalis. Ko tie idioti mani ieslodzīja? Izdzīvošanas stāsti – savam gļukam atradīsim attaisnojumu, lai paši nejustos šausmīgie mēsli, tā un tā, viņš jau pats bija vainīgs. Ir bijušas savārītas tādas ziepes, ka pēc tam tāds kauns, ka jāņem lāpsta un jārokas zemē, bet paiet trīs dienas, un saproti bet kuģis peld. Tāpēc jāattīstās, jākļūst stipram, lai varētu atļauties godīgā veidā darīt, ko vēlies. Bet tam vajag baigo spēku. Un jaudu. Kā filmā Zelta teļš, kur Jurskis Bendera lomā. Brauc vīri ar mašīnu Antilope Gnu, un tā saplīst. Viņš saka – ejam tālāk! Bet šoferis un tie divi – nē, paliks pie autiņa. Benders ar savu koferīti aiziet, bet pēc brīža nāk atpakaļ, izvelk no kabatas visu naudu un atdod viņiem. Jo zina, ka pats nepazudīs, bet šie gan. Tādai jābūt pārliecībai pa dzīvi.  

Tiklīdz neatbildu ne par ko citu kā tikai par sevi, jūtos tā, it kā līdz šim būtu uz muguras nēsājis miltu maisu un tagad nometis. Tu it kā neko nedari, bet, kad virs tevis ir vienīgi Dievs un finanšu inspekcija, tev nav arī kam paprasīt, tikai sev. Nav jau viss cukurā, bet nav arī tā, ka sūdzos. Jā, tas ir nerakstīts likums, ka tu esi pēdējā instance itin visā. Tev zvanīs un prasīs, ko darīt, kā risināt. Bet ne jau es vienīgais tāds, principā jebkurš uzņēmējs vai kantora īpašnieks ir pēdējais bastions. Tādu Benderu ir pilna pilsēta, viņi taču nezvana papum, neprasa, ko darīt. Un arī konsultantu nevar pasūtīt.

Mēdz teikt – kad velns paliek vecs, viņš aiziet klosterī. Tas mazliet ir par tevi?  

Tik melns es neesmu kļuvis, apzināti ļaunu nekad neesmu darījis. Man nekad nav vajadzējis uz kāda pakāpties, lai justos labāk.

Tas jau nav velns, bet dzīvs cilvēks! Ukraiņi aizbrauc ciemos pie gruzīniem. Protams, bezgalīga viesmīlība, viss garšīgi, daudz vīna – nomaini māju, un atkal sāc visu no nulles. Bet tu ar prieku piedalies, pārēdies, pārdzeries – ir ko turēt! Trešajā dienā ukraiņi saka – klausies, vai nevaram iziet pastaigāt svaigā gaisā? Gruzīni domā – vedīs uz kapiem. Iet, lasa uz pieminekļiem: Ševardnadze, dzimis 1904. gadā, miris 1980., dzīvojis piecus gadus. Tālāk – Gagadze, dzimis 1920. gadā, miris 1999., dzīvojis četrus gadus. Ukraiņi domā – vai esam tā pārdzērušies, ka vairs aritmētiku nejēdzam? Prasa, kas par lietu – cipari nelīmējas. Gruzīni – ti što, ņe znaješ, kogda mužčina živjot? Kogda u ņevo jestj ģeņgi, kogda u ņevo stoit i kogda on svoboģen (tu ko, nezini, kad vīrietis dzīvo? Kad viņam ir auda, kad viņam stāv un kad viņš ir brīvs – krievu val.). Viens hohols saka – slušaj, togda mi roģiļisj mjortvimi? (klausies, tad mēs jau esam piedzimuši kā miroņi?) Katrā jokā ir daļa joka.

Tu gribēji iemācīties apmest salto.

Neesmu iemācījies. Kauns. Vienkārši neesmu pieķēries.

To jau mētāju visu laiku, lai tiktu uz priekšu.

Esmu redzējusi kaķēnu, kurš iet, iet, apmet salto un iet tālāk. Viņā bija tāds draivs. Tas mazliet neatgādina tevi?

Nezinu. Mani vecāki ātri izšķīrās, bet atceros, kā gāju ar tēti uz bērnudārzu. Man bija trīs gadi, gāju viņam blakus, liku soli, tad uz vienas kājas palecos, soli, uz kājas palecos... Tas bija tā viegli. Paskaties, kā bērni skraida – nepiekūstot. No viņiem jāmācās – kad skrien, tad skrien, nedomājot ne par to, ka var nokrist, ne par rēķiniem, ne par to, ka rītā darbs. Pēdējo nopirku grāmatu Dzenbudisma ceļš un ieraudzīju ainu, kā mēs uztveram pasauli. Mēs nespējam nedomāt jēdzienos, terminos, vārdos. Vai arī visu bildi pārvēršam digitālajā 010101 sistēmā – kā dators, atskaņojot mūziku. Bet dzenbudisms saka – vajag pa taisno, kā operā, kur dzirdam balsi bez pastiprinātāja, kur vijole skan pa taisno un viss notiek šeit un tagad – vienā laikā, vienā telpā. Tāpēc arī opera ir tik brīnišķīga, ka pa vidu nav tulka vai cenzora, kas pagriež skaļāk, klusāk... Tu skaties uz visu – kā ir, tā ir. Tas ir dzenbudisms.

Jā! Ar sirdi, kā lugā Ledus. Viens, kuram ir draivs, prasa – kā ir dzīvot ar tukšīti? Un kā ir ar mirstīgo? prasa nemirstīgais. Filmā Bjorkas tēlotajai aklajai meitenei vajag, lai cietuma kamerā nokrīt kaut piliens – uzdod ritmu. Tad viņai atkal ausīs sāk skanēt mūzika. Neviens ideju neizdomā no nulles. Tukšā vietā nekas nerodas, jo nulle, reizini, cik gribi, ir nulle. Svarīgi ir nebaidīties kļūdīties. Tu iegūsi, ja esi gatavs zaudēt. Ja neesi, neko nedabūsi. Tāds ir tas ceļš. Grūti, ļoti grūti. Ja nebaidies, ka visi rādīs ar pirkstiem, ja nebaidies kļūt par muļķi, tad tu esi brīvs cilvēks. Citādi tu nemitīgi rūpējies par reputāciju, par to, lai nepazaudētu seju... Protams, tas ir pretrunīgi, jo par savu vārdu jārūpējas, tas vīrietim ir svarīgākais. Jo – kas tad viņš ir? Katram ir paziņas, par kuriem saka – tukša vieta! Balamute. Šeit un tagad runā, bet pēc tam – nekā. Bez seguma.

Sandra Landorfa, žurnāls „OK!” / Foto: Oļegs Zernovs