Nopirkt biļeti uz drosmi. Saruna ar Ditu Lūriņu

Dita ir no cilvēkiem, kas neslēpj, kādas iekšējās izaugsmes taciņas viņa staigā – vienmēr meklējoša, domājoša... Tieši viņa ir tā, kura kolēģiem teātrī ir noorganizējusi iespēju vismaz pāris reižu mēnesī tikties sarunās ar mācītāju. Dažam tas ir ticības apliecinājums, citam – iespēja uzdot sev jautājumus un gaidīt atnākam atbildes. Tās labi noder brīžos, kad dzīve maina prioritātes. Šobrīd Dita spēlē vadošās lomas Nacionālajā teātrī, kā arī cīnās par vīra, aktiera Mārtiņa Egliena, veselību. Lai arī vienmēr smaidīgi un gaiši, viņi ir cīnītāji...

Es to saucu par brīvību

– Kādas ir tavas domas un darbi gadu mijā?

– Vai dieniņ, darbu tik daudz! Domāju, visi juta, ka pagājušais bija traks gads. Un tieši uz beigām – cilvēkiem īstenībā bija ļoti grūti. Visiem notika tādas lielas lietas. Es jau smejos – tāpat kā sniegs Rīgas ielās vienmēr ir katastrofa no jauna, tāpat man uzkrīt Adventes laiks. Vai tiešām?! Kur tāds radās? Es nebiju plānojusi... Bet vainadziņš bija, svecīti dedzinājām. Ar Zani Dombrovsku bijām Salaspilī, ar dziesmām iededzām egli, arī savu “ Leduspuķu” programmu sākām. Nuja, tāds darbīgs laiks, kam vajadzētu būt klusam un mierīgam. Man šķiet, 21. gadsimta pilsētniekam tas nav iespējams.

– Ar to cilvēki cīnās ik dienu. Tev ir kāda formula, esi viedāka kļuvusi – kā starp darbiem dabūt klusumu sevī?

– Mācos un mācos, un tādā ziņā viedāka neesmu kļuvusi. Kaut kur izlasīju aforismu, ka vislabāk iemācāmies to, kas mums ir jāiemācās. Man šķiet, Dievs mūs noliek arvien vienās un tajās pašās situācijās, kamēr apgūstam to, kas mums patiešām ir jāapgūst. Un tad nu es, jā, joprojām mācos. Tas skrējiens jau nemazināsies, var samazināties tikai noskaņojums – vai nu skrienam līdzi, vai arī mūsu iekšpuse kā mierīgs ūdens skalojas, un ir pilnīgi vienalga, kādā tempā skrien trauks. Tā iekšpusei vajadzētu būt mierīgai. Ceru, ka man vēl ir dots laiks, kurā to apgūt.

– Tavs tētis tā skaisti nesen par tevi teica – ka tu ar gadiem esi panākusi iekšēju brīvību.

– Pašai man nešķiet, ka es to brīvību jau būtu sasniegusi, bet es to apzinos kā savu, var teikt, mērķi, vēlmi.

– Kā tu domā, ko nozīmē iekšējā brīvība? Katrs, iespējams, ar to saprot ko citu.

– Tas nozīmē, ka tu ļauj sev būt. Ka tu sevi pieņem, nenosodi ik uz soļa par kādām sliktām izvēlēm vai sava deguna lielumu. Vienalga, tā ir fiziskā puse vai garīgā, mēs sevi esam pieraduši ēst, apēst un iedzīt zemē. Vispār – nīcināt sevi ārā. Bet vajadzētu sasniegt pilnīgi pretējo – ka tu ļauj sev būt, akceptē arī to, ka tevi var nepieņemt citi, bet tu pats sevi pieņem, un tas ir būtiskākais. Caur to tev ir spēks. Un, jā, es to saucu par brīvību, ja tev kaut kas nepatīk vai tu kaut kur nepatīc, tad pagriezies un ej savu ceļu. Tas nespēj ievainot, tas nesāp, jo tu pats ar sevi esi draudzīgs un harmonijā. Tie vārdi jau ir tik nonēsāti, nodeldēti, nepasaka būtību, bet jā – to savu mūžīgo soģi, mūžīgo kritiķi, kurš šauj nekļūdīgi un vienmēr trāpa mērķī, vajag pieradināt un likt viņam mainīt profesiju, lai viņš kļūst par draugu, gidu. Jo vislielāko atbalstu jau tikai paši sev varam dot.

Tavs personīgais varoņdarbs

– Tu kādreiz esi raudājusi pēc kritikas?

– Tā tieši – kad izlasi un raudi – man nav bijis. Bet daži fakti man ir sāpējuši ļoti ilgi. Nu, divas reizes pa saules pinumu ir bijis tā riktīgi. Pieļauju, ka cits no malas to pat var lāgā nepamanīt. Vienmēr saku – viens ir lielais konteksts, kurā skaties, teiksim, mākslas procesu sezonas vai vēl lielākā griezumā. Ja esi kritiķis, tad tev, no malas vērojot, ir citi akcenti. Bet katram iesaistītajam ir savs konteksts, kuru ne vienmēr var un vajag zināt visiem. Tur savukārt akcenti izskatās pilnīgi citādi. Tāpēc nereti šie divi konteksti aiziet pretrunā, tur notiek lietas, kas ļoti sāpina kādu konkrēti. Lai gan varbūt, skatoties procesu kopumā, tur nav kam sāpēt. Viss taču ir loģiski. Tāpēc aktieri, kas kādu laiku ir teātrī, jau zina, ka loma, kas tev ir tiešām nozīmīga, kurā esi ieguldījis nenormāli daudz, kas tevi ir veidojusi vai pārcēlusi citā kvalitātē, var būt tāda, kuru neatzīst no malas. Katrā ziņā neteiks, ka tas būtu kas īpašs... Kaut pats zini, ka esi izdarījis varoņdarbu.

– Ka tā ir tava personīgā virsotne?

– Jā. Atzinību tu saņemsi par nākamo, bet tikai tāpēc, ka tā iepriekšējā ir bijusi, un tu to spēlēsi tā viegli, tev aplaudēs un teiks – bravo! Lai gan pats zini, ka lido uz tā, ko sastrādāji iepriekš...

– Kritiķim tas būtu jāzina.

– Tas ir tas, par ko sākam klibot tajā savā slaidajā gaitā – ka kritiķis ir kritiķis, un mēs esam mēs. Tev kādā brīdī šķiet – bet viņam tas būtu jāredz! Viņam būtu jāsaprot! Lai man piedod kritiķi, esmu pilnīgi pārliecināta – praktiķis ir praktiķis, un teorētiķis ir teorētiķis. Es baudu to, ka kritika man iedod teorētisko analīzi un kontekstu. Sevišķi, ja materiāls ir ļoti labs, tur ir tik daudz ko pētīt, un kritiķis noteikti par literatūru, dramaturģiju zinās vairāk. Viņš man iedod tādu kā simbolu vārdnīcu, plašāku vēsturisku kontekstu, nekā iestudējuma laikā esmu spējusi aptvert. Tas man vienmēr ir ļoti interesanti. Taču, tiklīdz kritiķis sāk analizēt praktisko pusi, tur katrs viņam nostāsies pretī un pastrīdēsies. Un par to nav vērts apvainoties. Jo tas tā vienkārši ir – tu nekad nezināsi, kā tas tīri praktiski veidojas.

– Domā, kritiķiem būtu jāliek pašiem kaut ko nospēlēt?

– Nu, arī tas neārstēs. Arī tas nebūs īsti... Esmu novērojusi – daudzi, kas strādā teātrī, bet nav aktieri, režisori, ir teatrāļi, kas tver to, ko dara aktieris, režisors, un ir tie, kas var strādāt ļoti ilgi, būt tuvu skatuvei, bet tik un tā netvert. Piemēram, dažs labs komponists ļoti daudz strādājis teātrī, bet tu redzi, ka viņš īsti nesaprot, ko tu kā aktieris dari, kas ir tavs process. Nu, neviens aktieris jau nevar pateikt, ko viņš īsti dara. Jo tas ir...

–... mazliet maģiski?

– Tas ir maģiski. Protams, jebkurš no malas redzēs, ja aktieris lažo. Nekustina to, ko vajag kustināt savā iekšpusē. Jā, nav jābūt praktiķim, lai to saprastu. Jebkurš teorētiķis, skatītājs, mākslas mīļotājs to redzēs momentāni. Ir vai nav. Vai tas enerģētiski piepilda telpu vai nepiepilda. Bet par tiem, kas strādā tālāk, kas nelažo – izvērtē, kāpēc, kura skrūvīte nav riktīga, loma vai stāsts nav sanācis, kāpēc neiet pāri rampai – tur savukārt parādās lauks, kurā ļoti grūti orientēties tam, kas nav radis tur soļot pats savām kājām.

Dāvana, kas neatnāca

– Vai tev aizvadītajā gadā bija maza vilšanās – cerēji, ka tētis tomēr dabūs Spēlmaņu nakts balvu? Viņš bija nominēts kā labākais aktieris.

– Vai cerēju? Kā uz tādu brīnumu – ka būtu skaisti. Bet... es kā žūrija arī iedotu Egonam ( Liepājas teātra aktierim Egonam Dombrovskim – Red.). Jo tas ir zvēra darbs, ko viņš dara, un neapšaubāmi – talants, personības burvība. Egons par divsimt, tūkstoš procentiem ir pelnījis šo balvu. Tāpēc vispār nevaru ieslīgt diskusijā. Es kā meita, protams, priecājos par nomināciju un būtu, prātā jukdama, kliegusi, ja mans tēvs būtu dabūjis balvu. Un tieši viņam, kurš ir tik daudz kritikas un vērtētāju sists, tā būtu bijusi skaista dāvana. Bet, man šķiet, tās lielums nesamazinās arī tad, ja ir tikai nominācija.

– Turklāt jūsu novadnieks, liepājnieks, dabūja. Man vienmēr ir prieks, ja kāda lielāka balva aiziet teātriem ārpus Rīgas.

– Jā, protams. Bet šajā gadījumā man šķiet, tas ir laureāts, par kuru vispār nevienam nerodas jautājums. Tāpēc prieks par viņu.

– Lai gan aizkulisēs runā, ka dažs labs kādu balvu no žūrijas izbičojis. Tu tici?

– Ticu, ka brīžam... žūrijai, lai gan beidzamos gadus jau mazāk, ir tāds rēbuss. Apmēram – paga, tas jau dabūja, jādod kādam citam. Tāds mazs šahs, lai tiktu arī provinces teātriem – ja ne par lielo iestudējumu, tad vismaz bērnu izrādi. Lai man piedod, ja kļūdos! Bet tāds iespaids... Teiksim, pirms gadiem pieciem – labākais režisors ir citai izrādei, labākā izrāde cita, un Grand Prix vēl cita. Rodas jautājums – kādi komponenti tad veido šo labāko izrādi? Pēdējos gadus tomēr ir loģika, lai gan tas nozīmē, ka viens teātris vai pat viens iestudējums būtībā nosmeļ visu krējumu. Tātad ir izrāde, kas šajā sezonā ir labākā, jo tajā ir visi komponenti – režisors, aktieri, materiāls, varbūt mūzika, tērpi, scenogrāfija. Protams, man ir lepnums, ka tas ir mans teātris, bet arī, ja nebūtu, varu likt roku uz sirds... Nevis domāt – visas balvas vienam teātrim, ai-ai-ai... Nu, bet tā ir, ka teātriem ir viļņi – augšā un tad atvilnis. Jo, lai tiktu nākamajā galotnē, to atvilni vajag.

– Kā jebkurai personībai.

– Jā. Ir jāatkāpjas atpakaļ. Tas nenozīmē – ja esi kritis bedrē, tu necelsies, apspriežam, vai nevajag klapēt šo teātri ciet, mainīt trupu vai vēl nezin ko. Nē, tas process ir dzīvs. Arī teātris ir personība. Un katra teātra māja ir sava personība. Katrai trupai ir sava seja, ceļš, attīstība. Un tu nevari visu laiku iet kalnā. Tas vienkārši nav iespējams. Nekur dabā tā nenotiek. Kāpēc lai tā būtu teātrī? Tu nevari to panākt ne mākslīgi, ne dabiski.

– Un vajag samierināties ar savu atvilni.

– Pat ne samierināties, bet pieņemt un izmantot. Jo tas nav brīdis, kad ielīst alā un nogaidīt. Nē, tas ir laiks, kad tev jāstrādā, jāpārvērtē. Tas būtībā tev dots, lai tiktu tālāk. Un tur ir baigais darbs jāieliek, tieši tajā bedrē, atvilnī. Jo tas, ko sastrādāsi tajā posmā, radīs to, cik tālu izšausi brīdī, kad tev ir jāizšauj, un atkal visi varēs teikt – redz, kā, ai, ai, ai, tagad viņam ir īstais brīdis! Bet tas būs sastrādāts četrus brīžus iepriekš.

Emociju kokteilis

– Īstenībā arī kritiķiem un skatītājiem ar sapratni būtu jāpieņem šis atvilnis radošos cilvēkos.

– Jā. Vispār pēdējā laikā domāju, kas tā ir par saliņu – teātris. Kas tā ir par ekskluzīvu iespēju mūsu digitālajā gadsimtā aiziet vakarā, atrasties telpā, apsēsties kopā ar daudziem citiem, mūsu gadījumā 800 cilvēkiem, elpot to pašu gaisu... Tad atveras priekškars – tur tādi paši cilvēki, arī kaut ko dara, stāsta stāstu, un viss ir saorganizēts tā, lai tu redzētu to, kam parasti ikdienā varbūt nepievērs uzmanību. Lai tu redzētu enerģiju starp cilvēkiem, sajustu elektrību. Vai arī nesajustu.

– Izkustinātu kaut ko sevī.

– Jā, bet tieši – ar dzīvu cilvēku. Ar to, kurš elpo tajā pašā telpā – ja tuvu sēdi vai ļoti koncentrējies, tu pat viņa smaržu vari sajust. Tu šajā skrejošajā laikā divas trīs stundas vienkārši sēdi un pievērsies cilvēkam, dzīvai dvēselei, dzīvai miesai, dzīvai enerģijai.

– Un tev par to jādomā. Lai gan pa dienu esi skrējis un bijis ļoti tālu no tā.

– Brīdis, kad atnāc un apsēdies – pat, ja pēc tam burkšķēsi, ka tev nepatika, tu tomēr šajā skrejošajā laikmetā pamanīji, ka, redz, kā viņam, tomēr neiet šovakar. Un tā tik un tā ir vērtība. Jo tu pamanīji. Biji tādā stāvoklī sevi nolicis, ka nevis spaidīji pogas telefonā, ekrānu ritināji, skatījies televizoru vai sēdēji pie datora, bet sevi apsēdināji un, kaut tev varbūt bija garlaicīgi vai spieda krēsls, pamanīji savu ķermeni, gaisu. Un tā, man šķiet, ir teātra misija. Tāpēc skatītājam jāpieņem arī atviļņi, jo viņš pēkšņi ir spiests pamanīt procesu. Varbūt tas viņā izraisīs interesi par procesiem paša dzīvē.

– Un viņš skatoties arī piedalās tajā procesā.

– Protams, ka piedalās. Domāju, daudzi skatītāji to nesaprot, ka tieši tāpat, kā viņi jūt mūsu enerģiju uz skatuves, mēs jūtam to enerģiju, kas ir zālē.

– Tas gan droši vien ir baigais kokteilis.

– Ir dienas, kad skatītāji ir kā sienu uzbūvējuši un tu netiec tai cauri. Starpbrīdī mēs satiekamies – tie, kas spēlē uz lielās skatuves, Jaunās un aktierzāles – un varam salīdzināt, kāda ir publika. Nereti sakrīt. Piemēram, atnākuši tādi ar sienu. Vai arī absolūti atvērti. Atnākuši ieinteresētie vai nogurušie. Vai arī pēkšņi divās zālēs tā un vienā citādi. Un nereti ir tā, ka viena zāles daļa mūs saprot, bet otra absolūti nepiedalās. Tas ir kā iekšējs rentgena stars – jūti, vai tevi ar tiem skatieniem nes vai dzeļ. Tas ir nekļūdīgi.

– Tu, ejot pa ielu, jūti skatienus? Tie tevi nes vai dzeļ? Apvelc sev apkārt apli, sētu?

– Nu, es jau, kapuci uzmetusi, skrienu. Bet jūtu un vienmēr arī mulstu. Neesmu pieradusi. Parasti tie tomēr ir labvēlīgi skatieni, un vari atsmaidīt pretī. Šodien biju vienā iestādē, kur cilvēks mani pazina. Tas ir tāds brīdis – es sapratu, ko viņa domāja, un akceptēju, ka tā var būt. Tu savā darbavietā ej, Lūriņa nāk, un tev šķiet – paga, paga, kāpēc...

Tev ir jātur sevi

– Kad bērns aug, mēs prognozējam – nākamgad viņš sāks staigāt, spēs vārdus sarindot teikumā... Bet arī pieaudzis cilvēks, jo īpaši aktieris, katru gadu iemācās ko jaunu. Tu aizvadītajā gadā iemācījies tā pa īstam tango dejot...

– Oi, nē, es nevaru teikt, ka iemācījos! Tikai mazliet tam pieskāros.

– Tomēr tu dejoji, turklāt Argentīnas. Ko vēl iemācījies – varbūt tīri praktisku?

– Nu, es lonžā karājos...

– Ko tas īsti nozīmē?

– Atkal jau – pārvarēt kādu iekšējo slieksni. Tas ir, ka tu lido pa gaisu bišķiņ.

– Striķos – kā gaisa akrobāts?

– Jā, muskuļi strādā. Lai tu nebūtu tāda pļecka, kas karājas, tomēr pašam ir jātur sevi. Un vēl, kā daudzām mammām, arī man pēdējā naktī tapa kostīmi dēlam – bubuļu karalis un džungļu karalis.

– Tu šuvi?

– Nu, es radīju no nekā! No savas vecās blūzes. Un kārtējo reizi sev apliecini – kad vajag, nav variantu! Saņēmu no dēla komplimentu – mammīt, tu taču vienmēr kaut ko izdomā . Tā ir – kad smeļas mutē, mammīte kaut ko izdomā. Visādi sīkumi ir ik uz soļa, un tu tik mācies un mācies. Piemēram, es joprojām mācos skaidri paust savu vēlmi, viedokli, sajūtu. To formulēt.

– Skaļi?

– Jā, saviem cilvēkiem un vajadzīgajā brīdī. Nevis tad, kad esi davests, nevis tad, kad viens ar sevi ņemies vai ar kādu družku un runā par kādu klāt neesošo, kas tev tur pa iekšu maļas, bet skaidri formulē īstajā brīdī.

– Tas nav viegli.

– Absolūti nav viegli! Un es absolūti to neesmu iemācījusies. Bet es sevi vedu uz to. Uz nākamo posmu, ļaujot sev apgūt šo mācību līdz galam.

Man mazliet nekaunības, lūdzu!

– Šķiet, aktieriem īstais Jaunais gads ir augusta vidus, kad atsākas mēģinājumi. Vai pārējo cilvēku gadu mijai jūs vismaz profesionāli tā plūstoši pārlecat pāri? Ja neņem vērā Ziemassvētku koncertus, kuros esat nodarbināti, Jaunais gads paiet mierīgāk?

– Jā, profesionāli mēs savu gadu mērām citādi, kādas lietas izsijājam un izvētām sezonas beigās, augustā vai Spēlmaņu nakts sakarā. Bet, kad visa pasaule maina ciparu, arī tev šķiet – paga, ko es kā cilvēks šajā gadā esmu darījis vai nedarījis, kas ar mani ir noticis?

– Kā tev šķiet – jūs no skatuves maināt pasauli?

– Es gribētu domāt, ka jā. Tas ir teātra uzdevums – iespaidot pasaules notikumus. Tur, protams, ir zināms tauriņa efekts, bet es tiešām ticu, ka tas darbojas. Tu varbūt radi vibrāciju kādā cilvēkā, bet viens cilvēks ir vesela pasaule. Līdz ar to tu arī kādu procesu spēj uzsākt, iedvesmot mazliet, nu, kaut mazliet ievibrēt. Man šķiet, tas ir teātra, mūsu uzdevums.

– Raidījumā Es mīlu tevi, Latvija! dzirdēju, ka Elita Veidemane gribējusi būt par cilvēku, kurš teātrī izslēdz gaismas pirms izrādes. Tas mirklis tiešām ir maģisks. Līdzīgi ir jauna gada sākumā – it kā esi nopircis biļeti uz komēdiju, bet, kā tā tevi ietekmēs, īsti nezini. Kādu biļeti tu gribētu nopirkt?

– Ui... Mani vienmēr uztrauc jaunā gada apņemšanās, visādas vēlmes, man tādas grūtas attiecības ar to. Es laikam gribētu tādu drosmīgāku sevi nopirkt ( smejas). Lai es būtu mazliet nekaunīgāka.

–

Vai tas nozīmē pieiet režisoram un teikt – es gribu to lomu?

– Zini, es uzmanīgi. Un ja nu tā tomēr nav tavējā? Esi izprasījis, un pēc tam pats mokies...

– Pievil sevi un režisoru.

– Visus pievil! Un pati esi kaut kā iztaisījusies, prasījusi. Vajag uzmanīgi ar šo pasākumu. Domāju – nevis prasīt, bet tad, kad jau kaut ko dari, tad drosmīgāk un nekaunīgāk.

– Ar lielāku atvēzienu?

– Jā. Droši vien tā varētu teikt. Un arī – kad kaut ko sevī plāno, tad nesākt pieticīgi. Ja to savu kritiķi jau esi nolicis malā, tad drosmīgi izteikt sev vēlmes. Drosmīgi un nekaunīgi. Un tālāk jau redzēs... Gan jau atradīsies tie, kas teiks – paga, paga... Bet kāpēc darīt to pašai?

Sandra Landorfa, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva