Mēneša laikā nogāju 800 km. Agate pastāsta, kā sakārtoja prātu un izdomāja, ko darīt tālāk
Latviete Agate Ķīsele (29 gadi) kopā ar savu draugu francūzi Miku pagājušā gada oktobri pavadīja, ejot svētceļnieku iecienīto Santjago ceļu. Viņa intervijā portālam Jauns.lv dalījās savā pieredzē un atziņās.
“Es jau sen gribēju noiet Santjago ceļu. Pagājušā gada pavasarī parādījās doma, ka varbūt drīzumā varētu to izdarīt, un pusgadu vēlāk kopā ar draugu Miku no Francijas mēs nogājām visu Santjago ceļu. Tas aizņēma visu oktobri.”
Sākumpunkts Irunas pilsētiņā
Agate stāstīja par ceļojuma sākumu: “Santjago ceļu sākām iet no Francijas un Spānijas robežas Irunas (Irun) pilsētiņā un pabeidzām iešanu Santjago de Kompostelas pilsētā. Miks Irunā ieradās ar autobusu no Portugāles, kur bija pavadījis iepriekšējās pāris nedēļas.
Es savukārt ierados no Latvijas. Aizlidoju uz Bordo pilsētiņu Francijā un no turienes dažu stundu laikā varēju tikt uz Irunu ar autobusu. Uzsākām iešanu pēdējā septembra dienā un pabeidzām savu ceļu vienu mēnesi vēlāk.”
800 km mēneša laikā
“Mums abiem lidojuma biļete uz Jaunzēlandi bija 11.novembrī, bet Santjago ceļu pabeidzām iet 31.oktobrī. Mums vajadzēja ātri, ātri nokļūt mājās, atkal sakrāmēt somas un lidot tālāk.
Mēs nogājām visu Santjago ceļu. Ir vairāki ceļa maršruti, pa kuriem var iet. Mēs izvēlējāmies iet pa Ziemeļu ceļu, bet tālāk pārgājām uz “Camino Primitivo” [uz sākotnējo, par oriģinālāko uzskatīto ceļu]. Pieveicām gandrīz 800 km mēneša laikā.”
Jo vairāk dara, jo vairāk ir spēka darīt
Runājot par spēku, kas nepieciešams, lai noietu tik garu ceļa posmu, Agate atzina: “Jo vairāk dara, jo vairāk enerģijas rodas. Ja es esmu noskaņā “iesim un darīsim,” tad enerģija pati arī parādās.”
Ja Agatei ir aizraujoši plāni un nojausma par fantastiskām vietām un jaunām pieredzēm, tad viņai rodas enerģija un lādiņš iet tālāk uz priekšu, atvērti skatoties, kas sagaidāms nākotnē.
Brīva vieta prāta sakārtošanai
Noejot Santjago ceļu, Agate saprata, ka visvairāk viņu iepriecināja pati iešana. “Man ļoti patika pats process. Es biju gājusi garākos pārgājienos arī pirms tam, tāpēc zināju, ka iešana pati par sevi ir garlaicīgs process. Ejot pārgājienā, nav daudz jādomā līdzi.
Iešana man ir labākā meditācija. Es gāju un domāju. Tas man ļoti palīdzēja sakārtot domas. Tas bija labs mēnesis, lai sakārtotu prātu. Ļoti patika arī mainīgās ainavas un vienkāršais dienas ritms: es sāku iešanu konkrētā vietā un diezgan skaidri zināju, kur dienu pabeigšu. Tas palīdzēja un iedeva brīvu vietu prātam, lai izdomātu, ko es gribu darīt tālāk. Tas bija vērtīgs laiks.”
Nejauši satikti ceļabiedri
Tāpat Agate priecājās par iespēju Santjago ceļā sastapt dažādus cilvēkus. “Es negāju pa pašu populārāko ceļu. Sanāca, ka visbiežāk bija 5-10 cilvēki, ar kuriem gāju līdzīgā ritmā. Mēs palikām līdzīgās naktsmājās un satikāmies katru dienu vai pārdienās.
Tā, manuprāt, ir viena no Santjago ceļa dāvanām, jo es jau pati neizvēlējos, kurus cilvēkus satikšu ceļā. Tādā veidā var piedzīvot daudz interesantu stāstu un redzēt jaunas perspektīvas.
Iedvesmojās no 70 gadu veca spāņa
Piemēram, pats iespaidīgākais bija kāds spāņu vīrs pieklājīgā vecumā (aptuveni 70 gadus vecs). Viņš Santjago ceļu gāja jau 15. reizi. Dažus posmus viņš bija gājis vairākas reizes, dažus posmus viņš gāja vienā virzienā, bet pēc tam devās atpakaļ. Bet viņš gāja 15 reizes!
Viņš tikai mazliet runāja angļu valodā. Vīrs stāstīja, ka pēdējos divus gadus intensīvi mācās angļu valodu tikai tāpēc, lai varētu iet Santjago ceļu un sarunāties ar jauniem cilvēkiem. Man liekas tik interesanti klausīties cilvēku stāstus, jo katram ir mazliet cits iemesls, kāpēc viņš dodas ceļā.”
Galvenais bija pati iešana, nevis galamērķis
Tāpat Agate secināja: lai gan viņas mērķis bija sasniegt Santjago de Kompostelu, “bet ir svarīgi atcerēties, ka tas īstenībā ir par pašu iešanu”.
Dienā, kad pāris sasniedza pilsētu un tās grezno katedrāli, kas tradicionāli ir svētceļotāju galamērķis, apkārtnē notika maratons. “Bija milzīgs troksnis! Laukums bija pilns ar cilvēkiem. Tas galīgi nebija nekas tāds, ko es biju iedomājusies! Tajā pašā laikā es apzinājos, ka visa iešana nebija par šo vienu brīdi, bet gan par pašu ceļu. Tā bija jauka mācība. Tā atgādināja, cik svarīgi ir nesteigties un piedomāt par konkrēto brīdi.”
Vienīgais uzdevums bija pamosties un iet
Agate devās Santjago ceļā, jo vēlējās sakārtot savu prātu. “Es zināju, ka iešana palīdz. Tad nav jāfokusējas uz neko citu. Mans piedzīvojums bija arī par būšanu dabā. Pirms tam man bija diezgan intensīva vasara: es darbojos ar grāmatu, ko biju tikko izdevusi, bet pirms tam biju strādājusi. Es gribēju mazliet vieglāku posmu, kad mans vienīgais uzdevums ir pamosties no rīta un iet.”
Tiesa, fiziski šāds pārgājiens daudziem sagādā arī izaicinājumus. “Tā ir fiziska aktivitāte un izaicinājums, ko es darīju katru dienu. Bieži tie bija aptuveni 25 kilometri dienā. Bet vienlaikus no morālā viedokļa bija tīri viegli. Tā ka parasti man ikdienā plāni nestiepjas tālāk par dažiem mēnešiem, ir patīkami piedzīvot laika posmu, kad zinu, kur būšu rīt, parīt un turpmākās dienas. Tā ir laba pārmaiņa, kad vari koncentrēties tikai uz dienu, kurā tajā brīdī atrodies.”
Pirmās dienas bija diezgan grūtas
Runājot par grūtībām, ejot Santjago ceļu, Agate atzina: “Pirmās dienas bija diezgan grūtas tāpēc vien, ka vajadzēja pierast pie jaunā dienas ritma un garās iešanas katru dienu. Ejot Ziemeļu ceļu, arī takas jau pirmajās dienās ir diezgan kalnainas un tādas paliek līdz pat beigām, un tas dod papildu izaicinājumu. Tomēr pēc aptuveni nedēļas ķermenis sāka pierast un arī mēs iemācījāmies, kāda dienas rutīna mums strādā vislabāk.
Arī “Primitivo” ceļš nav no vieglākajiem, un augstākais punkts ir 1200 metru virs jūras līmeņa. Turklāt šo posmu šķērsojām oktobra otrajā pusē, kad arī dienas paliek arvien dzestrākas un īsākas, kas radīja papildu izaicinājumu.
Pārgājienu veicām bez nevienas brīvdienas. Bija dienas, kad vienkārši mērojām īsākas distances (piemēram, 15 km), tādās dienās sasniedzām galamērķi jau ap pulksten diviem pēcpusdienā, un tas deva pietiekami daudz laika, lai kājas atgūtu spēkus līdz nākamajai dienai.”
Lielās vētras dienas izaicinājums
“Izaicinājumi bija dažādi: gan fiziski, gan morāli. Viens no atmiņā paliekošākajiem izaicinājumiem bija lielās vētras diena. Pārgājiena otrajā pusē, sasniedzot vienu no augstākajiem punktiem, uznāca liela vētra ar lielu vēju un stipru lietu, kas par spīti lietus jakām un biksēm izmērcēja līdz kaulam. Tajā dienā pieveicām 25 km rekordātrā tempā tāpēc vien, ka gribējās pēc iespējas ātrāk nokļūt sausumā un arī pārtraukumus taisīt negribējās, jo bija skaidrs, ka tad paliktu auksti ar visu slapjumu.
Arī publiskās naktsmājas (alberges) var būt izaicinājums, kad jādala istaba ar vēl 20 citiem gulētājiem.
Daudziem citiem gājējiem apavi un kāju veselība bija liels izaicinājums, šim izaicinājumam gan veiksmīgi izdevās nepievienoties un gājienu pabeidzu bez tulznām,” viņa stāstīja.
Gandrīz visu laiku kopā
Agate atklāja, kā kopīga iešana ietekmēja viņas un Mika savstarpējās attiecības: “Tas noteikti bija interesants izaicinājums attiecībām, jo šī mēneša laikā vienīgais laiks, ko pavadījām atsevišķi, bija brīdis, kad gulējām.
Esmu dzirdējusi ne vienu vien stāstu, ka garš pārgājiens var būt liels pārbaudījums pāriem, bet mūsu gadījumā tas strādāja ļoti labvēlīgi. Iepazinām viens otru vairāk nekā jebkad un mācījāmies pielāgoties tiem brīžiem, kad ir grūti, jo ir nogurums vai izsalkums. Gājām, viens otru atbalstot.”
Ja būtu iespēja, ietu vēlreiz
Latviete arī apgalvoja, ka gribētu vēlreiz iet Santjago ceļu. “Es noteikti ietu vēlreiz. Ir daudz dažādu ceļu līdz Santjago, tāpēc tā būtu laba iespēja apskatīt kādu citu Spānijas vai Portugāles daļu.
Turklāt man ārkārtīgi patīk pats process - iet, nesteigties, domāt, novērtēt un baudīt. Vienkāršais dienas ritms, Spānijas augļi un ēdieni.
Telti, krekliņus un zeķes aizsūtīja prom
Ir lietas, ko mēs mainījām, ejot šajā posmā. Mums līdzi bija telts un viss gulēšanai dabā, bet pēc pāris nedēļām ceļā sapratām, ka nesam šīs lietas bez iemesla (telti izmantojām vien divas reizes), un aizsūtījām liekās mantas mājās, prom aizsūtīju arī pāris krekliņus un zeķu pārus.
Ejot vēlreiz, es noteikti censtos somu salikt vieglāku un pārdomātāku jau no paša sākuma.”
Jārēķinās ar 30 eiro dienā
Stāstot par ceļojuma finansiālo pusi, Agate norādīja: “Biju lasījusi, ka vidējās izmaksas dienā par visu, ejot Santjago ceļu, ir aptuveni 30 eiro. Man tā vidēji arī sanāca.
Esot uz takas, vienīgās izmaksas ir par naktsmītnēm un pārtiku. Naktsmāju iespējas ir dažādas - bieži palikām municipālajās naktsmājās (albergēs), kuru cena par gultas vietu parasti bija no 8 līdz 12 eiro, un dažreiz palutinājām sevi ar kādu privātu albergi, kad par divvietīgu istabiņu bija jāmaksā no 40 līdz 60 eiro.
Arī ēšanas iespējas ir dažādas. Vari gatavot pats un vari ēst kafejnīcās, un, ja gatavo pats, tas noteikti ir labs veids, kā samazināt izdevumus.
Iegādājoties ekipējumu, es noteikti netaupītu uz apaviem. Arī mugursomai ir liela nozīme. Bet visu pārējo var nodrošināt par relatīvi mazām izmaksām.”
Sirds ilgojas pēc bāzes vietas, bet ne uz visu mūžu
Vai pēc noietā Santjago ceļa un krāšņās pieredzes Jaunzēlandē, kur pāris uzturas patlaban, Agate varētu atgriezties vienkāršā biroja darbā no pulksten 9 līdz 18? “Tas ir grūts jautājums. Jūtu, ka tad, kad pēc Jaunzēlandes ceļojuma atgriezīšos Eiropā un Latvijā, visticamāk, būtu labi nobāzēties kaut kur.
Droši vien tas nebūs uz visu atlikušo mūžu, varbūt tas būs uz gadu vai diviem. Bet patiesībā, tik daudz ceļojot un kustoties riņķī, es sapratu, ka pamazām paliek arvien grūtāk novērtēt visu jauno, nemitīgi piedzīvojot jaunas vietas un pieredzes. Tāpēc izlēmu, ka būtu labi uz kādu laiku nobāzēties.”
Nebeidzams ceļošanas ritenis
Dzīvē gadās tā, ka cilvēks grib to, kā viņam nav. Piemēram, kad cilvēks daudz kustas, ceļo un ir lielā neskaidrībā, ko darīt tālāk, viņš šad un tad novērtē mieru un sakārtotu dzīvi.
“Es zinu: kad nobāzēšos un nostrādāšu vienā vietā pusgadu vai gadu, droši vien gribēšu braukt kaut kur tālāk! Visticamāk, tas būs nebeidzams ritenis. Es nevaru teikt, ka tagad apmetīšos uz dzīvi kādā vietā uz visu mūžu, bet zinu, ka drīzumā gribētu kaut kur apmesties uz kādu laiku.”
Latvija, Francija vai Norvēģija?
Iespējams, Agate un Miks varētu apmesties vīrieša dzimtenē Francijā. “Tas ir iespējams. Mēs ik pa laikam runājam par to, kurā valstī un kā gribētu dzīvot. Latvija ir viens no variantiem. Francija arī ir variants. Domājam arī par Norvēģiju, kur abi satikāmies.”
Iepriekš Agate Norvēģijas ziemeļos strādāja ar haskijiem kā gide, vadot suņu pajūgus. Tāpat viņa strādājusi kā kanjoninga un raftinga gide, kā arī citus sezonālus darbus. “Man tur patīk gan klimats, gan kalni, gan arktiskā daba, gan slēpošanas iespējas utt. Katrai vietai var atrast savas priekšrocības un trūkumus. Laiks rādīs…”
Par Santjago ceļojuma praktisko pusi Agate ir aprakstījusi arī savā mājaslapā: http://www.agatekisele.com/kur-ir-agate/params/post/4162176/viss-kas-tev-jazina-par-camino-de-santiago-jeb-sveta-jekaba-celu
