Varbūt meiteni ar ziliem matiem labāk neaiztikt? Baltkrieviete Aleksandra jau 14 gadus dzīvo Latvijā

Aleksandras Jemialianovas raksturojums, kuru īsā sarunā sniedza viņas paziņa, lika domāt – tikšos ar būtni, kas "spridzina". Ticu, ka ikdienā, ar draugiem kopā esot, viņa tāda arī ir, bet mūsu sarunas laikā sieviete ļoti ieturēta. Uz jautājumiem, kas skar baltkrievu tautas attiecības ar prezidentu Aleksandru Lukašenko, viņa draudzību ar Putinu, atbild ļoti izvairīgi vai neatbild vispār. Jo katrs vārds attiecīgā mirklī var tikt iztulkots, kā kuram šajā vai tajā pusē ienāk prātā.

Latviešiem jau arī tas nav nekas svešs – visādi laiki piedzīvoti un pārdzīvoti, līdz vārda brīvība izcīnīta. Tāpēc šī būs vienkārša saruna ar baltkrievu meiteni, kura par savām mājām sauc Latviju. Un, runājot par pilnīgi nepolitiskām lietām, Aleksandra atbrīvojas, viņas valodā ieskanas zilo matu nots jestrums, pie viena aizdzenot nedrošību no acīm un paverot ceļu smiekliem. 

Nu nebijām mēs viena ābola divas pusītes!

Tev bija deviņpadsmit, kad ieradies Latvijā. Kas tevi šurp atveda?

Stāsts gaužām vienkāršs – iemīlējos latvietī. Attālums attiecībām, protams, traucēja attīstīties. Bet es ļoti gribēju saprast, mēs esam vai neesam viena ābola divas pusītes. Lai to noskaidrotu, bija jārod iespēja padzīvot kopā, un vienīgais veids, kā to varējām panākt, bija apprecēties. Tad es drīkstēju pārcelties uz dzīvi Latvijā.

Kur saskatījāties?

Mūs kopā saveda tautas dejas. Ansamblis, kurā viņš dejoja, viesojās Baltkrievijā, bija kopīgs dejotāju vakars... Pusaudzes gados mani interesēja folklora, kopā ar studentu folkloristu kopu gāju ekspedīcijās uz laukiem tuvāk iepazīt, vākt un krāt dziesmas un citas tradicionālas kultūras vērtības. Un centāmies tās atjaunot, ieviest savā dzīvē – dziedājām, šuvām tautastērpus, svinējām svētkus. Gribējām saglabāt senču mantojumu.

Jauni un iemīlējušies – jūs jau varējāt dzīvot arī Baltkrievijā.

Lēmums dzīvot Latvijā principā bija pašsaprotams – labāk es virzos uz rietumu, nevis viņš uz austrumu pusi. Turklāt mans nu jau bijušais vīrs nerunāja krievu valodā un tolaik studēja. Laulībā nodzīvojām pāris gadu, tad izšķīrāmies. Kā jau teicu, man kopdzīve bija vajadzīga, lai uzzinātu, vai mēs esam tās divas viena otrai piemērotās pusītes. Nebijām.

Es jau biju gatava patstāvīgai dzīvei, jo kopš bērna kājas mācēju par sevi pastāvēt un vēl par citiem parūpēties, bet viņš bija aizkavējies bērnībā; vīrieši tiešām nobriest lēnāk. Līdz ar to visa atbildība par ģimeni gūlās uz mani. Bet vai es to gribēju, vai man to vajadzēja? Nē. Izšķīrāmies mierīgi, bez skandāliem. Tomēr šķiršanās nekad nav patīkama.

Latviešu sakāmvārds vēsta, ka pagale viena nedeg. Varbūt arī viņam kaut kas tevī nebija pieņemams.

Droši vien. Tā kā biju pārcēlusies uz dzīvi citā valstī un nokļuvusi svešā vidē, manī varbūt ļoti jautās sakāpinātais izdzīvošanas mehānisms, griba sevi apliecināt, pierādīt. Strādāju, centos darīt visu, lai sagādātu ģimenei nepieciešamo. Un varbūt pārcentos. Jo vīrs līdz ar to varēja atļauties dzīvot diezgan dīki – un tā arī darīja.

Kāpēc pēc šķiršanās nedevies mājup pie savējiem?

Jautājums vietā, un man pat uz to ir atbilde. Minskā studēju, bet, kad pārcēlos uz Rīgu, uzreiz bija jāmeklē darbs. Atradu, sāku strādāt IT pakalpojumu jomā. Tā teikt, ātri un veiksmīgi iekļāvos šejienes darba tirgū, bet, atgriežoties Minskā, visu vajadzētu sākt no nulles. Man no tā bija mazliet bail, Latvijā pavadītais laiks tad būtu it kā velti izšķiests.

Ko par tavu aizbraukšanu uz Latviju un neatgriešanos dzimtenē teica ģimene?

Man ir tikai mamma. Viņa jau manos pusaudzes gados tika teikusi, ka esmu gudra, ka viņa uzticas maniem lēmumiem – ja es kaut ko atzīstot par labu esam, tad arī viņa to atzīstot. Laikam jau es tajā laikā neko stulbu nenolēmu. Un pārcelties uz dzīvi Eiropā – un Latvija ir daļa tās – baltkrieviem kā šajos, tā agrākos laikos ir bijis labs nākotnes scenārijs.

Varbūt meiteni ar ziliem matiem labāk neaiztikt?

Kad 1994. gadā Baltkrievijā pie varas nāca Aleksandrs Lukašenko, tev bija seši gadi. Paaugusies kādā brīdī sajuti tautas neapmierinātību ar valsts varu?

Neapmierinātība bija visus divdesmit septiņus gadus, bet pārsvarā pasīva, virtuves diskusiju līmenī. Savā būtībā baltkrievu tauta ļoti ir miermīlīga, varbūt pat pārāk toleranta. Tikai 2020. gadā neapmierinātība sāka izpausties jau citā līmenī – pēcvēlēšanu nakts notikumu dēļ. Tālākos notikumus, detaļas negribu iztirzāt – nejūtos tiesīga runāt savas tautas vārdā, jo jau četrpadsmit gadus nedzīvoju Baltkrievijā.

Arī latvieši ilgi gatavi visu pieciest un pārciest... Ja prezidents baltkrievus piespiestu iesaistīties Krievijas karā pret Ukrainu, tev taču būtu žēl to, kam karā jādodas nekā vārdā?

Jā, man sāp sirds domājot par to, ka būtībā cilvēkiem izpaliktu izvēle lemt par savu un citu dzīvību. Diemžēl tauta tur nelemj neko. 

Labi, šai tēmai liekam mieru, parunāsim par cīsiņiem! Pirms sākās karš Ukrainā ar visiem tam sekojošajiem notikumiem, ļoti gribēju aizbraukt ekskursijā uz Baltkrieviju. No paziņām biju dzirdējusi labas atsauksmes – arī par to, ka cīsiņi tur garšojot tā, kā cīsiņiem jāgaršo, piens tāpat. Un cilvēki esot ļoti draudzīgi un atsaucīgi.

Cilvēki tiešām ir draudzīgi, viesmīlīgi, bet par pārējo... Vai tikai tavām paziņām tā nebija nostalģija pēc kaut kā aizgājuša, bērnības garšas? Toties mani draugi no Baltkrievijas, šeit paviesojušies, saka – o, lai kurus cīsiņus veikalā nopirktu, tajos visos ir gaļa! Bet, lai tādus nopirktu Baltkrievijā, vajadzīga īpaša gudrība, kur un kādus izvēlēties. (Smejamies.)

Kas tevi Latvijā pārsteidza? Pirmajā laikā, vēl tagad?

Viena lieta, ko pamanīju uzreiz, manu arī tagad un par ko daudz runāju ar draugiem un kolēģiem, ir latviešiem piemītošā viensētnieku mentalitāte – jūs izteikti koncentrējaties uz sevi, savām darīšanām, un par citiem jums diezgan vienalga.

Personīgi man tas bija un ir ļoti patīkami, jo piederu tiem, kuriem patīk, ka viņus liek mierā. Īpaši to novērtēju, kad nolūkotās savdabīgās vietās fotografēju neparastus pašportretus. Jā, man patīk sevi fotografēt, jo esmu vienīgā modele, kura man atļauj sevi likt visos sociālajos medijos. Īpaši man darbs, sarunas ar sevi iepatikās kovida laikā, kad ar citiem nemaz nevarēja satikties.

Reiz agri no rīta ar visiem fotogrāfa darba rīkiem – statīvu, kameru – Mangaļsalā aizgāju pie jūras. Tad man bija rozā mati, mugurā diezgan dīvains apģērbs, līdzi visādi smukumi. Pozēju, ņēmos, bet neviens no tiem, kas bija atnākuši pastaigāties, skriet, nelikās gar mani ne zinis. Tad aizgāju uz molu, kur jau sešos no rīta pilns ar makšķerniekiem. Fons, varētu domāt, sabojāts – neizskatīšos tik vientuļa. Bet arī neviens no viņiem man neteica ne vārda.

Par to gan nav jābrīnās – makšķernieki izvairās no sarunām, jo jebkura lieka skaņa var aizbaidīt zivis.

Paldies viņiem un latviešu tautai, ka mani šādos brīžos neaiztiek! (Smejas.)

Baltkrievijā šādās situācijās cilvēki izrādītu lielāku ziņkārību?

Varētu būt. Īpaši vīrieši. Pienāktu, nopētītu, ziņkārīgi pajautātu – kas esat, ko darāt? Reiz Cēsīs, kad pusotru stundu vajadzēja gaidīt vilcienu, atlaidos parkā uz soliņa nedaudz pagulēt. Arī tad neviens garāmgājējs mani nepatraucēja, neko nejautāja. Varbūt nodomāja, ka meiteni ar ziliem matiem labāk neaiztikt… Tomēr divreiz man ir pienākuši un apjautājušies, vai viss labi. Vienreiz, kad stāvēju pieturā un par kaut ko raudāju, otrā reize bija, kad iecerētajai fotogrāfijai izmantoju mākslīgās asinis. Tad pienāca vīrietis un apprasījās, vai nevajag izsaukt ātro palīdzību.

Kā nonāci līdz fotografēšanai?

Man jau bērnībā bija vēlme attēlot lietas savā skatījumā, ļoti patika zīmēt, īpaši portretus. Divpadsmitajā dzimšanas dienā lūdzu, lai man uzdāvina iespēju fotografēt. Fotoaparāts mājās jau bija, bet nebija filmiņas. To tad arī dāvanā saņēmu, tomēr filmiņu vajadzēja nopelnīt, palīdzot mammai aizpildīt kaut kādus formulārus – viņa bija un ir grāmatvede. Mūsu ģimene nebija bagāta, un mamma mani nelutināja. Tikusi pie filmiņas, biju laimīga, ātri to piefotografēju un nesu attīstīt. Un iedomājies – fotostudijā pateica, ka filmiņa bijusi defektīva un neviena bilde nav sanākusi! Turpmāk šādu pārsteigumu nebija, man tomēr ir bildes no tā laika.

Piecpadsmit gadu vecumā draudzenes mājās atradu grāmatu par fotografēšanas pamatiem – kas ir kas, terminoloģija... Attapos brīdī, kad aizšķīru pēdējo lappusi. Nu ir tajā lietā kaut kas ļoti mans! Tad kāda klasesbiedrene man atdeva sava tēva Zenit, un es biju lepna – uzkāru aparātu kaklā un gāju fotografēt. Kā liela māksliniece jutos! Atbraucot uz Rīgu, kādu laiku bija pauze, jo man nebija aparāta, bet, kad iegādājos pirmo viedtālruni, jau bija zināms, kam tas tiks izmantots. Protams, ja gribu augstu kvalitāti, strādāju ar profesionālo kameru. Un joprojām vislabprātāk fotografēju cilvēkus.

Baltkrievu valodu un tradīcijas glabā lauku cilvēki

Baltkrievu kopiena Latvijā ir otrā lielākā mazākumtautību kopiena pēc krieviem – te dzīvo apmēram 68 000 baltkrievu. Latvijā darbojas baltkrievu kultūras biedrība Svitanak, organizācija Baltkrievijas informācijas centrs. Esi par tām interesējusies, varbūt domājusi iesaistīties to darbībā?

Nē. Jāatzīst, arī dzīvojot Baltkrievijā, es ne vienmēr biju saistīta ar Baltkrieviju un tās cilvēkiem

Kā tā?

Es tiešām ļoti maz kontaktējos ar citiem, esmu izteikti introverta.

Kādas Baltkrievijā ir attiecības starp baltkrieviem un krieviem?

Nekādu īpašu attiecību problēmu savā starpā nebija, varbūt tāpēc, ka krievi Baltkrievijā bijuši vienmēr. Tomēr rusifikācija manā dzimtenē diemžēl notikusi ļoti veiksmīgi. Lai gan oficiāli skolās baltkrievu valoda kā atsevišķs mācību priekšmets tika mācīta, tajā runā ļoti maz cilvēku. Visi pārējie priekšmeti – matemātika, astronomija un citi – pārsvarā tika mācīti krievu valodā, bija tikai dažas skolas, kurās viss notika baltkrievu valodā. Astotajā klasē pārgāju mācīties vienā no tām. Tikai nepārprotiet – tas, ka daļa baltkrievu runāja krievu valodā, nenozīmēja, ka viņi sevi identificē kā krievus. Tāpēc, iebraucot Latvijā, man bija liels brīnums, ka jūs runājat latviešu valodā. Kā, un jums ir sava valoda, jūs tajā sarunājaties ikdienā?!

Līdzīgi bija ar tautastērpiem. Latvijā tautastērps, tautas kultūra pacelta līdz nacionālam lepnumam, bet Baltkrievijā tā pamatā paslēpusies vecāka gadagājuma lauku cilvēkos. Un, tā kā viņi ir tālu no pilsētām, kur modra uzraudzība, un viņu ir maz, tad viņus liek mierā. Bet, ja baltkrievu valodā runā jaunieši, tad skaidrs, ka viņi, runājot varas propagandas vārdiem, ir opozicionāri. Jāpiebilst gan, ka kopš 2020. gada situācija ir mainījusies – valoda ir kļuvusi par brīvības simbolu.

Es visus pusaudžu gadus runāju baltkrieviski, jo tā biju izlēmusi, tādēļ piedzīvoju diezgan daudz nepatīkamu situāciju. Piemēram, ieeju veikalā, uzrunāju pārdevēju baltkrieviski, bet atbildē saņemu nicīgu – vajag runāt normālu cilvēku valodā! Vārdu sakot, baltkrievu valodā runājošie daļai rusificēto baltkrievu un krievu sabiedrības nebija īsti pieņemami. Izstumtie. Jo normāli cilvēki runāja normālā valodā.

Kā tev gāja ar latviešu valodas apgūšanu?

To sāku mācīties, vēl pirms atbraucu šeit dzīvot. Un kopš tās dienas, kad šeit ierados, ar pirmoreiz satiktiem cilvēkiem runāju latviski. Tā ir mana cieņa pret valodu. Bet, ja kāds to nav iemācījies šeit nodzīvotu septiņdesmit vai cik tur gadu laikā, tad tā ir arī jūsu pašu vaina. Atceros situāciju benzīntankā neilgi pēc pārcelšanās uz Latviju. Pārdevēja man piedāvā aizpildīt loteriju – varbūt vinnēšot 1000 litru benzīna. Skatos uz viņu neizpratnē – kam man tādu daudzumu benzīna? Bet viņa domāja, ka mana brīnīšanās saistīta ar latviešu valodas nesaprašanu, un piedāvājumu uzreiz izteica krievu valodā. Vai tā vajadzētu darīt?

Atzīšos, ka man joprojām latviski runāt ir pagrūti. Galvenokārt tāpēc, ka esmu perfekcioniste – kamēr nerunāšu kā paši latvieši un vēl labāk, tikmēr labāk pēc iespējas paklusēšu. Arī būdama mazs bērns, kurš vēl tikai mācās runāt, izlaidu posmu neveikli izrunāt atsevišķus vārdus – uzreiz sāku runāt skaidri un pilniem teikumiem. Tāds nu man raksturs dots.

Darbā man ir starptautiska vide, daudz jārunā angliski, bet sapulces notiek latviešu valodā – lai es saņemtos vairāk runāt. Ar daļu draugu runāju angliski, jo tad jūtos brīvi, nav jāuztraucas, ka kaut ko pateikšu nepareizi. Tad varu arī jokot, būt smieklīga un seksīga. Dažkārt saku – jūs runājiet latviski, es visu saprotu, tikai neatbildēšu, jo gribu atslābt. Tikai retais to iztur, nesācis runāt angliski. Krievu valodā runāt man nepatīk.

Pirmajā laikā pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā daudzi Latvijas krievi, sevišķi Rīgas guļamrajonos, kur viņu ir ļoti daudz, bija kļuvuši izteikti lecīgi, pat bērni, jaunieši bravurīgi pieprasīja, lai ar viņiem runā krievu valodā. Tas labi parāda, kas notiek viņu mājās, kā noskaņoti ir vecāki.

Gēnos tas nez vai ierakstīts... Domāju, liela daļa Latvijas krievu joprojām pārtiek no Kremļa propagandas. Savā ziņā viņi ir tās upuri, savā – tās sējēji savās ģimenēs, tālāk nesēji.

Jāiegūst Latvijas pilsonība

Vari teikt, ka Latvijā jūties novērtēta?

Kas un par ko tad mani šeit var vērtēt, novērtēt? Darbavietā mani novērtē kā labu darbinieci, draugi – kā labu draugu. Viņiem vienalga, esmu latviete vai baltkrieviete. Sabiedrībai arī vienalga, redz mani vai jūs ejot pa ielu. Reiz aizgāju uz migrācijas dienestu, sāku runāt ar reģistratūras darbinieci. “Jūs esat repatriante?” viņa jautāja. Nē, iebraukusi no Baltkrievijas. “Cik jūs labi runājat latviešu valodā!” Tātad valsts amatpersona novērtēja manu cenšanos integrēties Latvijā. Kāda cita amatpersona savukārt varbūt novērtē to, ka es šeit godīgi strādāju, maksāju nodokļus.

Lai cik mums labi dzīvojas citur, kaut kāda nostalģiju pēc mājām tomēr jūtam, kaut kā svešā zemē pietrūkst...

Kā man te pietrūkst? Zefīra! Baltkrievijā ir visgaršīgākais zefīrs. Pat Laimas tam blakus nestāv.

Man šķiet, ja Centrāltirgū labi pameklē, arī Baltkrievijas zefīru var atrast.

Oooo! Es tajā tirgū neorientējos, bet būs jāaiziet pameklēt. Lai gan tagad tas jau ir ētikas jautājums – pirkt vai  nepirkt Baltkrievijas ražojumus.

Rīgā joprojām ir Baltkrievijas preču veikali, un cilvēki tajos iepērkas.

To mērķauditorija noteikti nav tie, kas kaut ko saprot par protestiem, revolūcijām. Jā, un vēl man tagad Latvijā pietrūkst saulespuķu sēklu – tādu īstu, mazu, melnu semočku. Tā ir manas bērnības garša. Līdz karam tās, no Baltkrievijas, Krievijas, Ukrainas ievestas, te visos veikalos varēja nopirkt, bet nu vairs ne. Tad nu ēdu tās šausmīgās lielās, strīpainās. Uz paciņas bija rakstīts – izcelsmes valsts Lietuva. Bet tās jau nav semočkas! Es gan zināju vietas, kur īstās vēl pārdeva, bet man bija kauns pētīt, no kurienes ievestas... Un tad atklājums – Mego ieraudzīju Ukrainas semočkas, jau kara laikā ražotas. Uz iepakojuma Ukrainas karogs, sirsniņa. Līdz ar to mana eksistenciālā krīze beidzās.

Kad pēdējo reizi satiki savu mammu?

Pirms 2020. gada revolūcijas. Mamma Latvijā vispār nav bijusi, atrunājas ar to, ka slikti panesot ilgu braukšanu autobusā. Īstenībā viņa tāpat kā es ir ļoti introverta. Tam ir svarīga loma arī mūsu savstarpējās attiecībās – mēs nekad neesam bijušas ļoti tuvas. Savukārt es pēc 2020. gada protestiem Baltkrievijā, nemaz nerunājot par notikumiem pēdējā gada laikā, mammu apciemot neesmu riskējusi. Viens no maniem tuvākā laika mērķiem ir iegūt Latvijas pilsonību. Tad jutīšos brīvāka un drošāka, turklāt ir jau laiks sākt piedalīties lēmumu pieņemšanā par Latvijas valsts dzīvē notiekošo.

No kā tad vīrieši mūs aizsargā – no citiem vīriešiem?

Nupat kādā sarunā dzirdēju solīdu dāmu sakām: man šķiet, ka visi mēsli pasaulē beigsies tikai tad, kad lielie veči beigs mērīties ar krāniņiem – kurš krutāks, kuram lielāka armija un vara – un pie valdīšanas nāks sievietes.

Kad runā par vīriešu lomu sabiedrībā, arī ģimenē, uzverot, ka viņi ir tie, kas aizsargā, man rodas jautājums – no kā tad viņi visus aizsargā? No citiem vīriešiem? Cerams, ka tas tiešām reiz beigsies, bet tikpat labi var nebeigties nekad.

Arvien vairāk ir tādu valstu, kur prezidentus, premjerus vīriešus amatā nomaina sievietes. Un tas raisa cerību, ka ar laiku pasaulē tiešām kaut kas varētu mainīties.

Kāda mana kolēģe, krieviete pēc tautības un krieviski runājoša – viņai nepatika, ka Uzvaras parkā nogāza pieminekli –, kad kārtējo reizi aizrunājāmies par latviešu viensētnieku mentalitāti, izteica vēl vienu domu par šo tēmu: ja visās valstīs dzīvotu viensētnieki pēc dabas, tad nebūtu nekādu karu. Jo viensētnieks tur rūpi un gādā par savu zemi un saimniecību, visa viņa saime strādā savās interesēs. Viņam kaimiņu zemi un mantu nevajag. Un cerēsim, ka patriarhāts tiešām iet uz norietu. Man ir, ar ko salīdzināt, jau pārceļoties no vienas valsts uz otru. Vidē, kur es augu, dzimumu lomas bija daudz izteiktākas – vīrietim sava, sievietei sava vieta. Droši vien Latvijā pirms gadiem divdesmit vēl bija līdzīgi, bet tagad arvien manāmāk virzāmies uz dzimumu līdztiesību, vienlīdzību un brīvību.

Par brīvību vēl no cita skatu punkta – es Latvijā esmu piedalījusies vairākos mītiņos un paudusi savu nostāju par ekoloģiju, sieviešu un dzīvnieku tiesībām, un man bija liels izbrīns, kad attapu – policija mums visapkārt ir tāpēc, lai mūs aizsargātu. Vai tiešām tā var būt? Un kā tas ir, ka cilvēki Latvijā vēlēšanās var balsot, par ko grib, un tas valstī var arī kaut ko mainīt, izšķirt? Tātad te ir demokrātija, izvēles brīvība?! Ok, tātad tas ir iespējams!

Mums jau tiešām aizmirsies, ka var būt arī citādi.

Tad novērtējiet to, kas jums ir!

Tev ir kaķis. Kaķis mīl brīvību.

Tas mani un Noru vieno. Man vienmēr ļoti gribējās kaķi, kamēr Noru neatradu, fotografēju visus kaķus Rīgā. Brīžiem domāju braukt pēc kaķa uz Ulubeli, tad sevi atrunāju – tu dzīvo viena, kas kaķi pieskatīs, pabaros, kad aizbrauksi ceļojumā? Un tad kādu dienu eju pa Tērbatas ielu, skatos – kaķis. Līdzās stāv divas sievietes un spriež, ka dikti smuka kaķenīte, žēl, ka saimnieku tai nevarot atrast. Apstājos, paskatījos – tiešām mīlīga. Arī viņa paskatījās uz mani, kā izlūkodama pienāca klāt. Paglaudīju, sapratu – tas ir mans kaķis! – un sievietēm teicu, ka es viņu ņemu. Un mēs aizgājām mājās. Tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena, un man ir sajūta, ka Visums man iedevis lielisku dāvanu – kaķi, kas ideāli pielāgots man un manam dzīvesveidam. Nora ir ļoti mīļa, nedaudz slinka, izteikti kārtīga – savas vajadzības no pirmās dienas kārto vienā noteiktā vietā. Reiz atnāca santehniķis, un man smilšu kasti nācās pabīdīt zem gultas. Nezinu, kā, bet Nora gluži kā cirka māksliniece pamanījās izlocīties tā, ka nokārtojās kastē. Un viņa ir ļoti fotogēniska. Ko gan vēl es no kaķa varētu gribēt!

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Mūsējie saturu atbild SIA Izdevniecība Rīgas Viļņi.