Ēšanas trenere Inese Millere iesaka neaizrauties ar veselīgajiem našķiem: "Agri vai vēlu čipsi izkonkurēs burkānu"
Cilvēks ēd bezgala daudzu iemeslu dēļ – svētkos un bēdīgos brīžos, pusdienlaikā, kad kāds uzcienā, arī tad, kad žēl izmest pagatavoto. Ēšanas paradumus diktē ne tikai ķermenis, bet arī prāts, tāpēc izaicinājumi ēšanas jomā rodas, kad sākam klausīt galvai, nevis vēderam.
Konsultē apzinātas ēšanas trenere un Latvijā pirmā starptautiski sertificētā veselības un labbūtības trenere Inese Millere (www.inesemilleremd.com).
Ēdiens rada prieku
Iedomājies situāciju – uz vakariņu galda palicis pēdējais kūkas gabaliņš vai siera šķēle. Vai tajā brīdī tu dzirdi savu vēderu, kas ir paēdis, vai arī paļaujies kārdinājumam, kas mudina – neatstāj uz rītdienu, vienu jau var, dzīve taču jāsvin…
“Man patīk teikt, ka patiesa sāta sajūta nāk laulībā ar īstu izsalkumu. Ja ēd tāpēc, ka uzcienā vai nav ko darīt, tad nav brīnums, ka apēd vairāk, nekā ķermenis prasa.” Inese vairākus gadus dzīvoja Itālijā, kas ir izslavēta ar savu ēšanas kultūru, taču atšķirībā no Latvijas tur ēdiens ir prieks un svētki. “Piedodiet, bet mūsu kultūrā ēdiens ir kalorijas,” viņa saka. Pat ja apspriežam ēdiena garšu, visbiežāk kategorizējam – veselīgs vai neveselīgs, tas uzbaros vai palīdzēs novājēt. Ēdiens ir prieks, nevis kaut kas slikts.”
Klausi vēderu, nevis galvu
Inese Millere ierosina veikt eksperimentu – ēd vienatnē, lēni košļājot un izgaršojot, ēdot neskaties televizoru un neizmanto viedierīces. Un tad pamēģini to darīt citādi – ēd kopā ar citiem sarunājoties vai skatoties telefonā. Kā tev šķiet, kad apēdīsi vairāk? Izsalkums un sāts ir ķermeniskas sajūtas, bet, ja tavu uzmanību aizņem sarunas ar citiem vai seriāla notikumi, tad ķermeni nesajūti. Apzinātas ēšanas pieeja rosina ēdot koncentrēties uz tagadni, izjust ēdiena tekstūru, svaru, garšu, temperatūru, nevis domāt par to, ko darīsi rīt un kā gāja vakar, jo tad tu apēd vairāk nekā vajadzētu un arī neizgaršo maltīti.
“Dažkārt cilvēki saka – man bija grūta diena vai lieli svētki, esmu nopelnījis kūku vai žāvētu vistiņu. Protams, esi! Taču pārliecinies, vai tas tiešām ir fizioloģisks izsalkums. Vai vēders burkšķ un patiešām gribas ēst? Man patīk teikt, ka šādos brīžos esam krustcelēs: iesi pa labi – apēdīsi; iesi pa kreisi – neapēdīsi.”
Speciāliste piebilst, ka nogurums, neizgulēšanās, stress un alkohols aizmiglo prātu, šo faktoru ietekmē tu visbiežāk izvēlēsies iestaigāto taciņu uz ledusskapi, nevis apzinātības mirkli. Ja vispirms pabūsi krustcelēs, veiksi pāris lēnu ieelpu un izelpu, sapratīsi, ka bulciņa nav vienīgā opcija, kā svinēt dzīvi. “Taču, ja jūti, ka bulciņa ir jāēd, tad dari to izbaudot, bez nožēlas un vainas izjūtas,” viņa mudina.
Neapēd sliktu dienu
Tavus paradumus veido trīs komponentes: ierosinājums, darbība un atalgojums jeb rezultāts. Ierosinājums var būt slikta diena, kam seko darbība, piemēram, tu apēd kūciņu, un rodas rezultāts – iepriecinājums. Speciāliste gan iesaka apdomāt, kā jūties pēc tam. “Bez dziļas analīzes, bet drīzāk sajūtu līmenī mēģini uztvert, kā jūties, ja esi apēdis vairāk, un kādas ir sajūtas, kad ēdiena ir mazāk.” Viņa domā, ka ēšanas paradumus ir grūti mainīt, mēģinot nomākt ierosinājumu.
“Tu vari iet pa citu ielu, uz konditoreju neskatīties, bulciņas vietā ēst burkānu, taču situācija nemainās. Atmiņā jau ir nostiprinājies uzskats, ka smalkmaizīte palīdz mazināt sliktu garastāvokli. Iespējams, tā arī ir, taču tu vari regulēt daudzumu – diez vai desmit kūciņas palīdz labāk par vienu.” Viņa rosina bez jebkādiem pārmetumiem padomāt, ko tu gūsti no ēšanas pieredzes. Sliktas dienas beigās vari sevi iepriecināt ar šokolādi vai kūciņu, bet – cik daudz ir jāapēd, lai rastos prieks? Varbūt labāk izvēlēties vienu nedaudz dārgāku eklēru, nevis piestūķēt vēderu ar desmit kanēļmaizītēm?
Nekādas grēkošanas!
Bieži izskan ierosinājums turēt pa rokai veselīgus našķus – burkānus, rozīnes vai riekstus. Inese uzskata, ka burkāns no šokolādes vai desas šķēles atšķiras tikai ar kaloriju daudzumu, bet paradumu tas nemaina. Visticamāk, arī burkāns vai selerijas kāts ir līdzeklis, lai mazinātu satraukumu, vientulības izjūtu vai bēdas, nevis izsalkumu.
“Es neiesaku tā darīt, jo agri vai vēlu čipsi izkonkurēs burkānu. Tā vietā labāk sākt ar pamatiem – vispirms pārdomā, vai gribi ēst tāpēc, ka priekšnieks uz tevi sabļāva, vai tiešām jūti fizioloģisku izsalkumu? Kamēr tevi vada automātiskas reakcijas, nekas nemainīsies.” Nedali ēdienu veselīgā un neveselīgā, un nepielīdzini ēšanu grēkošanai, jo “ēdiens ir prieks un vajadzība, tāpēc nav jāvaino sevi, ja nenoturējies un kaut ko apēdi”. Ja iemācīsies uz ēdienu paskatīties ar prieku, ēdot radīsies labas sajūtas un nebūs jānožēlo un jāšausminās, ka kilogrami nāk klāt. “Ēdiens nav tavs ienaidnieks, bet draugs. Šādai domai jābūt katras maltītes pamatā,” uzsver Inese Millere.
