Kā filmā! Arturs iegūst jaunu sirdi un apprec medmāsu

Arturs dzimis un uzaudzis Ogrē, mācījies Jaunogres vidusskolā un izvēlējies iet tēva pēdās – strādāt ar rokām. Tēvs bijis ļoti labs metinātājs, dēls izlēmis mācīties par celtnieku un iestājies tehnikumā. Arturs strādājis neskaitāmos būvprojektos, vadījis celtnieku brigādi, līdz atklājis savu patieso talantu – akmens mūrēšanu. “Šis amats ir ļoti pieprasīts, un Latvijā nav daudz labu meistaru, kas to prot. Esmu būvējis mājas gan šeit, gan ārzemēs – var tiešām labi nopelnīt,” stāsta meistars, atklājot, ka Īrijā pelnījis 700–800 eiro nedēļā.

Tieši Īrijā, tālu prom no dzimtās Ogres, Arturs pirmo reizi saskāries ar veselības traucējumiem, tikai vēl nenojautis, cik nopietni patiesībā viss ir.

“Pie ārstiem nonācu, jo man bija sasāpējies vēders. Biju pilnīgi pārliecināts, ka tur tā problēma, jo iepriekš jau bija līdzīgi, taču ārsts palika pie sava – pie sāpēm vainīga sirds,” atceras Arturs. “Man iedeva zāles trīs dienām un stingri paziņoja, lai nekavējoties atgriežos slimnīcā, ja tās nepalīdz.”

Tieši tā arī notika, un neilgi pēc tam apstiprinājās ļaunākais – Arturam bija pilnībā atmirusi koronārā artērija un darbojās tikai 20% no sirds. “Ārsts paskaidroja, ka esmu pārcietis mikroinfarktu kā dēļ arī radušās smagās komplikācijas.”

Iemeslu infarktam Arturs nespēj iedomāties – nekad iepriekš neko nelāgu nav jutis.

Turpmāko pusgadu Īrijā Arturs pavadījis slimnīcā, reanimācijas nodaļā. Bijis skaidrs, ka pacientam nepieciešams sirds stimulators, taču ārsti nav spējuši operēt kārtējo nelabvēlīgo apstākļu dēļ.

“Man bija nokrities iekšējais spiediens. To nav iespējams labot ar zālēm, tāpēc visas cerības nācās likt uz pašu ķermeni – vai tas izvēlēsies cīnīties vai ne. Vispār jau ārsti mani, rupji sakot, toreiz nevis ārstēja bet „apglabāja”... Tie nebija mājieni, manam brālim vienkārši pateica, ka palīdzēt nav iespējams un ir vērts gatavoties ļaunākajam.”

Arturs gan sliktākajam negatavojās. Bez jebkādas iejaukšanās spiediens normalizējās, un ārsti izmantoja šo ķermeņa cīņassparu, lai ieliktu sirds stimulatoru. Pēc operācijas ārsti pacientu vēl gadu nav laiduši prom. “Viņi man aizliedza pamest valsti, jo vēl joprojām nebija skaidrs, kā mans organisms reaģēs uz iejaukšanos. Pēc gada, starp citu, viņi paši man nopirka biļeti uz Latviju.”

Vājprāts Artura krūtīs

Atgriezies dzimtenē 2011. gadā, Arturs tūlīt pat devās uz Stradiņa slimnīcu, kur viņam ielikta mākslīgā sirds. Problēmas gan nebeidzās – pēc kāda laika mākslīgajā sirdī iekļuvis trombs, un tā atteicās darboties.

Tālāk piedzīvoto ir grūti iztēloties. Darbu atkal sāka sirds stimulators, kurš no dīkstāves „pamodināja” atslābušo, nespējīgo īsto sirdi. Tas viss – viena cilvēka krūtīs, viņam kustoties, strādājot, dzīvojot savu dzīvi.

“Šis stimulators ir kā starteris automašīnas motoram. Bez startera nav iespējams iedarbināt mašīnu, bez stimulatora – manu sirdi,” skaidro Arturs. Izrādās, mākslīgo sirdi, ja tai kas atgadījies, ārsti nelabo, tāpēc Arturam paziņots, ka viņš ir uzņemts rindā uz sirds transplantāciju.

Šajā brīdī sarunai pievienojas Mideja, nu jau Artura sieva. Viņi pirmo reizi satikušies tieši slimnīcā – Mideja kā medicīnas māsa uzraudzījusi Arturu laikā, kad vīrietim likta mākslīgā sirds. Viņš, ieraugot māsiņu, nav vilcinājies un spēris pirmo soli: uzrunājis viņu kā vecajā filmā „Mīlestības formula”. “Vēlies lielu un tīru mīlestību – atnāc uz siena gubu, bet bez kalēja!” vienbalsīgi iesaucas laimīgais pāris.

Pēc izrakstīšanās no slimnīcas Arturs Mideju uzaicinājis pie sevis, ko abi atzīst kā attiecību sākumu. Līdzšinējās likstas Arturs bija pārcietis vientulībā, bet sarežģīto sirds transplantāciju vīrietim nu bija lemts sagaidīt ciešos apskāvienos kopā ar medmāsu, kas viņu aprūpējusi.

Mideja gan neslēpj, ka sākotnēji Arturu nav uztvērusi kā vīrieti, bet gan kā pacientu: “Tikai pēc vairākiem viņa gājieniem sapratu, ka mani viņš interesē. Tas bija dīvaini, jo kā mediķe esmu pieradusi jebkuru slimnīcā guļošo uztvert kā pacientu, nevis vīrieti. Biju ļoti pārsteigta par viņa pašpārliecinātību!”

Iemīl ar veco sirdi, bildina ar jauno

Līdz donoram un operācijas sākumam pagāja aptuveni gads. “Manu Arturu operēja 14. novembra naktī. Pusē vienpadsmitos vakarā pēkšņi saņēmām zvanu no ārsta. Mums pateica, ka nekavējoties jāierodas slimnīcā – uz sirds pārstādīšanu. Tajā vakarā bijām pagalam apjukuši, tomēr savā ziņā prātā valdīja tāds dzidrums un skaidrums,” atceras Mideja. “Man nebija stresa, jo nebija variantu... Divas izvēles – gulties uz operāciju galda vai zem zemes,” piebilst Arturs.

Par donoru abiem zināms tikai viens fakts – cilvēks, kura sirds tagad pukst Artura krūtīs, nāves brīdī bijis 34 gadus vecs. “Neko citu slimnīca jums nekad neatklās. Īstenībā arī vecums nav svarīgs. Reizēm 50 gadus vecs cilvēks iegūst sešdesmitgadīga sirdi. Galvenais nosacījums, lai sirds būtu pilnībā vesela,” saka Mideja.

Divos naktī sākās nu jau astoņpadsmitā sirds pārstādīšana Latvijas vēsturē. Priecīgo ziņu Mideja saņēma astoņos no rīta – operācija noritējusi veiksmīgi. Tas nav bijis pēdējais laimes brīdis – kad Mideja piesteigusies apraudzīt mīļoto, teju pirmie vārdi no viņa mutes bija... bildinājums. Arturs Midejas roku lūdzis, vēl īsti neesot pie samaņas, un pārsteigtā sieviete nevilcinājusies teikt jāvārdu. Abu kāzas paredzētas 20. martā.

Runājot par periodu pēc operācijas, Arturs piemin dīvainu sajūtu – nemitīgu apzināšanos, ka viņam iekšā ir kaut kas svešs un nepiederīgs. Mideja skaidro, ka jauns orgāns ķermenim ir jāpieņem gan fizioloģiski, gan psiholoģiski.

“Svešu orgānu organismam pievieno tāpat kā olu zem vistas – transplantācijas notiek tikai naktī, kad ķermenis labprātīgāk „atlaiž” to vaļā, un pēc šādām operācijām kādu laiku var būt grūti aprast ar savu ķermeni.” Stāsta, ka pēc sirds transplantācijas pacienti pārņēmuši neizskaidrojamas, it kā donoram piemitušas īpašības un tieksmes, taču Arturs to noliedz, smejoties, ka tā gan notiek tikai filmās.

Taču pati Artura dzīve ir kā filma – viņš saņēmis otro iespēju dzīvot, kā pats izsakās, pilnvērtīgi un uz kājām, slimnīcā sastapis savu sapņu sievieti. Arturs arī zvēr, ka nekad neaizmirsīs ārstus, kas izglābuši viņa dzīvību – Stradiņa slimnīcas Sirds ķirurģijas centra vadītāju profesoru Romanu Lāci un viņa komandu, Uldi Strazdiņu un Intu Putniņu.

“Tādi mums šeit, Latvijā ir speciālisti – cilvēki ar zelta rokām. Uzskatu, ka šis ir labākais, kas ar mani dzīvē noticis. Un ziniet, kas ir interesanti, – viss jau pa īstam gāja kā smērēts! Lai arī bija operācija, pārdzīvojumi un šķēršļi, visu laiku bija sajūta, ka kāds to gatavo un uzmanīgi vada. Bez Dieva ziņas šajā pasaulē nekas nenotiek,” pārliecināts ir Arturs.