Septiņu un astoņu bērnu ģimenes sagādā patīkamu pārsteigumu
Pēdējā laikā ir mainījusies sabiedrības attieksme pret daudzbērnu ģimenēm. Latvijas Daudzbērnu ģimeņu apvienības valdes priekšsēdētāja Elīna Treija intervijā portālam Jauns.lv sacīja, ka mūsdienās būt par daudzbērnu ģimeni ir ne tikai lielas atbildības, bet arī goda, cieņas un pat prestiža jautājums.
“Ja mēs atskatāmies uz garāku laika periodu, tad redzam: daudzbērnu ģimenes ir panākušas to, ka stereotipi par tām mainās.
Es teiktu, ka lielā mērā tas bijis, pateicoties valsts trešā bērna politikai un pozitīvai kampaņai.
Šobrīd tas ir arī prestiža jautājums
Šobrīd būt par trīs bērnu ģimeni gandrīz ir goda lieta, dažiem pat turības statusa apliecinājums. Tas ir kļuvis arī prestiža jautājums.
Trīs un četru bērnu ģimenēm vairs galīgi nav jāsūdzas par to, ka tās kaut kādā ziņā uztvertu par nelabvēlīgām, kurās bērni ir apdalīti ar vecāku uzmanību u.tml. Attieksme pret trīs un četru bērnu ģimenēm ir ļoti pozitīva.”
Uzlabojas attieksme arī pret pavisam kuplām ģimenēm
Bet kā jūtas un kāda ir situācija ar piecus, sešu, septiņu un vairāk bērnu ģimenēm?
“Jāsaka, ka ar katru gadu uzlabojas arī sabiedrības skatījums par tām ģimenēm, kurās ir pieci un vairāk bērni, tomēr aizkadrā pazib neglaimojoši viedokļi par šiem vecākiem kā neizglītotiem vai atpalikušiem iepriekšējos gadsimtos. Tiesa, nav tik bieži gadījumi, kad ģimenes izšķiras par tik daudz bērniem.
Dažām sievietēm trūkst sociālo prasmju
Skaidrs, ka daudzbērnu mammu lokā ir aptuveni 2-5% sieviešu, kurām ir liels bērnu skaits un kuras varētu definēt kā cilvēkus ar nepietiekamām sociālām prasmēm, tostarp bērnu audzināšanā. Tā ir problēma, tur ir liels un plašs darbs pašvaldību sociālajiem dienestiem.
Es tās nesauktu par daudzbērnu ģimenēm, drīzāk par sievietēm, kuras viņu pašu izvēļu, likteņa, apstākļu vai apkārtējās vides dēļ ir aizgājušas pa tādu ceļu, ka dzimst daudz bērnu, ir vairāki bērnu tēvi, tiek atņemtas bērnu aprūpes tiesības u.tml. Es drīzāk šīs sievietes nodalītu no stāsta par daudzbērnu ģimenēm.
Patīkams pārsteigums par īpaši lielām ģimenēm
Vairums daudzbērnu ģimeņu ir normālas saimes, kurās vecāki rūpējas par bērniem pat vairāk nekā ģimenēs, kur ir viens vai divi bērni, jo šīs ģimenes ir apzināti izvēlējušās kupla bērnu pulciņa audzināšanas misiju.
“Godīgi runājot, arī man, pirms es biju iesaistījusies daudzbērnu ģimeņu kustībā, bija ļoti maza saskare ar ģimenēm, kurās ir pieci un vairāk bērni. Pēdējie gadi man ir devuši iespēju iepazīties ar šīm ģimenēm.
Es esmu patīkami pārsteigta par to, cik mūsu lokā esošās ģimenes ar septiņiem, astoņiem un pat 11 bērniem ir apbrīnojami efektīvi funkcionētspējīgas!
To ikdienas kārtību veido katra ģimenes locekļa pienākumi un kopīgas tradīcijas. Katram ģimenes loceklim ir sava cieņpilna vieta un loma, tomēr atslēga tam, ka viss rit uz priekšu, ir precīzs komandas darbs. Tur labi strādā iekšējās pašpalīdzības mehānisms ne tikai no vecāku puses, bet arī no bērniem.
Šie bērni prot sadarboties un palīdzēt
Šo ģimeņu bērni bieži vien ir veiksmīgi, jo ir disciplinētāki. Viņi izaug ar labu izglītību, ar labām sociālām prasmēm, ar spēju sadarboties. Protams, vienam otram var būt trauma, ka dzīves telpa ir bijusi mazāka, ka maz ir bijis brīvā laika, jo jāpieskata brāļi un māsas.
Bet es viennozīmīgi teiktu, ka sabiedrībai tādi cilvēki, kas izauguši vidē, kur bija jārēķinās ar brāli vai māsu, brāļiem vai māsām, ir nepieciešami vairāk. Šie cilvēki ir ar lielākām prasmēm sadarboties.”
Mums vairāk jāsadarbojas un jāuzticas
Treija atzina, ka viena no Latvijas sabiedrības lielākajām problēmām ir tā, ka mēs ļoti maz savstarpēji komunicējam, uzticamies un sadarbojamies.
“Tā ir Latvijas sabiedrības liela problēma. Jo mums vairāk būs kuplās ģimenēs augušu bērnu - jaunu sabiedrības locekļu, kas raduši sadarboties, dalīties un paļauties, jo saliedētāka būs mūsu sabiedrība un tās ieguldījums kopējā labuma veidošanā būs lielāks.
Mēs spēsim viens otru uzklausīt, viens otram palīdzēt, savstarpēji uzticēties, kas ir ļoti svarīgi, un paļauties.”
Nav ne utainas, ne blusainas
Daudzbērnu ģimeņu apvienības valdes priekšsēdētāja piekrita, ka mūsdienās ir pamatīgi mainījies priekšstats par kuplām ģimenēm. Kopumā tās vairs neuzskata par nabadzīgām, netīrīgām, utainām, blusainām un dažādu atkarību postītām, kā dažkārt domāja kādreiz.
“Pirmkārt, tā tas nav. Bet pat tad, ja tā kaut kur gadās, tas skaidrojams ar īpaši nelabvēlīgām sakritībām un apstākļiem.
Šobrīd pat tad, ja ģimenei ir tādi apstākļi, kuros ir patiešām maza rocība un viņi dzīvo reģionos, kur vecākiem nav bijusi iespēja iegūt labu izglītību, lai varētu iegūt adekvātu atlīdzību par darbu, valsts un pašvaldību atbalsta mehānisms strādā pietiekami, lai ģimene varētu normāli funkcionēt arī ar daudziem bērniem, ja vien vecāki ir spējīgi sadarboties ar savu pašvaldību.
Jādara viss, lai vismaz bērnus izvilktu ārā
Ekstrēmie gadījumi, kad tas nenotiek, visbiežāk saistīti ar to, ka vecāki nav spējīgi sadarboties ar palīdzības sniedzējiem. Viņu sociālās prasmes pārāk klibo, lai viņi to izdarītu.
Strādāt ar šādiem cilvēkiem ir pašvaldību sociālo dienestu darba lauks. Bieži vien vecākus vairs nevar izvilkt ārā no vides, kurā viņi ir. Ir ļoti jācenšas, lai vismaz bērnus, kas šajās ģimenēs aug, izvilktu ārā.”
Jo vairāk bērnu, jo mazāki ienākumi uz vienu cilvēku
Nevar noliegt, ka ģimenēs, kur ir ļoti daudz bērnu (īpaši tur, kur ir vairāk par pieciem bērniem), pastāv rocības problēmas.
“Jo lielāks bērnu skaits, jo statistiski mazāki ienākumi uz vienu ģimenes locekli. Protams, tas nogriež daudzu vajadzību apmierināšanas iespējas. Tomēr katram ir savs priekšstats par nabadzību.”
Naudas maz, bet nav nabadzīgi
Var būt ģimene, kura dzīvo gandrīz naturālajā saimniecībā, funkcionē ar pašaudzētiem produktiem un redz ļoti maz fiziskās naudas savos maciņos. Tomēr ne viņi paši, ne apkārtējie ļaudis viņus neuzskata par nabadzīgiem.
Naudas trūkumu viņiem ar uzviju kompensē bērnu mīlestība, pašapziņa un viņu kopīgais viedoklis, ka viņi ir bagāti ar to, ka viņu ir daudz, ka viņi ir komanda u.tml., Treija sacīja.
