"Attiecības ir vienīgais, kā dēļ ir vērts dzīvot." Saruna ar rotu mākslinieku Andri Lauderu un viņa sievu Antru

Andri, šobrīd galerijā Putti ir tavu rotu izstāde. Pirms izstādēm tu dzīvojot turborežīmā.

: – Ir svarīgi sākt laikus – bet! Līdzko uztaisi ko jaunu, gribas to laist tautā, taču – tad nepaliks izstādei. Tā nu divus mēnešus pirms tam aizeju ciet un strādāju tikai izstādei, lai cilvēkiem ir pārsteigums. Izstādes tēma ir "Acis kvadrātā". Doma bija, ka visi darbi būs kantaini – kvadrāts, taisnstūris... Izstādes ir foršas ar to, ka jāizdomā moto, kam sekot. Tas nozīmē arī impulsu radošajai virzībai. No vienas puses, turborežīms ir labs, jo daudz izdari, no otras – strādāt stresā nav labi. Tāpēc arī man nav ne priekšnieka, ne padoto.

: – Daudzi saka – vajag komandu, tu taču varētu producēt. Viņi nesaprot, kāda privilēģija ir būt vienam.

: – Gribi – strādā naktī, gribi – dienā, gribi – aizbrauc prom, ne par vienu nav jāuztraucas. Ja man būtu darbnīca ar desmit cilvēkiem, sāktos tirgus meklējumi, materiālu iepirkšana, algas, nodokļi. Būtu mazliet vairāk naudas, bet tie kreņķi to neatsver.

Jūs abi daudz ceļojat. Kas jūs var pārsteigt?

: – Ceļojumos nāk ārā viss... Piemēram, nespēju saprast cilvēkus, kas ceļojumā ēd līdzpaņemtos konservus. Ēd, ko piedāvā tās valsts virtuve, tā ir daļa no kultūras!

: – Jā, dīvaini – turīgi cilvēki, bet ārzemēs sāk knapināties. Piemērs: kompānija noīrē jahtu Vidusjūrā, un atrodas taču cilvēki, kas paņēmuši līdzi makaronus un griķus nedēļai. Nesaku, ka jāšķērdējas, bet, ja vari atļauties noīrēt jahtu, bet nevari, piebraucis ostā, ieiet krodziņā – padsmit eiro no ģīmja, khm...

: – Un vēl apvainojas, ka negribi piedalīties viņa makaronu pasākumā. Ja tomēr aiziet uz krodziņu, pētot ēdienkarti, skan nopūtas – njā, cik makaronu par to varētu nopirkt...

Jums Maljorkā ir māja, kurā uzņemat daudz viesu.

: – Tur uzturamies trīs, maksimums, četrus mēnešus gadā. Padsmit gadu laikā pie mums bijuši četrsimt cilvēku.

: – Mēs paši aicinām, mums patīk dalīties, arī vietas pietiek. Vienlaikus tā ir laba skola. Pauls Bankovskis ir rakstījis, ka, atgriežoties no ārzemēm, pirms lidojuma uz Rīgu, stāvi pa gabalu un domā – kā negribas piederēt pie šīs publikas... Nevēlos nevienu apvainot – esmu patriote, arī dzīvot gribu tikai Latvijā, bet tur tu stāvi un domā – oiiii... mājas...

: – Padomju vara domāšanu sačakarējusi uz paaudzēm. Ārzemēs latvietis parastais ir tāds pabailīgs (sākumā), bet, braucot mājās, lidmašīnā skan stāsti. Cik kruti mēs laidām, jā, Malibu smiltis tomēr ir dzeltenākas nekā tajā Madeirā...

: – Reti, taču gadās. Mums ir sava ikdiena, bet cilvēki brauc atvaļinājumā. Man jautā, vai nav līdz kaklam. Nē, nav! Brīžam ir par daudz, bet tas pāriet. Ir bijis, ka māja pilna, visur ir visi, viņi grib līdz četriem rītā dzert vīnu, dalīties iespaidos, un tā katru vakaru. Vai arī – vieni aizbrauc, tūlīt brauc nākamie, tu tikko esi izmazgājis veļu un iztīrījis māju, tev vairs nav tā emocionālā pacēluma. Par laimi, ir pašpietiekami cilvēki, ar kuriem vari justies tu pats, nebūdams par viņu atbildīgs. Ar viņiem ir viegli, vari pateikt – tā un tā, jūs esat jau desmitie. Viņi no rīta nesēž, sizdami ar karoti pa galdu – kur putra?

: – Redz, mēs tur dzīvojam, tā nav mūsu izpriecu māja. Esam iemācījušies pateikt - nē. Sākumā braucām uz lidostu sagaidīt, visu izrādījām. Tagad ir tā – te būs adrese, un tev noteikti jānoīrē mašīna, es nevaru rēķināties ar viesiem.

Darbnīcas ir visās mājās?

: – Jā, pamatā jau es dzīvojos ar vīli rokā; tas ir arī mans vienīgais hobijs, izņemot slēpošanu. Gandrīz vienmēr ir kāda jauna ideja, varu uzreiz materializēt.

Kad kungs ir ieslēdzies ar vīli, viņu nedrīkst traucēt?

: – Man mierīgi var lūrēt pāri plecam un pat uzgulties virsū – it sevišķi meitenes!

Jums ir režīms, kuru ievērojat?

: – Janvārī parasti vēl ir kādi no Ziemassvētkiem aizķērušies pasūtījumi. Tad braucam slēpot. Uz Lieldienām ir kāda izstāde Vācijā, tad jau ir klāt aprīļa beigas, tātad – Maljorka. Uz Jāņiem braucam atpakaļ uz Latviju, līdz sēnēm paliekam šeit, kad sēnes beidzas, atkal uz Maljorku. Strādāt var arī tur, bet, ja vajag noslīpēt akmeni vai ko citu, te var piezvanīt – vecīt, vajag uz rītdienu...! Tur tā nevar.

Kā pieradāt pie dienvidnieku kārtības?

: – Šķiet, visi jau zina, ka tur mīļākais vārds ir mañana! (rīt). Kad iešūpojies tajā ritmā, iestājas baigais miers.

: – Ko tu patiesībā vari nokavēt? Dienvidnieki ir laiskāki, jo ziema neelpo pakausī. Spānijas dienvidos divreiz gadā novāc ražu, ziema no vasaras atšķiras minimāli. Pirmo gadu biju sarunājis desmitos vienu galeriju, divpadsmitos – otru, visu taču pagūšu. Bet pilsētiņa maza, ieliņas šauras, pie beķerejas stāv bulku vāģis, šoferis pļāpā ar īpašnieku. Aiz viņa stāv vesela rinda mašīnu, kāds lasa avīzi, cits runā pa telefonu, visi mierīgi...

Ko jūs atbildētu uz jautājumu – kā jums iet?

: – Vakar runāju ar vienu kolēģi, kurš atbildēja – sūdīgi. Cik esmu zvanījis, neko citu no viņa neesmu dzirdējis. Ja tu sevi ieprogrammē, ka sūdīgi, tev arī ies sūdīgi – bez variantiem! Ir man vēl kāda paziņa, uz viņas: “Andri, kā tev iet?”, atbildu: “Superīgi – Ziemassvētki, darba daudz, viss forši!” Ko viņa? “Nemuldi! Tev nevar iet labi – nevienam labi neiet!”

: – ...Un cenšas iestāstīt, ka tev tikai šķiet, ka tev iet labi – patiesībā jau nemaz tā nav!

: – Rīgā zem mūsu dzīvokļa bija veikals, tur strādāja dikti drūmas meitenes, kuras brīnījās, ka es ienākot padodu labdienu. Pēc laiciņa tomēr sāka sveicināties. Uz jautājumu "kā iet?" atbilde bija – sūdīgi! Kāpēc? Līdz desmitiem vakarā esot jāstrādā. Forši, tev ir darbs! Ā, nu, ja tā padomā... Beigās jau dzirdēju viņas sačukstamies – eu, viņš pirmais atnāca, šodien būs laba diena!

Vai kaut kas jūs var iespaidot arī negatīvi?

: – Cilvēki, tikai cilvēki. Nepanesu skaudību un nenovīdību, skopuļus. Bezatbildība. Saimnieks ziemā pārvācas, bet kaķi vienkārši izliek ārā un atstāj! Es jau Andrim saku – ja reiz nobāzēsimies vienā vietā, mums ar tiem nelaimīgajiem būs pilns pagalms.

: – Es ārpasaulei pieskaros minimāli, draugu lokā ir līdzīgi domājoši. Kas tiešām zvērīgi kaitina – mūsu politiķi; tas, ka atkal zog, zog, zog, izzaga visu Latviju, tomēr vēl atrodas, ko pazagt...

: – Nu tu runā kā tāda tantiņa!

: – Bet tā taču ir! Protams, es pats nekā nedaru – vajadzētu laikam iet un kliegt.

Jums nav tādu atšķirību, kas otru traucē?

: – Antra ir ārā metēja, es neesmu.

: – No vecmāmiņas esmu mantojusi riebumu pret visu, kas uzkrājas. Vērtīgo, protams, ārā nemetu, bet, ja manta zināmu laiku nav bijusi vajadzīga un ik reizi, kad uzskrienu tai virsū, jādomā, kur to iebāzt, metu ārā.

(skumji): – Nu ja...

: – Kā tad – nu ja! Nesen kaut ko meklēju, un ko es atradu? To, ko – skaidri zinu! – sen esmu izmetusi! Pārējais mums saskan.

Kas šajā dzīvē ir galvenais?

: – Attiecības! Tas ir vienīgais, kā dēļ vispār ir vērts dzīvot.

Jums abiem ir savdabīgs attiecību stāsts.

: – Jā, mūsu attiecības ilgst desmit gadus, bet pirms tam mēs ļoti ilgi bijām draugi – gan ar Andri, gan viņa sievu Ingunu. Andra dzīvē viss mainījās, kad nomira viņa sieva.

: – Daudzi, kas to piedzīvojuši, saka, ka vajadzīgs gads. Arī man vajadzēja gadu, lai pēc šoka pārorientētos.

Piedod, tas notika negaidīti?

: – Pilnīgi! Nevainīga ceļgala saišu operācija. Trešajā dienā pēc operācijas viņa aizgāja ar trombu. Nevienu nevainoju – ārsti taču tīšuprāt nedarītu kaut ko sliktu. Acīmredzot katram tas nogrieznis jau ir iedalīts, un vainīgo nav.

: – Inguna pirms operācijas vēl man zvanīja – apsoli, ka tu mani zārkā sakrāsosi! Teicu – ko tu muldi, kādā zārkā es tevi krāsošu...! Bet tā tiešām notika.

: – Inguna nomira maijā. Anna, mūsu meita, jau bija Hamburgā (Anna Laudere, baletdejotāja – Red.). Vasaru kaut kā nomuļļāju – pašancēt nevari, ideju nav, galva pilna ar notikušo, rokas neklausa. Iedzer šņabi un sāc kaut ko darīt.

Tā var iedzert par daudz.

: – Tā arī bija! Pa ziemu aizbraucu uz Maljorku, vajadzēja pabūt vienam. Visu ziemu nodzīvoju kā Žorža Sanda. Reizēm zvanīju Antrai. Mēs vienmēr esam runājušies stundām ilgi – arī tad, kad vēl bija Inguna. Viņa pat bija greizsirdīga.

: – Nebija, nebija, tā tāda jokošanās – citādi tu sen būtu izmests no mājas! Mēs bijām čomi, riktīgi čomi. Kad Andris pēkšņi man sāka izrādīt cita veida uzmanību, pirmā reakcija bija – ko tu tur runā?! Andri uztvēru kā brāli. Piedošanu, kā uz vīrieti es uz tevi neskatījos.

: – Es gan visās draudzenēs pirmām kārtām redzu sievieti!

: – Labi, labi! Jau sen pierādīts, ka draudzība nevar veidoties, ja cilvēki viens otram nepatīk; pamatā tik un tā ir patikšana. Nezinu, kurā brīdī viņam tas ienāca prātā, man tādu domu nebija. Biju šokēta.

Tu pa to gadu Maljorkā kaut cik attapies?

: – Tas viss mazliet pabalēja, sapratu – jādzīvo uz priekšu, galu galā nevienam nekļūs labāk, ja tu nodzersies vai pakārsies. Trīs četras vīna pudeles vakarā jau šķita par daudz. Varbūt biju vājš, varbūt vajadzēja ātrāk to pārvarēt...

: – Andris bija pilnīgi aizgājis ciet, ne ar vienu nekontaktējās. Kad sāka atkopties, zvanīja arvien biežāk, pļāpājām stundām, es pat teicu – Andrīt, beidz! 2004. gadā tālsarunas nebija lētas.

: – Zini, kā – sadzeries vīnu, vispirms izrunājies ar Annu Hamburgā, tad zvani Antrai. Vispār vāks! Darbs negāja, nekāda lielā nauda neienāca. Knapi izvilku, bet – izvilku.

: – Kad Andris pārbrauca, pieteicos ciemos, jo man bija attiecības, kas bija līdz brošai, gribējās pazust. Tad ārā pie šūpuļtīkla Andris man sāka runāt kaut kādas muļķības – jā, es jau sen, tu man jau sen...

: – Teicu – pamēģinām būt kopā!

: – Man tas kādu brīdi bija jāsagremo. Jāteic, Andris ir diezgan neatlaidīgs. Un tā – kaut kā...

Pirms tam tevi, Andri, nemedīja apkārtējās brīvās sievietes?

: – Viena kaimiņiene dikti taisījās klāt. Sirds cilvēks, iesēdās man klēpī jau nākamajā dienā pēc sievas bērēm. Pirmajā brīdī bija tā – vienalga, kāds, ka tik plāksteris. Par laimi, prāts noskaidrojās ātri.

Miķeļtornī noteikti netrūkst arī citu jancīgu tipāžu.

: – Bija! Brālis Teodors, no aprīļa līdz oktobrim staigāja plikām kājām, no vienas mājas uz otru iznēsājot rīta, dienas un vakara ziņas. Viens viņam ielēja kafiju, cits – šņabīti. Zinājām visu – kam ciemiņi, kurš izbraucis, kurš atbraucis. Nu vairs nekā – brālis Teodors ievēlās peļķē un noslīka.

Cilvēks esot jauns tik ilgi, kamēr spēj rotaļāties.

: – Ar to nu problēmu nav! Arī, kad mums būs astoņdesmit, mēs, uzgājuši aizsalušu peļķi, pa to slidināsimies. Laikam no malas izskatāmies kā divi muļķi, jo citi saka – ai, nu ko jūs varat ņemties...! Bet dzīve jau tāpat ir pārāk nopietna.

: – Ir darbs, kas jāizdara, bet mēģinu to darīt spēlējoties, tā ir interesantāk. Varbūt no malas izskatās, ka neesmu pieaudzis, un droši vien vairs nepieaugšu.

Jums ir ļoti skaists, resns kaķis...

: – Īsta sieviete, atzīst tikai Andri.

Andris: – Kad strādāju, kaķene tup un skatās. Ja ilgi nepievēršu uzmanību, ar zobiem izņem man no rokas vīli vai ar ķepu izsvaida uz galda saliktos akmentiņus.

: – Rīgā pie gultas bija spoguļa galdiņš. Ja necēlāmies dot viņai ēst, kaķene nogrūda uz grīdas telefonu vai lidināja zemē no galdiņa rotaslietas un smaržu pudelītes.

Antra, kāda bijusi tava profesionālā dzīve?

: – Es ilgi nostrādāju Saeimā. Pirms tam strādāju Tautas frontē pie Imanta Kalniņa, un viņš mani aizvilka līdzi. Strādāju Kultūras un izglītības komisijā, vēlāk nodaļā, kas organizē deputātu komandējumus. Pirms trim gadiem aizgāju, jo vairs nevarējām savienot Maljorku, Miķeļtorni un pārējo ar valsts darbu, kurā ir viens mēnesis atvaļinājuma.

Tu neizskaties nomākta, ka diendienā nav jāiet uz darbu.

: – Nemaz! Bet bail bija – ja esi trīsdesmit gadus gājis uz darbu... Domāju – ārprāts, ko es darīšu, pati sev apnikšu! Tomēr man ne brīdi nav bijis garlaicīgi. Un ir tik labi būt brīvam – kaut rīt vari aizbraukt, kur acis rāda!

Vai jums vienam otra nav par daudz? Visur kopā...

: – Zinot, ka būs jārunā, tieši par to domāju. Nerunāšu abu vārdā, bet es neesmu vīlusies nevienā punktā. Arī nogurusi neesmu.

: – Varbūt tāpēc, lai būtu dažādība, mēs Maljorkā uzņemam tik daudz cilvēku. Turklāt, kad sēžu darbnīcā, Antra stundām var nenākt tur iekšā. Pašpietiekams es neesmu, man kādu vajag, jo vienatne mani sagrauž, bet absolūti neesmu pūļa cilvēks.

: – Andris nekad neiet barā – ja visi ies tur, viņš vienīgais ies uz otru pusi. Tāpat, ja tālākā braucienā draugi piedāvā braukt viņu mašīnā, viņš nevar – jābrauc ar savu. Ja nu pēkšņi divos naktī gribēs tikt prom?

Jums ir arī atšķirīgas intereses?

: – Uz mani vairāk attiecas sportiskās aktivitātes. Agrāk jāju ar zirgu, skrēju krosu, ko tagad vairs nedaru muguras dēļ. Parāvu Andri atpakaļ uz slēpošanu, nu viņš to grib vairāk nekā es. Andri absolūti neinteresē virtuve, savukārt man tas patīk ļoti, un Andris to novērtē. Es vairāk lasu.

: – Es reāli netieku pie lasīšanas. Dzīves ritms nosaka braukāšanu, pasākumus, draugus. Kad tieku pie strādāšanas, izšaujos tā, ka uzreiz aizmiegu. Viss taču jāuztur – Maljorka, Rīgas dzīvoklis, Miķeļtornis, un man jau neienāk summa X mēnesī – cik uztaisu, tik ir.

Kas jums vajadzīgs emocionālajai un fiziskajai labsajūtai?

: – Saku uzreiz – vīns un meitenes! Un vēl lai ir silti, man riebjas aukstums. Varbūt tāpēc, ka strādājot salst knaģi.

: – Arī te pirmais būtu cilvēks. Un lai visur degtu sveces, tās mēs nodedzinām nenormāli daudz. Turklāt, ja krēsls ir skaists, tas var tur stāvēt, bet, ja tikai ērts, man to nevajag. Atzīstos, esmu absolūta estēte – noteikti piekāpšos ērtumam par labu skaistumam.

: – Es arī! Nepieciešamajam gan jābūt pie rokas...

: – ... un pie rokas jābūt pilnīgi visam! Turklāt acu augstumā.

Vai tev, Antra, tikpat stingras vizuālās prasības ir pret vīrieti?

: – Ja vīrietim ir netīras kurpes, nemaz neceļu augstāk acis. Vīrieša skaistums gan nav no svara.

Drīkst būt arī mazs un kuprains?

: – Jā, kaut vai! Bet viņš nedrīkst būt muļķis un skops. Un viņš nedrīkst paiet garām, ja kāds nokļuvis nelaimē. Nevaru aizmirst, kā reiz mīnus 20 grādos uz ceļa sievietes mašīnai riepa bija izlaidusi gaisu, un viņa plānā mētelītī, darba kostīmiņā un spicās kurpītēs tur līkņāja. Neviens vīrietis nepiestāja, lai palīdzētu; vēl uzpīpināja, ka viņa traucē braukt! Lai mans vīrietis pabrauktu garām... Andris nemūžam tā nedarītu! Manuprāt, tas arī visu pastāsta par cilvēku.

: – Nu, kā var pabraukt garām?

Arī citās jomās esat tik izpalīdzīgi?

: – Agrāk ņēmu visus stopētājus. Nu vairs ne. Reiz paņēmu sadzērušos vīriņu, kurš man uz sēdekļa atstāja peļķi. Cits vīriņš, iesēdies mašīnā, kundziski novēkšķēja – eu, uztais’ man kafij’! Vispirms sašuta, ka mašīnā nav kafijas automāta, tad sāka briesmīgi klepot, pauzēs lādēdams zarazu, no kuras sieva jau esot uz nāves gultas. Tad uzņēmu čigānieti, kura teica – paga, jāpaņem puisītis. Paskatos – pakaļ mašīnai teš tāds divmetrīgs ar dzelzs zobiem... Izlaidu čigānieti un šāvos prom.

: – Agrāk pati daudz braukāju ar stopiem, un šķita, ka nu jāatmaksā visiem, kuri veduši mani. To vairs nedaru kopš notikuma, kad pusaudzis mobilā telefona dēļ noslepkavoja sievieti, kura viņu uzņēma.

Vai jums ir kādas pārdomas par likteni – cēloņi, sekas, viss nolemts iepriekš...?

: – Esmu par to pilnīgi pārliecināta! Te nekas nesākas un nebeidzas, domāju, arī tas, ko piedzīvojam, ir mūsu izvēle. Ja apzinies, ka pats to esi gribējis, ir vieglāk dzīvot. Un mūsu ienaidnieki mūs skolo vairāk nekā draugi – tas laikā gaitā top arvien skaidrāks.

: – Es arī neesmu darvinists. Būtu diezgan lepni apgalvot, ka ir tikai šī dzīve. Vai ir septiņas, vai cik, nezinu un īsti laikam... Bet, ka aiz šīs dzīves vēl kaut kas ir...

: – Ir savāds un skaists piemērs ar pieminēto brāli Teodoru. Neilgi pēc viņa nāves Ziemassvētkos ciemojāmies Jūrmalā pie manas māsīcas, kura par viņu nezināja neko. Īsi pēc vienpadsmitiem zvanīja telefons. Dzirdēju sarunu – jā, brāli Teodor, jā, no kurienes? Droši vien nepareizi... Pēc māsīcas stāstītā, veca vīra balss esot teikusi: “Nu, sveiki! Te zvana brālis Teodors.” Uz jautājumu, no kurienes zvana, atbildējis: “No turienes uz šejieni!” un novēlējis priecīgus svētkus visiem, kas šeit atrodas. Māsīca teikusi, ka viņš droši vien nepareizi piezvanījis. “Nē, es piezvanīju pareizi! Pasveicini visus, kas tur ir!”

Kāds ākstās...?

: – Tur jau tā lieta, ka neviens pat nezināja, ka mēs tur esam, turklāt par brāli Teodoru viņu saucām tikai mēs ar Antru. Domā, ko gribi.

Tev rotu taisīšana nekad neapnīk?

: – Brīžam piegriežas, bet, ja kādu nedēļu netieku pie vīles, atkal “prasās”.

Ko vēl tu varētu darīt bez rotu radīšanas? Tu taču nevarētu būt, piemēram, fizkultūras skolotājs...

(smejas): – Bet esmu bijis! Kad beidzu Tallinas mākslas institūtu, lauku skolotājus neņēma armijā. Mani nozīmēja par darbmācības, zīmēšanas un rasēšanas skolotāju Upesciemā un iedeva klāt arī sporta stundas.

: – Reiz Andrim metās klāt kāda medmāsiņa – skolotāj, mēs vēl tagad jūs pieminam!

: – Zini, kā bija – tusiņi līdz rītam, stundas sākas agri, un tad bija tā – bērni, ja būsiet klusi, dariet, ko gribat, tikai pamodiniet, kad būs zvans! Necik ilgi – viens čukst: “Skolotāj, starpbrīdis...”

Vai ir personības, kuras jūs iespaido?

: – Viens no tādiem ir tikko aizsaulē aizgājušais Leonards Koens. Vispār – spēcīgi, neatkarīgi cilvēki (profesijai nav nozīmes), kuri nebaidās iet pret stiprāku. Es pats – un Antra vēl vairāk – šausmīgi neciešu netaisnību!

: – Arī es apbrīnoju tos, kas neērtā situācijā gatavi taisnības vārdā iet pret straumi.

Antra, triviāls jautājums – kamēr kungs vīlē, tu...?

: – Mana dzīve vienmēr ir bijusi ārpus mājas, tagad pirmo reizi – mājā iekšā; es tiešām to izbaudu. Maljorkā, kamēr Andris strādā, esmu pārkrāsojusi māju no viena gala līdz otram, tur nav palicis nekas, kas nebūtu pārkrāsots, pāršūts vai citādi uzlabots. Ārpus mājas darbiem skatos filmas, braucu ar riteni, skrienu, lasu...

Kur tad dārziņš?

(izjusti): – Dārziņa te nav un nekad nebūs! Kad sāku te dzīvot, nodomāju – nu gan parādīšu, kā man te viss augs! Bet... te nekas neaug, te ir viena vienīga smilts.

Jums ir iecienītas gastronomiskās izvirtības?

: – Jā, tas mums patīk! Katru vakaru ir kā restorānā – Antra klāj tādus galdus!

: – Ēšana ir nozīmīga dzīves daļa un liela bauda. Arī par to mums ir stāsts. Kad vēl bija dzīva oma, šķita, ka viņas dzīves uzdevums ir nobarot Annu. Kad Anna šausminājās, omas māsa allaž teica: “Bērniņ, ēd, kamēr vēl vari! Būsi mūsu vecumā, zobu nebūs, mute sāpēs!”

Andri, kas vēl ir būtiski tavā profesijā?

: – Lai laiks darbnīcā tiktu izmantots maksimāli. Man jau bērnībā riebās, ka valsts sektorā vienkārši zaga laiku. Antra, kad strādāja Saeimā, teica – darāmā bija piecām minūtēm, bet jānīkst visu dienu. Kad Annai bija desmit gadu, vedu viņu uz baletskolu un tālāk braucu uz darbnīcu. Reiz Anna saka – klausies, papu, baigi interesanti, oma iet uz darbu (sievasmāte strādāja valsts iestādē), bet tu brauc strādāt!

: – Piekopjam arī tādu kultūras tūrismu, apmeklējam Annas izrādes. Pērn bijām Venēcijā, viņai tur bija biennāle, to savienojām ar sezonas noslēgumu teātrī La Fenice, kur Anna uzstājās ar Mālera Trešo simfoniju, tas bija kolosāli! Šopavasar bijām Maskavā, Anna dejoja galveno lomu Pērā Gintā (Pēru Gintu dejoja viņas vīrs); bijām arī Tokijā. Šobrīd pasaulslavenais baletmeistars Džons Noimaijers tieši Annai iestudē Annu Kareņinu. Viņa ir tik laba Kareņina – dzīva kaislība! Pirmizrāde būs pavasarī. Patiesībā mēs esam trīs, tikai fiziski te šobrīd esam divi.

Sakarā ar attiecību peripetijām problēmu nebija?

: – Sākumā drusku bija...

: – Andris uztraucās, jo viss uzreiz nebija tik gludi, kā varbūt gribētos, es teicu – priecājies, ka neesam stīvi smaidošas, mums ir dzīvas attiecības. Kā cilvēki esam atšķirīgas, bet vērtību skala ir līdzīga. Es Annu ļoti labi saprotu, un, domāju, viņa saprot arī mani. Viņai bija divdesmit viens gads, kad tēva dzīvē ienāca cits cilvēks. Daudzos attiecību stāstos redzams, ka vecais labais Edips darbojas, tas ir normāli.

Jūs nevarētu iepriecināt interesentus vismaz ar kādu sīku kašķīti?

: – Varam, varam! Par vīna dzeršanu.

: – Jā, patērējamais vīna daudzums ir vienīgais, par ko mūsu domas atšķiras.

Ja gribi iepazīt vīrieti...

: – ...piedzirdi viņu! Andris ir miermīlības iemiesojums.

: – Vēl piebildīšu, ka kopdzīvē ir svarīgi, lai cilvēks redzētu to pašu skaisto, ko redzi tu, un varētu tajā dalīties. Nevis – atbrauc pāris, staigā gar jūru, kolosāls saulriets, viens aizgrābti saka – paskaties, kāds saulriets, otrs slinki pablenž – njā, klasika...