Elmārs Tannis: "Esmu vienkārši garšīgs"

Tikai dažas dienas pēc intervijas uzzinājām, ka kājas traumas dēļ Tannis ar partneri Elzu dalību šovā neturpinās. Elmārs pats uz to prātīgi nosaka – nu, traumas jau neieplāno. Lūk, mūsu saruna ar viņu vēl pirms liktenīgās traumas.  

Nenoliedzami – viņa enerģija spridzina. Varētu domāt, ka Elmārs izšķīlies no olas kādā Dienvidjūras salā, nevis vēsajā Kanādā. Viņā nav miera, taču tas nenozīmē, ka nav arī sentimenta, sāpju, smagu pārdomu... Pirms kāda laika viņam piederēja viens no skaistākajiem romantisko attiecību stāstiem, bet nu dzīve jābūvē no jauna. Šopavasar Elmārs ir ierauts jaunos pārbaudījumos – viņam liek dejot, svīst un staipīties šovā Dejo ar zvaigzni. Ar partneri Elzu Poli spoguļzālē pavadītās stundas viņam sniedz enerģiju, stāju un pašapziņu. Citi apsmaida apaļīgās formas? Pats Elmārs teic – esmu seksīgs!

Kad pieaugušie krīt

– O, es par to nemaz nebiju iedomājies! Bet tā tiešām notiek, to dzīvi, kas ir, mēģinu izdzīvot papilnam.

– Tas nozīmē, ka ļaujies izaicinājumiem?

– Man šad tad kaut kas tiek piedāvāts. Lai gan esmu diezgan optimistisks, bija posms, kad diezgan bieži teicu – nē. Bet, kad piedāvāja šo šovu, nodomāju – kāpēc ne? Tas ir treniņš katru dienu, aktīvi kustēties – tas man ir vajadzīgs. Varēšu nomest svaru, pie savas stājas piestrādāt, man patīk, ka ir disciplīna. Taču es to mazāk uztveru kā sacensības. Man tas tiešām ir izaicinājums – pēkšņi jāiet uz skatuves un jādejo. Pat nedomāju, kā izskatīšos. Domāju par soļiem, ko Elza man visu nedēļu ir mācījusi. Lai žūrija balso, arī tā man nav tik svarīga.

– Jā, un varbūt viņi uz mani skatās citādi. Domāju, ir par mani labāki dejotāji, kam vajadzētu vinnēt.

– Skatuves cilvēki, kas jau strādājuši pie sava tēla?

– Un jaunāki, kam viss vēl priekšā. Varbūt esmu vecākais vīrietis šovā. Man liekas, tas ir forši. Televīzijā esmu daudzus gadus, nav tā, ka man tur baigi gribas būt. Bet domāju, varbūt varu būt piemērs citiem – pamēģināt darīt, neteikt nē. Ir filma Yesman ar Džimu Keriju, vienā mirklī viņš sāk teikt jā, un dzīvē parādās visādas lietas – no jā, no darīšanas. Kā pajokojos ar Vladimiru, kad viņš man brauca virsū – nu, jā, tev jau viegli tur sēdēt... Patiešām, būtu interesanti noskaidrot, vai viņš kaut ko dara ārpus sava komforta zonas. Jo tas jebkuram ir ļoti svarīgi. Tāpēc mēs savā mazajā Latvijā arī nekur tālu netiekam, stagnējam, jo mums arī kā valstij jāiet ārā no komforta zonas, jāmācās nebaidīties kļūdīties. Jo visi veiksmīgie cilvēki ir kļūdījušies. Ko vecāki saka bērnam, kad viņš krīt no riteņa, – celies augšā un brauc atkal! Tā, manuprāt, ir ar visu.

– Laikam tētis. Atceros, ka tad, kad iemācījos, braucu uz dullo pa kalnu lejā. Man vajadzēja ātrumu – tā ieguvu stabilitāti. Tāpat ar dejošanu – kad mācos solīšus palēnām, baigi grūti iet. Bet, kad dari ātrāk, ir vieglāk. Bet tāpat jau grūti iet... (Sirsnīgi smejas.)

– Dejoji sambu – tev piestāv karsti ritmi. Sabiedrība tevi vienmēr uztvērusi kā eksotisku putnu. Kā tu ar to sadzīvo?

– Nu, sambu dejoja Elza, es tikai izlikos (smejas). Bet – eksotisks putns? Nezinu. Varbūt tāpēc, ka no ārzemēm, bet tas jau nav tas. Man ir bijusi ļoti veselīga audzināšana, esmu bijis ļoti laimīgs bērns.

– Abi vecāki ir tīri latvieši, izaugu ar ļoti spēcīgu trimdas latviešu ietekmi. Dzīvoju divās sabiedrībās. Kanādā augu kā kanādietis, angliskā vidē, skolā gāju Toronto.

– Biji lielpilsētas bērns?

– Jā, Toronto tagad ir septiņi miljoni cilvēku. Un tajā latviskajā vidē bija ļoti daudz spēcīgu personību, laba audzināšana. Man šķiet, katrā lietā jāatrod kas pozitīvs. Arī bērēs ir kas pozitīvs – nu, kā uz to skatās.

– Nu jā, arī slikta diena var būt laba diena. Man nekad nav bijis garlaicīgi – ir bijuši ļoti viegli, posmi, bet ir bijuši arī smagāki periodi. Kā teica mans terapeits...

– Psihoterapeits?

– Jā. Es labāk saucu par dzīves kouču. Jāiemācās, kā raudāt, priecāties, sērot, smieties. Tā ir normāla dzīves daļa. Tāpat kā bērns krīt nost no riteņa, pieaugušie bieži vien krīt no savām kājām. Un tad atkal jāatrod enerģija no tās bāzes, ko devusi mamma, tētis, sabiedrība, un jāiet uz priekšu.

– Nezinu, es kādreiz apskaužu katoļu cilvēkus...

– Par to, ka viņiem ir grēksūdze?

– Viņiem jau ir savs terapeits – viņš nav kā persona aiz sieniņas, bet kaut kas vairāk. Man liekas, ka cilvēkiem vajag runāt. Arī attiecībās jāizstāsta, kas patīk, nepatīk. Sapratu un iemācījos, ka jāizstāsta otram, piemēram, kā viņam patīk, lai atvainojas, kā viņam patīk, ka pasaka paldies. Bieži vien cilvēki staigā apkārt un jūtas neapmierināti. Nu, kā var zināt – vienai sievietei vajag ziedus, otrai – nokrist uz ceļiem, citai – vienkārši pateikt paldies vai samīlēt. Un vīrieši ir tieši tādi paši: vienam vajag uztaisīt vakariņas – tas būs riktīgs paldies par kaut ko, citam – uzvilkt kādas seksīgas drēbes. Bet, ja tas otrs cilvēks nezina, kā apmierināt šīs vajadzības, tad staigā neapmierināts.

– Tā ir gandrīz vai greznība – domāt par cilvēku blakus un vēl saprast, kas tev pašam vajadzīgs.

– Latviešu valodā ir ienācis vārds empātija, ļoti kolosāls jēdziens, kas nozīmē – iejusties otra cilvēka ādā, jūtās. Tas attiecas arī uz žūriju – kad redzi, ka cilvēki ir centušies, kaut ko darījuši... Varbūt kājas neiet, kā vajag, bet centību taču var saprast? Labi, šovs ir šovs, štrunts ar to. Saprotu, ka šovam ir jātaisa šovs, bet tajā pašā laikā – kaut vai iekāpjot tramvajā, vai ir grūti pateikt labdien, uz redzēšanos, paldies, lūdzu, uzsmaidīt vadītājai – tas ir smuki, vai ne? Agrāk spēlēju futbolu Kanādas jaunatnes izlasē, vienu gadu pat profesionāli. Mums bija spēcīgs treneris. Un, zini, citreiz zaudē spēli, jo nav enerģijas vai īsti vinnēšanas gara iekšā. Bet, lai kā, no rīta sešos jau atkal uz laukuma tiekamies un sākam trenēties vienkāršajā – sitiens ar labo kāju simt reižu, sitiens ar kreiso kāju, piespēles.

– Jā. Un man liekas, tas jādara, kad kaut kas vai vispār dzīve iet greizi. Jāsaprot, ka tas ir tikai posms, pagātne ir greiza, bet nākotnei tādai nav jābūt.

– Un atkal var sākt ar elementāro.

– Jā, ar bāzes patiesībām, ko māca baznīca, labie audzinātāji, sporta, mūzikas vai dejošanas skolotāji. It kā ejot atpakaļ, lēnā garā sakārtojamies un tiekam uz priekšu – tur ir nākotne, bet pagātne – to var zem tepiķa paslaucīt.

– Nu, es nezinu. Laikam jau nevar. Zem tepiķa nebūtu pareizi. Saprotu, ka ļoti daudzi cilvēki iet pie terapeitiem, tas ir modē, bet man nepatīk, ja velk ārā vecās sāpes. Varbūt citiem tas ir vajadzīgs, bet man šķiet, ka lielākam fokusam jābūt uz nākotni. Mierīgi būt tagadnē, izjust to un būvēt savu nākotni. Jo mēs jau visi varam mainīties.

– Kas ir tavs glābšanas riņķis, kad jūties no laivas izmests, netiec ar sevi galā?

– Hm. Tie ir kādi tuvie cilvēki, ģimene, mamma un tētis vienmēr ko labu... Bet glābšanas riņķis... Nezinu, varbūt neesmu tik bieži vilcis to ārā, jo saprotu, ka pašam jātiek galā.

– Domāju, ka svarīgākais ir atkal tikt pie bāzes. Tajā ietilpst arī, piemēram, pareiza ēšana – pagatavot pašam, nevis ņemt no pakas. Arī padomāt, kad ir laiks. Arvien vairāk sāku saprast, ka vajag vingrot, tas arī smadzenes sakārto. Ir tāds seratonīns, prieka hormons, kas izstrādājas, kad cilvēks izvingrojas, svīst. Tas ir darbs. Atceros, kad man pirms gadiem bija problēmas, aizgāju pie trenera, un viņš teica – vienkārši sāc strādāt. Beidz čīkstēt. Īstenībā cilvēks varbūt meklē, kā varētu bišķi pažēloties, bet viņam vajag spērienu pa dupsi – citreiz tie ir labi vārdi, citreiz slimība, taču man šķiet, ka jāmēģina netikt līdz tām slimībām... Tajā mirklī, kad esi sācis strādāt, arī fiziski, atveras pasaule, ir prieks. Vienmēr dzīvi esmu salīdzinājis ar ļoti labu futbola komandu – Madrides Real vai Barselonu. Dzīvē tu nevari vinnēt katru spēli, un arī futbolā nevari. Bet tie, kas vinnē vairāk nekā zaudē, ir tie lielie uzvarētāji, čempioni. Un dzīvē ir tieši tas pats. Ir vinnests, tad atkal paklūpi, un tev jābūt spēkam saprast, ka patiesībā zaudēšana ir daļa no vinnēšanas.

– Tu māki sev nebērt pelnus uz galvas par zaudējumiem?

– Jā... Bet ne vienmēr tas notiek vienā minūtē.

– Kā sportā – nedzīvo tajā kļūdā. Kad sāc tajā dzīvot, tev visa pārējā spēle ir norakstīta. Esmu sapratis, ka tāda pārdzīvošana drīkst būt nedēļu, mēnesi, divus, trīs – viss atkarīgs no krīzes situācijas – un drīkst raudāt, dusmoties, bet kādā mirklī jāsaprot, ka tas posms jāfinišē un jāiet uz priekšu. Taču nebūtu empātijas, ja cilvēks teiktu – eh, tas nebija svarīgi! Nē, tas bija svarīgi, arī tas, ka sastrīdējāmies... Jo citādi sanāk, ka ignorēju otru cilvēku, viņa vēlmes. Tas var sāpēt abām pusēm.

– Kā tu domā, kāpēc izjūk attiecības?

– Nu, stāsts ir par tiem pašiem pamatiem... Arī par sevi varu teikt – kādā mirklī pie tiem nav piestrādāts. Cik bieži vīrieši dāvina ziedus, vienkārši – par neko? Vai cik bieži sieviete pagatavo īpašas vakariņas? Man šķiet, ka rozā briļļu periods ir baigi foršais jebkurā vecumā, tajā laikā viss notiek diezgan maģiski. Pēc tam sākas ieradums.

– Nu ja, tas atkal par empātiju...

– Empātija ir mīlestības māsa, jo, kad mīlam, iejūtamies otra cilvēka ādā.

– Ne jau visi. Vārds egoistiski man ļoti nepatīk. Zini, ir šausmīgi daudz gudru grāmatu, kuras saka – vajag sevi mīlēt. Manā filosofijā ir jāmīl pārējie. Nezinu, vai tā ir kristīgā audzināšana, vabūt dalīšanās, došana, ņemšana un pēc tam atkal došana... Bet kāpēc izjūk attiecības? Varbūt vienam kādā brīdī apnīk. Tā var būt, viņš alkst pēc kā cita. Vai arī – viens aug, otrs neaug vai sāk augt dažādos virzienos.

– Mans puika Robijs pārsvarā dzīvo ar mani.

– Tad tu gatavo diviem?

– Viņš neēd baigi daudz. Mēs bieži dzeram kokteiļus.

– Jā. Visi mani bērni ir forši.

– Tad tev ir par ko rūpēties, neesi vientuļais vilks.

– Nē, es visu laiku par visiem rūpējos, nekas nav apstājies. Par saviem bērniem es neapstāšos rūpēties nekad. Tas ir normāli, ar viņiem man attiecības nav mainījušās nemaz.

– Esi labs priekšnieks?

– Mmm... Domāju, ka jā. Bet agrāk biju daudz labāks. Tagad atkal strādāju pie tās bāzes, ko pēdējos gadus neesmu gribējis darīt. Un, jā, mēģinu ieklausīties.

– Tas ir garš stāsts, bet – jā, no 1993. gada vēl ir Pica Lulū – tagad jau divdesmit viena vieta.

– Īstenībā veiksmes stāsts, jo daudzi neizturēja. Kā tu tiki pāri, kas bija tavi muskuļi?

– Cilvēki, kas palīdz no malas. Vispār krīze bija baigi smagais laiks. Kad Amerikā bija krīze, ļoti daudzi uzņēmumi bankrotēja, bet bija atbalsta centri, kur varēja iet parunāties. Uzņēmēji ir svarīgi sabiedrībai, parasti viņi ir pozitīvi, bet krīzes laikā, dabūjuši pa biksēm, ļoti daudzi izdarīja pašnāvību. Cilvēks vairs nespēj piecelties, jo tas ir tik pazemojoši, grūti, kad tu visu pazaudē. Kā es tiku cauri? Jāstrādā.

– Jā, tagad arī ir grūti. Un jūtas, ka varbūt būs vēl grūtāk. Nezinu. Mans labākais bērnības draugs Arvils, kad braucu uz Latviju, teica – būs mirkļi, kad tu negribēsi kāpt no gultas ārā. Un tā arī bija – tu negribi kāpt ārā, jo ir pārāk daudz problēmu. Bet kāds nu kuram tas stresa līmenis – vienam visa diena sabojāta, ja izlietne saplīst... Taču uzņēmumā ir cilvēki, nauda, apgrozījums, attiecības ar klientiem, un tev jāceļas, jākāpj no gultas un jāķeras pie tā visa. Un visu laiku pie tā jāstrādā, jo darbs jau nebeidzas.

– Ja saki, ka bija cilvēki, kas palīdzēja, tas ir liels rādītājs. Ne katram tādi ir.

– Tā ir komanda, ko pirms daudziem gadiem nokomplektēju. Bet ja par dzīvi vispār – cilvēkam jāiet meklēt palīdzību. Pats vienmēr nevar tikt galā, jābūt komandas atbalstam – vai tas ir baznīcā vai pulciņos pieaugušajiem, varbūt dejošanā, kur sanāk pozitīvi cilvēki, kas var dot enerģiju.

– Tev nevienu brīdi nav gribējies mukt atpakaļ uz Kanādu?

– Mukt, man liekas, nav īstais vārds. Ir cilvēki, kas mūk. Zini, esmu domājis – būtu forši citur padzīvot. Var internetā iegūglēt saulainākā pilsēta pasaulē vai arī – kur ir labākie dzīves apstākļi. Esmu Latvijas patriots, bet nebūsim naivi, šī nav labākā valsts pasaulē. Cepuri nost, bet pēc visām statistikām mēs neesam labklājības topā. Ja valdībā būtu empātija pret cilvēkiem, mums nebūtu tik daudz pensionāru, kas ir bēdīgi, neapmierināti ar dzīvi. To var sakārtot. Gaismas pili varam uzbūvēt, kāpēc nevaram tikt galā ar pensionāru, slimnīcu un skolu problēmām?

– Var pajautāt jebkuram veiksmīgam uzņēmējam – viņš pateiks, ka jebko var atrisināt. Negribu teikt, ka tur nav cilvēku, kuri par to domātu, bet ja uzliec mērķus... Nezinu. Ja bērns grib sarkanu ritenīti, viņš katru dienu skrien garām skatlogam, izstāsta pietiekami daudziem cilvēkiem un tad to arī dabūs. Stulbi teikt – parunā ar kosmosu, bet ir jādod informācija uz āru, un tad viss sakārtojas. Visi saka – nav naudas, nav naudas, bet ir pilna pasaule ar naudu, tikai jāzina, kā to dabūt. It kā viegli teikt, neesmu nekāds perfektais, bet šo valdības attieksmi pret pensionāriem nekad neesmu varējis saprast. Tas ir gribēšanas jautājums – nevajag jaukt politiku ar dzīves kvalitāti. O, tas gan bija baigi gudri teikts! Visiem pienākas dzīves kvalitāte.

– Arī tam, kurš ir slinks un neuzņēmīgs?

– Man grūti komentēt, bet katram jābūt vietai, kur lūgt palīdzību. Un līmeni var pacelt. Nu, kas ir Mārtiņš Oliņš no mūsu šova?

– Vai viņš ir invalīds? Kāpēc viņš tā tiek apzīmēts? Angliski saka physically challenged. Jā, viņam ir savas grūtības, bet viss, ko viņš dara, kā dzīvo, viņa pozitīvās emocijas – kā par tādu cilvēku var teikt, ka viņš ir invalīds? Jo viņš ir ratiņkrēslā, un nedarbojas daļa ķermeņa? Man ir žēl tos, kuri saka – man viss kārtībā, bet smadzenes nedarbojas. Čīkst un kunkst, raksta stulbus komentārus. Vai viņi dara ko labu? Gribēšana un varēšana ir vissvarīgākais dzīvē.

Lai man kāda uzvāra olu...

– Domāju, ka jā. Man šausmīgi patīk tango, es to riktīgi izdzīvoju, un tad gan manī kaut kas atvērās. Mūzika ļoti skaista, nenoguru nevienu mirkli. Varu teikt, ka viss, ko sagaidīju no dejošanas, arī notiek – parādās jauna enerģija, stāja, kilogrami nost, svīstu, katru dienu trenējamies vismaz trīs stundas. Agrāk domāju, ka dejošana ir dejošana, bet tas ir riktīgs darbs. Sāc lietot citus muskuļus nekā ikdienā, un tie pēc tam sāp. Domāju, tas dod veselīgu noskaņu jebkuram. Jūti, ka tur varbūt ir kāda sevis mīlēšana, līdz ar izdošanos tu dzīvo pilnvērtīgāk. Un romantika, jā, skaista saulīte, pozitīvi cilvēki, nu pavasaris ir pavasaris. Arī man.

– Kas ir bijis viens no romantiskākajiem mirkļiem tavā dzīvē?

– Nezinu. Romantiski ir atbraukt uz Latviju. Visu bērnību esi par to sapņojis un beidzot izdzīvo. Aizbraukt uz ārzemēm – arī romantiski. Romantika ir intīma – ar otru cilvēku, bet par to es negribu runāt... Taču vienu skaistu romantiku atceros – kad ar visu ģimeni aizbraucām uz Itāliju vecākiem nosvinēt 50 gadu kāzu jubileju. Mēs, trīs bērni ar otrajām pusēm, kuri neviens vairs nav ar viņām kopā – neromantiski pēc tā visa... Bet ceļojums bija ļoti skaists, tikāmies brīnišķīgā mājā Toskānā, kopā ēdām brokastis, pusdienas, vakariņas, apbraukājām apkārtni. (Domā.) Bērni piedzimst – tas ir romantiski. Un uztaisīt bērnus ir romantiski. (Smejas.)

– Domāju, ka jā. Man ir svarīgi, lai arī pats tieku mazliet lutināts. Man nevajag daudz, tikai kārtīgu paldies.

– Vārdos vai darbos?

– Gan vārdos, gan darbos. To par sevi esmu sapratis – varu dot, dot un dot, tētis vienmēr saka – tu esi pārāk devīgs. Ne jau sliktā ziņā, bet ka tas nav ekonomiski. Jā, man patīk lutināt. Man patīk paldies. Tas ir audzināts ģimenē. Man patīk, ka man kāds uztaisa vakariņas.

– Nē. Es pat restorānos mēģinu nekritizēt. Vajag meklēt pozitīvas izjūtas, ja vien nav galīgi greizi. Jo ne jau gatavošana ir svarīgākais, bet tas, ka kāds grib par tevi parūpēties. Un vajag skaisti. Kad pagatavo otram cilvēkam, tas ir ne tikai nolikt šķīvi, bet arī apgaismojumu, svecīti. Nevajag sievietēm censties visus iepriecināt ar Mārtiņa Rītiņa tipa ēdieniem. Ja māki garšīgi rasolu vai siermaizītes, tad uztaisi to! Katram savs. Ja galīgi esi tāds... tupele, ka nemāki neko... Bet jebkur, kur eju ciemos, ir kas labs uz galda. Mēs taču visi to darām. Un es kā pavārs, starp citu, esmu mazāk kritisks nekā daudzi citi. Man nav bijis tā, ka stumju ēdienu prom – fui! Latvijā ļoti reti sanāk negaršīgi, pat grūti atcerēties...

– Gatavošanas kultūra mūsos dzīvo?

– Jā, mums izejvielas ir labas. Man patīk gatavot kopā ar sievieti. Gribu, lai man kāds uzvāra olu. Tā ir laime – vārīta ola, kafija, sulas glāze. Tur jau tā bauda. Un man jādod pretī. Tas darbojas – tu dod, es dodu. Vienīgi tā ņemšana tāda jocīga. Bet pieņem, ka kāds tev uztaisa ēst. Pieņem, ka tevi lutina, ka kāds tavā labā ko dara, tas arī jāiemācās.

– Jā.

Lai nejustos bišķīt vecs

– Jērs Itālijā?

– Nē, sīpolmaize Jaunzēlandē.

– Nu jā... Tagad man būtu grūti atbildēt. Tieši vakar runāju ar kādu sievieti, ka jebkurš, kas bijis pie mums mājās Kanādā, zina, ka mana mamma tiešām prot gatavot. Neatceros, ka es būtu ko negaršīgu ēdis. Viņa vispār ir kolosāla sieviete, tikko palika 80 gadu, tētim – 84, fantastiski cilvēki, Natālija un Guntis, jau 59 gadus kopā. Priecājos, ka man bijuši vecāki ar tādu enerģiju. Vēl tagad mamma cep kūkas – baznīcai, pasākumiem. Viņai vienmēr kādi divsimt, trīssimt pīrāgi ir saldētavā, jo nekad jau nezina, kad mazbērni ieradīsies. Un vienmēr sanāk kolosāli garšīgi. Negribu glaimot tikai tāpēc, ka mana mamma, bet visi to saka. Viņa vienmēr ir rūpējusies par visiem. Ar kādu enerģiju viņi grābj lapas – man iet divreiz ilgāk. Tētis reiz man prasīja – kā jūties? Es teicu – bišķīt vecs. Viņš teica – nekad, nekad, nekad, nekad nesaki, ka esi vecs. To vienkārši izmet no sava vārdu krājuma. Tev jādomā, ka esi jauns, un tā arī dzīvo. Man šķiet, ka tas ir fantastiski. Viņš vēl nodzīvos piecpadsmit gadu vismaz. Ja viņa tētis nodzīvoja līdz 101, tad, domāju, viņam arī pienākas.

– Man arī. Un maniem bērniem.

– Un tu esi jauns.

– Protams. Mani bišķīt besī ārā, ka ļoti daudzi cilvēki jūtas veci un slimi. Un tas ir bēdīgi. Jo vecums ir galvā. Daudz ko, protams, liedz darīt ekonomiskais stāvoklis, tomēr var kaut ko izdomāt. No vecākiem esmu mācījies to prieku un smieklus pie galda mājās. Tagad viņi ir pārtikuši cilvēki, bet arī viņiem ir bijuši grūti laiki. Ja viņi brauca atvaļinājumā vai nedēļas nogalēs, ne vienmēr palika greznās vietās, bet mammai vienmēr koferī bija svece un galdauts. Viņa saka – vienalga, uz kura galda uzliec galdautu, ir skaisti, uzliec svecīti – romantika, un jebkurā vietā būs kāda puķe, ko no krūma paņemt, ielikt glāzē ar ūdeni. Nav jāiet uz restorānu, lai iedzertu vīnu, būtu romantiski. Nauda nav svarīgākais, bet attieksme, izdoma, lai tās attiecības strādātu.

– Es vēl daudz gribētu izdarīt. Piemēram, izveidot savu mērču un garšvielu līniju. Tam meklēju sadarbības partnerus. Es gribētu savas garšas sakārtot burkās un dot tālāk.

– Garšas ir kā personības vizītkarte. Vari raksturot, kas būtu tavās burciņās, kāds esi?

– Garšīgs.

– Umami – tā ir piektā garša. Tas ir – vienkārši garšīgs. Ir filma The Bucket list (Pirms nolikt karoti) ar Morganu Frīmenu un Džeku Nikolsonu. Par slimiem onkuļiem, kuri veido sarakstu, ko gribētu izdarīt pirms nāves. Domāju, ka to listi jāsāk rakstīt agrāk.

– Labi, pasaki trīs lietas, ko tu gribētu.

– Ar izpletni izlēkt. Vēl es gribētu vismaz sešus mēnešus padzīvot kādā Karību jūras salā, vienkārši baudīt un nedomāt – balta pludmale, augļu kokteiļi, svaigas zivis. Es tur neredzu nekādu bagātību – tikai salmu mājiņa okeāna krastā. Trešais – es gribētu izbaudīt ģimeni, kāda tā būs, kad būšu opaps. Mani bērni ar savām atvasēm, man kundze pretī – visi mājās baudām kārtīgas vakariņas.

– Jā. Prieks.

– Nekas tāds milzīgi neiespējams nav.

– Nē. Ir jau vēl šis tas, bet neesmu tā... Vajadzētu padomāt vairāk.

Sandra Landorfa, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Georgs Viljams Hibneris