Holivudas lāga puisis Toms Henkss - aktieris, kuram izdevies izvairīties no zvaigžņu slimības un skandāliem

Toms Henkss ir viena no tām slavenībām, par kuru ir grūti rakstīt. Pārāk jau pareizs viņš ir. Nekādu privātās dzīves skandālu, nekādu ekstravagantu izgājienu filmēšanas laukumā, nekādu zvaigznēm reizēm piemītošu kaprīžu. Pat viņa atveidotie filmu varoņi lielākoties ir caurcaurēm pozitīvi. Uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt tās filmas, kurās viņš tēlojis neliešus, un laikam jau tikai likumsakarīgi, ka šīs lomas ne tuvu nav starp Henksa labākajiem veikumiem. Holivudas lāga puisis – tāds ir Toms Henkss.

Ūdenī ar nāriņu

Henksa biogrāfijā viss ir tā, kā pieklājas Pelnrušķītes tipa pasakās, – grūta bērnība, smags darbs un visbeidzot mērķu sasniegšana un laime pilnīga. Tomam bija tikai pieci gadi, kad viņa vecāki izšķīrās un puika kopā ar māsu un brāli nonāca tēva aizgādnībā. Papucis strādāja par pavāru un mājās parādījās reti, turklāt regulāri mainīja dzīvesvietu, kas nekādi nenāca par labu Toma raksturam – zēns bija visai noslēgts un nepaspēja skolā tā īsti ne ar vienu iedraudzēties, kad ģimene jau pakoja mantas un devās uz jaunu dzīvesvietu. Toties Tomam bija viena aizraušanās – teātris.

Katrā no savām skolām viņš noteikti iestājās dramatiskajā pulciņā, tādēļ tikai loģiski, ka beigās nonāca Kalifornijas Universitātē, kur apguva aktiermākslu. Tiesa, skolu tā arī nepabeidza, jo saņēma darba piedāvājumu kādā Klīvlendas teātra trupā. Par ienesīgu gan šo darbu nosaukt nevarēja, tāpat arī retos piedāvājumus filmēties epizodiskās lomās kādā TV seriālā. Piemēram, par vienu no savām pirmajām lomiņām 1980. gadā viņš saņēma nieka 800 dolārus, ar ko bija krietni par maz, lai uzturētu ģimeni.

Pie pirmās lielās lomas Henkss tika 1984. gadā – tā bija galvenā loma romantiskajā komēdijā Splash. Tas ir panaivs stāsts par jaunu čali, kurš iemīlas nāriņā. Nāriņu tēloja jaunā, smukā un puskailā aktrise Derila Hanna, kura tad arī lielā mērā “izvilka” visu šo pasākumu, jo nekāds šedevrs šis kino nebija. Tagad tas izklausās dīvaini, taču Derila Hanna tobrīd neapšaubāmi bija lielāka zvaigzne nekā Henkss – viņas kontā vismaz bija pāris lomu lielbudžeta filmās. Scenārijs bija tik samocīts, ka Henksa aktiermākslu filmā tā īsti pat nav iespējams novērtēt. Nav brīnums, ka to bija noraidījušas visas Holivudas studijas, līdz beigu beigās paņēma pretī pēdējā vēl atlikusī – Disney Productions (starp citu, tā bija Disney pirmā filma, kas domāta pieaugušo auditorijai). No galvenās vīriešu lomas atteicās Ričards Gīrs un Džons Travolta (kā vēlāk redzēsim, šī nebija vienīgā reize, kad Džons atsakās no lomas, kas pēc tam tiek Tomam), tādēļ beigās tā tika tobrīd jaunajam un daudzsološajam Henksam, kura finansiālās prasības arī bija diezgan pieticīgas. Savukārt Derilai Hannai nāriņas loma tika pēc tam, kad to noraidīja virkne uzlecošo zvaigžņu: Mišela Feifere, Ketlīna Tērnere, Šarona Stouna un Melānija Grifitsa.

Kaut gan filma, kā jau teikts, bija panaiva, publikai tā tomēr itin labi gāja pie sirds. Jau pirmajā nedēļā tā atpelnīja ieguldītos astoņus miljonus dolāru (Tomam tika 70 000 dolāru) un gada beigās ASV finansiāli veiksmīgāko filmu sarakstā ieņēma desmito vietu. Kritiķi gan par filmu nebija sajūsmā un arī Tomu Henksu aizgūtnēm neslavēja. Piemēram, Chicago Sun rakstīja, ka jaunais aktieris gan esot no vaiga glīts un pievilcīgs, taču labāk būtu iederējies kādā otrā plāna lomā. Jau daudzus gadus vēlāk ko teikt bija arī Derilai Hannai, kura par filmēšanās grūtāko daļu atzina skūpstīšanos zem ūdens ar Henksu. “Zemūdens skūpsts, protams, izskatās labi, taču tas ir ļoti sarežģīts. Jāņem vērā, ka gaiss var radīt problēmas, jo nav vēlams, lai skūpsta brīdī tev no deguna sāk nākt burbulīši. Patiesībā zemūdens sekss tiek pārāk romantizēts,” aktrise bija stāstījusi žurnālam Empire.

No jokiem līdz drāmai

Splash panākumi Tomu Henksu uz ilgu laiku ierakstīja komēdiju aktieru kategorijā. Gluži kā akmenī iekala, jo nākamos desmit gadus viņam piedāvāja lomas tikai vairāk vai mazāk romantiskās komēdijās. Sākot ar filmu par vecpuišu ballīti un slavenās franču komēdijas Slaids gaišmatis ar melnu kurpi amerikāņu versiju (amerikāņiem gan bija slaids brunets ar sarkanu kurpi), beidzot ar filmu Lielais, kurā bērns kādu dienu pamostas pieauguša vīrieša ķermenī, un Tērners un Hūčs, kurā Henksa ekrāna partneris bija mūžīgi noslienājies suns. Tās visas ir jaukas un smieklīgas komēdijas, taču tā vien likās, ka šāda tipa filmās Toms pavadīs visu savu atlikušo mūžu. Deviņdesmito sākumā viņa ampluā papildināja arī mīlētāja tēls, kā, piemēram, filmā Bezmiegs Sietlā, kur viņš filmējās kopā ar Megu Raienu.

Viss mainījās 1993. gadā reizē ar oskaroto filmu Filadelfija. Tajā no komēdijas nebija ne miņas un Henkss atveidoja ar AIDS slimu homoseksuālu vīrieti, kurš filmas izskaņā nomirst. Kā Tomam izdevās panākt, lai kinostudija šai filmai nopietni izskatītu viņa kandidatūru, par to var tikai pabrīnīties. Patiesībā jau sākumā loma arī nemaz nebija domāta viņam, jo kinostudija bija nopietni rēķinājusies ar Denielu Deju-Lūisu, taču viņš, par lielu pārsteigumu visiem, no piedāvājuma atteicās. Par pārsteigumu tādēļ, ka vēl pirms pirmās ainas uzņemšanas bija skaidrs, ka nepamanīta Filadelfija nepaliks – deviņdesmito sākumā nebija pieņemts uz ekrāna atklāti runāt par gejiem un viņu nelaimēm. Publikas attieksme pret šādām lietām bija ļoti rezervēta, un vai kāds brīnums, ka filmas veidotāji nolēma galīgajā versijā neiekļaut ainu, kurā vienā gultā atrodas Toms Henkss un Antonio Banderass...

Pēc Deja-Lūisa atteikuma filmas režisoram Džonatanam Demmem piezvanīja Henksa aģents un ierosināja doties pusdienās ar viņa klientu. Restorānā Toms Demmem tiešā tekstā pateica: “Zini, man liekas, ka es to lomu varētu izvilkt...” Un tā arī notika. Pats Toms vēlāk skaidroja, ka viņam vienkārši bija apnicis filmēties komēdijās: “Trīsdesmit gadu vecumā es sapratu, ka esmu nofilmējies kaudzē filmu par padumju čali, kuram ir problēmas iedabūt gultā meiteni, un sapratu, ka ir pienācis cilvēkiem teikt vienu ļoti grūtu vārdu, tas ir, “nē”. Pasakot “jā”, tu vienkārši sāc strādāt. Pasakot “nē”, tu vari izvēlēties kādu svarīgu stāstu, ko vēlies pavēstīt, un tēlu, ko patiešām gribi atveidot.”

Filmēšanās nebija viegla, jo tās laikā Henksam vajadzēja pamatīgi nomest svaru – kā nekā, AIDS mocītais viņa varonis taču pamazām izdilst, līdz beigās kļūst līdzīgs ģindenim. Ekrāna partneris Banderass stāstīja, ka Toms nedēļām ilgi esot pārticis tikai no salātiem, lai sasniegtu vajadzīgo efektu. Taču, kā saka, sūrs darbs – saldi augļi. Filadelfija saņēma divus oskarus, no kuriem viens tika Henksam par galveno lomu, bet otrs – Brūsam Springstīnam par filmas tituldziesmu. Bet, pats galvenais, ka pēc Filadelfijas nevienam vairs nebija šaubu – Toms Henkss kā aktieris ir spējīgs uz kaut ko vairāk par tipveida komēdijām.

Cilvēki mani sauc par Forestu Gampu

Vienu no savas karjeras laimīgākajām lozēm Toms izvilka jau gadu pēc Filadelfijas, piekrītot filmēties Roberta Zemeka režisētajā Forestā Gampā. Patiesībā Henkss nebija pirmā galvenās lomas atveidotāja kandidatūra, jo sākotnēji bija iecerēts, ka Forestu Gampu atveidos Džons Travolta, kurš pēdējos desmit gados bija filmējies otršķirīgos gabalos un Holivudā vairs neskaitījās pirmā numura zvaigzne. Laikam jau Travoltam likās, ka arī no Foresta Gampa nesanāks nekas vairāk par otrās šķiras filmu, bet varbūt viņu vadīja citi apsvērumi, taču beigu beigās viņš no šīs lomas atteicās, ko gan vēlāk ļoti nožēloja.

Labā ziņa, ka tajā pašā 1994. gadā Travoltam gadījās cits piedāvājums, kas viņu atkal padarīja par kulta aktieri, – bandīta Vinsenta Vegas loma Kventina Tarantīno Lubenē. Savukārt Foresta lomai vēl kā kandidātus izskatīja arī Bilu Mareju un Šonu Penu, taču beigās apstiprināja Tomu Henksu. Tiesa, arī viņš sākumā par šo projektu interesi izrādīja vien pieklājības pēc, taču, kad izlasīja scenāriju, bez garas domāšanas piekrita.

Pēc filmas iznākšanas visiem bija skaidrs, ka tā bija ideāla izvēle. Diez vai Travolta vai Marejs, lai cik labi aktieri viņi būtu, Forestu Gampu būtu padarījuši tik cilvēcīgu, kā tas izdevās Henksam. Patiesībā jau šī filma ir īsts brīnums, jo tā patīk visiem un der visām gaumēm – te ir gan mazliet komēdijas, gan melodrāmas, gan kara kino. Ja izlasa Vinstona Grūma romānu, pēc kura veidota šī filma, var tikai pabrīnīties, kā Zemekim un viņa biedriem izdevās tajā saskatīt tādu potenciālu. Grāmata būtībā ir tāda kā gara anekdote par pamuļķi, kurš iekuļas dažādos neticamos piedzīvojumos (ārpus filmas palika, piemēram, epizode, kurā Forests nonāk kosmosā), savukārt kino veidotāji šajā stāstā iepūta dzīvību un emocijas.

Viss filmēšanas process lielā mērā balstījās uz aktiera un režisora savstarpējo uzticēšanos. Zemekis vēlāk stāstīja, ka Henkss nekad neesot pirms kārtējās ainas uzņemšanas stāstījis, ko un kā tieši domā darīt. Kaut gan Zemekis, kā runā, neesot liels improvizācijas piekritējs, attiecībā uz Henksu viņš šajā ziņā pievēra acis. Un bija vērts to darīt. Piemēram, hrestomātiskā frāze, ko Forests saka iepazīstoties, – „Mans vārds ir Forests Gamps. Cilvēki mani sauc par Forestu Gampu” – ir tīra aktiera improvizācija.

Aktieris režisoram bija atzinis, ka filmēšanās process viņam licies patīkams kā silta vanna, jo viņš sava varoņa ādā juties ļoti komfortabli. To tiešām var redzēt. Iznākumā filma saņēma sešus Oskarus, no kuriem viens – par galveno vīriešu lomu – tika Tomam Henksam. Starp citu, viņš ir viens no tikai diviem aktieriem, kurš Oskaru saņēmis divus gadus pēc kārtas. Pirmais bija mūsdienās jau krietni aizmirstais Spensers Treisijs, kuram balvu piešķīra 1937. un 1938. gadā. Vēl viens interesants fakts – atšķirībā no Foresta Gampa Toms Henkss nekad nav aizrāvies ar skriešanu un to darīja tikai filmēšanās vajadzībām. Turklāt kopplānos skriešanā viņu aizstāja dublieris – Toma jaunākais brālis Džims, kuram skriet tiešām patīk. Skriet Toms nesāka arī vēlāk, toties 2017. gadā atbalstīja kādu jakutu invalīdu, kurš bija apņēmies apskriet apkārt pasaulei, – Henkss viņu personīgi sagaidīja Amerikā un apmaksāja visus viņa izdevumus.

Forests Gamps izrādījās arī finansiāli veiksmīga filma – tā ienesa ap 700 miljoniem dolāru. 40 miljoni tika Tomam Henksam, kurš par filmēšanos nesaņēma “cietu” honorāru, bet gan noteiktu procentu no kopējiem ienākumiem.

Kosmosā un kaujas laukā

Pēc Filadelfijas un Foresta Gampa panākumiem Henkss beidzot varēja atļauties filmēties tikai tajos projektos, kas pašam likās patiešām interesanti. Tad nu viņš arī ļāva vaļu fantāzijai un izvēlējās Apollo 13 – reālos notikumos balstītu stāstu par kosmosa kuģi, kuram lidojuma laikā radušās tehniskas problēmas. Jā, tā pati filma, pateicoties kurai populāra kļuva frāze: “Hjūstona, mums ir problēma!” Patiesībā gan šos vārdus esot teicis nevis Toma Henksa atveidotais kosmosa kuģa komandieris Džims Lovels, bet gan cits apkalpes loceklis Džeks Svaigerts.

Interesanti, ka arī īstais Džims Lovels ir redzams filmā, jo viņam tika kuģa Iowa komandiera lomiņa – tas bija kuģis, kas uzņēma astronautus pēc nolaišanās okeānā. Filmēšanās bija īsts piedzīvojums, jo aktieriem nācās gan iziet īsu treniņu kursu astronautu apmācības centrā, gan arī kādu laiku pavadīt mākslīgi radītā bezsvara stāvoklī. Apollo 13 savāca kaudzīti Oskara nomināciju (saņēma gan tikai divas balvas – par skaņu un montāžu), taču Toms šoreiz palika bešā: trīs Oskari pēc kārtas – tas visiem likās pārāk dāsni.

Nākamais lielais Henksa kinoprojekts bija vēl grandiozāks – Stīvena Spīlberga režisētā kara drāma Glābjot ierindnieku Raienu, kurā Toms tēloja kapteini Milleru, kura vienībai uzdots sadzīt pēdas vienīgajam vēl dzīvajos palikušajam no brāļiem Raieniem. Henksam tā bija pirmā loma, kurā jāskraida apkārt ar ieroci rokās un jāšaudās. Pirms viņa Spīlbergs bija apsvēris kapteiņa Millera lomu uzticēt Melam Gibsonam vai Harisonam Fordam, tomēr beigās palika pie Henksa. Starp citu, tieši šajā filmā pirmā nopietnā loma tika arī vēlākajai zvaigznei Vinam Dīzelam.

Filmēšanās process nebija viegls, jo Spīlbergs visu gribēja parādīt maksimāli reālistiski (iznākumā tikai aina ar desanta izcelšanu Normandijā vien izmaksāja ap 12 miljoniem dolāru), tādēļ vispirms gandrīz visiem aktieriem nācās iziet desmit dienu militārās apmācības kursu. Kā uzsvēra režisors: ne tādēļ, lai padarītu viņus par īstiem karavīriem, bet tādēļ, lai viņi vienkārši iejustos karavīra ādā.  Cik var spriest no filmā redzētā, tas tiešām viņiem bija izdevies. Taču viegli tas nenāca, jo treniņi bija tik smagi, ka lielākā daļa aktieru lūdza tos atcelt vai vismaz mīkstināt. Spīlbergs uz to reaģēja tā: labi, ja jūs visi nobalsosiet par to, ka treniņi jābeidz, tad tā arī darīsim, taču balsojumam “par” jābūt simtprocentīgam! Lielum lielais vairums arī nobalsoja “par”, taču bija viens izņēmums – Toms Henkss. Un tā nu viņa dēļ treniņi atsākās ar jaunu sparu. Pats viņš vēlāk stāstīja: “Es biju vienīgais, kurš pirms darba sākšanas saprata, cik tas būs smags. Pārējie puiši, man liekas, gaidīja kaut ko līdzīgu kempingam vai pasēdēšanai pie ugunskura.”

Milzīgos uzņemšanā ieguldītos līdzekļus filma atpelnīja jau pirmajās nedēļās, visā pasaulē nopelnot gandrīz pusmiljardu dolāru. Henkss tika pie kārtējās Oskara nominācijas, tomēr trešo balvu tā arī nesaņēma. Toties viņš aktīvi iesaistījās kustībā, kas palīdz kara veterāniem atgriezties civilajā dzīvē, un darbojas tajā vēl šobaltdien.

Tā taču var nomirt!

Pēc vērienīgajiem Apollo 13 un Glābjot ierindnieku Raienu projektiem, kā izskatās, Tomam gribējās mazliet atvilkt elpu no tāda mēroga filmām un viņš kopā ar Megu Raienu nofilmējās mīlīgā melodrāmā Tev pienācis pasts. Pēc tam nāca divi nopietnāki gabali: Zaļā jūdze un Pamestais. Īpaši interesanta bija otrā, kas būtībā kļuva par viena aktiera teātri, jo Henkss atveidoja pasta pārvadājumu kompānijas FedEX darbinieku, kurš aviokatastrofas rezultātā nonācis uz neapdzīvotas salas. Tāda kā mūsdienu Robinsona Krūzo versija, taču ar krietni reālistiskākām detaļām, jo Daniels Defo savulaik neko nerakstīja par to, kā Robinsons cīnījās ar zobu sāpēm. Savukārt Henkss filmā pats sev izrāva sāpošo zobu...

Aiz kadra palika tas, ka filmēšanās laikā Fidži aktieris saskārās ar nopietnām veselības problēmām, jo bija iedzīvojies infekcijā, kas skāra kāju. Kā vēlāk stāstīja pats Henkss, sākumā viņš neesot tam pievērsis īpašu uzmanību, taču tad kāju ieraudzījis ārsts un reaģējis ar vārdiem: “Vai tu esi stulbs? Tā taču var dabūt asins saindēšanos un nomirt!” Rezultātā Tomam trīs dienas nācies pavadīt slimnīcā, bet filmēšanas process tika apturēts uz trim nedēļām, jo dakteris aktierim kategoriski aizliedzis atrasties ūdenī. Ja ņem vērā, ka filmēšanās vajadzībām Henksam vajadzēja atkal nomest 20 kilogramus svara (Robinsonam taču piedien izskatīties izkāmējušam!), tad kļūst skaidrs, ka nekāds vieglais un patīkamais viss šis pasākums nebija.

Ieejot jaunajā tūkstošgadē, aktieris atkal sajuta nepieciešamību mainīt ampluā un divās filmās nospēlēja ne pārāk pozitīvus tēlos. Pirmā bija Ceļš uz pekli, kurā Henkss atveidoja trīsdesmito gadu mafijas slepkavnieku, kuram nākas no saviem kriminālajiem kolēģiem glābt paša dēlu. Otra – The Ladykillers – par šarmantu bandas vadoni, kurš iemitinās pie kādas pavecas kundzes ar domu veikt blakus esošā kazino aplaupīšanu. Ja godīgi, tad tās nebija pašas pārliecinošākās Henksa lomas, kas lieku reizi pierādīja jau zināmo patiesību – viņam labāk piestāv labo puišu tēli, kas šādu vai tādu iemeslu dēļ nonākuši grūtā situācijā. Pie tiem arī Toms turpmāk palika, un šāda tipa lomu viņa biogrāfijā ir pārpārēm: profesors Lengdons pēc Dena Brauna romāniem tapušajās filmās, Austrumeiropas tūrists, kurš uz ilgu laiku “iesprūst” lidostā, filmā Termināls, amerikāņu advokāts, kuram nākas uzņemties vidutāja lomu starp Balto namu un Kremli, filmā Spiegu tilts, tirdzniecības aģents, kas nonācis Saūda Arābijā, filmā Hologramma karalim, mīnu kuģa komandieris kara filmā Greyhound vai apokalipsi pārdzīvojis kungs, kura vienīgais kompanjons ir suns, filmā Finčs.

Henksa dalība jebkurā filmā ir kā kvalitātes zīme – varbūt arī tā nebūs šedevrs, taču neliks vilties par kinoteātrī pavadītajām pāris stundām. Un tas nav maz, jo ir gana daudz Holivudas zvaigžņu, kas karjeras otrajā pusē sāk filmēties visādās sēnalu filmās, kurām, kā liekas, nav izlasījuši pat scenāriju. Lāga puisis Toms Henkss šajā ziņā latiņu vēl arvien tur augstu – ja vēlaties par to pārliecināties, noskatieties viņa jaunāko filmu Elviss, kurā viņš tēlo Preslija menedžeri pulkvedi Pārkeru.

Pilnīgi privāti

Ir velti cerēt, ka tik pareizam cilvēkam kā Tomam Henksam privātā dzīve varētu būt nesakārtota un skandāliem pārpilna. Nekā tāda tur nav, un vienīgais nosacīti interesantais fakts ir tas, ka Henkss ir bijis divas reizes precējies. Pirmo reizi vēl studiju laikā ar kursabiedreni Samantu Lūisu, šajā laulībā 1977. gadā piedzima dēls Kolins, bet 1982. gadā – meita Elizabete Anna. Vēl pēc dažiem gadiem pāris izšķīrās – lielā mērā tādēļ, ka Tomam bija izveidojušās jaunas attiecības ar ekrāna partneri – aktrisi Ritu Vilsoni.

Jūtas bija tik spēcīgas, ka Henkss pat atteicās no katoļticības un kļuva par pareizticīgo, jo Vilsone (viņas tēvs ir bulgārs, mamma – grieķiete, bet piedzima Rita kā Margarita Ibrahimofa) vēlējās laulību ceremoniju pareizticīgo stilā. Šajā laulībā piedzima divi dēli, no kuriem slavenākais ir vecākais Čets – viņš pāris filmās redzams epizodiskās lomās un ierakstījis arī repa dziesmas, pa vidu paārstējoties no narkotiku atkarības.

Kad 2015. gadā Ritai konstatēja krūts vēzi, Toms apturēja darbību visos kinoprojektos un deviņus mēnešus bija kopā ar sievu, atbalstot viņu cīņā ar slimību. Par laimi, viss beidzās labi un Rita vēzi uzveica.

Labi viss Henksa ģimenei ir arī finansiālajā jomā. Naudu Toms ir sapelnījis tik daudz, ka var atļauties 150 miljonus dolāru investēt nekustamajos īpašumos, tostarp arī sievas etniskajā dzimtenē Grieķijā. Viņa kopējais kapitāls tiek lēsts 400 miljonu dolāru apmērā, ar ko ir pilnīgi pietiekami, lai atļautos tik ekstravagantu hobiju kā dārgu rokas pulksteņu kolekcionēšanu. Vēl viņam ir arī rakstāmmašīnu kolekcija – vairāk nekā 100 eksemplāru, no kuriem dažus viņš izmanto pavisam praktiskiem mērķiem, rakstot stāstus.

Parunāsim par politiku!

Henkss ir viens no tiem Holivudas aktieriem, kas neslēpj savus politiskos uzskatus – viņš ir dedzīgs Demokrātiskās partijas atbalstītājs un 2008. gadā iesaistījās Baraka Obamas priekšvēlēšanu kampaņā, bet 2020. gadā palīdzēja Džo Baidenam. Tāpat Toms atklāti ir iestājies par seksuālo minoritāšu tiesībām un aicinājis legalizēt viendzimuma laulības. Aktieris ir “zaļās domāšanas” atbalstītājs – pats jau labu laiku pērk tikai elektromobiļus. Vēl kāds interesants fakts par politiku: apmeklējot 2004. gadā Baltā nama Preses centru, aktieris konstatēja, ka tur apmeklētājiem piedāvā diezgan draņķīgu kafiju, tādēļ uzdāvināja tam dārgu espresso automātu. Pēc tam, kad tas salūza, Henkss uzdāvināja vēl divus.