Mūsdienu alķīmiķis Artūrs Alsiņš saredz jaudīgas pārmaiņas: "Šis ir tikai sākums"

Laika gaitā pārmaiņu tēma kļūs arvien aktuālāka, uzskata Artūrs Alsiņš. “Patlaban mēs vēl neatrodamies pārmaiņu kalna virsotnē, mēs vēl tikai kāpjam. Vērtējot notikumus un ieskatoties faktu sejā, skaidri redzam, ka šajās pārmaiņās ir liels spēks un jaudīga enerģija. Tas nav viegls vējš, bet gan pamatīga zemestrīce –  ar vētru un vulkāna izvirdumiem. Tāpēc ir svarīgi izdarīt pareizus secinājumus un saprast, ka tas viss attiecas ne tikai uz apkārtējo pasauli, bet konkrēti uz mani. Pārmaiņas skar ne tikai militāro jomu, enerģētiku, medicīnu, ekonomiku, finanses, bet arī mūsu dzīvesveidu.”

Kad naktī viss pazūd bez pēdām

Pašlaik notiekošo procesu galvenais dzinulis ir reāls karš Ukrainā.

Intensitātes ziņā to var salīdzināt ar Irānas–Irākas karu pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados. Tur bija vairāk nekā miljons kritušo. Pandēmija un karš radījis virkni ekonomisku problēmu, kuras labi redzam, kad ieejam pārtikas veikalos vai saņemam rēķinus. Turklāt tas ir tikai sākums. Pārmaiņas skar gan cilvēkus, kuriem bija kaut kādas biznesa attiecības ar Krieviju, gan ļaudis no jauktajām ģimenēm. Starp citu, es arī pats esmu no jauktas ģimenes. Man ir radi Maskavā, un viens no viņiem tagad atrodas Bratislavā. Viņš atstāja Krieviju, lai netiktu mobilizēts.

Kā redzam, pārmaiņu enerģija ieplūdusi arī attiecību jomā, dzīve vairāk no mums prasa. Esam iestūrējuši laikmetā, kurā viss strauji mainās. Mūsu galvenās attiecības – tās ir attiecības pašam ar sevi. Un tagad vieniem dota iespēja pašiem labprātīgi mainīties, bet citiem šī mainīšanās ir kā nolemtība un nepieciešamība. Ja runājam par smalkām un transcedentālām lietām, piemēram, Dievs, apgaismība, Budas daba, gars, dvēsele, – to mēs nekad tikai attiecībās ar sevi. 

Pārmaiņas mūs skar katru diennakti – kad mēs aizmiegam, izmainās mūsu esības forma. Visa šī pasaule, par kuru mēs tagad runājam, acumirklī pazūd, un visbiežāk – bez pēdām. Sapņu pasaulē mums ir pavisam citas problēmas. Aktuāls ir jautājums – kas tad ir patiesībā? Šajā pasaulē es esmu Artūrs, bet, kad aizmiegu, kā mani tur sauc? Interesanti, ka reizēm man pat ir cita forma. Esmu izskatījies pavisam citādi. Man bijuši sapņi, kur esmu sieviete vai būtne, kas noteikti nav cilvēciska. Kas tas ir?

Es aicinu veidot dziļākas attiecības ar sevi un savām sajūtām. Mēģināt ieraudzīt, kā es jūtu un saprotu konkrēto situāciju. Ieraudzīt savas reakcijas uz notiekošo. Un saprast, vai es spēju to visu regulēt. Piemēram, ja mani ir pārņēmušas dusmas, vai turpmākās darbības man vajag balstīt uz šīm dusmām?

Kad sākās karš Ukrainā, daudzus pārņēma dusmas.

Jā, bija bailes, apjukums, sašutums un dusmas. Pieļauju, ka Latvijā bija arī tādi cilvēki, kurus pārņēma prieks, jo, lūk,  mūsu lielā un varenā ķeizariskā Krievija dodas uz priekšu! Es tomēr pakavēšos pie dusmām, jo redzu, ka šajā reakcijā vēl joprojām atrodas daudzi Latvijas cilvēki. Dusmās viņi traucas uz priekšu, tā īsti nespējot apjēgt dusmu ietekmi uz pašu dzīvi. Un tādā dusmu skrējienā tiek pagrūsti malā daudzi, arī cittautieši. Es uzskatu, ka latvieši var droši justies savās valstī, ja vien ir labās attiecībās ar citu tautu pārstāvjiem.

Ielūkojoties Latvijas vēsturē, redzam, ka šeit dzīvojušas ne tikai baltu tautas. Agrāk šeit dzīvoja somugri, un tikai vēlāk uzradās balti. Turklāt arī tie nebija viena masa – bija gan rietumbalti jeb kurši, gan austrumbalti jeb latgaļi. Šīs tautas atšķīrās gan valodā, gan kultūrā. Kas attiecas uz latviešiem kā nāciju, tā veidojās uz latgaļu pamata. 14. gadsimtā Eiropu un tagadējo Latvijas teritoriju piemeklēja mēris – melnā nāve. Sevišķi spēcīgi tas plosījās Kurzemē, kas faktiski palika tukša. Šajā teritorijā ienāca latgaļi, kurus mēris bija skāris mazāk. Baltiem sajaucoties ar somugriem, izveidojās latviešu valoda. Jāteic, baltu valodām visradnieciskākās ir slāvu valodas. Ir teorija, ka slāvu valodas cēlušās no baltu valodām; baltu ir senākas.

Latvijas teritorijā vēsturiski dzīvojušas daudzas tautas – krievi, ebreji, poļi un arī zviedri. Es pats tam esmu piemērs – mans uzvārds ir Alsiņš. Bet kas tad ir Alsiņi? Tie ir Olseni – zviedri vai dāņi. Latvijā dzīvojošie Pētersoni, Jansoni – tas viss norāda uz zviedru saknēm.

Skaidrs, ka šeit vienmēr vislielākās problēmas bijušas ar krieviem. Kad izveidojās Maskavijas valsts, tad arī radās problēmas. Kādu laiku tās izdevās pastumt malā, uzvarot krievus kaujās. Kā liecina vēsture, 1502. gada septembrī Livonijas ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs uzvarēja lielu Maskavijas karaspēku. Uzvara tika gūta, jo tauta, kas dzīvoja Livonijā, spēja saliedēties un būt vienota. Diemžēl vēlāk šī vienotība pašķīda, sākās Livonijas karš, kas atnesa daudz posta. Tas ir vēsturisks piemērs, kā nesaskaņas un dusmas dara mūs vājus, sašķeltus un viegli pakļaujamus no ārpuses. 

Gadās, cilvēks ilgi un bikli mīņājas uz vietas, līdz dusmas viņu noved pie izlēmīgas rīcības.

Jā, tas ir nākamais solis. Dusmas – tas ir spēks, enerģija, kas var iegūt arī citas formas. Mums tiešām ir vērts būt izlēmīgākiem. Jau gadus trīsdesmit Latvija ir neatkarīga valsts, kas visu šo laiku labi apzinājās, ka tai blakus ir liels un draudīgs kaimiņš. Ne vācieši, ne poļi, ne zviedri šodien mūs neapdraud, bet krievi gan. Un visus šos trīsdesmit gadus neviens neko nedarīja, lai mēs kļūtu neatkarīgāki no Krievijas un tās energoresursiem. Un neviens neko nedarīja, lai stiprinātu austrumu robežu. Tagad iespējams šīs dusmas transformēt izlēmībā un pieņemt konkrētus risinājumus – arī grūtus un nepatīkamus. 

Beidzot ir sapratne, ka lielāka uzmanība jāpievērš valsts drošībai. Man nav ne jausmas, kādā kvalitātē 2022. gada 24. februārī bija mūsu bruņotie spēki. Kā zināms, Krievijā visi, ieskaitot pašu ķeizaru, bija pārliecināti, ka viņu armija atrodas spožā stāvoklī. Karš parādīja, ka Krievijas armiju ir saēdusi korupcija. Briesmīgais krievu lācis, kā izrādās, ir lāča izbāzenis.

Es pieļauju, ka arī mūsu armija nav teicamā stāvoklī. Galu galā mēs nākam no tās pašas padomijas, mums ir tās pašas slimības. Varbūt ne tik spilgti izteiktas, tomēr ir. Zagt un rādīt skaistas bildes priekšniecībai – tas ir padomju cilvēku talants, kas piemīt arī Latvijā dzīvojošiem ļaudīm. Trīsdesmit gadi tomēr ir pārāk īss laika posms, lai pilnībā atbrīvotos no padomju laika slimībām; ir jānomainās vairākām paaudzēm. 

Degradācija un tehnoloģiju triumfs

Pieminējāt attiecības ar sevi. Kas tās īsti ir?

Tas nozīmē, ka beidzot ir pienācis laiks pievērst uzmanību sev. Tikt skaidrībā, kā mēs sevi redzam, sajūtam, saprotam. Ja tas jau agrāk ir darīts, tad – darīt to dziļāk, pamatīgāk, kvalitatīvāk. Ieraudzīt, ko dzīve un konkrētā situācija prasa no mums.

Tagad daudzviet pasaulē valda kreisi liberālais uzskats, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi. Tas bieži vien pārtop tēzē, ka visi cilvēki ir vienādi. Tā doma apmēram ir tāda, ka pasaulē eksistējošā nevienlīdzība saistīta ar nevienlīdzīgiem dzīves apstākļiem. Ja mēs šos apstākļus uzlabosim un radīsim visiem ideālu vidi, tad visi būs gudri, talantīgi, labestīgi un laimīgi. Te būs tāda kā Saules pilsēta, kur visi plauks un zels. Tāda apmēram ir kreiso liberāļu vīzija. Taču patiesībā mēs esam dažādi, turklāt dažādi mēs esam jau kopš dzimšanas. Cilvēks nav balta lapa, kur vecāki un dzīves apstākļi var uzrakstīt savu programmu. Cilvēks jau atnāk šajā pasaulē ar savu saturu. Un šī dzīve ir tikai vieta, kurā šis saturs var izpausties.

Vieni ir vājāki, citi stiprāki. Ir tādi, kas jau piedzimstot piesaista uzmanību, viņi prot panākt savu. Šādi cilvēki jau ir piedzimuši ar līdera potenciālu – zinātnē, sportā, politikā, uzņēmējdarbībā vai kriminālajā vidē. Viņiem ir konkrēta enerģija, lai piesaistītu apkārtējos. Citiem tāda spēka nav, viņi riņķo ap līderi – tāpat kā Saules sistēmā, kur līderis ir Saule. Tiesa gan, tur ir arī spēcīgas planētas, piemēram, Jupiters un Saturns, kas savukārt ir līderi savām sistēmām. Bet vispār Saules sistēmā griežas milzu lērums visa kā. Un tieši tāpat notiek mūsu pasaulē, kur jau esam kādi astoņi miljardi. Mums ir kādi daži simti lielo līderu, miljons mazo līderu, bet pārējais – tas ir viss kaut kas.

Cilvēku uz šīs pasaules kļūst arvien vairāk un vairāk. Dzirdēts – jo vairāk ļaužu, jo zemāks vidējais attīstības līmenis. Tā teikt, pamazām degradējamies.

Kad mācījos skolā, biju pārliecināts, ka kļūšu par arheologu. Jau desmit gadu vecumā apmeklēju Rīgas grāmatu antikvariātu un lasīju arheoloģiskās atskaites. Kad vēl mācījos, piedalījos arheoloģiskajos izrakumos pie Melnās jūras, un viens no arheologiem stāstīja, ka saglabājušies dati par senajām grieķu olimpiādēm, un tie vēsta, ka tolaik sportistu veikums ievērojami pārsniedza mūsdienu sportistu rezultātus.

Tas nozīmē, ka senatnē cilvēki bijuši daudz spēcīgāki un atlētiskāki. Šodien mums jāatzīst, ka degradācija – tā ir viena no šīs pasaules iezīmēm. To var redzēt un novērtēt ikviens, kurš pietiekami daudz nodzīvojis šajā pasaulē. Piemēram, mēbeles, drēbes, sadzīves priekšmeti... Agrāk tas viss bija daudz kvalitatīvāks. Pamazām kvalitāti zaudē gandrīz viss, ko ražo cilvēks.

Iespējams, kāds iebildīs, bet es uzskatu, ka kvalitāti pamazām zaudē arī cilvēka radošās izpausmes – mūzika, glezniecība, arhitektūra. Agrāk daudz cerību tika likts uz kino, kur vienuviet saplūda daudzas mākslas, bet arī tur pēdējos gados vērojamas problēmas. Izcilas filmas – tā jau ir pagātne. Arī politikā lielākoties dominē viduvējības, nav vairs tāda mēroga personību kā Reigans, Tečere, Gorbačovs, Miterāns.

Un tomēr šajā pasaulē ir kāda joma, kur kvalitāte nezūd, tieši otrādi – pieaug. Tās ir tehnoloģijas. Esmu pat dzirdējis savdabīgu teoriju, ka tehnoloģijas ir kā milzīgs vampīrs, kas izsūc kvalitāti no visa pārējā. Vai tā tiešām ir, to es pagaidām neņemos apgalvot, taču skaidrs ir viens – jo vairāk attīstās tehnoloģijas, jo cilvēks kļūst fiziski vājāks. Agrāk, lai kaut kur nokļūtu, vajadzēja iet vai jāt ar zirgu, tagad visur var aizbraukt. 

Varbūt lejupslīdi var pārtraukt ar radikālām pārmaiņām?

Jāatzīst, lielākajai daļai cilvēku pārmaiņas nepatīk. Katram ir savi pieradumi, ieradumi, tradīcijas, no kurām negribas atteikties. Lielākajai daļa cilvēku trūkst enerģijas. Šādi ļaudis ir trausli, viņiem nepieciešama stabila un droša vide, lai komfortablos apstākļos varētu spert savus mazos solīšus uz priekšu un attīstīties. Tādi cilvēki vienmēr iestājas par stabilitāti un vēlas, lai nekas nemainītos. Taču, ja visi cilvēki būtu tādi, mēs vēl joprojām sēdētu kokos un ēstu banānus. Nokāpšana no koka – tās bija pārmaiņas. Cilvēki sēdēja kokos, bet mainījās klimats, koku palika arvien mazāk. Vajadzēja kāpt lejā, bet tur – lauvas, šakāļi un hiēnas. Kokos bija drošāk. Tie, kas nokāpa, sāka mainīties, un viņiem sekoja pārējais bars. Kas mainījās, tie izdzīvoja, bet tos, kas nespēja pielāgoties jaunajiem apstākļiem, apēda dzīvnieki.

Paši labprātīgi mainās tikai mazākums, bet viņi maina vidi sev apkārt, un tā pamazām dzīve pārmainās visiem. Lielākā daļa čīkst un lādē pārmaiņas. Daudzi uzskata, ka Dievs ir stabilitāte, bet pārmaiņas – tās ir no velna. Tāpēc jau arī rodas visādas sazvērestības teorijas par ļaunajiem spēkiem, kas klusībā perina plānus, lai pārmainītu šo pasauli uz slikto pusi. Tiek vainota slepenā pasaules valdība, Bils Geitss un citi.

Ir arī laba ziņa – mēs dzīvojam ievērojami ilgāk nekā mūsu senči.

Ne tikai. Es aicinu pievērst uzmanību kādai būtiskai iezīmei – cilvēkiem ir arvien vairāk brīva laika. Tagad daudzviet, arī Latvijā, aicina apspriest iespēju ieviest četru dienu darba nedēļu. Attīstoties tehnoloģijām, samazinās cilvēka darbaspēka nepieciešamība, pazūd daudzas profesijas. Mani izbrīna, kāpēc vēl joprojām Rīgā būvē tik daudz administratīvo ēku. Pandēmija taču labi nodemonstrēja, ka daudzas lietas var darīt attālināti un nav nekādas vajadzības īrēt dārgas telpas ofisiem.

Tehnoloģijas mūs atbrīvo no darba. Šodien mēs dzīvojam kā muižnieki, pat labāk par muižniekiem, jo viņiem nebija labierīcību vannasistabās, tualetēs un virtuvēs. Viņiem nebija šodienas medicīnas un milzīgā produktu klāsta veikalos. Kā muižnieki mēs esam ieguvuši pietiekami daudz brīvas telpas, lai varētu attīstīties.

Cilvēkiem ir darbs, ģimene un brīvs laiks, kas tiek atvēlēts kaut kādam hobijam. Senatnē tā nebija – neesmu dzirdējis, ka senatnē vienkāršiem ļaudīm būtu bijuši kaut kādi hobiji. Tad bija cīņa par iztikšanu un izdzīvošanu. Taču šodien dažādas intereses ārpus darba un ģimenes – tas ir būtiski. Lai dzīve būtu pilnvērtīga, nepieciešams hobijs. Un tas tāpēc, ka mums ir brīvs laiks. Tagad daudz runā par personīgo izaugsmi, un tas nozīmē, ka cilvēki beidzot sākuši interesēties par sevi. Kam nav hobija un iekšējas vajadzības atrast jēdzīgu pielietojumu brīvajam laikam, tas var aiziet uz veikalu un nopirkt pudeli. Daļa cilvēku nezina, kā aizpildīt brīvo laiku, kas pēkšņi uzradies. Populārākie risinājumi – sēdēt pie televizora, sēdēt sociālajos tīklos vai arī spēlēt spēles. No tā visa pēdējais  laikam ir pats jēdzīgākais, jo prasa no cilvēka kaut kādu līdzdalību. Tur jādomā un jāpieņem lēmumi.

Jāatzīst, ka brīvā laika jēdzīga izmantošana nav pa spēkam lielākajai daļai cilvēku. Bet vienai daļai tomēr ir, un šī daļa pievēršas kvalitatīvām pārmaiņām sevī. Brīvais laiks – tā ir iespēja izpausties plašākā un dziļākā kvalitātē.

Kam jāizdeg, tas izdegs

Par tām četrām darba dienām – vai mēs to piedzīvosim?

Esmu pārliecināts, ka agrāk vai vēlāk tas notiks. Un tas cilvēkiem būs jauns izaicinājums – daudzi līdīs tur, kur agrāk nebija līduši. Piemēram, politikā. Jau tagad daudzi to dara. Šodien ambīcijas aug arī tiem, kas agrāk piederēja pie pūļa. Pateicoties sociālajiem tīkliem, tagad visi ir gudri un skaidri zina, kas pie visa ir vainīgs. Visi zina, ko vajag darīt, lai būtu labāk, tāpēc populāri top populisti, kas kļūst arvien ietekmīgāki. Populistu jeb demagogu dēļ reiz izbeidzās seno Atēnu demokrātija. Tagad vērojami līdzīgi procesi – mēs dodamies sabiedrības demokrātiskās pašpārvaldes krīzes virzienā.

Pēdējās Saeimas vēlēšanas pie mums aizritēja salīdzinoši labi. Mūsu laime, ka populisti neprata pietiekami labi noorganizēties, bet vispār viņiem bija potenciāls izveidot spēcīgu politisku spēku. Diemžēl nekas jau nav beidzies, populisti apdraud ne tikai Latviju, bet visu civilizēto pasauli. Jo vairāk mums būs brīva laika, jo vairāk būs visādu krīžu un pārmaiņu.

Tā šķiet, ka globālie procesi ir kā stihija, kas nav vadāma.

Protams. Pat ja pieņemam, ka kovids tika mākslīgi radīts kādā Ķīnas laboratorijā, tas tomēr izspruka un sāka dzīvot savu nekontrolētu dzīvi. Tagad vaļā ir palaists karš, kuru cilvēki vairs nespēj vadīt. Tas ir tāpat kā ar spēcīgu ugunsgrēku, kas deg tik ilgi, kamēr izdeg. Kari parasti beidzas ar kapitulāciju vai diplomātiju. Es gan nedomāju, ka ir iespējama Krievijas kapitulācija, jo tai ir kodolieroči. Šis karš, visticamāk, beigsies ar diplomātiju. Kad būs izdedzis viss, kam jāizdeg, tad arī sāksies sarunas.

Pret ko karo Putins, pret ko karo krievu tauta? Viņi karo pret pārmaiņām, pret mainīgo pasauli. Viņi karo pret pārmaiņām, kuras jau ir notikušas. Pārmaiņu rezultātā izjuka Padomju Savienība, un tagad Putins iestājas pret šīm pārmaiņām. Viņš karo pret ideju par globālo pasauli, kas kļūst arvien vienotāka un savstarpēji saistītāka. Protams, Krievijai ir visas tiesības izolēties, taču viņiem būtu vēlams saprast, ko tas īsti nozīmē. Pašizolācija nav nekas jauns pasaules vēsturē. Savulaik izolējās arī Japāna un Ķīna. Kad izjuka Romas impērija un pajuka arābu halifāts, Ķīna vienubrīd bija spēcīgākā un attīstītākā ekonomika pasaulē. Tiek uzskatīts, ka tā tāda bija vēl līdz 19. gadsimta vidum. Taču Ķīna bija aizvērta sabiedrība, tā neattīstījās. Pasaule gāja uz priekšu, bet Ķīnas stāvēja uz vietas un stagnēja. Tas vien norāda, ka izolācija ir postoša valsts attīstībai.

Kad impērisma ballīte beigsies, būs smagas paģiras.

Padomju Savienības sabrukumu daudzi krievi uztvēra kā lielu Krievijas impērijas zaudējumu. Krievi atgriezās pie robežām, kuras no sava tēva savulaik pārmantoja Pēteris I. Teritoriālā ziņā viņi tika atsviesti atpakaļ par 400 gadiem. Daudziem krieviem, kas sirgst ar lielummāniju un impēriskumu,  to ir grūti pieņemt un sagremot.

Jau agrāk, ielūkojoties astroloģiskajā kartē, biju pārliecināts, ka militāra kataklizma gaidāma 2026. gada vasarā. Tad veidojas unikāla astroloģiska situācija ar radikālām, asām un krasām pārmaiņām. Taču krievi sāka karu ievērojami agrāk, un es nezinu, kas notiks 2026. gadā. Krievija izrādījās vājāka – tas bija pārsteigums gan pašiem krieviem, gan pārējai pasaulei. Pagaidām krievu milzīgās ambīcijas nav īpaši daudz mazinājušās, tikai tagad tās sāk nedaudz mazināties.

Mēs īsti nezinām, kāds patiesībā ir Krievijas ekonomiskais, finansiālais, sociālais, iekšpolitiskais stāvoklis. Mūsu vērtējumi ir diezgan nosacīti. Kad Krievijai neizdevās ātri ieņemt Ukrainu, daudzi cerēja, ka Krievijas galmā notiks apvērsums, bet tas nenotika. Tika izteiktas cerības, ka sankciju ietekmē ātri vien sagrūs Krievijas ekonomika, bet arī tas nenotika.

Krievijas armija ir pamatīgi izgāzusies, valsts pārvaldē ir problēmas. Tā ir milzīga valsts ar dažādām teritorijām, kurās ir sociālekonomiskas, reliģiskas un kultūras atšķirības. Ir bagātā Maskava un nabadzīgie reģioni, un visa šī milzīgā  valsts tiek pārvaldīta ar diktatūru. Ja varas vertikāli izņem ārā, pārmaiņas ir neizbēgamas. Krievijas sabiedrība ir ļoti nevienlīdzīga – liela nabadzība iepretim pasakainai bagātībai. Šāda nevienlīdzība stiprina kreisās idejas un popularizē vēlmi visu atņemt un pārdalīt. Cik plašas un būtiskas būs pārmaiņas Krievijā, to rādīs laiks.