Sarkanie signāli vecākiem, kas liecina - tavam skolēnam vajadzīga palīdzība

Iespējamās situācijas un risinājumus ģimenes portālā Mammamuntetiem.lv ieskicē izglītības psiholoģe Sabīne Bērziņa.

Dažiem bērniem skolas izaicinājumi sagādā grūtības ilgāku laiku, un tad sāk parādīties arī tādas izpausmes, kas liecina, ka viņš nejūtas labi.

Tas var izpausties kā:

• Nevēlēšanās no rītiem celties un taisīties uz skolu;
• Izrādot nepatiku, nevēlēšanos un izvairīšanos iet uz skolu;
• Pārmērīgi (salīdzinot ar iepriekšējo laika posmu) uztraucoties, vai skolai viss ir sagatavots, vai līdzi ir visi tās dienas mācību līdzekļi, pārdzīvojot, ja kaut ko tomēr sanācis aizmirst;
• Fiziski slikti jūtoties, piemēram, bērnam biežāk sāk sāpēt galva vai vēders;
• Atteikšanās pildīt mājas darbus, atzīmes pasliktinās;
• Pārmēru (salīdzinot ar to, kāds bērns bijis iepriekš kopumā) dusmīgs, aizkaitināts, ir emociju izvirdumi mājās vai skolā;
• Ieiešana sevī jeb distancēšanās no ārpasaules, piemēram, “nekāds garastāvoklis”, bērns palicis klusāks vai nomāktāks salīdzinot ar to, kāds viņš tipiski ir;
• Nevēlas atgriezties skolā pēc ilgāka slimošanas perioda;
• Nedodas uz skolu un vecākam par to neko nesaka.

Kādi varētu būt iemesli, kāpēc bērns nevēlas iet uz skolu?

Bērni var satraukties par dažādiem iemesliem, piemēram, adaptēšanos jaunā skolā vai vispār adaptēšanos skolai, uzsākot gaitas pirmajā klasē; draudzību vai attiecību grūtībām ar klasesbiedriem; akadēmisko spiedienu izdarīt “labāk, vairāk”; varbūt skolā notiek apcelšana, piemēram, bērns redz, ka citi klasesbiedri ir nejauki viens pret otru, vai pret viņu.

Tikpat labi nevēlēšanās iet uz skolu var būt nesaistīta ar mācību iestādi, bet ar to, kas notiek ārpusskolas, piemēram, zaudējums, vecāku šķiršanās, vecāku slimības vai separācijas jeb atšķirtības bailes no vecākiem vai pierastās māju vides (piemēram, pēc skolas brīvlaika vai tikko uzsākot skolas gaitas). 

Dažkārt skolu problēmas var būt saistītas ar fiziskās vai mentālās veselības problēmām, piemēram, bērnam ir depresija vai neiropsihiskas grūtības – uzmanības deficīta sindroms, autisms vai kas cits, kas vēl nav diagnosticēts.

Ko bērni paši stāsta, kad viņi skolā nejūtas labi:

• Skolas uzdevumi šķiet pārāk grūti,
• grūti klausīties, ko skolotājs saka,
• skolā bērns ļoti nogurst,
• bērns izjūt spiedienu sasniegt labus rezultātus, labas atzīmes,
• ir grūtības ar citiem klasesbiedriem, piemēram, kāds nejauki izturas vai ir kādas attiecību “drāmas”,
• redz, ka citi klasesbiedri ir nejauki viens pret otru vai arī pret pašu bērnu ir nejauki, apceļ,
• nejūtas iederīgi klasē, skolā, klasesbiedri neatbalsta vai nepieņem bariņā,
• ir sliktas attiecības ar skolotājiem vai kāds pedagogs slikti izturas,
• Izjūt spiedienu no skolotājiem mācīties konkrētā veidā, piemēram, skolotāja saka, lai lasa ātrāk,
• ir grūti lasīt vai koncentrēties (kad bērnam vēl nav diagnosticētas mācību grūtības, uzmanības deficīta hiperaktivitātes sindroms),
• bērnam ir sajūta, ka viņš ir viduvējs un nav gana sasniegumiem bagāts salīdzinot ar citiem klasesbiedriem.

Kā vecāki var palīdzēt savam bērnam

Jautājam bērnam, kas viņu satrauc

Vecāka uzdevums ir ieklausīties un pēc iespējas neapšaubīt bērna realitāti. Piemēram, ja viņš stāsta, ka viņam mācībās ir grūti, tad nemēģinām teikt, ka tur jau nekas grūts nevar būt vai nesākam pamācīt, ka “jāsāk vairāk mācīties”. Cenšamies būt atbalstoši. Tipiski, ja bērniem jautā, kas noticis, viņu atbilde būs – “nekas” vai “viss kārtībā”, kaut gan mēs redzam, ka bērna uzvedība ir izmainījusies, redzam viņa emocionālo noskaņojumu.

Tad arī jāmēģina atspoguļot tieši to, ko redzam, piemēram: “Esmu ievērojis, ka pēdējā laikā tu esi mazāk priecīgs un no rītiem ļoti saspringsti, kad gatavojamies iet uz skolu.” Tālāk mēs neuzdodam jautājumus – kāpēc tā ir, bet atstājam brīvu telpu pašam bērnam atbildēt.

Ja viņš uz šādu atspoguļojumu neko neatbild, tad var mēģināt uzdot kādus papildinošus jautājumus, kas arī nav tieši, bet palīdz bērnam padomāt, kas ar viņu notiek, piemēram, “es iedomājos, ka tu varētu būt noskumis par to, ka šobrīd nedraudzējies ar Annu, ar kuru vēl pagājušajā semestrī bijāt ļoti labi draugi”. Un atkal dodam bērnam telpu atbildēt. Ja bērns nevēlās runāt, tad pieņemam, ka šis nav īstais brīdis un mēģinām sarunu pārlikt mazliet vēlāk. 

Var arī teikt, ka mēs kā vecāki esam pieejami un mums rūp, kas ar bērnu notiek, ka viņš drīkst teikt, ja ir kādas grūtības. Vienlaikus laba ideja ir uzreiz apjautāties, vai būtu kāds labs brīdis, kad atkal var ar bērnu par šo parunāt, piemēram, pajautāt viņam: “Vai tas būtu pieņemami, ka piektdienas vakarā, kad kopā dosimies no skolas mājās, atkal parunāsimies par tavu labsajūtu?” Tāda sarunas ieplānošana citreiz bērnam palīdz sagatavoties, padomāt, kas ar viņu notiek un nenoraidīt vecāku. Vislabāk, protams, ja vecākam ar bērnu ir kāds regulārs sarunu brīdis. 

Aci pret aci saruna, tāpat kā tieši jautājumi – kāpēc tu tā jūties – var būt pārāk biedējoši.

Kopīgi domājam, ko var darīt lietas labā, lai uzlabotu situāciju

Pat, ja bērns stāsta, ka klasesbiedri vienkārši negrib draudzēties, un šķiet, ka šādā jautājumā vecāks nevar palīdzēt, – var gan! Izrunājiet, kā vispār var iedraudzēties, ko tieši var teikt, ja vēlas draudzēties, un pat dialoga un lomu spēļu veidā izdomājiet tiešu dialogu, vismaz kādus 5 teikumus, ko teiks tiem klasesbiedriem, ar kuriem bērns gribētu draudzēties. Vecāki tipiski padalās ar vienu lietu, ko varētu darīt, vienu teikumu, ko varētu teikt, taču realitātē, ja kopā ar bērnu izdomāsim vismaz 5 soļus, izspēlēsim dažādus scenārijus, bērns būs labāk sagatavots konkrētās problēmas risināšanai. 

Šeit svarīgi arī piefiksēt, lai mēs esam bērna palīgi nevis iztēlojamies no sava skatupunkta to, vai bērna situācija ir patiešām grūta viņam. Ja bērns saka, ka viņam iet grūti vai viņš netiek galā, tad to arī pieņemam kā realitāti, pat, ja mums no sava skatupunkta šķiet, ka tur nemaz nav nekāda problēma. Viena no hroniski nepiepildītām vajadzībām ir emociju, pieredžu validēšana, kas pēc būtības ir – “es pieņemu, ka tava realitāte, emocijas, domas ir tieši tādas, kā tu saki” un nemēģinu teikt, ka tā nevajag būt, ka tā ir pārspīlēšana, jo tas nepalīdz tikt galā ar problēmu. 

Vēl svarīgi ņemt vērā, ka problēmu risināšanā jāiesaista arī bērns. Tas nozīmē pat, ja viņš nezina, ka ir, piemēram, jāiet pie ārstiem, lai noskaidrotu, vai ir kādas neiroloģiskas grūtības, mēs tāpat vienojamies ar bērnu, ka būtu labi aiziet pie speciālista un pārbaudīties. Tas izklausītos apmēram šādi: “Tas, ka tu stāsti, ka tev ir grūti lasīt, burti lēkā augšā lejā un neiet tik viegli kā citiem ar lasīšanu, man liek domāt, ka būtu labi aiziet pie ārsta, lai saprastu, kā strādā tavs prāts”.

Sadarbojamies ar skolu, skolas psihologu

Sazināmies ar skolas psihologu, skolotāju, lai kopīgi novērotu situāciju. Tas var palīdzēt ieraudzīt, kāpēc grūtības radušās, kāds ir iemesls, kurā brīdī grūtības rodas, un novērst iespējamību, ka tās pieaug. Citreiz, protams, skolotāji no malas problēmu nesaskata, jo bērns “savācas” skolas vidē, taču lielākoties tomēr var pamanīt, kā viņš jūtas un kas ar viņu notiek.

Dažkārt jāapsver arī psihoterapeita palīdzība. Skolas psihologs var palīdzēt izvērtēt situāciju, veikt diagnostiku, taču skolās nav iespējama regulāra terapija bērnam. Tāpēc terapeits bieži jāmeklē ārpus mācību iestādes.

Izrunājam ar bērnu, kādas stratēģijas var pielietot, lai tiktu galā ar emocijām

Emociju regulācijas risinājums būs vairāk atkarīgs no radušās grūtības. Piemēram, ja bērnam ir bailes, ka neizdosies nokārtot kādu pārbaudījumu, vecāks var ar bērnu painteresēties par dažādām palīdzošām elpošanas tehnikām un vienlaikus arī palīdzēt veidot dažādas palīdzošas domas, kas ļautu nefokusēties uz labajiem sasniegumiem. 

Vai arī teikt “perfekts rezultāts ir pilnīgs mīts, tāpat kā zobu feja un zelta pods varavīksnes galā ”. Galvenais, domājot palīdzošas domas, ir pārjautāt bērnam, vai jaunā doma palīdz nedaudz nomierināties. Ja neviena no jaunajām domām nepalīdz, meklējam tālāk citas palīdzošas domas un vienmēr pārjautājam, vai tā der.

Izrunātās stratēģijas un palīdzošās domas ir vērts arī kaut kur bērnam zināmā vietā glabāt. Citreiz, kad esam satraukušies, viss pārrunātais pazūd no prāta, taču, ja ir iespējams apskatīties, kas tad bija tie paņēmieni, ko darīt, lai mazliet nomierinātos, tas palīdz tikt galā ar radušos emociju.

Iedrošinām bērnu pierakstīt dienasgrāmatā/pierakstu blociņā, kas ar viņu notiek

Dažkārt, pierakstot savas satraucošās domas, tās nekļūst nekontrolējamas, turklāt vēlāk ir iespējams ar bērnu pārskatīt, kas tad viņu ir satraucis dienas laikā. Protams, ja bērns atļauj ielūkoties savos pierakstos.