Karīna Račko atklāti par izjūtām pēc šķiršanās: "Es kā sieviete sāku atplaukt tikai pēc trīsdesmit gadu vecuma"

Vai esi cilvēks, kurš no dzīves visu ņem aizgūtnēm?

Absolūti! Nesen grāmatas prezentācijā tieši par to runāju – negribētos vecumdienās attapties, ka laiks iztērēts velti, un nožēlot zudušās iespējas. Labāk riskēju un dzīvoju maksimāli – vismaz zināšu, kā var būt…

Tu esi ļoti ražīga autore – piecu gadu laikā tapušas septiņas grāmatas.

Rakstu tikai tad, kad man ir iedvesma, pēc katras grāmatas pabeigšanas ir spēku izsīkums, nav ideju, tad domāju – varbūt vairs nerakstīšu. Nekad nerakstu tikai tāpēc, ka tā vajag vai ka lasītāji gaida; jābūt iekšējai vilkmei. Paiet laiks, jūtu, ka domas atkal sāk vērpties, pirksti ilgojas pēc tastatūras, un saprotu, ka atkal ir jāraksta. Es rakstu ļoti intensīvi. Lasītājas stāsta, ka no manām grāmatām ir grūti atrauties – stāsts ievelk, viņas pa naktīm neguļ, negribas likt grāmatu malā, pirms tā nav izlasīta, jo intriga tik spēcīga. Ar mani tā notiek rakstīšanas procesā – negribas apstāties, jo stāsts neliek mieru, kamēr visu neesmu uzlikusi uz papīra.

Kāpēc izvēlējies tieši erotikas žanru?

To, ka tas būs mans lauciņš, speciāli neizvēlējos. Zināju, ka gribu rakstīt par attiecībām, jo tas ir dzīves pamats, un erotika ir likumsakarīga to sastāvdaļa, caur kuru var izskaidrot cilvēka psiholoģiju.

Tavās grāmatās erotikas – tu neesi pat kautrējusies no vārda “pornogrāfija” –  ir daudz. Tev nebija bail no kritikas?

Izdodot pirmo grāmatu, bija, bet, kā saku, labākos lēmumus dzīvē esmu pieņēmusi tikai caur bailēm. Baidīties ir normāli, bet, kad to pārvari, iestājas fantastiska brīvības sajūta. Tu saproti, ka zemeslode turpina griezties, globāli nekas nav mainījies, tikai tu pati. Tev ir sava balss, cilvēki to grib dzirdēt, un tās ir tavas tiesības.

Esi saņēmusi arī nesaudzīgu kritiku. Kā tā tevi ir ietekmējusi?

Šo gadu laikā esmu dzirdējusi visu iespējamo, taču nekad neesmu bijusi sevišķi trausla vai jūtīga. Domāju, rūdījums daļēji nāk no studiju gadiem medicīnā – tur mugurkauls tiek uztrenēts ātri vien. Man ir svarīgs tuvo cilvēku viedoklis, un iepriecina pozitīvas  atsauksmes. Sievietes raksta, ka grāmatās saskata sevi un atpazīst visas sajūtas, ko esmu aprakstījusi. Ja esi publiska persona, jārēķinās, ka par tevi runās visādi. Nesaudzīga kritika mani neietekmē. Ja kritika ir konstruktīva, ieklausos.

Nereti tev sociālajos medijos uzdod jautājumus arī par intīmās dzīves problēmām. Vai esi sapratusi, kas sievietes Latvijā satrauc visvairāk?

Visvairāk viņas vēlas emocionālu tuvību ar vīrieti, un caur to attīstās un pilnveidojas arī viss seksuālais. Manuprāt, sievietei ir svarīgi zināt, ka viņa vīrietim var uzticēties, paļauties. Tad arī pazūd robežas seksuālajā sfērā un viens ar otru var justies pilnīgi brīvi.  

Līdztekus zobārstniecībai tu varētu nodarboties ar psiholoģiju un seksoloģiju…

Nezinu, vai varu cilvēkus mācīt, bet padomus prasa daudzi, un es savu viedokli arī mēģinu paust. Starp citu, studiju gados psihoterapija, psiholoģija un filozofija bija mani mīļākie priekšmeti.

Agrāk sevi uzskatīji par eksaktu cilvēku, bet tad atklāji sevī jaunu šķautni?

Laikam esmu cilvēks-orķestris, varu būt ļoti dažāda. Man bieži jautā: “Kā tu spēj tās sfēras nodalīt?” Jā, tas prasa koncentrēšanos, pārslēgšanos, bet esmu iemanījusies. Būtībā es pārvietojos starp dažādām pasaulēm. Domāju, katrā cilvēkā sadzīvo daudz šķautņu un vēlmju, ir svarīgi tās apzināties, izprast un iemācīties realizēt. Ja profesija ir saistīta ar kaut ko vienu, tas neaptur iet tālāk – izpētīt, uz ko esi spējīgs.

Medicīnas studijas ietver darbu morgā, psihoneiroloģiskajā slimnīcā – arī tas tevi veidoja kā personību?

Jā, esmu pateicīga, ka tāds posms manā dzīvē ir bijis – pateicoties tam, esmu iemācījusies citādi paskatīties gan uz sabiedrību, gan pati uz sevi. Caur to esmu ieguvusi arī prasmi testēt savu spēju robežas un sapratusi, ka man piemīt liela izturība, varu iet un darīt. Pirmajā studiju gadā sēdēju kopmītņu istabiņā pie milzīga grāmatu kalna ar terminoloģiju latīņu valodā, man bija savs galvaskauss, apguvu katru tā rieviņu un raudāju, jo likās, ka netikšu galā, nepietiks spēka, laika un smadzeņu kapacitātes, bet padoties negrasījos ne uz brīdi, manī bija apņēmība un spīts. Nesen šķita, ka pamatprofesija mazliet jābīda malā, vairāk jāvelta sevi radošajām izpausmēm, taču priecājos, ka tomēr esmu to saglabājusi. Arī tā ir mana būtība.

Medicīnas studentam jāspēj arī tikt pāri nepatikai un nelabumam.

Ja tu nespēj izturēt asiņainus skatus vai atrasties pie preparējama līķa, ātri vien saproti, ka medicīnas studijas nav domātas tev. Ārstam jāspēj būt aukstasinīgam un racionālam.

Tikai pēc zināma laika sāc novērtēt, cik tas ir interesanti. Nesen sapratu, ka jau desmit gadus strādāju ar studentiem, un sajutos mazliet veca. Man vēl bija vecā kaluma pasniedzēji, ļoti stingri, skarbi – kad viņi ienāca auditorijā, vajadzēja celties kājās, tie bija citi laiki.  

Ir priekšstats, ka zobārsti ir perfekcionisti, viņiem jābūt ļoti precīziem un pacietīgiem.

Arī rakstot vajadzīga liela pacietība, jo domas lido uz priekšu, bet pirksti netiek līdzi. Reizēm jau gribu tikt pie nākamās nodaļas notikumiem, taču vēl jāapraksta, kā izskatās istaba, kāds ārā ir laiks – tas ir vajadzīgs, lai radītu sajūtu par stāstu.

Kāda tu esi kā ārste?

Sākumā bija grūti, jo es biju pārāk emocionāla, empātiska. Man bija skaista ilūzija, ka ārstēšu ne tikai zobus, bet arī cilvēkus, ka ikviens pacients ir īpašs un svarīgs. Protams, ar tik emocionālu attieksmi nevar strādāt, tas noved pie noguruma un izdegšanas, tu sāc problēmas nest mājās, un tas ietekmē pašsajūtu. Bet nekas, arī to es pakāpeniski apguvu.

Bet tu taču esi iejūtīga zobārste?

Protams! Smejos, ka paiet laiks, līdz pacienti ir gatavi atvērt muti un ļaut man sākt strādāt, jo visiem gribas aprunāties.

Arī par grāmatām?

Jā, nāk arī lasītāji. Kad esi jau nostrādājis garas stundas, sāc pagurt, taču katrs nākamais cilvēks, kurš ik pēc 40 minūtēm ienāk, tevi redz pirmo reizi, tāpēc jāsakopo spēki un jānodibina kontakts. Strādājot zobārstniecībā, nevari atļauties būt nogurusi vai sliktā garastāvoklī; jāpanāk, lai cilvēks tev uzticas.

Esi teikusi, ka visam ir sava cena. Ja paraugies uz savu rakstnieces pieredzi, kas ir lielākie ieguvumi un zaudējumi?

Ja kaut ko iegūsti, pretējā svaru kausā vienmēr paliek tas, ko tu zaudē. Ieguvumi ir mana izaugsme kā cilvēkam un sievietei: jaunas iepazīšanās, kontakti, draugi, dvēseliski saturīgas sarunas, plašāks redzējums. Mazliet zaudēts ir laiks, ko es būtu varējusi veltīt meitiņai. Protams, es cenšos, bet, rakstot grāmatu, reizēm neizdodas veltīt bērnam pietiekami daudz uzmanības. Tas varētu būt vienīgais zaudējums.

Vai tev, klausoties dažādu sieviešu stāstus, ir radies priekšstats, ka seksuālā audzināšana sāk buksēt jau bērnībā?  

Kā zināms, padomju laikā seksa nebija, tikai dzima bērni. Diemžēl mūsu sabiedrībā valda  iesīkstējuši aizspriedumi. Piemēram, ka par seksu skaļi runāt nevajadzētu. Vai arī – ja man ir savi standarti par to, kas ir normāli, tāpat jādomā visiem. Mēs gribam ierobežot cilvēka brīvību. Es pati, pirms nebiju sākusi rakstīt, nenojautu, cik aizspriedumaina un demagoģiska ir daļa sabiedrības. Ārstiem nav tabu runāt par dažādām tēmām, bet tad pamani, ka ir cilvēki ar tieksmi nosodīt un tiesāt, noteikt, kas ir pareizi un kā visiem jādzīvo. Mēs nevaram pasargāt bērnu no sava ķermeņa izzināšanas, un šis sevis iepazīšanas process ir ļoti svarīgs. Manuprāt, ja vecāki nespēj runāt ar bērnu par šīm tēmām brīvi un bez kautrēšanās, bērnā tiek ieaudzināta kauna sajūta – par to jāklusē, tas ir kaut kas slēpjams. Agrāk vai vēlāk visi bērni nonāk līdz pornogrāfijai internetā. Jāizvēlas, kurš modelis ir labāks, – vai nu visu loģiski un racionāli izskaidro vecāki, vai arī bērns priekšstatu par seksuālām attiecībām iegūst tikai internetā.

Kā tu izveidojies par tādu sievieti, kāda esi šobrīd?

Uzskatu, ka es kā sieviete sāku atplaukt tikai pēc trīsdesmit gadu vecuma. Sievišķību tu sāc apzināties un izprast tikai pakāpeniski. Man sevis pieņemšana – atklāsme, ka pati sev esmu laba tāda, kāda esmu, ka man ir labi savā ķermenī, savā ādā, savā personībā – nāca ļoti lēni. Tieši caur šo sevis pieņemšanu tu arī kļūsti sievišķīgāka un brīvāka.

Varbūt visa pamats ir tam mazajam puikam un meitenei mācīt attiecības pašam ar savu ķermeni – mīlēt to, pieņemt un saprast?

Jā. Piemēram, es savai meitai bieži saku, ka viņa ir skaista. Man liekas, ka meitenei augot to ir svarīgi dzirdēt. Nezinu, kādēļ mūsu sabiedrība ir diezgan nežēlīga attiecībā uz cilvēka izskatu. Viss ir subjektīvi, galvenais, lai cilvēkam pašam ir labi. Tāpēc arī bērnam ir svarīgi dzirdēt, ka viņš ir labs, skaists un mīlams – tieši tāds, kāds viņš ir.

Tu desmit gadus biji laulībā, tomēr aizvadītais gads atnesa šķiršanos. Vai izaugāt katrs savā virzienā?

Iepazināmies ļoti jauni, man bija 22 gadi. Esmu pateicīga par gadiem, kurus pavadījām kopā, tas bija skaists laiks. Tieši tā – mēs augām, attīstījāmies un kļuvām dažādi, tad sākās atsvešināšanās. Sievietēm, manuprāt, ir ļoti sāpīgi pieņemt un samierināties, ka mīlestība ir beigusies. Saproti, ka neko nevari darīt, nav jēgas mocīt vienam otru. Tā es to paskaidroju arī meitai: “Mamma ar tēti tagad būs atsevišķi, bet tik un tā tevi mīlēs.” Ja būsim laimīgāki katrs par sevi, arī meita tāda būs.

Diemžēl dzīvē gadās, ka mīlestība pāriet tikai vienam no pāra. Kā bija jūsu gadījumā?

Domāju, mēs abi bijām sākuši balstīt kopdzīvi uz citām ļoti racionālām un praktiskām vērtībām. Emocionālais fons jau bija zudis.

Cik dīvaini – šis atsalšanas posms sakrita ar grāmatu iznākšanas laiku, kas, pieļauju, tev dzīvē deva jaunu garšu. Rakstīt par erotiku, domāt, dzīvot tajā…

Jā, taču degviela radošajam darbam radās ne tikai no pašas attiecībām, daudz iedvesmas sniedza apkārtējie cilvēki, tāpēc es to nesaistītu ar savu privāto dzīvi.

Esi teikusi, ka novēli Kristapam būt laimīgam, taču viņš nevilcinājās paziņot, ka ir jaunās attiecībās. Esi sapratusi, kāpēc viņš tik ātri atrada jaunu mīlu?

Neesmu iedziļinājusies, bet tiešām ceru, ka viņu raksturi, vērtības un dzīves redzējums sakritīs labāk un šī sieviete spēs viņu darīt laimīgu.

Vai tomēr tas nebija sāpīgi, nejuties sarūgtināta?

Nē, jo mūsu attiecības emocionālā ziņā jau labu laiku bija izirušas. Man bija sāpīgi atzīt pašai sev, ka tas ir beidzies. Kad esi sevī to izdzīvojusi, pēc tam jau nāk praktiskā puse, kad viss oficiāli jānoved līdz galam.

 Nemēģināji ķerties pie salmiņa un ko saglābt?

Protams, bija posms, kad mēģināju – pirmām kārtām jau pati sev iestāstīt, ka tā nemaz nav, ka esmu tikai iedomājusies, ka tā jūtos… ka viss taču kārtībā un jācenšas attiecības saglabāt. Taču ilgākā laika posmā saproti, ka tavas izjūtas nemainās, un – neko darīt, ir jādzīvo tālāk.  

Kamēr viss bija labi, neslēpi, ka tavs vīrs Kristaps tev ļoti palīdzēja ar grāmatām.

Viņš sniedza ļoti lielu morālo atbalstu.

Bija noprotams, ka arī praktisku.

Grāmatu izdošanu es finansēju pati, viņš palīdzēja ar dažādiem organizatoriskiem jautājumiem un grāmatvedību.

Un tagad tev jātiek galā pašai?

Tā bija jauna atklāsme – ja iepriekš šķitis, ka būs ļoti sarežģīti, ir forši atklāt, ka tiec galā pati. Visu var iemācīties. Jā, tas prasa laiku un enerģiju, bet, kad saproti, ka tev nevienu citu nevajag, tas dod baigo spēku un pašapziņu. Apziņa, ka nevienu nevajag, sievieti dara neuzvaramu. (smejas)

Tas sievieti padara par amazoni, cits teiktu – traku feministi. Varbūt sevī jāatstāj arī daļa vājuma, gatavība ļauties, lūgt palīdzību?

To pakāpeniski mācos. Organizējot prezentāciju, sapratu, ka pienākumu ir ļoti daudz. Esmu pieradusi būt stipra, bet man taču ir draugi, kuriem varu palūgt aizvest grāmatas, fotosienu – tādas praktiskas lietas. Biju pārsteigta par atsaucību, par to, cik viss ir vienkārši. Tad saproti, ka gluži viss pasaules smagums nav jānes uz saviem pleciem.

Tu tagad dzīvo Ventspilī?

Braukāju. Trīs dienas nedēļā strādāju Ventspilī par zobārsti, veicu arī estētiskās injekcijas sejai. Kursos ieguvu sertifikātu, kas dod tiesības veikt I-PRF injekcijas sejas uzlabošanai no paša pacienta asins šūnām, pilnībā dabiski. Latvijā tas ir jaunums. Patīkami, ka cilvēki nāk atkārtoti un saka, ka rezultāts ir manāms. Man pašai tas ļoti patīk, jūtos mazliet kā māksliniece, jo pacienta seja ir kā audekls, redzu krunciņas un saprotu, kuros punktos ievadīt preparātu, lai panāktu vēlamo efektu. Savukārt Rīgā strādāju ar Stradiņa universitātes studentiem.

Ko tu pasniedz?

Terapeitisko zobārstniecību, praktiskās nodarbības, kurās studenti strādā ar pacientiem. Es visu uzraugu un pārbaudu katru ārstēšanas etapu, lai viss būtu kvalitatīvi.

Runā, ka studenti strādā īpaši rūpīgi.

Jā, vienīgais mīnuss, ka jārēķinās ar ilgāku laiku zobārsta kabinetā, jo studenti, protams, strādā lēnāk nekā ārsti. Bet viņi tiešām ir ārkārtīgi uzmanīgi, un rezultāts ir ļoti kvalitatīvs. Rīgā apdaru arī visas organizatoriskās lietas, kas saistītas ar mana uzņēmuma vadīšanu.

Kāds ir uzņēmums?

SIA Karīna Račko, nodarbojos ar grāmatu izdošanu. Kad aizgāju no izdevniecības, nodibināju pati savu uzņēmumu. Tas ir racionāli un loģiski – ja savas grāmatas izdodu pati, nopelnīt varu vairāk.

Jau esi pārliecinājusies, ka šis solis bija prātīgs?

Protams! Pati esmu izdevusi jau trīs grāmatas, tirāžas ir diezgan stabilas, jau zinu, ar ko rēķināties. Sapratu, ka man ir uzticami lasītāji, kuri nekur nepazudīs. Ieņēmumi nav mazi, teiksim tā.

Kāda, tavuprāt, ir skaista sieviete?

Banāla atbilde – laimīga un harmonijā ar sevi.

Pati arī esi novērtējusi mākslīgā skaistuma priekšrocības?

Izmēģināju lūpu fillerus, sapratu, ka ir par traku, un gāju to ceļu atpakaļ. Domāju, ja sievietei ir vēlēšanās kaut ko savā izskatā mainīt, viņai ir tiesības mēģināt. Par laimi, mūsdienu estētiskās medicīnas procesi lielākoties ir atgriezeniski.

Biji vēl pavisam jauna, kad pēc meitas piedzimšanas palielināji krūtis.

Būtībā nepalielināju. Bija tā, ka meitu baroju ar krūti pusotru gadu un bija radusies asimetrija – tas bija galvenais iemesls. Izmērs mani apmierināja, taču bija nepieciešama korekcija.

Vai tu būtu gatava izmēģināt vēl kaut ko?

Mmm… Šobrīd man nav vēlmes sevī kaut ko mainīt. Nav arī tā, ka es atbalstītu mākslīgo skaistumu gadījumos, kad tas nav vajadzīgs. Ikdienā tikpat kā nekrāsojos, dodu priekšroku dabiskumam. Starp citu, man nekad nav bijusi vēlēšanās krāsot matus citos toņos.

Kādas asinis tevī plūst?

Būtībā – latviešu, nekā interesanta. Vectēvam bija ļoti tumši mati un acis.

Ko tu pa šiem gadiem esi uzzinājusi par vīriešiem?

Droši vien sapratusi, ka sieviete vīrieti līdz galam nekad īsti nesapratīs. Un otrādi. (smejas) Tas vienkārši ir jāpieņem – jāsadzīvo. Bet tajā pašā laikā mums vienam ar otru ir jāsarunājas, citādi sāksim eksistēt paralēlos visumos, prātā izdomājot nezin ko, lai gan realitātē viss ir daudz vienkāršāk. Pie patiesības var tikt tikai caur atklātību.

Varbūt šis mazliet noslēpumainais aspekts arī ir tas, kas uztur dzirksti erotiskajās attiecībās?

Dzirksti, manuprāt, uztur ilgas. Tas, ka tu dod sev iespēju sailgoties pēc otra cilvēka un ļauj otram sailgoties pēc sevis. Domāju, tas arī ir iemesls, kāpēc – vismaz šajā dzīves posmā – man šķiet, ka es kopdzīvi vairs nevēlēšos. Man ir svarīga mana privātā telpa un laiks vienatnē. Tieši tas attiecībās uztur dzirksteli, nerada rutīnu, pieradumu, jūs viens otram neapnīkat, nekļūstat garlaicīgi. Tieši tā – ilgas uztur kaislību.

Jābūt nelielai bada sajūtai, tad būs lielāka bauda?

Kaislīgām attiecībām – protams, tā ir degviela. Kādā filmā bija labi teikts, ka mēs varbūt negribam cilvēku pilnīgi visu un arī paši negribam kādam atdoties ar visu savu būtību. Ir kaut kas, ko tu paturi sev.

Tu pazīsti sievietes dabu – kad nāk lielā mīlestība, mēs gribam atdoties un saņemt pretī par visiem simts procentiem.

Domāju, arī tas var būt dažādi. Pieaugot un nobriestot mēs tomēr saprotam, ka attiecības var veidot visādi.

Var pirmo vilni sevī noklusināt, lai uzreiz neskrietu uz dzimtsarakstu nodaļu?

Domāju, ka man šajā dzīvē laulību vairs nebūs.

Atjās princis baltā zirgā…

Mūsdienās visi prinči ir izmiruši.

Tavas grāmatas lasa arī vīrieši. Kāda ir viņu reakcija?

Domāju, ka vīriešu interese galvenokārt ir saistīta ar vēlmi izzināt sievietes prātu. Daudzi lasītāji ir teikuši, ka manas grāmatas viņiem dod ieskatu sievietes psihē un, ja es to nebūtu uzrakstījusi, viņiem pat neienāktu prātā, ka sieviete var tā domāt un justies. Būtībā tas ir ļoti labi, ka vīriešus interesē tieši sievietes emocionālā pasaule.  

Vai kāds nav teicis, ka tu, aprakstot vīriešus, kaut ko par viņiem neesi sapratusi?

Agrāk man bija tieksme vīriešus idealizēt, redaktore vienmēr smējās: “Dzīvē tādi neeksistē, bet vismaz viņš ir tāds, kādu mēs visas gribētu.”

Tagad tava attieksme ir kļuvusi reālāka?

Jā, laikam ejot, man pašai zuda interese rakstīt pasakas, kur attiecībās viss ir supersaldi un perfekti. Vairāk gribas pievērsties realitātei – tam, kas novērojams mūsu sabiedrībā.

Mazliet neērts jautājums – vai salīdzinoši atklāta pornogrāfija tavos darbos parādījās tāpēc, ka pēc dzīvošanās erotikas pļavās prasījās pēc aizvien asākām izjūtām?

Mēs visu vērtējam pēc savas pieredzes. Ja tā ir bijusi kaislīga un intensīva, tu visu pielīdzināsi tai – tā kļūs par tavu standartu, ne ar ko mazāku tu nesamierināsies. Nu, tas ir ļoti labi – aug tavas prasības pret dzīvi, jo tu zini, kā var būt un ko vari iegūt. Ne ar ko mazāku arī nevajag samierināties, citādi nav vērts.

Tad var iet vēl tālāk, varbūt sagribēsies izmēģināt kaut ko no sado-mazo vai iegūt grupveida pieredzi?

Tās ir cilvēka individuālās vēlēšanās. Nevar nosodīt to, ko katrs dara savā guļamistabā aiz aizvērtām durvīm, ja tas notiek ar abpusēju piekrišanu. Es pati attiecībās esmu monogāma, man svarīgs ir gan emocionālais, gan seksuālais kontakts ar vīrieti. Tādā ziņā esmu klasisko vērtību piekritēja – attiecības veido divi cilvēki.

Ja saki, ka nekad nebūsi laulībā, tu sevī sajūti vairāk kaķi, nevis suni?

Tā varētu būt. Man ir svarīga brīvība, neatkarība. Manī gan ir vēlēšanās būt uzticīgai, taču saistīties laulības saitēm – nē, paldies!

Droši vien ir stereotipiski domāt, ka pāri, kuri ikdienā nedzīvo kopā, piekopj atvērtas attiecības. Tomēr, ja esi monogāma, kā vari būt droša, ka tāds ir arī tavs vīrietis? Vai tevī neiemājotu privātīpašnieciskums, greizsirdība, kontrole?

Tās ir tikai ego izpausmes, kas norāda nevis uz jūtām pret otru cilvēku, bet savu nepārliecinātību.

Tu tiešām nekad neesi bijusi greizsirdīga?

Esmu – un arī saprotu, kāpēc. Esmu arī analizējusi iemeslus. Greizsirdībai nav jēgas, tā neko nemaina. Jāsaprot, ka ar greizsirdību tu otru cilvēku sev ciešāk nepiesaistīsi un neiegūsi neko vairāk par to, kas tev jau ir. Un kāpēc tu vispār esi greizsirdīga – tātad nejūties pietiekami laba, vajadzīga? Tie ir tavi problēmjautājumi – tikai es, es, es, tajos nav otra cilvēka. Just greizsirdību tev liek tarakāni tavā psihē.

Domā, arī vīriešiem monogāmija ir dabiska?

Zinātniski ir noskaidrots, ka cilvēks vispār ir poligāms. Es neticu monogāmijai visa mūža garumā, bet attiecībās – protams! Ideālā gadījumā. Ja sastopam cilvēku, kurš mūs piepilda, apmierina mūsu vajadzības gan emocionāli, gan seksuāli, tad nevienu citu nevajag.

Vai tu baudi brīvas sievietes statusu?

Es vienkārši baudu. Un esmu laimīga.

Kāds varētu būt vīrietis, ar kuru tu varētu saistīt savu dzīvi?

Mani piesaista inteliģenti, nobrieduši vīrieši ar saturu, dvēselisku dziļumu – tas ir būtiskākais.

Vai tu esi arī avantūriste?

Laikam jau tā ir, ņemot vērā, ka visi vienmēr slavē manu drosmi un es ar diezgan lielu pārliecību eju iekšā nezināmajā. Kļūdas uztveru nevis kā neveiksmes, bet kā pakāpienus.

Esi pat lēkusi ar izpletni, lai spētu to aprakstīt – lai gan baidies no augstuma un iespējamās krišanas.

Jā, kurš gan nebaidās, atrodoties virs mākoņiem un saprotot, ka jālec, – to vairs negribētu piedzīvot nekad mūžā. Bet, protams, tā bija spēcīga pieredze.

Noderēja?

Jā, iespējams, aprakstīju to dzīvāk, nekā spētu tad, ja pati nebūtu izlēkusi. Tas bija izaicinājums pašai sev, pārbaude – spēšu vai ne. Bailes bija, pirms tam pāris naktis negulēju. Pirms mēneša bija nomirusi mana ome, bija daudz pārdomu par dzīvību un nāvi, arī tāpēc gribēju to izdarīt. Kad jau atrodies lidmašīnā, saproti, ka vairs nav variantu. Kritienā tev aizsitas elpa un tu vispār neko nesaproti; tās sekundes, līdz izpletnis atveras, velkas nenormāli ilgi.

Vari taču pārdomāt, iekrampēties kādā stangā un teikt, ka nelēksi.

To es sev nekad nepiedotu, tas bija principa jautājums – jāizdara, un viss! Stress bija milzīgs, kājas pēc tam trīcēja vēl pāris stundu, adrenalīns – fantastisks.  

Ko vēl tu būtu gatava izmēģināt?

Nezinu, ja tādas idejas man prātā iešaujas, tad arī eju un daru. Šobrīd manā dzīvē ir diezgan mierīgs posms, neko ekstremālu negribas, drīzāk – mieru. Gandrīz visās brīvdienās abas ar meitu braucam uz lauku māju pie jūras, tur kurinu kamīnu, eju pastaigāties... Jā, gribas klusumu, vienkārši būt pie dabas.

Erotisko grāmatu autore Ieva Sīmane intervijā daudzus pārsteidza ar to, ka pa māju staigā kaila un kopā ar pusaugu bērniem arī kaila iet peldēties. Tu esi tik drosmīga?

Peldēties kailai man patīk, mūsu laukos gandrīz vienmēr ir tukša pludmale, un tas ir normāli, bet kailai staigāt pa māju laikam nebūtu īpaši komfortabli. Man ir auksti. (smejas)

Nūdistu pludmale nav domāta tev?

Tur es laikam neietu, man liekas, ka kailums ir privāts. Es tās nesauktu par robežām, lai gan varbūt tā arī ir. Vienkārši tas ir mans un nav obligāti visiem jārāda.

Kas tevi spēj aizkustināt?

Ja ļaujos – diezgan daudz kas, jo emocionalitāte manī nav zudusi. Atkal mana dažādā daba – no vienas puses, man ir rūdījums, bet, no otras, ja ļauju sev būt maigai, tad attiecībās ar pasauli varu būt arī ļoti jūtīga. Starp citu, pēdējā laikā regulāri raudu, kopā ar meitu skatoties multfilmas. Viņa smejas: “Mammīt, ne jau atkal!...” Multfilmas satur bērnam domātas, vienkāršos vārdos ietērptas dzīves patiesības – tas vienkārši ir skaisti.

Tev aizvadītais ir bijis pārmaiņu gads.

Jā, un es uz notikušo atskatos ar milzīgu pateicību. Tā ir mana dzīves filozofija – visas situācijas, arī sāpīgās pieredzes uztvert ar pateicību, jo tās ļauj augt. Viss, kam esmu gājusi cauri, mani ir novedis līdz dzīves posmam, kurā esmu šobrīd un kurš man tik ļoti patīk. Par to esmu pateicīga un laimīga.

Ar kādām domām un sajūtām skaties uz nākamo gadu? Ir mērķi, sapņi, cerības?

Gribu strādāt un pavadīt laiku ar bērnu. Par jaunas grāmatas rakstīšanu šobrīd nav pārliecības. Kad tā saku, lasītāji vienmēr ir šausmās: “Nē, tev obligāti jāraksta!” Nu, skatīšos, kur dzīve mani aizvedīs…