Nopirkt biļeti uz emocijām. Saruna ar "Biļešu servisa" vadītāju Līgu Rubinu

Trausla, bet ar stingru rokasspiedienu – tāds ir pirmais iespaids par Līgu Rubinu. Mājīgajā Biļešu servisa birojā Rūpniecības ielā jau atvesta skaista, smaržīga egle biezām, mīkstām skujām. Vēl nerotāta. Līga smej, ka viņai būtu jāuztraucas par darba drošību, bet meitenēm tik ļoti patīkot strādāt romantiskajā Ziemassvētku lampiņu gaismā… Pie sienām daudzu zvaigžņu  ārzemju un pašmāju izpildītāju – vārdi. Tāda ir šā uzņēmuma ikdiena.

Viss sākās ar deju…

Jūsu uzticamā sazobe ar Biļešu servisu daudzu gadu garumā ir mērķtiecīgs darbs vai tomēr nejaušība?

Domāju, tāda laimīga sagadīšanās. Vienmēr kaut kādā ziņā esmu bijusi saistīta ar kultūru – jau no bērnības, tautas deju dejošanas.

Kurā kolektīvā?

Mazpilsētā. Esmu no Alūksnes. Paveicās, ka manā klasē gāja meitene, kuras tētis bija tautas deju skolotājs. Ar to bija izlemts, ka mūsējā būs dejotāju klase. Tā viss sākās. Braukājām pa koncertiem, esmu piedalījusies divos Dziesmu un deju svētkos, arī dziedājusi korī. Tajā sakņojas manas sajūtas, ka kultūra ir liela vērtība.

Mīlestība?

Jā, dvēselei. Izjust, ka esi daļa no tā, un arī baudīt. Kā bērnam piedalīties Dziesmu un deju svētkos, protams, ir arī ļoti nogurdinoši, bet, kad skaties televizoru, saki – es biju tai skaistajā vietā, es tur dejoju. Ir gandarījums par visām tām reizēm, kad pārvarēji sevi, negribot iet uz mēģinājumu, tu redzi rezultātu, ir uzrāviens, un esi gatavs atkal darīt. Loģisks turpinājums bija vadīt kultūras aktivitātes savā skolā, pamazām tika iepazīti ar kultūru saistīti cilvēki… Sākot studijas, es nedomāju, ka kultūra ir mana sirdslieta.

Ko studējāt?

Tehnisko tulkošanu. Pateicoties tam, man ir laba angļu valoda, taču tā saistīta ar būvniecības nozari. Tolaik tas likās perspektīvi, taču galu galā tāpat nonācu pie kultūras. Manā kursā bija meitene, kura arī dejoja tautas dejas, mums super saskanēja. Biju pārcēlusies uz Rīgu un nonācu līdz Biļešu servisam. Sākumā veicu kādus palīgdarbiņus lielāku pasākumu organizēšanā, vēlāk sāku strādāt birojā un tagad esmu jau valdes locekle.

Kā tas notiek, ka cilvēks no palīgdarbiņiem nonāk līdz priekšnieka krēslam?

Uzskatu, tas ir tāpēc, ka man tas ļoti patīk, vienkārši – no sirds. Vislielākais gandarījums ir būt daļai no kā superskaista un liela. Katrā pasākumā darbu ir ieguldījuši ļoti daudzi cilvēki. Domājot par kādu pasākumu, galvenais šķiet mākslinieks, skatuve, gaismas. Biļešu tirdzniecība liekas tāda ļoti tehniska, bet arī tā ir svarīga, mākslinieka satikšanās ar savu cienītāju bez tā vienkārši nenotiek. Brīdis pirms man liekas vissatraucošākais. Tā ir šā darba specifika – mēs strādājam pirms, lai mākslinieka satikšanās ar apmeklētāju vispār būtu iespējama.

Jābūt noteiktām rakstura īpašībām, lai spētu tā kāpt pa karjeras kāpnēm…

Protams, bet tas nekad nav bijis mans pašmērķis, tas vairāk bijis atkarīgs no tā, ka man šis darbs ļoti patīk un tiešām rūp. Man patīk vērot kopējās norises, kā strādā kolēģi Lietuvā, Igaunijā, zināšanu bāze līdz ar to papildinājās, un sāka veidoties situācijas, kur arī es pieņēmu lēmumus, dažbrīd pietiekami drosmīgus. Iespējams, sākumā tie ne visiem patika, īpaši, kad turpināju darboties vadošākās pozīcijās. Kad pats esi darījis to darbiņu, tad diezgan labi saproti, kā to vajag organizēt, lai palīdzētu uzņēmumam kopumā, lai būtu attīstība, izaugsme, labākā resursu izmantošana.

Kuri ir lielākie izaicinājumi, ar kuriem nācās saskarties?

Tā kā uzņēmumam ir jau vairāk nekā 20 gadu, tad, protams, tas ir pieredzējis finanšu krīzes, arī vairākas īpašnieku maiņas. Tagad Biļešu serviss ir nacionāls Baltijas reģiona uzņēmums. Bet galvenais trieciens, kas visiem kultūras nozarē iesaistītajiem bija jāpiedzīvo, bija kovids.

Tas bija liels pavērsiena punkts arī man kā personībai. Sapratu – varam sēdēt un gaidīt, kad tas beigsies, bet varam arī kaut ko darīt. Daudz iesaistījos dažādu kultūras biedrību darbā, tā palīdzot veicināt valdības izpratni par kultūras nozares vajadzībām. Pieņemt lēmumus par uzņēmuma iekšējo resursu samazināšanu man bija emocionāli grūti, nācās šķirties no darbiniekiem, ar kuriem esi strādājis kopā dienu dienā un principā fanojis par to, ko darāt. Vienā brīdī saproti, ka vairs nevari atļauties šo fanošanu, jāsāk domāt, ko vari darīt…

Par izdzīvošanu?

Principā jā. Tad sēdāmies, likām galvas kopā un domājām, ko vēl varētu darīt. Valsts ieņēmumu dienestam likās – tirdzniecība ir atļauta –, bet, būsim godīgi, mēs taču vienā dienā nevaram sākt ledusskapjus tirgot! Sākām meklēt risinājumus, tā iedomājāmies par dāvanu kartēm. Tagad Biļešu servisa piedāvājums ir būtiski paplašinājies, savā uzmanības lokā esam iekļāvuši dažādas dabas takas, atrakciju parkus. Mūsu piedāvājumā vairs nav tikai koncerti. Īstajā laikā nāca arī jauni īpašnieki ar investīcijām. Esam attīstījuši biļešu sistēmu, vizuālo tēlu, kas ir jau pamanāms, līdz ar to ir jaunas iespējas, ko varam piedāvāt organizatoriem. Piemēram, Latvijas Nacionālajai operai un baletam. Cilvēks parastais jūtas, it kā viņš biļetes pirktu tieši tur.

Pat nenojaušot, ka jūs esat starpnieks?

Jā, tas ir nodrošinājums, kas strādā attālināti, tajā iesaistīti cilvēki, kuri reāli dara savu darbu.

Trauslums un izturība

Biļešu iegāde ir īpašs notikums…

Protams, ir stāsts par emocijām. Tā nav tikai biļete. Bieži vien tas saistīts ar kaislīgu fanošanu – vienalga, sportā vai par ārzemju elka lielkoncertu. Opera ir viens no maniem mīļākajiem klientiem, jo pati gadu gaitā esmu apguvusi baleta prasmes.

Kā bērns?

Nē, jau pieaugušā vecumā. Dejas ir vijušās cauri manai dzīvei dažādos veidos. Pienāca brīdis, kad jutu – darba slodze sāk spiest. Un tad, protams, jāpieņem lēmums. Vadītājs nevar aiziet mājās un aizmirst par darbu, visu aktuālo, taču nodarbe, kuras laikā nevari domāt pilnīgi neko citu, ir balets. Kas to būtu domājis, ka kontrolēt savu ķermeni ir pats grūtākais! Pusotru vai divas stundas baletā es tiešām nedomāju ne par ko citu kā tikai saviem pirkstgaliem, rokām, elkoņiem, muguru, kājām. Tas ir brīnišķīgs veids, kā, pirmkārt, pievērsties pašam sev, otrkārt, baudīt skaistu mūziku. Cits vēlas kaut ko aktīvāku un dodas uz sporta klubu, bet mana mazā bauda bija sadarbība ar klasisko mūziku.

Jūs mācījāties visu, ko mazās meitenes pie spoguļa baletā?

Jā, špagatu, visu. Neapguvu plato, bet šauro, tomēr… Tas, protams, man prasīja lielu uzdrīkstēšanos, īpaši apmeklēt deju studiju, kur ir arī mazās meitenes. Visi taču saprotam, kā izskatās 35+ cilvēks, kurš mēģina kaut ko izdarīt, turklāt nedomāju, ka tās ir prasmes, ko es kā citādi varēšu izmantot; tā ir cita bauda. Tas man dod iespēju novērtēt operas un baleta priekšnesumus, jo labi saprotu, kāds darbs tajā ieguldīts. Mani ļoti valdzina operas trauslums, maigums, zem kā slēpjas arī ļoti liels spēks un izturība.

Baleta nodarbības veido arī jūs kā personību?

Atceros, mūsu jaunajam akcionāram teicu, ka uzņēmumā strādāju jau 17 gadus, un viņš prasīja – cik gados tad sāki? Vadošos amatos esmu pēdējos desmit gadus.

Tas jūsos nav iesējis skarbumu?

Tas, protams, ir prasījis manu personīgo izaugsmi. Nevar izlasīt grāmatu vai apmeklēt kursus, kā pārdot vai pieņemt pareizos lēmumus.

Vadīt kolektīvu un sastrādāties ar cilvēkiem…

Svarīgi ir veidot komandu, kurai no sirds patīk, kura fano par savu darbu, – tas vienmēr ir bijis mans mērķis. Tas nav par to, vai pienākumi ir labi, slikti, pareizi vai nepareizi, bet par to, ka mums katram ir sava īstā vieta. Ja esam tur, tad mums no sirds tas patīk. Tad sāk ieslēgties profesionālais kretīnisms – pasākumā nevari normāli iet uz savu vietu apsēsties, tu uztraucies, kā apsēdīsies citi, vai ir tikuši iekšā, vai sapratuši, kur jāsēž, vai redz savu biļeti. Man spirdzinošākais mirklis ir tieši pirms pasākuma – kulminācija, lielais satraukums, gaidas.

Pirms priekškars paveras?

Jā, tas mums ir lielākais darba laiks un vislielākais spriedzes moments – īsā laikā jāsalaiž iekšā liels skaits apmeklētāju, cilvēki gaida un, būsim godīgi, nav pacietīgi. Reti kāds piezvana, lai pateiktu – paldies, es nopirku biļeti, un bija foršs koncerts. Pārsvarā taču zvana par to, kas nav sanācis. Un, protams, pandēmijas laikā daudz kas nesanāca un patērētājs bija aizkaitināts. Mūsu kolektīvam tika liela daļa šo negāciju.

Kā tikāt ar tām galā?

Mēs cenšamies uzmundrināt cits citu, jo esam komanda. Nav tā, ka vienam cilvēkam būtu jāatbild uz telefonu vai e-pastu, tiekot ar to galā. Ir jāmeklē resursi, jo cilvēki dusmojas un viņi to miskasti uzliek tev. Ir jāatrod veids, kā mājās to neuzlikt kādam no savējiem. Varbūt izej kādā garākā pastaigā, tādos brīžos pat esmu uzkopusi māju. Saprotu – ja manī ir aizkaitinājums, tad varu kārtot vidi ap sevi. Tādos brīžos mēs novēršamies no tā, ko nekādi nevaram mainīt, un stāsts ir par to, ka nevaram mainīt to, ka vienmēr kāds būs neapmierināts.

Un tas nav jūsu vainas dēļ.

Mēs nevaram būt atbildīgi par visu. Cilvēki nesaprot, ka mēs tos pasākumus neorganizējam, Biļešu serviss tikai nodrošina konkrētu pakalpojumu apjomu. Mums pārmet par visu, kas ir bijis un nav bijis.

Arī par Dziesmu un deju svētku biļetēm bija liela nesaprašanās…

Mēs neuzvarējām iepriekšējā konkursā, tā ka tas nebija ar mums saistīts. Ceram uzvarēt šogad un esam tam gatavojušies. Baltijas valstu mērogā esam organizējuši lielas pārdošanas, kur varējām testēt, kā strādā sistēma, viens no tiem ir Robija Viljamsa koncerts, kas nākamā gada martā notiks Arēnā Rīga. Tas ir gandrīz izpārdots, bija liels pieprasījums. Ir jāskatās, kā strādā sistēma, lai varam būt droši.

Kā izjūtat sevi starp konkurentiem?

Esam lielākais biļešu tirdzniecības uzņēmums Baltijas valstīs. Lietuvas un Igaunijas uzņēmumiem pieder 80–90 procenti tirgus, savukārt Latvijā ir divi salīdzinoši līdzvērtīgi spēlētāji. Pasākumu organizatori un arī privātpersonas, rīkojot pasākumus, zināmā mērā riskē ar savu naudu, tāpēc īpaši svarīga ir augstā kvalitāte, kuru varam viņiem piedāvāt, un klienti labprāt izvēlas Biļešu servisu. Mums ir dažādu līmeņu klienti – sākot ar ielūgumiem privātam pasākumam slēptos biļešu linkos, kas domāti noteiktai grupiņai. Tas var būt korporatīvs pasākums – darba devējs izdomājis, ka grib saprast apmeklētāju skaitu, nevis manuāli vācot e-pastus, bet apskatos elektroniskas atskaites, ka uz šo pasākumu nāks, teiksim, 80 cilvēku.

Kuri iegādājas biļetes.

Viņi vienkārši tās izņem, tā nav publiskā pārdošana. Tas vairāk ir par korporatīvajiem pasākumiem, prezentācijām. Piemēram, uzņēmums, prezentējot kādu jaunu produktu, vēlas uzaicināt viesus un šādu iespēju izmanto. Kāda vēstniecība rīkoja koncertu tikai saviem cilvēkiem. Būtība ir tāda, ka cilvēki iepērkas pat tad, ja šādu pasākumu mājaslapā neredzat. Pateicoties tehnoloģijām, tas ir iespējams. Dāvanu karte ir labs risinājums, katrs cilvēks var izvēlēties savu – ko aktīvāku sportā vai ko maigāku baleta koncertā, vai ko uzmundrinošāku rokkoncertā. Mums vienlaikus pārdošanā ir vairāk nekā 1000 pasākumu, tā ka ir, no kā izvēlēties. Tā var būt pastaiga dabas takā, koncerts vai teātra apmeklējums.

Kad glābj cita laika josla

Kā jums izdodas sabalansēt darba slodzi ar mājas dzīvi?

Mēdz teikt – ja darbs ir tava kaislība, tad viss ir superviegli. Tomēr tā nav. Ir daudz rūpju par uzņēmumu, tā nākotni. Ne velti iesaistos dažādās sabiedriskajās kultūras organizācijās, piedalos forumos, izsaku viedokli, konsultēju organizatorus. No vienas puses, esmu vadītāja, no otras, arī nozares speciāliste, kuras viedokli grib dzirdēt. Balansam ir baleta nodarbības, neko citu es nevaru teikt.

Joprojām ar to nodarbojaties?

Pašlaik ne, jo bija kovids. Aizgāju uz citām dejām, kur grūtības pakāpe ir līdzīga. Ir jāatrod nodarbe, kuras laikā koncentrējies tikai uz sevi; tas ir vienīgais, kas palīdz. Otra lieta, ko labprāt daru, – ja redzu, ka Instagram ieliek postu par pasākumu, man jāapskatās, cik maksā biļetes, kā tās pērk. Man, protams, vajag arī citus iespaidus, un tas nozīmē doties ceļojumā. Ja jūtu, ka nogurums ir augstākajā līmenī, izvēlos doties uz citu laika zonu. Saproti – kad tu vari, nevienam tevi nevajag, un, kad tevi vajag, tevis nav, un cilvēki lieliski tiek galā bez tevis.

Ļoti labs padoms.

Es izvērtēju savu noguruma pakāpi. Pēc lielākām krīzēm tiešām noder cita laika josla.

Vai jums līdztekus karjerai ir izdevies arī nodibināt ģimeni?

Man ir attiecības, mūsu ģimenē ir ienācis sunītis, viņš prasa rūpes. Mājdzīvnieki palīdz, arī viņš ir mana meditācija. Viņš mani sagaida un prasa uzmanību, nav variantu novērsties vai skatīties e-pastā. Vienkārši jāatrod, kā saplānot savu laiku. Vispār esmu ļoti liela plānotāja. Man patīk skaidri zināt savu nedēļas plānu, es ar to rēķinos, sekoju savām rezervēm. Mēģinu koordinēt, kā organizēt ikdienu, lai neizpumpētos par ātru. Dažreiz stāsts nav par darba uzdevumu, bet – kā pret to attiecamies. Ja uztveram, ka katra notiekošā lieta ir ļoti liela aktualitāte, iestājas šausmīga panika, un tas prasa daudz lielākus resursus, ko varētu netērēt, vēsi saliekot plānu.

Lai novērtētu savus resursus, ir sevi jāpazīst.

Man nav bijis viegli. Ir bijuši brīži, kad šķitis – šis ir jābeidz, tas ir pārāk nogurdinoši… Lai gan man šis darbs ļoti patīk. Viens lūzuma punkts bija šogad – pēc kovida viss bija grūti, maksāju ar veselību. Kolēģi tika galā ar lielo Imagine Dragons koncertu, es tajā nepiedalījos. Kāds piedāvāja aizbraukt paskatīties, kā tiek organizēti skenēšanas punkti… un, protams, vakarā jau biju koncertā, skatījos, kā notiek biļešu kontrole. Es tur neko nevaru darīt, man tiešām no sirds patīk tā atmosfēra, es to izbaudu. Šos brīžus es pat nevaru saukt par darbu.

Tad jūs ar vienu ausi klausījāties koncertu?

Jā.

Tā ir patīkama blakne.

Jā. Kā jau teicu – līdz kulminācijas brīdim ir liels satraukums, tāda enerģijas noplūde, ka īsti vairs nevari izbaudīt koncertu. Un tas ir mīnuss.

Protams, gribas saposties, lēnā garā aiziet, parādīt biļeti, apsēsties un gaidīt…

Vai nopirkt māksliniekam ziedus, ejot uz koncertu. Tas ir mirklis, kad nedomā par darbu, esi koncerta apmeklētājs. Bet man to ir grūti nodalīt.

Labākās vietas koncertā

Vai ar kādu no lielajiem māksliniekiem esat tikusies vaigā?

Mēs gribējām attīstīt šādu sadaļu. Protams, ka Biļešu serviss nav tikai biļešu tirdzniecības kanāls. Reklāmas pakalpojumu klāsts, ko sniedzam organizatoriem, ir pietiekami plašs, ieskaitot mārketingu. Šā projekta ietvaros mums ir bijušas intervijas ar māksliniekiem birojā.

Viņi brauca pie jums?

Jā, piemēram, Deivids Garets, grupa Instrumenti, dažādi sporta censoņi. Saprotam – lai arī šķiet, ka stāvam nostāk, kā tādi tehniķi maliņā, kurus neviens neredz, bet, ja neiesaistāmies, organizators kaut ko zaudē. Tiklīdz esam proaktīvi no savas puses, pasākums sasniedz lielāku redzamību. Tas dod iespēju vēl vairāk cilvēkiem satikties ar savu elku.

Kur tās intervijas var lasīt?

Facebook lapā un Instagram. Mēs ik pa laikam mēdzam veidot projektiņus, kur esam tuvāk zvaigznēm, vairāk koncertējamies uz sociālo tīklu saturu – lai parādītu, ko cilvēki tik bieži neredz.

Aizkulises?

Jā, kaut kādā ziņā. Gribam iesaistīt auditoriju pasākumu izzināšanā, lai viņi nevērtētu impulsīvi, tikai – patīk, nepatīk. Protams, ka fani nopirks biļetes, bet tie, kuri vēl domā, var atrast citus risinājumus. Ja kaut ko atstājam uz vēlāku, ir liela iespējamība, ka viņi pārdomās. Lai vilšanos būtu mazāk, cenšamies informēt, ieinteresēt patērētāju.

Kurš ir pagaidām neaizsniedzams, bet jūsu elks, ar kuru jūs gribētu sastrādāties?

Varbūt izklausīsies jocīgi, jo strādāju kultūras nozarē, bet man nav viena konkrēta žanra, mākslinieka, kas būtu vienīgais īstais. Man vairāk patīk process, tas, ko cilvēki rada ar savām spējām, prasmēm. Nav tā, ka es kaut kur eju tikai iešanas pēc, pasākumu apmeklēšana man ir baudījums. Kāds man to ir sagatavojis, centies, mēnešiem mēģinājis, mācījies savu lomu, es atnāku, apsēžos, un tas viss ir man. Tā man ir svarīga sajūta.

Jūs par teātri?

Arī operu, baletu, teātri, to pašu koncertu. Iedomājieties – Robijam Viljamam 60 fūres brauc, kāds to dara man!

Iesiet uz koncertu?

Jā.

Kas jums ir labas vietas?

Man patīk Arēna Rīga. Mums ir mazas vietas, ja salīdzina kaut ar Igauniju... Labi, Mežaparka estrāde, bet Arēna mums ir salīdzinoši maza, un laba redzamība ir no visām vietām. Man Arēnā patīk kluba vietas – 103., 104. sektors.

Esat kaķis pie krējuma poda.

Jā, tā ir priekšrocība. Draugi lūdz, lai pasaku, kad gaidāms kaut kas lielāks, bet ir tā, ka arī mēs nezinām, jo organizatori neizpauž. Kad līgums ar mākslinieku ir noslēgts, tikai tad tas nāk gaismā. Organizators ir veicis milzīgu darbu, lai tas būtu iespējams. Kad pārdošanā ir simtiem pasākumu, ir grūti izvēlēties vienu īsto, un tad ej pēc sajūtas.

Mans normāluma limits

Kad, pārnākot mājās, gribat īpašu noskaņu, kādu mūziku uzliekat?

Džezu vai klasisko. Tāpēc teicu, ka uz baletu gāju arī mūzikas dēļ. Fiziskās aktivitātes var būt dažādas. Sporta zālē varu cilāt svarus populārās mūzikas ritmos, bet te es skaisti saģērbjos, uzvelku zeķbikses, bodiju…

Puantes?

Tik tālu vēl neesmu tikusi. Izmežģīju potīti, un man ir mazliet bail.

Cik ilgi ar baletu nodarbojaties?

Kādus sešus gadus.

Un vēl neesat tikusi pie puantēm?

Mans mērķis bija špagats, un to es dabūju. Esmu uzkāpusi uz puantēm, bet izskatās smieklīgi, kad liels cilvēks mēģina to darīt. Kā balerīnai man nesanāk, tas izskatās pēc klunkurēšanas. Man tomēr ir arī kāda pašcieņa, negribu sevi pazemot tik tālu, ka izskatos pēc ērma. Kas vainas nostieptai pēdiņai? Tas ir ļoti sievišķīgi un glīti. Balets man ir arī klasiskās mūzikas baudīšanas veids. Daudzi brauc uz koncertiem ārzemēs, piemēram, Coldplay; tāda aicinājuma man īsti nav.

Tā mēdz teikt, ka krīze nes gan zaudējumus, gan iespējas. Tā ir arī jūsu dzīves filosofija, varat teikt, ka caur krīzēm nāk ieguvumi?

Man liekas, pēc lielākas krīzes ieguvumus var novērtēt tikai ilgākā laika periodā. Svarīgākais ir darīt. Mēs varam sēdēt, filosofēt par krīzi, kā būtu, ja būtu, izskatīt variantus, bet būtiski ir spert kaut mazu solīti un vienkārši sākt darīt. Parevidēt savus resursus, paskatīties, ko vari uzlabot. Tas attaisnojas, darbs aiziet daudz raitāk. Tas pierādījās – mēs nesēdējām un negaidījām, kad krīze beigsies, lai tad sāktu strādāt. Mēs darījām, ko varējām arī tad, kad neko nevarējām. Pēc tam lieliski tikām galā ar apjomiem, kuri atgriezās, bez kādiem starpgadījumiem vai tehniskām problēmām.

Arī ar personīgajām krīzēm tikpat sakarīgi mākat tikt galā?

Vispār esmu preventīvs cilvēks. Tas ne vienmēr ir labi, jo prasa papildu resursus, bet man patīk paskatīties vienu solīti uz priekšu, kuri ir tie punkti, kas jau rīvējas, lai nenonāktu līdz situācijai, kad plīst. Tāpēc mēģinu sevi uzturēt normālā kondīcijā. Dažkārt ar resursiem ir tā – nevis iegūt vairāk, jo tad arī tērējam vairāk, bet paskatīties, kur netērēt. Patlaban esmu pašattīstības posmā, kad skatos, kas ir tās lietas, kuras varu nedarīt tik lielā apjomā vai ar tik lielu atdevi.

Tas nenozīmē kļūt paviršai, bet, objektīvi paskatoties uz savu nedēļas plānu, padomāt, vai tā ir tik liela lieta, kurai vajadzētu veltīt daudz laika un uzmanības. Tas man ir personīgs izaicinājums – skatīties, kur savus resursus varu saglabāt ilgāk. Man patīk, ja lietas ir konkrētas un saprotamas. Visi esam uz vienas lapas, ja plāna nav, visi skraida, prasa, kas būs, nervozē. Tas ir ļoti liels enerģijas patēriņš, cilvēki nesaprot, kas notiks, kā būs. Tagad atkal varam sākt kāpt, atgūt savu resursus no jauna, virzīties uz priekšu.

Kuras ir jūsu baudas vai atļaušanās?

Protams, ka tas ir ēdiens.

Pati gatavojat?

Man ļoti patīk pašas gatavots ēdiens, tā man ir arī maza meditācija. Ļoti patīk uzņemt viesus. Pēc būtības esmu introverta, lai gan saprotu, ka tā neizskatās. Man ļoti patīk būt cilvēkos, socializēties, skaisti saklāt galdu, pagatavot garšīgu ēdienu un burvīgi pasēdēt ar savējiem. Ir raidījums Vakariņš ar savējiem – tas izklausās pēc tā, kā man patīk. Kad saprotu, ka man šīs socializēšanās ir gana vai par daudz, sāku meklēt mieru dabā, pastaigās ar suni pa mežu, gar jūru. Man vajag pabūt arī ar sevi klusumā.

Pārskatiet savus resursus!

Redzu, kā pārvēršas jūsu birojs, mūsu sarunas laikā ir uzradušās jaunas lampiņas. Kā gatavojaties Ziemassvētkiem ar savējiem?

Ir cilvēki, kuriem besī, ka Ziemassvētku dziesmas sāk skanēt jau novembrī un Ziemassvētku lampiņas stāv līdz maijam. Man nenormāli patīk Ziemassvētki, vajag, lai lampiņas visur smuki spīd. Mazās gaismiņas dod sirsnīgu atmosfēru. Man Ziemassvētki ir izteikts ģimenes laiks. Ļoti patīk eglītes rotāšana. Birojā ir lielā, dzīvā egle. Tas ir brīdis, kad visi darām ko ļoti priecīgu, rotājam. Man tas šķiet arī team building, kopā pabūšana. Vari atnest savu bumbulīti, iekārt eglītē un saprast, ka tas ir skaisti.

Par vienu lielu plānu jau teicāt – Robiju Viljamsu. Kādi vēl lieli vārdi, notikumi mūs gaida nākamgad?

Protams, Dziesmu un deju svētki, īpaši tādēļ, ka jauniešu Dziesmu un deju svētki ierastajā kārtībā nevarēja notikt. Mākslinieciski tie solās būt krāšņi un skaisti. Arī tehniski tam gatavojamies, piedalīsimies biļešu tirdzniecības iepirkumā. Mēs esam nodrošinājuši biļešu kontroli Dziesmu un deju svētkos, šoreiz gribas būt otrā pusē.

Ko jūs cilvēkiem novēlētu jaunajā gadā?

Paskatītos uz sevi kā resursu. Un saprast, kas esi par resursu, ko gribi, kā vari savus resursus virzīt tur, kur vēlies. Tad viss ir iespējams. Ir visādi mērķīši, ko gribu piepildīt, arī privātajā dzīvē. Tiek draudēts ar finanšu problēmām, un principā šis ir brīdis, kad varam paļauties tikai uz saviem resursiem – kas esmu kā cilvēks, ko varu, kāda ir mana vērtība, ko es daru un gribu darīt, cik es varu izdarīt. Un – nedarīt sev pāri, paskatīties, kā savus resursus iespējams pasaudzēt. Pietiekami daudz esam iztērējušies jau kovida laikā ar visu, kas bija jāpiedzīvo, tagad ir karš, ļoti lieli emocionāli pārbaudījumi. Galvenais – šo resursu taupīšanu neuzskatīt par skopumu un saprast, ka mums katram vajag būt sev.