Praktiskais ateisms - kas tas ir? Daudzi uzskata, ka mūsdienās ateisms ir vislielākā pasaules reliģija

Klasiskā ateisma definīcija ir ļoti vienkārša – tas ir uzskats, ka Dieva vai dievu nav. Taču šajā definīcijā nav iespējams iekļaut visu ateisma būtību, jo, kā izrādās, tam ir daudz dažnedažādu novirzienu un aspektu. Tomēr galvenajās kategorijās ateisti vienojas kopīgā dziesmā, piemēram, vairums ateistu ir skeptiski noskaņoti pret jebkādiem pārdabiskiem procesiem vai parādībām.

Viņi noliedz vai vismaz apšauba nemirstīgu dvēseļu esamību, dzīvi pēc nāves, spokus, garus, elli, karmu, paradīzi, reinkarnāciju un citas nemateriālas lietas un parādības. Protams, var būt arī izņēmumi, teiksim, kāds ateisma pārstāvis var pieļaut spoku esamību, bet Dieva eksistencei vienalga netic. Vai otrādi. Lai vai kā, ateisti noliedz vai sliecas noliegt jebkāda veida pārdabiskā un transcendentālā esamību.

Ateismu mēdz iedalīt stiprajā un vājajā. Vājais ateisms pauž uzskatu, ka Dieva esamība ir apšaubāma, jo tam trūkst pierādījuma, savukārt stiprais ateisms pavisam stingri pasludina, ka neeksistē ne Dievs, ne dievi. Turklāt ateismam ir vairāki aspekti: teorētiskais, praktiskais, racionālais, eksistenciālais, agnostiskais, zinātniskais, stihiskais, metafiziskais, postulātiskais.

Dievs kā pulksteņmeistars

Ir uzskats, ka ateisms radies Rietumu civilizācijas rītausmā Senajā Grieķijā. Par pirmo ateistu mēdz dēvēt seno grieķu dzejnieku Diagoru, kurš dzīvoja piektajā gadsimtā pirms mūsu ēras. Klāstot savas idejas, viņš nereti uzstājās pret hellēņu reliģiju un misticismu. Tā kā atēnieši nosodīja viņu par bezdievību, Diagoram nācās atstāt Atēnas un doties uz Korintu. Arī sengrieķu rakstnieks Kritijs mēdza kritiski izteikties par grieķu misticismu. Viņš pauda uzskatu, ka reliģija ir cilvēku izgudrojums, lai līdzcilvēkus ieliktu morāles rāmjos. Savukārt filozofs Ksenofans apšaubīja priekšstatu par daudziem dieviem, liekot pretī ideju par vienu dievu. Viņš izteicās, ka ļaudis radījuši dievus pēc sava ģīmja un līdzības, un ironizēja, ka arī zirgi un vērši tic dieviem, kas, visticamāk, izskatās kā zirgi un vērši.

Daudzas reliģiskas doktrīnas apstrīdēja arī filozofs Epikūrs. Viņš gan nenoraidīja dievu esamību, tomēr uzskatīja – ja arī dievi eksistē, cilvēce tiem nav interesanta. Vēlāk viņa uzskatiem piebiedrojās arī romiešu dzejnieks Lukrēcijs, kas apgalvoja, ka dievi neiejaucas pasaules procesos. Viņš arī kritizēja Platona mācību par dvēseles nemirstību. Jāpiebilst, ka vārds ateisms, kas atvasināts no grieķu theos – dievs, vēstures gaitā lietots diezgan plaši. Arī pirmos kristiešus dēvēja par ateistiem, jo viņi neticēja romiešu dieviem. Turklāt kristiešus vajāja, jo viņi atteicās pielūgt gan romiešu dievus, gan Romas imperatoru.

Viduslaiku Eiropā sevi nosaukt par ateistu – tas bija neiedomājami. Šo vārdu lietoja, ja kādu gribēja aizskart vai apvainot. Būt ateistam bija bīstami, jo tādējādi varēja nokļūt ne tikai ietekmīgu baznīckungu nežēlastībā, bet pat uz sārta. Vēsturnieki un filozofi norāda, ka Eiropā ateisms kā uzskatu sistēma izveidojās tikai 18. gadsimtā. Līdz tam gan pastāvēja atsevišķi darbi, kurus var uzskatīt par ateistiskiem, taču sistemātisku un pastāvīgu mēģinājumu pasniegt un izplatīt ateistisko pasaules uzskatu kā alternatīvu reliģiskajam nebija. Tiek uzskatīts, ka pirmais atklātais ateists bijis franču barons Holbahs, kurš 1770. gadā publicēja ateistisku darbu Dabas sistēma, bet divus gadus vēlāk – Veselo saprātu. Ateisma idejas īpaši kļuva aktuālas apgaismības laikā, kad tām sāka pievērst uzmanību arvien vairāk filozofu un zinātnieku.

Turpinoties reliģisko konfesiju cīņām, ateistiskie uzskati izplatījās arvien plašāk. Inteliģences aprindās tika kritizēta gan Vecā, gan Jaunā derība, tika popularizēts uzskats, ka Bībele ir tikai mītu, leģendu un pasaku sakopojums. Kristietības kritika visplašākā bija Francijā un Anglijā – šajās valstīs bija visspēcīgākā kristietības krīze. Attīstījās tā saucamais deisms (latīņu val. deus – dievs). Tā bija filozofiska sistēma, kas atzina gan Dievu, gan Dieva radīto pasauli, taču noliedza dažnedažādus pārdabiskus procesus un reliģiskas dogmas. Deisti uzskatīja, ka Dievs pēc pasaules radīšanas vairs neiejaucas tās procesos – gluži kā pulksteņmeistars, kas uztaisījis pulksteni un vairs neregulē tā gaitu. Jāteic, ka vairumam 18. gadsimta franču un angļu filozofu deisma idejas bija ļoti tuvas.

Skandāls ar Darvinu

Pēc Lielās Franču revolūcijas gan deisms, gan ateisms no brīvdomātāju un mākslinieku saloniem tika iznests ielās. Vācu dzejnieks Heinrihs Heine ironizēja, ka Francijā nemaz nav ateistu, jo cieņas pret Dievu to Kungu tur nav palicis pat tik daudz, lai kāds apgrūtinātu sevi ar tā noliegšanu. Tomēr apgaismības laikā netrūka arī ateisma kritiķu. Piemēram, franču filozofs Žans Žaks Ruso atzina: “Ateisms dara cilvēci nabagāku, tas atņem labāko, kas tai pieder: Dievu, dvēseli, nemirstību.”

19. gadsimtā daudzi ateisti bija pārņemti ar pasaules pārveidošanu pēc sava prāta. Cilvēki alka pārmaiņu, modē bija dumpinieciskums. Tam labvēlīgu augsni sagatavoja gan zinātnieki, gan filozofi. Šeit nevar nepieminēt pazīstamos kristietības kritiķus, vācu filozofus Arturu Šopenhauru un Fridrihu Nīči, kurš kļuva plaši pazīstams ar savu slaveno atziņu: “Dievs ir miris!” Pirmoreiz par Dieva nāvi viņš pavēstīja savā darbā Jautrā zinātne: “Ko tādu darījām, ka atdalījām zemi no saules? Kur tagad tā virzās? Kurp virzāmies mēs? Prom no visām saulēm? Varbūt mēs nepārtraukti krītam? Turklāt atpakaļ, sānis, uz priekšu, uz visām pusēm? Vai gan vēl pastāv kāda augša un apakša? Varbūt mēs maldāmies kā caur nebeidzamu Neko? Vai neuzpūš vēsma no tukšuma? Vai nav kļuvis aukstāk? Vai gan ik mirkli neiestājas nakts un vēl vairāk nakts? Vai nevajag gaišā dienas laikā iedegt lukturus? Vai mēs nedzirdam troksni, ko rada kaprači, aprokot Dievu? Vai mūsu nāsis nejūt trūdošā Dieva smaku? Arī Dievi trūd! Dievs ir miris! Dievs paliks miris! Un mēs esam viņu nogalinājuši!”

Ateisma izplatību ievērojami pastiprināja arī angļu dabas pētnieka un ģeologa Čārlza Darvina atklājumi par cilvēces evolūciju. Jāteic gan, ka Darvins sākumā vilcinājās publicēt savas idejas, jo bažījās, ka tās izraisīs skandālu. Tā arī notika. Kad 1859. gadā iznāca viņa grāmata Sugu izcelšanās, tā izraisīja spēcīgu sabiedrības reakciju, jo zinātnieka paustie uzskati bija krasā pretrunā ar Bībeles dogmām. Līdz tam vispāratzītais priekšstats par dzīvības rašanos bija aizgūts no Bībeles, proti, dažādās dzīvo būtņu sugas ir vienreizīgi un nemainīgi Dieva radītas. Darvina uzskats par visu dzīvo būtņu radniecību un kopīgajiem senčiem tajā laikā pamatīgi sašūpoja sabiedrību. Pats Darvins savu uzskatu sistēmu pieticīgi apzīmēja par hipotēzi, bet par atzīstamu teoriju to paaugstināja viņa sekotāji.

Ko tad Darvins īsti paveica? Viņš izveidoja teoriju par cilvēka izcelšanos no pērtiķa evolūcijas ceļā. Apkopojot un sistematizējot savus zinātniskos novērojumus, Darvins secināja, ka dzīvās sugas ir attīstījušās evolūcijas gaitā no kopīga senča un gājuši cauri procesam, ko viņš nodēvēja par dabisko izlasi. Skaidrs, ka Darvina teoriju daudzi nepieņēma ne toreiz, ne arī pieņem šodien, un mūsdienās ne mazums zinātnieku asi kritizē Darvina hipotēzi. Šajā sakarā pat dzirdēta anekdote, ka cilvēku izcelšanās ir dažāda – ticīgie radušies no Dieva, bet ateisti no pērtiķiem. Savulaik skotu vēsturnieks un filozofs Deivids Hjūms atzina: “Tie, kuri mēģina atbrīvot cilvēkus no reliģiskajām doktrīnām un pārspriedumiem, var, cik man zināms, būt labi domātāji, bet es nevaru pieļaut, ka viņus uzskata par labiem pilsoņiem un politiķiem, jo viņi atbrīvo cilvēkus no saitēm, kas iegrožo to kaislības, un padara sabiedrības likumu pārkāpšanu zināmā mērā vieglāku un drošāku.”

Proletārieši cīņā pret Dievu

Viens no filozofiem, kura darbi ietekmēja Kārli Marksu un Fridrihu Engelsu izstrādāt komunisma mācību, bija vācu domātājs Ludvigs Feierbahs. Viņš ticību vērtēja kā saprāta sapni, bet Dievu – kā cilvēku izgudrojumu. Kritizējot kristietību, viņš ieteica mīlestību pret Dievu nomainīt ar mīlestību pret cilvēku, bet ticību Dievam nomainīt ar ticību sev. Tieši Ludvigam Feierbaham pieder teiciens: “Kas vakar vēl bija reliģija, šodien vairs tāda nav. Kas šodien šķiet ateisms, rīt kļūs par reliģiju. Tā mainās pasaule.”

Cerot pārmainīt pasauli, Kārlis Markss lika pamatus zinātniskajam ateismam. Viņaprāt, atteikšanās no reliģijas nozīmēja atteikšanos no ilūzijām par savu patieso stāvokli. Viskonsekventākajā formā reliģijas kritika parādījās 1848. gada sākumā publicētajā zinātniskā komunisma programmas dokumentā Komunistiskās partijas manifests, kas aicināja cīņā ar devīzi: “Visas pasaules proletārieši, savienojieties cīņā pret Dievu!” Markss deklarēja, ka ekspluatatoru šķira savās interesēs vienmēr ir izmantojusi reliģijas narkotisko ietekmi, lai sankcionētu cilvēka atkarību un apspiestību. Attīstoties šķiru cīņas teorijai un atklājot kapitālistu naidīgumu proletariātam, no komunistu viedokļa gluži dabiska ir arī vēršanās pret reliģiju kā ideoloģiskās cīņas līdzekli. Markss pauda uzskatu, ka reliģija traucē pareizi izzināt cilvēka vietu un lomu sabiedrībā. Viņaprāt, reliģija tiek apzināti kultivēta, lai strādājošos pakļautu kapitālistu ietekmei. Markss arī pazīstams ar frāzi, ka reliģija ir opijs tautai. Savulaik tā bija ļoti populāra, ne velti to savā romānā Divpadsmit krēsli izmantoja krievu rakstnieki Ilfs un Petrovs – kādā epizod lielais kombinators Ostaps Benders jautā  garīdzniekam Fjodoram, cik maksā opijs tautai.

Vēlāk Marksa idejas dzīvē centās nostiprināt proletāriešu diktatūras vadonis Vladimirs Iļjičs Ļeņins, kurš itin bieži citēja gan Marksu, gan pats sevi. “Cilvēci nomācošie reliģijas spaidi ir sabiedrības iekšienē pastāvošo ekonomisko spaidu produkts un atspoguļojums,” teica Ļeņins. Viņa darbos atrodams arī šāds atzinums: “Marksisms ir materiālisms. Tādā kvalitātē tas ir pretrunā reliģijai, gluži tāpat kā enciklopēdistu un Feierbaha materiālisms. Tomēr Marksa un Engelsa materiālisms iet tālāk par enciklopēdistu un Feierbaha materiālismu, jo pielieto materiālisma filozofiju vēstures un sabiedrisko zinātņu jomā. Mums ir jācīnās pret reliģiju. Tā ir visa materiālisma un marksisma ābece. Marksisms saka: “Ar reliģiju ir prasmīgi jācīnās, tāpēc nepieciešams materiālistiski izskaidrot ticības un reliģijas iemeslus.””

Vēl pirms revolūcijas boļševiki naski propagandēja, ka reliģija ir kaitīga, ka to izmanto bagātā elite, lai ar tās palīdzību saglabātu savu varu. Boļševiki sludināja, ka reliģijas ietekmes samazināšana atbrīvos ekspluatētās darbaļaužu radošo enerģiju un daudzi iekļausies cīņā par cilvēka cienīgu eksistenci.

Boļševiku izvērstais genocīds

Franču zinātnieks Gustavs Lebons savulaik pareģoja: “Ja ateisms izplatīsies, tas kļūs par tādu pašu neiecietīgu reliģiju kā visas iepriekšējās.” Un viņam izrādījās taisnība. Ateisms veidoja būtisku padomju komunisma ideoloģijas daļu. Ateisma ideoloģiju aktīvi atbalstīja gan valdošā komunistiskā partija, gan valstiskās struktūras. 1918. gada 23. janvārī boļševistiskā valdība pieņēma lēmumu, ka baznīca ir atdalīta no valsts un izglītības iestādēm. Paralēli aktīvajai ateisma propagandai pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados notika arī garīdzniecības vajāšana un garīdznieku aresti.

Padomju Savienībā ticīgie piedzīvoja totālu genocīdu. Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados PSRS iznīcināja vairāk nekā 200 000 priesteru, mūku un mūķeņu, fiziski represēja aptuveni pusmiljonu kristiešu, sagrāva daudzus dievnamus. Salīdzinājumā ar pirmsrevolūcijas laiku 1937. gadā kulta celtņu skaits bija samazinājies par 58 procentiem. 

Komunistiskā partija pasludināja, ka viens no tās uzdevumiem – veicināt reliģisko aizspriedumu atmiršanu. Komunistiem nevajadzēja citādi domājošus cilvēkus, kas atrodas citas ideoloģijas ietekmē, un komunistu mācību zināmā mērā var uzskatīt par reliģisku. Boļševiku neiecietībai pret reliģiju drīzāk bija reliģisks, nevis zinātnisks raksturs, lai kā viņi censtos maskēties ar moderno ateismu kā zinātni. Te vietā citēt angļu rakstnieku Džordžu Orvelu, kurš savulaik teica, ka saniknots ateists ne tik daudz netic Dievam, cik izjūt nepatiku pret viņu.

Padomju varas iestāžu un baznīcas savstarpējo attiecību modelis bija ļoti savdabīgs, tā pamatā bija tālejošs mērķis – reliģijas lēna izzušana. Ja kādreiz baznīca bija valsts politiskās sistēmas neatņemama sastāvdaļa un reprezentatīva institūcija, tad padomju valstī, kur administratīvais aparāts pilnībā noteica visus sabiedriskās dzīves aspektus, tā tika uzskatīta par anahronisku subkultūras paveidu.

Krievijas kompartijas pieņemtajā otrajā partijas programmā tika izvirzīts uzdevums izveidot sociālistisku sabiedrību. Atsevišķā programmas sadaļā bija teikts, ka komunistiskā partija neapmierināsies tikai ar baznīcas nošķiršanu no valsts un skolas nošķiršanu no baznīcas, bet centīsies atsvabināt darbaļaužu masas no reliģiskiem aizspriedumiem. Partija izvirzīja saviem biedriem prasību – ikvienam komunistam jābūt karojošam ateistam, kuram ticīgo vidē jāveic aktīvs propagandas darbs. Ļeņins šajā sakarā norādīja: “Es esmu par to, lai no partijas izslēgtu ikvienu, kas piedalās kulta piekopšanā.”

Karojošie bezdievji un ticības krīze

Angļu valstsvīrs un esejists Frānsiss Bēkons jau 17. gadsimtā atzina: “Ateisms ir plāns ledus, pa kuru viens cilvēks var pāriet, taču vesela tauta iegāzīsies dzelmē.” Vēlāk viņa trāpīgo atziņu attiecināja uz notiekošo Padomju Savienībā. Boļševiku impērijā valdīja nevis vienkāršs ateisms, bet gan karojošs ateisms. 1925. gadā PSRS tika izveidota Karojošo bezdievju savienība (Союз воинствующих безбожников), kas par savu mērķi izvirzīja ideoloģisku cīņu ar reliģiju visos iespējamos virzienos. Bezdievji izvērsa plašu propagandas darbību, veidojot muzejus un izstādes, izdodot populārzinātnisku literatūru un preses izdevumus, kas iznāca daudzās PSRS tautu valodās. Viņi savas aktivitātes izvērsa arī rūpnīcās, fabrikās, kolhozos un mācību iestādēs. 1940. gadā Karojošo bezdievju savienības biedru skaits jau bija trīs miljoni. Īpašu uzmanību viņi pievērsa jaunu kadru sagatavošanai, skolojot fanātiskus ideoloģiskā darba aktīvistus. Šim nolūkam tika organizēti gan klātienes, gan neklātienes kursi. Savienība arī ierosināja daudzu reliģisku svētku vietā ieviest jaunus – proletāriešu svētkus.

Situācija sāka mainīties tikai 1941. gadā, kad nacistiskā Vācija uzbruka Padomju Savienībai. Mobilizējot spēkus pret iebrucēju, valsts politika pret ticīgajiem kļuva manāmi liberālāka. Kad pēc Lielā tēvijas kara kļuva skaidrs, ka valsts attieksme pret reliģiju nebūs tik izteikti karojoša kā agrāk, Karojošo bezdievju savienība beidza savu darbību. Tā oficiāli beidza pastāvēt 1947. gadā.

Kaut pēc Otrā pasaules kara Padomju Savienībā garīdzniekus fiziski vairs neiznīcināja, valsts joprojām saglabāja stingru kontroli pār reliģiskām organizācijām. Valsts vadība neatteicās no ieceres uzbūvēt sabiedrību bez baznīcām. PSKP CK ģenerālsekretārs Ņikita Hruščovs apgalvoja, ka reliģija Padomju Savienībā drīz vairs nebūs aktuāla, viņš pat apsolīja, ka astoņdesmitajos gados parādīs pēdējo popu.

Stingra ateisma garā tika skolota arī jaunā paaudze. Izglītības iestāžu darbinieki saņēma instrukciju, kurā cita starpā bija teikts: “Padomju cilvēku zinātniskā pasaules redzējuma veidošana nav iedomājama bez cīņas ar nezinātnisko, reliģisko uzskatu un redzējumu pārpalikumiem. Skolas uzdevums ir iepazīstināt skolēnus ar populārzinātnisko literatūru, rakstiem par kosmosa apgūšanu un citiem atklājumiem, kuri apliecina absolūtu reliģiozo izdomājumu nespējību. Tomēr nedrīkst padarīt ateistisko izglītošanu tikai par reliģijas kritiku. Zinātniski izglītojošā propaganda papildinās ar antireliģiozo, kuras mērķis ir vispusīga reliģiozo ideoloģiju reakcionisma izskaidrošana un cilvēka kā dabas un sabiedrības pārveidotāja varenības parādīšana. Audzēkņiem nepieciešams parādīt reliģijas īstās saknes un norādīt uz pareizajiem veidiem, kā ar to cīnīties. Ateistiskā audzināšana dod labāko efektu, ja tiek veikta sistemātiski, izmantojot dažādus veidus un metodes, kā iedarboties uz personību.”

Ateisma ideoloģija aktīvi rullēja līdz pat 1988. gadam, kad pamazām sāka uzņemt apgriezienus Mihaila Gorbačova pasludinātā perestroika. Padomju režīms liberalizējās pat tik tālu, ka notika neticamais – komunisti pasniedza garīdzniekiem ordeņus! 1988. gada 3. jūnijā PSRS Augstākās padomes prezidijs izdeva dekrētu Par reliģisko darbinieku apbalvošanu ar PSRS ordeņiem, kuru parakstīja prezidija priekšsēdētājs Andrejs Gromiko. Pēc visām vajāšanām šķita, ka tā ir gandrīz vai atvainošanās. Oficiālais apbalvošanas iemesls – par aktīvu miera nesēju darbību un sakarā ar Krievzemes kristīšanas tūkstošgadi. Amizanti, bet fakts – garīdzniekus apbalvoja ar Darba sarkanā karoga un Tautu draudzības ordeņiem. Asprāši jokoja, ka, piedzīvojot ko tādu, Ļeņins mauzoleja zārkā esot apgriezies otrādi. Un tas nozīmēja tikai vienu – karojošā ateisma laikmets bija beidzies.

Kaut arī karojošie bezdievji nogāja no politiskās skatuves, tas tomēr nespēja novērst globālo ticības krīzi, kas mūsdienās pārņēmusi lielu daļu pasaules. Ne velti reliģiju pētnieki norāda, ka tagad praktisko ateistu ir tik daudz kā vēl nekad. Iespējams, daudzi no šiem ļaudīm, ja viņiem jautātu, apliecinātu, ka viņi pieder vienai vai otrai reliģijai, taču reāli to nepraktizē. Praktiskie ateisti – tie ir cilvēki, kuri savā ikdienā nepievērš lielu uzmanību, vai Dievs ir vai nav. Viņu dzīvē tam nav nekādas nozīmes.