Baiba Baikovska: "Ārsti maniem vecākiem teica, ka gulēšu gultā, neko nesapratīšu un būšu pilnīgi aprūpējama"

Ieradusies uz tikšanos, pasniedzu Baibai tumši sarkanu rozi un saku, ka itin labi spēju saprast dažādus cilvēkus, jo mans vīrs ir neredzīgs un lieto balto spieķi. Tāpēc arī ļoti labi pārzinu situācijas, kādās nokļūst invalīdi, jo citi, gribot labu, metas palīdzēt, bet ļoti bieži tas nemaz nav vajadzīgs. Saruna ar Baibu vedas viegli, jo viņa atklāti stāsta par savu dzīvi, kurā būtiska nozīme ir Dievam, kurs ikvienu pieņem bez nosacījumiem. No saimnieces ne soli neatkāpjas četrkājainā asistente Elfa – sākumā viņa uzmanīgi klausās mūsu čalošanā, bet pēc tam sāk omulīgi krākt.

Citāda, bet ne slima

Kas ar tevi atgadījās, kāpēc esi ratiņkrēslā?

Pusotra gada vecumā saslimu ar meningoencefalītu, ārsti nedaudz par vēlu mani aizveda no Bauskas uz Rīgu, tāpēc krīzes novēršana notika novēloti. Radās komplikācijas, un tādēļ esmu ratiņkrēslā. Patiesībā būšana tajā ir labākais iznākums, jo, kad saslimu, vecākiem teica: “Jums taču būs arī normāli bērni, šo labāk atstājiet valsts aprūpē.” Mana mamma, vislabākajā nozīmē traka sieviete būdama, parakstīja papīrus un izņēma mani no slimnīcas, kurā bija šāda attieksme. Arī tētis bija pilnīgi pret manis atstāšanu un neatkāpās no mums ne soli. Ārsti tobrīd nesolīja neko, viņi sacīja, ka es gulēšu gultā, neko nesapratīšu un būšu pilnīgi aprūpējama. Bet re, tagad es ar tevi sarunājos, un nekas no tā nav piepildījies.

Vai tas ir arī vecāku nopelns?

Jā, Dieva un viņu nopelns. Mamma un tētis daudz darbojās ar mani un daudz ko ir ziedojuši, jo tad, kad saslimu, kļuvu par vecāku dzīves galveno mērķi, par centru. Viss tika pakārtots man, domājot arī par to, lai man būtu laba izglītība un es kļūtu par to, kas tagad esmu. Vecāki to noteikti neredz kā upuri, jo mīlēja un mīl mani, bet no malas tas tā varētu izskatīties. Tēta un mammas galvenais moto bija, lai es pēc viņu nāves nenokļūtu pansionātā.

Tu vari kaut nedaudz pastaigāt?

Zini, es patiešām varu paspert dažus soļus, bet es izvēlos elektrisko ratiņkrēslu, jo tā ir ātrāk, īpaši, pārvietojoties ārā. Nekad neesmu skatījusies uz sevi tādā nozīmē, ka kaut ko nevaru, un mans mērķis arī tagad nav staigāt. Apmeklēju fizioterapijas un fitnesa nodarbības, bet ne jau tāpēc, lai staigātu, jo staigāšana nav indikators vērtīgai un jēgpilnai dzīvei. Nu nav! Reizēm cilvēkiem, kuri sēž ratiņkrēslā, mēdz teikt, lai viņi biežāk dodas uz rehabilitāciju, ka tad varbūt izdosies sākt staigāt, bet es tam negribu veltīt savu dzīvi. Fitness un fizioterapija man palīdz uzturēt formu, tātad arī būt neatkarīgai, bet es negribētu 50 vai 60 gadu vecumā atklāt, ka mans vienīgais dzīves mērķis ir bijis piecelties uz kājām ar spieķīti. Lai gan tas būtu iespējams, ja es trenētos vēl vairāk.

Nekad neesi dusmojusies uz tiem, kuri staigā?

Varbūt jaunībā, lai gan joprojām neesmu veca, man ir 35 gadi. Bet pusaudžu gados, iespējams, kad veidojās mana identitāte, gribējās būt normālai. Jā, nu kas ir normāls? Tagad, kad redzu staigājam cilvēkus, kuri aiziet pa pieskari vai dara pāri citiem, aizvien vairāk pārliecinos, ka tikai tas vien, ja kāds var staigāt, nenozīmē pilnvērtīgu dzīvi. Vecāki bieži pieļauj kļūdu, sakot bērniem: “Tad, kad tu būsi vesels, tu dzīvosi un varēsi skriet un mācīties, un strādāt.” Bet ja nu ne? Manā gadījumā pārmaiņas smadzeņu stumbrā nevar vienkārši izzust, ja vien nenotiek liels brīnums, ir jāsadzīvo ar neiroloģiskām izmaiņām, bet vecāki uz mani nekad nav raudzījušies kā uz slimu meitu. Jā, viņi apzinājās, ka esmu citāda, bet ne jau slima. Slimu cilvēku mēs nedzenam uz skolu, viņam nav jāiet uz darbu, bet es to visu esmu darījusi un daru, jo invaliditāte jau nav slimība. Tavs vīrs arī visu laiku nav slims, viņam nemitīgi nav paaugstināta temperatūra vai nesāp galva. Man ļoti palīdzējis tas, ka Dievs ir devis interesantus vecākus, kuri prata visu saskatīt pareizi.

Tu saviem vecākiem esi vienīgais bērns?

Jā, sākumā bija daudz rūpju ar mani, bet, kad jau varēja padomāt arī par ko citu, bija par vēlu.

Baiba, kā tu raksturotu savu dzīvi – tā ir interesanta, grūta, skumja, priecīga?

Dažāda un visāda, tieši tāpat kā jebkuram, bet mana dzīve ir iespējama. Nemelošu, ir arī sliktās dienas, bet tādas jau ir visiem.

Vai saistībā ar invaliditāti tev ir noteikta medikamentoza terapija?

Nē, es tikai, kā jau visi normāli latvieši, lietoju D vitamīnu. Varbūt vajadzētu arī zivju eļļu, bet to vēl neesmu sākusi.

Pastāstīsi, kā nonāci slimnīcā, kad divi vīrieši nemākulīgi paķēra tavus ratus?

Es varētu ilgi runāt par to, ka cilvēki, ieraugot uz ielas kādu ratiņkrēslā, uzreiz domā, ka vajag palīdzēt. Ir okei, ka viņi piedāvā palīdzību, bet nav okei, ja viņi nedzird, ka to nevajag. Gadījums, kuru tu pieminēji, notika, kad es vēl pārvietojos ar manuālajiem ratiem un piebraucu pie autobusa, lai dotos ar to tālāk. Tolaik šoferim vēl bija jāizkāpj no autobusa un jānolaiž rampa. Divi labie vīrieši, pasažieri, pamanījuši mani, gribot labu, izdarīja lāča pakalpojumu, jo, nepajautājot, kā man palīdzēt, pacēla ratus aiz abiem lielajiem riteņiem. Krēsls tajā brīdī sasvērās uz aizmuguri, es kritu, pārsitu galvu un nokļuvu slimnīcā. Tur man uzlika dažas šuves un palaida mājās. Puiši, kuri sēdēja uzņemšanā, jokojot prasīja, ar ko esmu kāvusies, jo ar marli ap galvu izskatījos iespaidīgi.

Pilnīga neatkarība noved pie vientulības

Tā ir bieža prakse, ka cilvēkiem ratiņkrēslā kāds grib palīdzēt?

Pārāk bieža. Var saprast, kāpēc mums grib palīdzēt, bet arī saviem studentiem saku, ka ir jāprot pieņem dažādas atbildes. Cilvēki ar invaliditāti var atbildēt ar jā, bet var arī pateikt nē. Noliegumu citi bieži vien nepieņem, saka: “Varbūt tomēr, varbūt kaut kā?”

Piemēram, man ir draudzene, kurai tad, ja viņa manā priekšā izkritīs no ratiņkrēsla, nepalīdzēšu, bet stāvēšu blakus un skatīšos, kā viņa pati tiks atpakaļ. Jo es zinu, ka tas būs daudz ātrāk nekā tad, ja es nemākulīgi iesaistīšos šajā procesā. No malas šādā situācijā izskatīšos kā briesmone, jo nepalīdzu, bet es zinu – varbūt izskatās, ka tas, ko cilvēks ar invaliditāti dara, nāk grūti, bet tā nav.

"Nē" var nozīmēt ne tikai to, ka palīdzība nav nepieciešama, bet arī to, ka cilvēks nav gatavs to pieņemt. Daudziem latviešiem, kā esmu ievērojusi, palīdzības pieņemšana saistās ar pazemojumu, lai gan uzskatīt sevi par zemāku cilvēku ir totāla nepatiesība. Spēja pieņemt palīdzību, ja tā ir nepieciešama, pieprasa personības briedumu. Man to ļāva saprast ticība, un es apjautu, ka, pieņemot palīdzību, varu iepriecināt otru. Mēs nevaram būt pilnīgi neatkarīgi, jo pilnīga neatkarība noved pie pilnīgas vientulības.

Kuras ir tās situācijas, kad tev vajag atbalstu?

Pēdējos gados man ļoti palīdz spalvainā asistente Elfiņa. Viņa ir mana skolotāja palīdzības pieņemšanā. Pirms tam biju tik neatkarīga, ka sāpināju citus, bet tas man palīdzēja nokļūt tur, kur esmu, tāpēc neko nenožēloju. Elfa man palīdz noģērbties, paceļ lietas, bet pēdējos gados es atļauju kādam cilvēkam uzkopt savu māju. Agrāk tas būtu neiedomājami, jo gribēju visu izdarīt pati.

Publiskajā telpā esi runājusi par to, ka, ieraugot cilvēku ratiņkrēslā, citi viņam grib pasniegt naudu.

Tagad tas notiek retāk, jo visus laikam ietekmē inflācija, bet pirms tam katru reizi, kad izgāju ārā, man mēģināja iedot naudu. Pilnīgi saprotu, kāpēc tā notiek, īpaši, ja vienīgie cilvēki ratiņkrēslā, kas pirms tam ir redzēti, sastapti stacijas tunelī. Tajā pašā laikā nedomāju, ka izskatos tik slikti, ka man vajadzētu no apkārtējiem ņemt naudiņu. Tomēr citiem kļūst manis žēl. Tā ir tāda pārspīlēta empātija, un tad es arī standup izrādēs jokojos, ka dod maz – līdz eiro. Bet es esmu sociāli atbildīga un paskaidroju uz ielas, ka man nevajag naudu un man viss ir kārtībā. Reakcija ir ļoti dažāda. Ir tādi, kuri saprot, ir tādi, kuri apvainojas, jo kā gan es uzdrīkstos nepieņemt tik labu žestu.

Manai draudzenei ratiņkrēslā reiz pat uz Čaka ielas deva naudu. (Smejas.) Pirms daudziem gadiem, ejot pa Āgenskalnu pie friziera, man līdzās apstājās ļoti kruta mašīna, izlēca šoferis, iegrūda man rokās divdesmit latu un tikpat ātri aizskrēja prom. Es pat nepaspēju pateikties. Toreiz doto izmantoju frizierim, bet kopš tā laika jokojot saku, ka mans standarts, lai pieņemtu naudu, ir divdesmit eiro vai vairāk, bet ne mazāk. Patiešām esmu sociāli atbildīga un neņemu piedāvāto naudu, lai gan, ja cilvēki zinātu, cik maksā mans ratiņkrēsls…

Un cik tas maksā?

Tikpat daudz, cik laba mašīna. Man tika piedāvāts standarta modelis, bet tas man neder, līdz ar to pati piemaksāju par ekstrām. Pēc pieciem gadiem ratiņkrēslu var mainīt, bet es to nedarīšu, jo ļoti pierasts pie šī. Tas ir tāpat, kā mainīt mašīnu.

Tev ir skaista frizūra un interesants manikīrs, tātad tev ir svarīgi būt koptai?

Jā, zini kā – uz ielas jau uz mani skatās, tad nu gribas, lai redz kaut ko labu. Un es ikdienā daudz strādāju ar cilvēkiem, tāpēc gribu būt sakopta.

Lai strādātu, nevajag zelta podu

Parunāsim par pāraprūpi, jo tas saskarsmē ar cilvēkiem, kuriem ir invaliditāte, ir aktuāli.

Te varu teikt, ka nav labs tas variants, kad par viņiem vispār neliekas ne zinis, bet nav labi arī tad, ja tiek praktizēta pāraprūpe, jo tā var novest cilvēku pansionātā. Negribu pansionātus uzburt kā briesmīgu vietu, jo cilvēki tur dzīvo, bet – būsim godīgi – pansionāts nav tā vieta, kur mēs novēlētu nokļūt saviem tuviniekiem. Mani vecāki rūpējās par mani un gribēja, lai es palieku dzīvot pie viņiem, bet tā nesanāca, jo manī iedegās spīts. Invaliditātes jomā mēs varam runāt arī par piecdesmitgadīgiem bērniem, jo viņi dzīvo pāraprūpē. Tā rodas saprotamu iemeslu dēļ, jo vecākiem viņu bērns ir dzīves centrs, bet pāraprūpe mazina dzīves jēgu un rada naidu ģimenē. Katram cilvēkam vajag savu telpu.Man ar vecākiem ir mīļas attiecības, un tas ir tāpēc, ka nedzīvojam kopā. Pāraprūpe nodara vairāk ļauna nekā laba un nepalīdz kļūt patstāvīgam.

Kad vēl palīdzēju organizēt kristīgās nometnes, reiz atbrauca puisis, nedaudz jaunāks par mani, un viņa mamma teica, ka dēls pats nevar paēst un ir noteikti jābaro. Mamma aizbrauca, pagāja divas dienas, un mēs secinājām, ka puisis spēj patstāvīgi paēst un padzerties. Pēc gada viņš atgriezās, un viss atkārtojās no jauna. Tad mamma ar dēlu palika nometnē kopā, viņa bija kā asistente, un es ar puisi gribēju aprunāties divatā. Viņa teica, ka tas nebūs iespējams, es atbildēju, ka man ir pieredze saskarsmē ar šādiem cilvēkiem un viss būs labi. Bija tik smieklīgi, ka mēs ar jauno cilvēku sēdējām istabā, bet mamma stāvēja pie durvīm, lai gan es apgalvoju, ka neko sliktu viņam nenodarīšu. Mans sarunas biedrs bija ļoti gudrs. Tiesa, viņam bija ierobežotas valodas spējas, bet tas jau nenozīmē, ka pret viņu jāizturas kā pret nesaprātīgu bērnu. Mūsu asistentu sistēma valstī nepalīdz izvairīties no šādām situācijām, jo smieklīgās samaksas dēļ par asistentiem parasti kļūst vecāki vai citi tuvinieki.

Nav noslēpums, ka cilvēkiem ar invaliditāti ir grūti iekļauties darba tirgū. 

Tikko mana draudzene, kurai ir augstākā izglītība, saskārās ar tādu gadījumu. Viņai pa telefonu teica, ka darbs būs, bet, ieraugot viņu klātienē, cilvēku ratiņkrēslā, tas tika atteikts. Man par to ir žēl, jo mēs zaudējam labu potenciālu. Ir daudz stereotipu, piemēram, cilvēks ar invaliditāti nespēs pilnvērtīgi strādāt, par viņu būs vairāk jārūpējas. Tieši tāpēc bieži piedalos dažādības semināros, kas domāti arī darba devējiem, lai atvērtu viņiem acis, ka nepieciešamie pielāgojumi nav nemaz tik sarežģīti. Piemēram, lai es strādātu, man nav nepieciešams zelta pods vai zelta rokturi.

 Sabiedrībā par cilvēku ar invaliditāti iesaisti darba tirgū trūkst dialoga, tāpēc daudziem, ko es pazīstu, pašiem ir savas biedrības vai sociālie uzņēmumi, vai arī viņi strādā subsidētajās darbavietās, bet tās ir saistītas ar lielu birokrātiju. Darba devējam subsidētās darbavietas nav motivējošas, jo ir jāaizpilda neskaitāmi dokumenti, un tas viss tikai tāpēc, lai varētu nodarbināt cilvēku divus gadus. Savukārt pastāvīgā darbā cilvēku ar invaliditāti negrib ņemt arī tādēļ, ka viņu saskaņā ar likumu ir gūti atlaist. Es pati nu jau daudzus gadus strādāju, neizmantojot subsidētās darbavietas, un arī Rīgas Stradiņa universitātei nav bijis problēmu mani nodarbināt. 

Tu esi laimīgs cilvēks arī tādā ziņā, ka tev nekad pašai nav bijis jāmeklē darbs. Darba devēji ir uzrunājuši tevi.

Tā patiešām ir bijis un ir. Kad studēju, sāku darboties kristīgā organizācijā ar studentiem, un biedrība Agape Latvija man piedāvāja darbu. Tagad vadu kristīgu kustību cilvēku ar invaliditāti iekļaušanai kristīgajā kopienā un sabiedrībā Spēju kustība, kas ir daļa no biedrības Agape Latvija. Man ir bakalaura un maģistra grāds, sāku studēt arī doktorantūrā, bet dažādu iemeslu dēļ to nepabeidzu. Tomēr nenožēloju to laiku, jo tas ļāva kļūt par vieslektori universitātē Komunikācijas un rehabilitācijas fakultātē, kur stāstu jaunajiem profesionāļiem par visu, kas saistās ar invaliditāti, arī negatīvo seku novēršanu. Biedrībā Teodors esmu valdes locekle un brīvprātīgā projektu koordinatore. Palaikam uzstājos standup projektos – jokos par visdažādākajiem stereotipiem.

Stāvizrādēs uzstājies viena pati vai komandā ar kādu citu?

Kad kāpju uz skatuves, esmu viena, bet izrādēs ir arī citi dalībnieki. Tas ir vēl viens labs iznākums no doktorantūras laika, kad kādā seminārā ļoti spilgti izstāstīju par savu pieredzi ar Latvijas dzelzceļu. Toreiz dzejniece Inga Gaile piedāvāja vienu reizi pamēģināt uzstāties standup, bet tā viena reize pārvērtās par daudzām.

Tu esi kristīgs cilvēks, un ticībai tavā dzīvē ir liela nozīme.

Jā, tai ir bijusi ļoti liela loma manas personības attīstībā. Ticībā veidojās mana identitāte, un tajā es sapratu, ka esmu Dievam vērtīga tieši tāda, kāda esmu. Pat ja cilvēki mani nepieņemtu, un esmu to piedzīvojusi, Dievs mani pieņem. Viss manā dzīvē var mainīties, bet Viņš nemainās.

Vairs tik bieži neizkrīt no ratiņkrēsla

Kas tev šajā trauksmainajā laikā liek ticēt Dieva eksistencei?

Personīgā pieredze. Piemēram, ikrīta lūgšanu laikā iegūstu pārliecību par to, kas es esmu, katru dienu lasu Bībeli. Manī ir iekšējā pārliecība, ka Dievs ir, ka Viņš ir ar mani visu laiku un ierunā patiesību manā sirdī. Esmu arī pieredzējusi tikšanās, kuras neviens nevarēja ieplānot, vienīgi Dievs, un Viņš ļauj noticēt, ka dzīvei vispār ir jēga. Jo tik sabojātā pasaulē, kādā dzīvojam, bez Dieva ir ļoti, ļoti grūti. Viņš ir palīdzējis ieraudzīt skaisto šajā pasaulē, jēgu manā invaliditātē. Daudziem tā ir bijusi par svētību, tostarp man, jo ir palīdzējusi pieaugt pacietībā, un es spēju priecāties. Dievs man katru dienu dod spēku celties – pat tad, kad negribas.

Esmu saskārusies ar interesantiem vides pielāgojumiem, kad, no vienas puses, ir domāts par cilvēkiem ar invaliditāti, bet, no otras puses, piemēram, elektrības slēdzis atrodas tik augstu, ka, sēžot ratiņkrēslā, to nemaz nevar aizsniegt.

Jā, diezgan regulāri ir šādas situācijas. Draudzene nesen atsūtīja video, kurā redzams, ka pie aptiekas ir viena sliede, bet palīdzības poga ir augšā. Tiec nu vispirms pa to sliedi augšā, lai tiktu pie palīdzības! Visbiežākie kuriozi ir ar tualetēm. Standup esmu tualešu karaliene, jo vienmēr runāju par tām. Kad tas ir iespējams, lietoju pielāgotās labierīcības. Ir vīriešu, sieviešu un cilvēkiem ar invaliditāti paredzētās tualetes. Kā tu domā, kuras parasti ir aizslēgtas?

Ja tu man tā jautā, tad teikšu, ka invalīdiem domātās.

Tieši tā! Mana paziņa feisbukā bija ielikusi ziņu par to, ka kādā poliklīnikā ir uzraksts – tualetes ir pirmajā, otrajā un trešajā stāvā, bet atslēgas labierīcībām cilvēkiem ar invaliditāti atrodas piektajā… Kamēr tikšu līdz piektajam stāvam un atpakaļ, man vairs neko nevajadzēs. Savukārt Imantas tirgū ir norāde, ka atslēga jāmeklē pie dežuranta, bet neviens kilometra rādiusā nezina, kāds tas dežurants izskatās un kur viņu meklēt. Goda vārds, nesaprotu, kāpēc slēdz tieši cilvēkiem ar invaliditāti domātās tualetes, jo tur nav nekā īpaša, pat vēl vairāk – Imantas tirgū tās bija tādā stāvoklī, ka man bija bail pieskarties, lai nenokristu kāda detaļa. Jā, es tiku tajās iekšā, jo gāju līdz pat administrācijai un teicu, ka tikt tualetē ir manas cilvēktiesības. Nudien biju nikna par šādu situāciju. Bet jāsaprot, ka visi nebūs tik cīņas spara pilni. Un padomāsim arī par to, kurš gribēs meklēt mistisko dežurantu caurejas gadījumā…

Tu nepabeidzi studijas doktorantūrā, bet kāpēc tev bija svarīgi turpināt izglītošanos, iepeldot arī akadēmiskos ūdeņos?

Dzīves mērķis vienmēr ir bijis iegūt kvalitatīvu izglītību. Man bija labs maģistra darbs, un vairākkārt saņēmu piedāvājamus iestāties arī doktorantūrā. Atteicos un atteicos, bet tad dzīvē bija pārmaiņu periods, un es piekritu, jo beidzot bija tēma, kuru pētīt – par invaliditātes diskursu medijos un politikā Latvijā. Varbūt kādreiz atgriezīšos pie tās. Doktorantūrā ir jābūt spējai ļoti daudz dot, varbūt es tam vēl nebiju gatava.

Kas tevi pamudināja izvēlēties suni asistentu?

Pirms daudziem gadiem, kad vēl strādāju ar studentiem Agape Latvija, katru mēnesi kaut kur devos, bieži lidoju, pārsvarā viena. Un vasarās palīdzēju organizēt nometnes. Tajās iepazinos ar sievieti no Norvēģijas, kurai bija suns asistents. Redzēju, cik brīnišķīgas ir viņu attiecības, un es, impulsa vadīta, uzrakstīju iesniegumu, ka arī gribētu suni asistentu, tomēr sapratu, ka pārāk daudz ceļoju un pateicu nē. Pēc pusotra gada man no biedrības Teodors vaicāja, vai joprojām gribu suni.

Man bija ļoti daudz jautājumu par barošanu, pastaigām, ārstēšanu un ko tik vēl ne, ko uzrakstīju e-pastā, bet trenere tā vietā, lai atbildētu rakstiski, atbrauca pie manis ar suni – topošo pavadoni. Tas, ko redzēju, bija tik jauki, ka man atkrita visi jautājumi, un es atkal uzrakstīju iesniegumu. Tā sākās mans ceļš pretim sunim. Tas nebija ātri, bet viennozīmīgi bija tā vērts. Ne mirkli neesmu nožēlojusi šo lēmumu. Trīs reizes dienā mēs ejam laukā, ļoti daudz pārvietojamies, Elfa ir nogājusi neskaitāmus kilometrus. Viņai tas ir veselīgi, un man ar Elfiņu ir vieglāk, es vairs tik bieži nekrītu ārā no ratiem. Suns atvieglo manu ikdienu, Elfa man ir labākā draudzene, mēs viena otru ļoti mīlam. Viņa pat atsakās ar citiem iet laukā, ja es neesmu pateikusi: “Elfiņa, ej, ej, to var darīt, atā!”

Tevī klausoties, saprotu, ka tev patīk ceļot.

Vairs ne tik ļoti, bet agrāk daudz ceļoju darba dēļ. Tagad kaut kur izvēlos braukt labā kompānijā. Man patīk lasīt, rakstīt un doties ar Elfu garās pastaigās, tāpēc bieži dodamies uz Līgatni. No turienes mums atbrauc pakaļ Zeit automašīna – šis uzņēmums ļoti domā par pieejamību un atvērtību visiem cilvēkiem, arī tiem, kas ratiņkrēslā.

Mēs sarunājamies Starptautiskajā rakstnieku un tulkotāju mājā. Tu šeit esi jau otro reizi – kas tev top?

To tu redzēsi! Šoreiz uzrakstīju pasaku, par kuru varēs balsot projekta Bibliotēka konkursā, bet tas galvenais, pie kā es strādāju, ir romāns – balstīts manā pieredzē, bet ar izdomātiem notikumiem un tēliem. Autobiogrāfijai vēl neesmu gatava, to varēs rakstīt vecumdienās, pirms nāves.

Ko tu domā par aiziešanu no šīs pasaules? Tā tevi baida?

Ja man jāsaka pilnīgi atklāti, ir bijuši brīži, kad man gribējies sagaidīt nāvi. Tā nav depresija, bet grūtums, kas licis domāt, ka foršāk būtu aiziet mājās. Ticu, ka kopā ar Dievu nonākšu debesīs, tāpēc nāve mani nebiedē, tie būs svētki. Bet, ja Dievs mani tagad patur šeit, uz zemes, tātad tam ir nozīme un man kaut kas labs vēl ir jāizdara. Tīri egoistiski mani vairāk biedē tuvinieku nāve. Kad es aiziešu, gribētu, lai ir ballīte un cilvēki priecājas par manu piepildīto dzīvi.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Mūsējie saturu atbild SIA Izdevniecība Rīgas Viļņi.