Zintniece Brigita Ektermane pārzina latviešu spēka zīmes: "Ir vāja nauda, vidēji stipra un stipra nauda"

Brigita ne tikai glezno, bet arī pārzina latviskās spēka zīmes. Par to viņa var stāstīt ilgi, turklāt ar pietāti pret klausītāju un neuztiepjot savu viedokli. Protams, kāds var dzirdēto noliegt, jo izklausīsies kā no sērijas – acīm redzamais, neticamais.

Brigita, kura tagad dzīvo Rīgā, ir nākusi no Zemgales līdzenumiem, mežu un purvu ieskautas lauku sētas, augot lielā brīvībā, vērojot dabas varenību, mainoties gadalaikiem, runājot ar puķēm, putniem un čūskām. Skolas laikos meitene raizējās, kur mācīties, par ko kļūt, jo viņai nepatika tradicionālās un vispārpieņemtās profesijas un rutīna. Brigita spriež, ka nav daudz mainījusies – neziņa, neapmierinātība ar sevi un tieksme pilnveidoties ir joprojām, un arī jautājumu nav mazāk. Mākslinieces darbnīcā valda minimālisms, nav lieku priekšmetu, viss pakļauts darbam. Lielākais krāšņums ir meinkūns Mario – runcis ar bagātīgu kažoku un spalvu pušķīšiem ausu galos, kurš pārsvarā guļ sakrautajās gleznās. Tās ir siltas, sievišķīgas un maigas, ir daudz ziedu, kuros Brigita ievij savu skatījumu par beznosacījumu mīlestību. To izdarīt palīdz akrila krāsas.

Katrs smilšu graudiņš ir vērtība

Kas ietekmēja tavu izaugsmi dzīvē un mākslā, kuri ir tie svarīgie cilvēki?

Daudz ietekmējušas grūtības, dažādi pārdzīvojumi – tas palīdzējis pietuvoties pašpietiekamībai un atsijāt graudus no pelavām. Arī spītība, vēlme pārvarēt savu vājumu, nevarēšanu, bailes, kompleksus, būt neatkarīgai, uzdrošināties noticēt savai varēšanai. Svarīgs cilvēks man bija mātes māte – liela grāmatu lasītāja, pasaku un teiku stāstītāja, labestīga, pacietīga un čakla, lai gan dzīve viņu nebija žēlojusi. Gluži kā Kārļa Skalbes pasakā Kaķīša dzirnavas vecāmāte mēdza teikt: “Kāpēc vairot sāpes? Lai vairojas prieks.” Mani joprojām pavada Zentas Mauriņas dzīves filozofija. Viņas teiktais man ir kā dzīves moto: “Mums tik daudz pieder, cik mēs paši ar savām rokām varam nopelnīt, paši ar savu garu uzcelt, paši ar savu prātu izgudrot, paši izdāvāt un beidzot – paši savā sirdī izturēt. Pazuduši esam, ja gaidām, lai citi mūs celtu, atzītu, stiprinātu, aizstāvētu un aplaimotu.”

Tu mākslā esi profesionāle vai autodidakte – kā radās interese gleznot?

Mans tēvs gleznoja, kā bērns pacietīgi sēdēju un ar interesi vēroju, kā mainās audekls. Man nav akadēmiskās izglītības diploma, bet daudz esmu mācījusies un joprojām mācos. Krāsu izjūtu, kompozīciju, tāpat kā muzikālo dzirdi iemācīties nevar, tas ir pilnveidošanās ceļš mūža garumā. Interesi un uzdrošināšanos gleznot esmu mācījusi jauniešiem Mārītes Klušas mākslas studijā Ventspilī, arī batikošanas studijā, vēlāk Rīgā pasniedzu privātstundas pieaugušajiem. Notikušas pat dažas viņu personālizstādes prestižās galerijās. Piemēram, mana skolnieka uzņēmēja Aleksandra Oskina personālizstāde Emanācija galerijā Bastejs. No 1979. līdz 1994. gadam biju Ventspils mākslinieku grupā. Šo laiku atceros ar prieku un pateicību, jo katru pavasari notika grandiozas Mākslas dienu, rudenī – krāšņas mākslas izstādes. Toreiz Ventspilī bija ļoti aktīva mākslas un kultūras dzīve un radošas, spilgtas personības. Vasaras izskaņā parasti notika gleznošanas plenēri mežu, ezeru un purvu ieskautajā Puzes apkārtnē, tas visus saliedēja un uzmundrināja. Liels notikums bija manas mākslas galerijas Ando atklāšana, kurā savu veikumu izstādīja gan vietējie, gan ārzemju mākslinieki. Manu darbu izstādes bijušas gandrīz visā Latvijā, arī ārzemēs – Šveicē un Zviedrijā.

Tu dēvē sevi par zīmju zintnieci. Kā pie tevis atnāca zināšanas, par kurām nu jau daudzus gadus stāsti citiem?

Brīžos, kad jutos nogurusi un iztukšota, mēģināju rast atbildes, kā papildināt un atjaunot enerģiju. Studēju ezoteriku, dažādas mācības, tikos ar dziedniekiem, bet tad sapratu, ka labāk strādā tas, kas ir vistuvāk. Tās ir mūsu pašu zīmes, tajās ietvertā pasaules uzbūves, Dieva un dievību filozofija. Soli pa solim apguvu arī dziedniecību, homeopātiju, krāsu terapiju, jo visam vajadzīgs pamatojums, kāpēc tieši šī krāsa un konkrētā zīme var palīdzēt. Nav labu vai sliktu zīmju, ir atšķirīgas enerģijas. Piedaloties dažādos pasākumos un stāstot par zīmēm, radās ideja pirmajai grāmatai Latviešu zīmju spēks, pēc tam sekoja Gadskārtu grāmata un Latviskā zīmju pasaule un enerģija.

Tā ir liela atbildība, lai gleznotu latviskās zīmes. Vai kādreiz jūti arī pretdarbību garīgajā vai materiālajā pasaulē?

Jā, piekrītu, ka tā ir liela atbildība. Protams, šaubījos, reizēm trūka pārliecības, līdz zīmju izzināšana kļuva par ikdienu. Ir tāds filozofisks teiciens: “Ja tev paveiksies un būs īstais laiks, tu nezināsi atbildes uz jautājumiem. Un tev tās nāksies atklāt pašam.” Apzinājos, ka manas krāsu un zīmju kompozīcijas tiks kritizētas, apspriestas, bet es jau ne ar vienu nesacenšos, tikai realizēju savu redzējumu, priecājos par krāsu pasauli, saglabājot klasisko zīmju nozīmi un skaidrojumu. Jāteic, ka kritika man ir bijusi labvēlīga.

Ko nozīmē tevis teiktais, ka esi pabijusi lielajā, baltajā gaismā?

Tas notika divas reizes. Pirmo reizi, kad biju bērns, es pasauli ieraudzīju no augšas, no koku galotnēm. Lielā lauku sēta izskatījās sīka, svešāda. Bija sajūta, ka, atrodoties šeit, esmu atrauta no kādas laimīgas, drošas vietas, jutu bailes un satraukumu par to, kas ar mani šeit notiks, kā spēšu tikt galā ar dzīves uzliktajiem pārbaudījumiem. Šī vīzija mani pavada visu dzīvi, atgādinot, ka cilvēks nav tikai ķermenis un zemes dzīve iecerēta kā mācību iestāde mūsu dvēselei. Jāiziet gan nepatikas periods par šīs pasaules iekārtu, niknuma periods par šķietamo netaisnību, negodīgumu, nevarību, cietsirdību, bezdvēseliskumu, gan jāpiedzīvo priecīgi, patīkami brīži.

Otro reizi es saplūdu ar baltu, spožu gaismu, sajutu lielu harmoniju un bezgalīgu mīlestību. Nebija trauksmaino ikdienas rūpju, ne kādu termiņu, kuros jāiekļaujas, ne baiļu no nezināmā, tikai neizsakāma drošības un mājas izjūta. Tad mirdzošā gaisma, kas varēja būt augstākās būtības kodols, mani uzrunāja sajūtu līmenī, sakot, ka tieku sargāta, uzraudzīta, ka katrs smilšu graudiņš, arī es, esmu vērtība. Tas mani pārsteidza, jo bieži esmu paškritiska, bet nu sajutu vēlēšanos uzticēties sev.

Zīmes ir enerģijas grafiskais attēlojums

Vienu brīdi aizraušanās ar latviešu zīmēm bija modes lieta, bet tev tā ir ikdiena. Kā zīmes palīdz tev pašai un citiem cilvēkiem?

Jā, man zīmes ir ikdiena, jo ļauj kaut nedaudz abstrahēties no konkrētā brīža situācijas, paskatīties uz sevi no malas, mēģināt rast atbildes kādai situācijai vai emocionālām problēmām. Darbs ar zīmēm ir garīgās izaugsmes ceļš, tas palīdz būt mērķtiecīgākam, iepazīt Visuma dievišķos likumus. Tā kā zīmes ir enerģijas grafiskais attēlojums, tām ir pašām sava iekšēja jēga, kas nav atkarīga no cilvēku iegribām, un ir vienalga, kādu ideoloģisku vai politisku jēgu cilvēks tām piešķir. Dzirdu dažādus stāstus par zīmju iedarbību. Kāds ticis pasargāts no postoša ugunsgrēka, kādam mans zīmju amulets mainījis temperatūru un pat sasprādzis, brīdinot, pasargājot nēsātāju.

Tu savās grāmatās bieži citē tautasdziesmas. Kāds ir to spēks?

Tautasdziesmas jeb dainas ietver slēptu informāciju, dziļu filozofiju, jaudīgu enerģiju. Var pat teikt, ka tās ir tilts starp pasaulēm, tautas garīgā veselība. Pievērsos dainām tikai saistībā ar zīmēm un atklāju tās no jauna. Īpašs nopelns tautasdziesmu izpratnē ir profesores Janīnas Kursītes grāmatai Dainu kodekss. Piemēram, Saules ceļš pēc tās norieta tiek aprakstīts kā brauciens zelta vai sudraba laivā, saulstari kā zīda diegi, ko vērpj un šķeterē Saules meitas, bet rītausma attēlota kā garu matu ķemmēšana: “Celies agri, Saules meita, / Sukā savus garus matus.” Savukārt kādā dainā Dieva dēli apņemas būvēt klēti:

Dieva dēli klēti cirta,
Zelta spāres spārēdami;
Saules meita cauri gāja
Kā lapiņa drebēdama.

Klēts simbolizē telpu, kurā uzkrāt zināšanas un pieredzi, zelta spāres ir kosmiskā zināšanu enerģija un nodoms, kas veido izpratni par dzīves norisēm, bet Saules meita ir cilvēks, personība, kurš, tuvojoties mērķim, dreb kā apšu lapa, jo šaubās par savu varēšanu.

Zīmju ir daudz – kā katram izvēlēties piemērotāko un kādos brīžos to lietot?

Fiziskais ķermenis ir tikai daļa no cilvēka, to ietekmē emocijas, domas, ticība vai neticība. Izvēloties zīmi, jāieskatās sevī, jāsaprot konkrētā brīža vajadzības, problēmas, jo iedarbība notiek, sadarbojoties ar domu un zemapziņu. Apdraudējumā jālieto aizsardzības zīmes, populārākās ir Auseklis un slīpais krusts. Veselības uzlabošanai jāizmanto veselības zīmes, kas pastiprina, aktivizē vai samazina enerģiju. Katram no mums neatkarīgi no vecuma, tautības un reliģiskās pārliecības ķermenī ir septiņi enerģētiskie centri jeb čakras. Lai cilvēks būtu vesels, dzīvespriecīgs, šiem centriem jābūt aktīviem, taču reizēm kāds no tiem ir bloķēts. Lai izprastu, kurā ķermeņa daļā ir radusies problēma, talkā nāk grafiskās spēka zīmes, kas ir senāka enerģijas izteiksmes forma.

Pirmajam enerģiju centram atbilst Māras zīme – fiziskā tiekšanās uz esību; otrajam – Jumja zīme, kas simbolizē esības radošo izaugsmi; trešajam – esības kodols Saules zīme; ceturtajam – sirds centram – Laimas slotiņa, kas attīra, aizslauka nevēlamo; piektajam, kas ir informācijas un zināšanu simbols, Akas zīme; sestajam – Mēness krusts, kas palīdz iepazīt sevi, veicina komunikāciju, bet septītajam ir Dieva zīme – tīra esība, aizsardzība.

Labklājības veicināšanai lieto zīmes, kas piesaista dinamiku, kustību, jaunu informāciju, pārliecību par saviem spēkiem. Izmantojot zīmes, ikdienā saņemam atgādinājumu, kas palīdz nostiprināt nodomu, izprast vajadzības. Jāizvairās no enerģiju slāpējošām, statiskām zīmēm – tādu nav daudz, bet ir. Esmu izveidojusi zīmju rotu kolekciju ar zīmju aprakstiem. Reizēm, piedaloties tirdziņos, redzu lielu ārzemnieku interesi par mūsu zīmēm, it sevišķi no Indijas atbraukušajiem.

Papildus skaita vārdojumus

Mēs visi vēlamies būt veseli. Kā zīmes var palīdzēt šajā ziņā?

Kas ir veselība? Fiziska, garīga un sociāla labklājība, harmonija ar tuvāko un sevi. Daudzu slimību un personīgās dzīves ciešanu pamatā ir postošas domas, jūtas un emocijas, dzīves mērķa, jēgas un Visuma likumu neizprašana, bet šīs gudrības izprotam tikai ar laiku. Bieži patiesība nāk caur ciešanām.

Kā zīmes var palīdzēt? Cilvēks ir ne tikai materiālās pasaules, bet arī smalkās pasaules produkts, jo sastāv no neskaitāmām ātri virpuļojošām molekulām, tātad no enerģijas plūsmas. Jebkura lieta, arī zīmes, ir enerģija, viļņi, kas veido vibrācijas. Mēs to sajūtam, taču neredzam. Zīmi Dzīvības sargs es pati aktīvi lietoju, uzliekot to uz ūdens vai zāļu tējas glāzes. Papildus saku vārdojumus, piemēram: “Lūdzu attīrīt, transformēt visu slikto, kaitīgo manā organismā, lūdzu, lai visi orgāni darbojas veselības režīmā, lai dzīvības enerģija plūst brīvi. Uz veselību!”

Lai sevi uzmundrinātu, var skaitīt:
Ai, bagāta veļu māte,
tavas šauras kamaniņas,
kur tu mani pašu liksi,
kur liks manas grabažiņas?
Atļauj man šai saulē vēl laiciņu padzīvot,
lai es varu savus darbus līdz galam padarīt,
lai es redzu savus bērnus
lielus, stiprus izaugam.

 Veselības zīmes var likt pie problemātiskām ķermeņa vietām vai zem spilvena, matrača vai nēsāt kā rotu.

Viena no spēcīgākajām veselības zīmēm ir Dzīvības zīme, gluži kā spēka un laika dzirnavas, jo ietver DNS molekulas struktūru ideālā variantā. Sūtot šūnām informāciju, kā darboties veselības režīmā, tā palīdz atveseļoties. Arī Mēness zīme pieskaitāma veselības zīmēm, jo augoša Mēness zīme piesaista un vairo enerģiju, bet dilstoša palīdz ārstēt iekaisumus. Uz zila papīra uzzīmē dilstoša Mēness zīmi un pieliek slimajai vietai, sakot: “Tā kā mēness pie debesīm pazūd, tā lai pazūd mana vaina.” Vārdojums jāskaita trīs reizes. Savukārt divu dakšu zaru krusta zīmi zem krēsla var likt sēdoša darba darītāji, šoferi – tā iegriež un piesaista papildu spēku. Veselības zīmes vislabāk lietot kopā ar aizsardzības zīmēm. Padomi un informācija par to pieejama manā jaunajā grāmatā Latviskā zīmju pasaule un enerģija. Jebkuru zīmi pirms lietošanas vēlams aktivizēt ar savu enerģijas plūsmu. To ņem starp plaukstām un skaļi vai čukstus izsaka vēlamo nodomu. Nevajadzētu savu zīmi aizdot lietošanā kādam citam.

Ja cilvēks nokļūst briesmās, kas ir pirmais, ko viņš var darīt, lai sevi pasargātu?

Vienkāršākais veids, kā sevi pasaudzēt briesmu brīdī, ir domās apvilkt apli vai trīs apļus, jo tas iezīmē iekšējās un ārējās pasaules norobežojuma ideju. Saviem mīļajiem, kad viņi dodas dienas darbos, ar acīm uzmetiet slīpo krustu, lai ceļš būtu bez šķēršļiem, tīrs. Apgriezto Jumi – ar galotni uz leju – domās uzmet nelabvēlim, skauģim, savai mašīnas drošībai, novietojot to stāvvietā, arī mājai vai dzīvoklim, ejot dienas gaitās.

Pastāv trīs veidu aizsardzības līmeņi: fiziskā aizsardzība, kad var izmantot aizsardzības zīmes, amuletus; astrālā aizsardzība, ko veic ar uguns un ūdens rituāliem, telpu attīrīšanu, kūpinot kadiķi, vērmeli; mentālā aizsardzība ar meditāciju, lūgšanām. Ja kāds jūs apvaino, lamā, pazemo, vienmēr smaidiet. Saglabājiet smaidu un klusējiet, tā pamazām enerģija noplok, norimst. Klusējot uzbrucēja enerģija tiek vērsta pret pašu uzbrucēju, jo konflikta laikā nekāda vienošanās vispār nav iespējama. Ieturiet pauzi – šādi abstrahēsieties no nevēlamām situācijām un ātrāk sapratīsiet, kā atrisināt problēmu. Ja kāds jūs lamā pa telefonu, nolieciet to uz galda un paejiet malā – tā izvairīsieties no negatīvās enerģijas. Ja gadās uzstāties agresīvas auditorijas priekšā, esiet pārliecināti, ticiet tam, ko runājat, jo ļaudis ātri uztver šaubas un reaģē.

Nauda ir sarežģīts jautājums. Reti dzirdēts, ka kādam tās būtu par daudz. Kā dzīvot pārticībā, kādi garīgi likumi te darbojas?

Materiālā labklājība vistiešākajā veidā saistīta ar naudas enerģiju, tā ir enerģijas materiālā izpausme. Ir vāja nauda, vidēji stipra, stipra nauda. Vāja ir spēļu zālēs laimēta, atrasta, dāvināta nauda. Vidēji stipra ir attiesāta, parādnieku atdota, godīgi mantota nauda, bet stipra nauda ir godīgi nopelnīta. Ļoti stipra, taču vispostošākā ir kriminālā nauda, tā ved uz iznīcību, jo cilvēks nespēj pār to valdīt, tai nav saimnieka. Cilvēks nokļūst šīs naudas verdzībā, no tās nav iespējams atbrīvoties, noziegumi turpinās, līdz persona tiek fiziski vai garīgi iznīcināta.

Labklājības zīmes ir Māras zīme, Dieva zīme, Laimas krusts, Jumis, Mārtiņa zīme, Laimas slotiņa. Uzvelciet 9x9 Jumīšus uz zaļa papīrīša un turiet to naudas makā, vai uzvelciet zaļai aploksnei, kurā glabājat naudu. Lai izdevīgāk pārdotu preci, uzzīmējiet Mārtiņa zīmi un noskaitiet vārdojumu:

Dieviņam zaļa roka,
man bij zaļa ķeselīte.
Dieviņš man iedeva,
to ieliku ķeselē.

Jāatrod laiks sarunai ar dvēseli

Drīz atkal sagaidīsim ziemas saulgriežus un veidosim puzurus. Kāpēc tas ir jādara, kādus materiālus ieteicams izmantot un kur puzurus novietot?

Puzuru forma un zeltainā krāsa tumšajā laikā simbolizē atdzimstošās gaismas ideju, uzmundrina. Tie ir vieni no senākajiem ziemas saulgriežu rotājumiem, kas mājokļus rotājuši krietni pirms eglītes. Nepārtraukti virpuļojot, tiek pārveidota negatīvā enerģija, kas uzkrājusies telpā, veidojas aizsarglauks, sakārtojas domas, rodas harmonisks mājīgums. Puzurī apvienotas četras dievības, Uguns māti simbolizē trijstūris, Zemes māti – kvadrāts, Vēja māti – rombs, Ūdens māti – sešstūris.

Tradicionāli puzurus gatavo no niedru, rudzu vai auzu salmiem, ko vāc septembrī, oktobrī. Niedres stiebra apakšējo daļu izmanto, lai iegūtu resnākos un garākos stiebriņus, augšējo daļu – tievākiem un īsākiem salmiņiem, jo vienā kompozīcijā tiek lietoti visāda resnuma un garuma salmiņi. Rotāšanai liek lietā putnu spalvas, krāsainu dziju, kaltētus ziedus. Puzuru parasti karina istabas vidū vai kaktā, jo tur biežāk uzkrājas negatīvā enerģija.

Ko vēl varētu darīt Ziemassvētku laikā – kā greznoties, kādus rituālus veikt?

Ziemassvētki ir vienīgie, kas dainās saukti par svētkiem. Vārds svētki atvasināts no vārda svēts, kura pirmatnēja nozīme ir – balts, tīrs, gaišs. Šiem svētkiem ir svarīgs vēstījums – tiek gaidīta gaismas atgriešanās. Vēlams pārdomāt aizvadītā gada veiksmes un neveiksmes, atrast laiku sarunai ar dvēseli.

Gatavošanās svētkiem jāsāk ar ikdienišķiem darbiem, tīrot un kārtojot māju, tad jārotā telpas. Galvenā svētku rota, protams, ir eglīte un salmu puzuri. Ļoti svarīgs ir mielasts, kas ir viens no rituāliem, jo kopā sanāk visa ģimene, dzimta. Galdam klāj sniegbaltu galdautu un liek baltus traukus, obligāti jāliek sāls, maize, sveces, lai piesaistītu spēku, labklājību, drošību. Galdu rotā ar piparkūkām, egļu vai kadiķu zariņiem, ko novieto blakus katram šķīvim. Jautrībai, klājot galdu, zem šķīvjiem var salikt maizi, atslēgas, gredzenu, naudu un smiltis. Neredzot, kas slēpjas zem šķīvja, katram jāizvēlas savējais. Tas, kurš atrod maizi, būs pārticis, ja atrod atslēgas, būs saimnieks kādam īpašumam, gredzena atradējs apprecēsies vai sastaps jaunu mīlestību, ja atrod naudu, kļūs bagāts, bet tam, kurš atradīs smiltis, iecerētais nodoms izjuks – kā uz smiltīm būvēts.

Tā kā Ziemassvētki ir garākais un bagātākais mielasts, galdā ceļ deviņus dažādus ēdienus. Katrs simboliski ietver kādu vēlējumu jaunajam gadam: veselībai – bietes, burkāni, spēkam – sautēti kāposti, naudai – zivis. Putnu gaļa simbolizē panākumus, cūkas gaļa veiksmi jeb cūkas laimi, pīrāgi – viesmīlību, omulību, diedzēti graudi simbolizē dzīves sparu. Pastāv ticējums, ka galdu Ziemassvētku naktī nedrīkst novākt un brokastīs jāapēd tas, kas atlicis.

Tautiskie Ziemassvētki ar rituāliem, rotaļām, zīlēšanu un mīklu minēšanu ir jautri un skaļi svētki – pretstatā klusajiem baznīcas svētkiem. Svarīgs rituāls ir ķekatās iešana un bluķa velšana, tajā simboliski tiek ieliktas aizejošā gada neveiksmes un grūtības, kas jāsadedzina. Atbrīvoties no nevēlamā, kas uzkrājies, var, to uzrakstot uz balta papīra lapas, sadedzinot un skaitot: “Es atvados no tevis, pagātne, atlaižu tevi, lai sadeg visas bēdas, dusmas, aizvainojumi. Lai notiek tā!” Pelnus noskalo ar ūdeni. Ņem vēl vienu lapu un raksta vēlamos notikumus jaunajā gadā, neaizmirstot norādīt pamatojumu, izpildes termiņu, kā arī, ko darīt, lai realizētos iecerētais. Zīlējot tiek pareģots gan liktenis, mūža ilgums un apstākļi, gan izredzes laimīgi apprecēties. Vienkāršākā metode ir svina vai vaska liešana un tulkošana, skatoties ēnu uz sienas.

Cilvēks visu mūžu meklē atbildes uz jautājumu par dzīves jēgu. Kas viņu urda tā rīkoties, un kas tev pašai palīdz atrast šīs atbildes?

Jautājums par dzīves jēgu ir jautājums par to, vai dzīvei ir vērtība. Pastāv divi atšķirīgi viedokļi. Pirmais, ka dzīve līdzinās dzirkstelei, kas uzliesmo un dziest. Senajā Grieķijā uzskatīja, ka dzīves jēgas, esības galamērķis ir prieks, baudas, un briesmīgais ļaunums nāve uz mums nekādi neattiecas, jo tad, kad dzīvojam, nāve nepastāv, bet, kad pastāv nāve, vairs nepastāvam mēs. Otrs viedoklis ir tāds, ka pēc fiziskā ķermeņa nāves dvēsele jeb augstākais Es atdalās no ķermeņa un pāriet citā esības formā.

Man ļoti patīk kāda indiešu līdzība par spāres kāpuriem, kas dzīvo dīķa dibenā, un tos nemitīgi nomoka kāda mīkla – kas ar viņiem notiek, kad viņi, kļūstot pieauguši, paceļas dīķa virspusē, to šķērso un uz visiem laikiem pazūd. Katrs, kurš gatavojas pacelties, apsola atgriezties un pastāstīt, kas dīķa virspusē notiek. Taču, izgājis no ūdens un pārvērties par spāri, vairs nespēj nokļūt dīķa dibenā. Un hronikā, ko veido kāpuri, nav ziņu, kas tad īsti notiek, šķērsojot viņu pasaules robežu. Vienīgi varde tiem stāsta, ka citā pasaulē viņi pārvēršas par brīnumainām būtnēm ar saules staros mirdzošiem spārniem. Taču kāpuri tam netic un dzīvo bailēs, kas viņu dzīvi sagandē un neļauj sagatavoties jaunai dzīvei zem saules. Es savas atbildes par dzīves jēgu joprojām meklēju.

Varbūt pāris padomu šajā trauksmainajā laikā, kad daudzi ir nobažījušies par izdzīvošanu un, protams, karu Ukrainā.

Cilvēks ir tā iekārtots, ka visu laiku kaut ko gaida, lolo cerības, bet, ja tās nepiepildās, jūtas vīlies un zaudē daudz dzīvības enerģijas. Dažkārt gaidītais atnāk, taču neatbilst gaidītajam.

Es tupēju krūmiņā,
Dārgu putnu gaidīdams.
Attek ezis pukstēdams,
Sermuliņš šņaukādams.

Mēs nevaram zināt, kas slēpjas aiz horizonta. Ir tik daudz kā, ko nevaram kontrolēt, daudz laika tērējam satraukumam, bet tas nekad nemaina rezultātu. Vislabākās mācības bieži atnāk grūtākajā brīdī, kad dzīve ierauj pašā dibenā, lai piespiestu iegūt mācību, ko tu nespētu apgūt nekādā citā veidā.

Sāksim ar sevi! Ko varam, sakārtosim, uzlabosim, darīsim to, ko mākam vislabāk, tad parūpēsimies par savējiem un tikai pēc tam domāsim par pārējiem. Tiklīdz pieņemsim realitāti, spēsim atrast veidus, kā to uzlabot. Raudzīsimies nākotnē ar cerību. Uzrunāsim senču dotās aizsardzības zīmes, lai stiprinātu pārliecību par gaismas pārspēku iepretī tumsai, katru rītu uzsmaidīsim saulei un jaunai dienai, runāsim ar Laimes māti, sakot paldies par sasniegto un lūdzot atbalstu nākotnē, uzvilksim Māras krustu gan dienišķajai maizītei, gan svētku pīrāgiem. Uzdrošināsimies kāpt augstāk pa dvēseles kāpnēm, pa Pasaules koka zariem, pieņemot un pārvarot šķēršļus un grūtības, priecājoties būt šeit un tagad.