"Es katru dienu stāvu uz galvas, jo tas palīdz atbrīvoties no bailēm" - kā māksliniece Ieva Blūma transformēja savu dzīvi
Viņā mīt reizē trauslums un spēks. Gaumīgs, tomēr piezemēts seksapīls ar feminisma apmetni un unikāls mākslinieciskais talants, kuru novērtē visā pasaulē. Māksliniece Ieva Blūma jau 24 gadus dzīvo un strādā Kopenhāgenā, visus dzīves celmus viņa ir lauzusi pati, bet Latvijā Ievu straujā un latviešiem neraksturīgā temperamenta dēļ dēvē par vēju.
Ievas darbi aptver daudzas mākslas nozares, sākot no glezniecības, zīmēšanas, grafikas, fotogrāfijas, skulptūras un keramikas un beidzot ar animāciju un filmām. Šo 24 gadu laikā māksliniecei bijušas personālizstādes Londonā, Kopenhāgenā, Romā, Ņujorkā, Rīgā, Stokholmā. Viņas darbi redzami gan privātās, gan dažādu uzņēmumu kolekcijās visā pasaulē. Latvijā mākslinieces gleznas pēdējo reizi bija aplūkojamas 2015. gadā personālizstādē Maģiskais ceļojums starp sapņiem un realitāti mākslas galerijā Putti. Rīgā Ieva ieradusies uz neilgu laiku.
“Atbraucu uz Latviju, jo man gribējās parādīt, ko es daru, dalīties ar jaunajiem projektiem, satikt draugus, apmeklēt izrādes un izstādes. Dzirnavu ielā ir palicis vectēva dzīvoklis, kuru beidzot gribu pārdot,” viņa stāsta. Māksliniece pēdējos sešus gadus intensīvi nodevusies sevis pilnveidošanai un pašizaugsmei, kā iespaidā tapušas divas jaunākās gleznu kolekcijas, ko Ieva ir gatava izrādīt starptautiskās izstādēs. Paralēli viņa kopā ar dāņu fotogrāfu ir radījusi fotosēriju, kurā kā izpausmes veids kalpo mākslinieces ķermenis, atveidojot melnbaltas skulptūras.
Zīmuļi, eļļa un akrils
Dānijas mākslas kritiķis un žurnāla Kunst redaktors Ole Lindboe par mākslinieci ir teicis: “Ievas Blūmas gleznas ir kā vizuāla karte emocionāliem ceļojumiem, kas atklāj vietas, kurās tu vēl neesi bijis. Viņa mērķtiecīgi izzina un nemitīgi ceļo jaunās atklāsmēs, caur apziņu un zemapziņu sajūt slēpto kontaktu starp cilvēku un kosmosu. Blūmas vizualitāte ir fascinējošs ceļvedis emociju pasaulē.”
Ieva izmanto savu dzīvi kā degvielu radošajam procesam, viņas mākslas darbiem ir raksturīgs spraigs mākslinieciskais temperaments un individuāli izstrādāts glezniecības stils. Ievas gleznas atspoguļo dziļi personīgus un globāli eksistenciālus vizuālos stāstus. Abstraktajos reālās dzīves tēlojumos liela nozīme ir kontrastiem: apziņa – zemapziņa, vīrišķais – sievišķais, civilizācija – daba, brīvība – apspiestība, laime – ciešanas, radīšana – destrukcija, pozitīvais – negatīvais. Te atrodams visu dzīves aspektu spektrs ar mīlestību kā galveno vadmotīvu.
“Radošā procesa laikā man patīk novērsties no reālās pasaules un iedziļināties “vizuālajā kosmosā”. Kontaktējoties ar Visumu, jūtu maģisku saspēli starp apzināto un neapzināto; manā iztēlē veidojas gleznas. Katra darba sākums ir intuitīvs un neapzināts – ņemu audeklu, otas un zīmuļus, ļaujos un vienkārši radu. Kad esmu pusceļā, skatos, kas tur veidojas, un sāku analizēt. Domājot par niansēm, kompozīciju un stāstu, pieslēdzas apziņa un mākslinieciskā izglītība. Nobeigumā īpašu nozīmi pievēršu smalkajām detaļām, kas veido gandrīz trīsdimensionālu efektu.
Radošajā procesā dodos kā pārsteigumā, cenšoties saprast – ko es šobrīd vēlos pateikt? Man ir tikpat interesanti kā skatītājam,” stāsta māksliniece. Ieva gan nespējot gleznot pasūtījuma darbus, jo viņai ir svarīga radošā brīvība un darba unikalitāte. “Cilvēki ir lūguši uzgleznot īpaši viņiem veltītu gleznu, atstājot radošo procesu manā ziņā. Ir ļoti interesanti vērot, kā skatītāji uztver manas bildes. Cilvēki darbus interpretē, vadoties pēc sava emocionālā stāvokļa un vizuālās uztveres, un tieši tas man abstraktajā mākslā ir tuvs.”
Maza, maza māksliniece
Viņa uzauga Rīgā kopā ar mammu un vectēvu. Mammu Ieva raksturo kā inteliģentu sievieti, kuru interesējusi māksla un kultūra, toties Ievas talantu pirmais esot pamanījis vectēvs. “Mans vectēvs Latvijas laikā pabeidza Lietišķās mākslas vidusskolu. Taču pēc kara lielai daļai latviešu bija vienkārši jāizdzīvo un vectēvs strādāja par krāsotāju. Kopā ar mani viņš arī daudz zīmēja,” stāsta māksliniece. Kad Ievai bija deviņi gadi, meitenes talantu ievēroja arī zīmēšanas skolotāja.
“Man ļoti patika arī sports, patika konkurēt, vēl vairāk patika uzvarēt. Kā bērns biju diezgan jūtīga un kautrīga, bet sports mācīja izturību,” atceras Ieva. Kad Ievai bija 15 gadu, viņa bija Latvijas labākā sprintere 100 m un 200 m distancēs. Tomēr, mammas mudināta, Ieva nopietni pievērsās mākslai, un sportu nācās pamest. Ieva sāka studēt Mākslas koledžā un paralēli studijām strādāja animāciju studijā Dauka par animatori. “Aizgāju pie Anša Bērziņa, viņam patika mani darbi, un mani pieņēma. Pēc tam pastrādāju pie Rozes Stiebras, arī studijā Rija pie Viļņa Kalnaeļļa, kur animēju gan Latvijas, gan Islandes un Francijas televīzijām,” stāsta Ieva.
1997. gadā jauno mākslinieci ievēroja Itālijas kultūras atašejs Renco Oliva, kurš Ievai piedāvāja ilustrēt latviski tulkoto grāmatu Brīnumzeme. “Tad arī atradu savu pirmo melnbalti grafisko mākslas stilu. Renco man ļāva darboties pilnīgi brīvi.” Pēc grāmatas iznākšanas Rīgā notika arī Blūmas pirmā nopietnā zīmējumu personālizstāde Brīnumzeme krāsās, kas tika augstu novērtēta. Gadu vēlāk Ieva saņēma Dānijas Kultūras institūta stipendiju un tika uzaicināta uz Kopenhāgenu, lai veidotu izstādi un grafikas grāmatai 3×3 mākslas eksperimenti. Latvija – Dānija.
Kopenhāgenas brīvības sajūta
1999. gadā Kopenhāgenā Ieva bija izveidojusi jau trīs personālizstādes, kurās bija gan grafikas, gan skulptūras darbi. “Man pašai ļoti patika tur būt. Mani fascinēja brīvības sajūta, Dānijā cilvēki nebaidās būt brīvi. Rīgā šķita, ka esmu tādās kā važās. Pārāk ilgi biju centusies iekļauties sabiedrības rāmjos. Kopenhāgenā es ierados ar savu mākslu un mani uzreiz pieņēma. Dāņus mani darbi uzrunāja, tos iegādājās Kopenhāgenas Universitāte un vairākas Dānijas bankas. Tādējādi es spēju sevi nodrošināt finansiāli, noīrēju mazu istabiņu. Ātri apguvu valodu un integrējos,” atceras Ieva. Šodien viņa pilnībā jūtas kā dāniete.
Lēmumu par palikšanu Kopenhāgenā nostiprināja Ievas iepazīšanās ar toreizējo vīru Troelu. Viņi satikās vienā no Kopenhāgenas mākslas klubiem, kur piektdienas vakaros mākslinieki un viņu draugi nododas eksistenciālām sarunām. 2000. gadā viņa apprecējās.
“Tajā laikā man bija izstādes Kopenhāgenā, Romā, Ņujorkā, Stokholmā, daudz nodarbojos ar pārdošanu un mākslas klubiem, kaislīgi strādāju, karjerā bija milzīgs uzrāviens un paralēli man dzima bērni,” stāsta Ieva. Par saviem bērniem – Izabellu, Evelīnu un Gabrielu – māksliniece runā ar īpašu pietāti. “Visi trīs ir radoši, ar individuālu izpausmes veidu. Kad piedzimst bērniņš, tu kā māte uzreiz redzi – viņam ir sava personība. Kad kļūstam vecāki, nemitīgi tiekam kritizēti, esam spiesti pielāgoties, nereti zaudējam savu personību. Esmu centusies iemācīt bērniem, cik svarīgi ir saglabāt individualitāti, kā arī atklāt un realizēt savus talantus.”
Kad zem kājām pazūd pamats
Par savu lielo dzīves traumu Ieva īpaši nevēlas runāt. Stāsts ir par šķiršanos, ko ierosināja Ieva. Par ilgu, pazemojošu un traumējošu šķiršanās procesu. “Tev zem kājām tiek izrauts pamats, un nevari vairs nostāvēt. Cilvēks, kurš desmit gadus bijis tavs stabilais partneris, pēkšņi kļūst par lielāko ienaidnieku, vēl vairāk – tavi bērni tiek izmantoti kā ķīlnieki. Šajā procesā man par sliktu nāca arī tas, ka esmu no Latvijas. Vīram bija dažādas privilēģijas tikai tāpēc, ka viņš ir dānis,” atceras Ieva. “Tas viss mani emocionāli sagrāva, biju vienu soli no smagas depresijas. Tad ieslēdzās pašsaglabāšanās instinkts un saprāta balss teica – jāsāk sportot un kardināli jāmaina dzīvesveids.”
Krīzes brīdī Ievai izdevās mobilizēties, kā viņa pati saka – vienkārši bija jāizdzīvo. “2016. gadā arī nomira mana mamma, bet bija skaidrs, ka nedrīkst tam visam ļauties. Ja es Dānijā ieslīgtu dziļā depresijā, neviens pie manis tur nenāktu, visticamāk, es nonāktu kādā psihiatriskajā klīnikā – un viss. Sāku katru dienu iet uz sporta centru, katru dienu intensīvi trenējos vairākas stundas, gāju uz konkrētu mērķi. Sajūta, ka man pēkšņi ir plecu un muguras muskuļi, ka 41 gada vecumā varu visādi izlocīties, fascinēja. Tas, cik daudz cilvēks var izdarīt ar savu ķermeni, ir fantastiski! Piedevām vēl tu lieliski izskaties. Sāku veselīgi ēst, atmetu alkoholu, cukuru. Vienīgi, kad atbraucu uz Rīgu, tad gan apēdu biezpienmaizi. Gaļu neēdu jau 23 gadus.”
Jogas izglītība Indijā
Pēc divu gadu intensīviem ikdienas treniņiem un veselīga dzīvesveida praktizēšanas Ieva Kopenhāgenā vairs nevarēja atrast iespējas izaugsmei. Viņa sevi un savu ķermeni bija uztrenējusi līdz tādam līmenim, ka gribējās apgūt kaut ko vairāk.
“Ideja braukt uz Indiju atnāca pēkšņi – radās nepārvarama vēlme vēl vairāk iedziļināties jogā. Man šķita, ka pati varētu mācīties par jogas pasniedzēju – apgūt to visaugstākajā līmenī pie indiešu skolotājiem un saņemt profesionālu sertifikātu.” Veselu mēnesi, katru dienu astoņas stundas, Ieva pavadīja Ayur Yoga Eco Ashram jogas skolotāju treniņnometnē, piecas stundas tīri fiziski strādājot ar jogas pozām jeb asanām un 3–4 stundas apgūstot jogas teoriju, anatomiju un filozofiju. Šeit viņa ieguva Starptautiskās Jogas alianses apstiprinātu sertifikātu kā Hatha jogas un meditācijas skolotāja ar tiesībām pasniegt ASV un Eiropas Savienības valstīs.
“Indijā sākās mans neapzinātais dziedināšanas ceļš. Es mācījos saprast, kas es esmu, savas sajūtas un vajadzības. Mācījos sadraudzēties ar savu jūtīgo daļu, to, kura ne vienmēr jūtas labi, akceptēt savu emocionālo stāvokli. Tu kļūsti par vecāku savam iekšējam bērnam, kurš ir sarūgtināts un nobijies, un attālinies no tās personības daļas, kura vienmēr visu var, visiem izpatīk un vienmēr gūst rezultātus.
Tu mācies saprast, ka esi vērtība kā cilvēks ar visiem plusiem un mīnusiem un ar to pietiek. Ka svarīga ir garīgā un emocionālā veselība un nav jābūt “dzelzs lēdijai”, kura vienmēr ar visu tiek galā. Ka tev ir vajadzīgs atbalsts, arī profesionāls,” stāsta Ieva. Indijā viņa apguva jogas filozofiju, teoriju un zinātni, kā arī meditāciju un visu to, ko var izdarīt ar ķermeni. Pēc Ayur Yoga Eco Ashram treniņnometnes Maisūru pilsētā Ieva vēl mēnesi individuāli studēja Ashtanga jogu un Pranajamu pie jogas guru BNS Iyengar. Un tad vēl vienu mēnesi vienatnē ar mugursomu plecos apceļoja Šrilanku.
Iedvesma mākslai un dzīvei
Ievas dvēselē mīt feminisms, viņasprāt, tieši sievietes ir spēcīgākas personības. “Redzu, kā vīrieši sāpina sievietes, cik daudzi no viņiem sievieti egoistiski izmanto savām vajadzībām.” 2015. gadā Ieva intervēja amerikāņu fotogrāfi un aktrisi Džesiku Langi Dānijas žurnālam Kunst. Šī intervija tika pārpublicēta izdevumā Kultūras Diena, kā arī Francijas žurnālā The Eye of Photography. “Kopā ar šo talantīgo sievieti risināt intelektuālu un emocionālu sarunu par mākslu – tas tiešām bija neparasti. Šī intervija iedvesmoja manu gleznu Magical Dreams to Reality. Aktrise apbūra ar savu integritāti un autentiskumu, mani vienmēr ir iedvesmojušas sarunas ar talantīgiem cilvēkiem. Man šķiet, ka ir daudz talantīgu un spēcīgu sieviešu, nenoliedzami, arī vīrieši, tomēr sievietes mani iedvesmo vairāk. Arī ceļojumi, atrašanās tādā kā brīnuma sajūtā – tu esi atvērts notikumiem, tu improvizē. Tā tu sevī atklāj to bērnu, kāds biji, pirms dzīve tev nodiktēja savas prasības,” tā Ieva.
Pēdējos gados uz mākslinieci lielu iespaidu atstājušas divas grāmatas: Untamed (Glenona Doila) un The Way to Integrity (Marta Beka). Tās runā par drosmi un unikalitāti, ko sevī atklājam brīdī, kad vairs necenšamies attaisnot sabiedrības prasības, tā vietā uzdrošinoties uzticēties savai sirdsbalsij – kas tu biji, pirms pasaule tev pateica, kam tev jābūt? Ieva papildina: “Piemēram, mēs, sievietes, dzīvojam pēc sabiedrības diktētajām normām – vīrs, bērni, karjera. Kad norma izpildīta, sabiedrības acīs esi ieguvusi vērtīgas sievietes statusu. Tomēr, dzenoties pēc normām, mēs neieklausāmies sevī. Ne jau katrs atbilst sabiedrības standartiem, galu galā – ne jau katrai sievietei jādzemdē bērni. Arī es pēc 40 gadu vecuma sāku iedziļināties tajā, kas esmu es – Ieva Blūma, kāda ir mana personība. Kāds ir mans autentiskais dzīves ceļš? Man nav jāpieskaņojas, es varu iet pret sabiedrības normatīviem. Mans personiskās brīvības ceļš sākās Indijā. Ieklausīšanās sevī, savu personisko normatīvu radīšana. Tāds potenciāls ir katrā cilvēkā, un prasme to atrast ir liela vērtība.”
Būt līdzsvarā
Ievas dzīvē atkal ir divas lielās, profesionālās mīlestības, gluži kā pusaudzes gados, – māksla un sports. Viņa ēd ļoti veselīgi, ik dienu dodas piecu kilometru rīta skrējienā, pēc tam glezno, kam seko divas stundas intensīvs treniņš: 1,5 stundu joga un pilates, 30 minūtes meditācija. Šāds dzīvesveids Ievai ir radikāli svarīgs, un savos 47 gados māksliniece burtiski staro. “Pēc 41. dzimšanas dienas sajutu tādu kā otro jaunību un brīvību – tu saproti, ka dzīvē ir tik daudz neatklātā. Ikdienā esmu ieviesusi profesionālā sporta elementus, un treniņu rezultātā man ir ļoti spēcīga muskulatūra. Sajūta ir burvīga – tu katru dienu strādā ar ķermeni kā ar mākslas darbu,” stāsta Ieva. “Es katru dienu stāvu uz galvas, jo tas palīdz atbrīvoties no bailēm, uzlabo asinsriti, atdzīvina visu ķermeni un prātu, mazina trauksmi un citas veselības problēmas. Katrai jogas pozīcijai ir dziedinošs efekts, un tieši tādu jogas veidu es studēju Indijā. No iekšējās spriedzes atbrīvo arī skriešana.”
Ieva neslēpj, ka pēc smagā šķiršanās procesa viņai sākušās paniskas bailes no komunikācijas ar cilvēkiem, trauksme un panikas lēkmes. Tikt tam pāri palīdzējis tikai darbs ar psihologu. “Trauksmes un baiļu vairs nav, es atkal varu komunicēt ar publiku un darboties dažādās jomās.” Ieva šogad noskrēja savu otro pusmaratonu un atzīst, ka ķerot kaifu no sacensībām un rekordu uzstādīšanas. “Neskatoties uz to, ka diena bija lietaina un pašsajūta ne sevišķi laba, noskrēju par septiņām minūtēm ātrāk nekā pērn. Pēdējos 10 kilometros pat sapriecājos par citu apdzīšanu, sajutos pilnīgi kā pusaudzes gados,” stāsta Ieva. “Šobrīd ir saspringtāks laiks, jo esmu koncentrējusies uz savas mākslas izstādīšanu Kopenhāgenā, esmu saņēmusi piedāvājumu arī no Ņujorkas galerijas, gribētos parādīt savas kolekcijas arī Rīgā. Savukārt sportā, pilatēs un jogā esmu sasniegusi tik daudz, ka man padomā ir kāds projekts, par kuru gan pagaidām nevēlos stāstīt.”
To visu Ieva ir panākusi smagā dzīves posmā, neskatoties uz to, ka dziļi sirdī viņa ir bailīgs un trauksmains cilvēks. “Ja es tam ļautos, tad pilnībā pazustu. Patiesībā jau trauksme un ziņkāre ķermenī rada vienas un tās pašas reakcijas, tāpēc ir svarīgi sevi mobilizēt uz nepārtrauktu, apzinātu ziņkāri, jo tikai tad tas ir aizraujoši un interesanti.”
