Dailes teātra zvaigzne Ieva Segliņa: "Ja nebūtu Džilindžera, es, iespējams, būtu nelaimīga biroja darbiniece"

Ir notikumi, kas raksturo cilvēku pat labāk nekā runāšana.

Jā, bet ir notikumi, kas man vienalga ir jāpaskaidro, lai saprastu mani tajā brīdī. Piemēram, kā es aizbraucu uz Maskavu mācīties. Ak dievs, cik drosmīgi! Ak dievs, cik vareni…

Desmitajā klasē. Cik pieaugusi tu biji tajā laikā? Pilnīgs bērns?

Jā, es biju bērns. Man bija ļoti bail. Man vajadzēja mammu blakus, un arī mammai bija ļoti grūti palaist savu bērnu, tāpēc sākumā viņa brauca līdzi. Bet caur to es veidojos par pieaugušu cilvēku. Un tas ir nozīmīgi, tas ir veidojis mani par to cilvēku, kas tagad esmu.

Tu jūti to savu atšķirīgo izglītību? Tā atšķir tevi no citiem tavas paaudzes aktieriem?

Man bieži to jautā, bet – nē. Jo shēma, pēc kuras tiek mācīts, ir tā pati gan šeit, gan tur. Atšķiras tikai personības, kuras satiec, apkārtējā vide. Tas, ko man noteikti iedeva mācības Maskavā, ir mērogs. Robežu, domāšanas paplašināšana. Kaut kādu robežu laušana.

Atgriezies kā pieaudzis cilvēks?

Stipri pieaugušāks. Man bija arī grūti atgriezties – piemēram, atkal dzīvot kopā ar mammu, jo es jau biju radusi pati rūpēties par sevi. Bet pieaugusi es bieži vien nejūtos joprojām.

Ir brīži, kad es jūtos kā bērns. Kad man gribas, lai mani tagad apķer un ļoti stipri samīļo, un pasaka, ka viss būs kārtībā. Kaut īstenībā es jau tagad pati pildu šo funkciju savam dēlam un esmu tā, kas viņam rada šo drošības sajūtu. Bet man ir bijušas reizes, kad gribu būt maziņa. Lai mani pasargā, pasaudzē un pažēlo.

Tāpat arī prieka brīži. Es esmu diezgan emocionāls cilvēks, un, ja par kaut ko priecājos – vai tā ir kāda laba izrāde, vai labi aktierdarbi –, es vienmēr ļoti emocionāli un sakāpināti par to jūtos un nebaidos izrādīt sajūsmu un prieku, man gribas visiem pateikt, cik tas ir brīnišķīgi. Gribas pat nedaudz lēkāt no prieka!

Dailes teātrī ir kāds aktieris, kuru tu visbiežāk apbrīno?

Man tie drīzāk ir kādi izrāvieni un foršas lietas konkrētos iestudējumos. Es apbrīnoju visus savus kolēģus, goda vārds! Sevišķi šobrīd es teātrī jūtu kaut kādu kopības sajūtu, atbalstu. Ir daudz vairāk sarunu citam ar citu, daudz vairāk prieka par katra paveikto. Ir atbalsts arī grūtākos brīžos, kad netiec ar kaut ko galā, ir kolēģi, uz kuriem vari paļauties, kuri nāks un palīdzēs.

Jā, bet, atbildot uz jautājumu, konkrētas izrādes un konkrētas lomas – tas ir tas, ko es apbrīnoju.

Tevi atklāja Džilindžers. Tev viņa tagad teātrī nepietrūkst?

Man viņa pietrūkst cilvēcīgi – ja es runāju personīgi par sevi. Par teātri runājot, es domāju, ka viss notika tā, kā ir jānotiek. Un Dailes teātrim bija vajadzīgas šīs pārmaiņas, lai cik personīgi sāpīgas tās būtu man vai Džilim. Un man tiešām žēl, ka esam šobrīd pazaudējuši viens otru, jo viņš bija un ir ļoti nozīmīga personība manā dzīvē. Tā būs vienmēr, to nekas nevar izmainīt, un es mūžam būšu viņam pateicīga par to, ko viņš ir darījis manā labā, es vēlu un vēlēšu viņam visu to labāko.

Tas, kādā veidā šīs pārmaiņas teātrī notika, man arī varbūt nebija līdz galam pieņemami un bija emocionāli ļoti grūti. Bet es tajā brīdī nodalīju sevi un teātri. Un, ja mēs runājam par teātri, tā vienkārši bija jānotiek.

Sen mēs ar Džili neesam tikušies…

Bet atmiņās?

Nu, sāksim ar to, ka tieši viņš mani ieveda teātrī, parādīja, kas ir teātris. Viņš atklāja manī mīlestību pret teātri. Nebūtu viņa, es nebūtu nonākusi profesijā, kurā, manuprāt, man ir jābūt, – citur es nemaz negribu un nevarētu būt. Iespējams, es būtu nelaimīga biroja darbiniece… Bet es esmu atradusi savu vietu, un tas ir noticis, pateicoties viņam. Vai pateicoties liktenim, kurš saveda mūs kopā.

Viena no tavām pirmajām lomām bija Lolita.

Trešā. Īkstīte – to es īsti neskaitu, jo tur es biju vienkārši Knīpu un knauķu audzēkne, kas dziedāja izrādē. Pirmā īstā izrāde bija Petras fon Kantas rūgtās asaras pie Džiļa, otrā, kur mani arī Džilis iefīrēja, bija pie lietuviešu režisora Sauļus Varna – Spoku sonāte, un trešā bija Lolita.

Godīgi sakot, es to vispār neuztveru kā daļu no manas aktiermeistarības karjeras. Jo savās atmiņās es to atceros kā absolūtu laimi un prieku, un pateicību par iespēju, ka es tur varu būt. Tur nebija vietas pašsaprotamām šīsdienas lietām – analīzei vai mokām, domāšanai, ko es ar šo visu gribu pateikt. Tā bija vienkārši bērna sajūsma ar iespēju spēlēt teātri.

Tavi Maskavas kursabiedri – kāds no viņiem tagad ir slavens aktieris?

Pateicoties dzeltenajai presei, visvairāk zināma ir Paulina Andrejeva. Bondarčuka sieva šobrīd. Tā diemžēl ir, ka cilvēki kļūst slaveni tāpēc, ka viņi ir precēti ar citiem slaveniem cilvēkiem, – bet īstenībā viņa ir ārkārtīgi talantīgs cilvēks, brīnišķīga aktrise, scenāriste, šobrīd izmācījusies jau arī kinorežisoros. Un tam būtu jābūt priekšplānā.

Tev pašai nebija piedāvājumu palikt Krievijā?

Bija. Tad, kad biju 4. kursā. Bet es jau zināju, ka gribu braukt atpakaļ. Man Džilis bija piezvanījis un pateicis, ka man būs jāspēlē tolaik mana sapņu loma Džuljeta, viņš gaidīja mani atpakaļ.

Un esmu pārliecināta, ka mana izvēle bija pilnīgi pareiza. Arī redzot, kā attīstījās manu kursabiedru profesionālās dzīves tur un mana – šeit. Manuprāt, jebkuram jaunam aktierim svarīgākais pēc studijām ir, lai tev uzreiz būtu lieli izaicinājumi, lai būtu daudz darba, jo mācības ir tikai tāda teorija. Īstā skola mūža garumā ir teātrī. Lai tu uzreiz noķer to kaifu, to teātra maģiju sajūti, nevis kā daudzi mani kursabiedri nosēdēja desmit sezonas masu skatos un pazaudēja jebkādu iedvesmu pret šo profesiju. Ļoti daudzi tāpēc ir mainījuši profesiju. Ja būtu dotas iespējas, ticu, ka viņi būtu sajutuši to īsto smeķi, kas ir teātris.

Tavā dzīvē ir kāda daļa, kas nav teātris?

Ģimene – tā ir milzīga sastāvdaļa, un tā ir vienmēr pirmajā plānā. Jebkurā gadījumā.

Bet teātris tiešām vienmēr ir aizņēmis ļoti lielu daļu manas dzīves. Un man pat ir grūti saprast, kur atrast laiku, lai darītu vēl kaut ko. Un man arī īsti nav nekā tāda, kas mani iedvesmotu tik ļoti kā teātris. Kaut gan teātris, manuprāt, nes sevī līdzi visas mākslas: man patīk vizuālā māksla, man patīk kino, man patīk mūzika, bet es to visu saistu ar profesiju.

Šī profesija veido mani kā cilvēku – tā ir šīs profesijas viena no brīnišķīgākajām īpašībām. Es iepazīstu dzīvi caur to – caur katru lomu, caur katru lugu. Es varu protestēt pret pasaulē notiekošo ar šo profesiju, es varu mierināt cilvēkus, varu mierināt sevi… Tas ir tik daudz, tas ir kaut kas tik liels, ka – nē, man nav kaut kādu citu hobiju, kas spētu aizraut tik ļoti kā teātris.

No malas tava dzīve šķiet labā nozīmē pareiza, tāda rātna. Tā arī ir?

Pareiza un rātna – tas nozīmē ko? Ka neesmu iekūlusies skandālos? (smejas)

Skandālos, vīriešu un vīru maiņās…

Man tas liekas sīki. Es nelasu neko tādu. Mani tas neinteresē, man tas liekas garlaicīgi, un man to vienkārši nevajag. Tas, ka dzīvoju savu dzīvi tā, kā es vēlos dzīvot, un, iespējams, kaut kādā veidā to arī sargāju… Es ne apzināti, bet noteikti neradu pastiprinātu interesi par savu privāto dzīvi. Jo tā ir mana dzīve – kāda jums daļa par to? Tā tas ir. Mana profesija jau ir ļoti publiska, un tur ir daudz arī manis – katrā lomā un tajā, ko vēlos pateikt izrādēs, ir daudz no manis. Un kaut kādas džeku maiņas, tas, kādā kleitā es šodien izgāju no mājām, man liekas tik neinteresanti…

Kurā lomā tevis ir bijis visvairāk?

Nebūs tāda viena noteikti. Šobrīd man ļoti patīk un saista tas, ka tās izrādes, kuras mēs, Dailes teātris, piedāvājam, neviena no tām nav vienkārši tāpat. Mēs runājam par lielām lietām, par lieliem, ārkārtīgi nozīmīgiem jautājumiem. Par cilvēces esamības jautājumiem. Un tas ir tas, par ko IR jārunā. Man ļoti svarīgi ir tas, ka tiešām šobrīd gandrīz katra izrāde Dailes teātrī risina zālē sēdošajiem cilvēkiem, tai skaitā man pašai, ļoti eksistenciāli svarīgus, nozīmīgus jautājumus.

Neesmu redzējusi tevi izrādē Jūlijas jaunkundze, bet esmu dzirdējusi, ka izrāde “rauj iekšas ārā”.

Nu, man tur ir jāparauj iekšas ārā. (smaida) Bet arī tas tomēr ir teātra uzdevums. Lai tevi sakustinātu, lai tevi sakratītu, lai caur šīm emocijām tu varbūt kaut ko apdomātu un pārdomātu. Un man šī bija tiešām ļoti nozīmīga izrāde. Tā tika iestudēta, un pusceļā sākās karš. Kas mani absolūti izsvieda ārā, es biju totāli emocionāli nesavākta, kā mēs visi, un es nācu pirmo nedēļu, divas uz darbu un domāju – kāpēc mēs vispār kaut ko darām, kāda jēga? Un tā bija visiem, es domāju. Un tad es sapratu, ka vienkārši vairs nevaru sev darīt pāri – ko tas mainīs, ka es jūku prātā?

Un es sapratu, ka man katrā savā darbā ir jāatrod tā lieta, kāpēc šodien visos šajos vājprātīgajos apstākļos man ir tik svarīgi pateikt tev, skatītājam, tieši to, ko es gribu pateikt ar šo tēlu vai izrādi. Un Jūlija bija tā, kur es atradu arī ārkārtīgi personīgu lietu. Vienkāršoti sakot – vecāku ietekmi uz bērnu tālāko dzīvi. Cik daudz, cik liela ir iespēja, ka es savu bērnu padarīšu par nelaimīgu cilvēku? Kas ir tas, ko es esmu atdevusi viņam vai ko es esmu saņēmusi no saviem vecākiem, ko viņi ir saņēmuši no vecvecākiem…

Tagad mēs redzam, ka Krievijā diemžēl lielākā daļa cilvēku ir uzauguši ar domu, ka karš ir normāli, ka 9. maijs ir svētki. Ko es piedzīvoju, vēl tur mācoties, – skola bija pašā centrā, no Kremļa viena kvartāla attālumā, redzēju šajos svētkos tankus uz ielām un caur to svētku sajūtu arī nepārprotami kaut kādu agresīvu prieku. Man, piemēram, ieroči vienmēr asociēsies ar kaut ko agresīvu – un par to paldies mammai, kura man to ir iemācījusi.

Bet tā ir viena no lielākajām krievu tautas traģēdijām, kas viņiem ir iedota no paaudzes paaudzē – ka karš ir norma. Un kā norma viņiem šobrīd ir domāt, ka viņi jau neko nevar mainīt. Tāda verga domāšana. Tie ir konkrēti cilvēki Krievijā, ar kuriem esmu runājusi, viņi saka: “Mēs jau neko nevaram izdarīt! Mēs jau tur neko nesaprotam, tā ir politika, mēs tur nelienam iekšā… Tie lielie cilvēki, kungi augšā, zina, ko viņi dara, un viss ir kārtībā, es dzīvoju savu mazo, sīko dzīvīti.” Un šī apziņa ir tik dziļi viņos iekšā, ka tas nav izsitams ne ar kādiem faktiem vai traģēdijām, pat ar nāvēm ne. Un – par to ir arī mana Jūlija.

Un mani kursabiedri – viņi ir jaunā Krievijas inteliģences paaudze, brīnišķīgi, saprotoši, gudri… Dzīvojuši vairāk vai mazāk brīvo, atvērtas pasaules dzīvi. Viņi ir tuvāki mums, un arī viņiem tas nav saprotams un pieņemams. Ir kursabiedri, kuri aizbraukuši prom, jo ir piedalījušies protestos un pret viņiem jau ir sāktas lietas. Daudzi ir aizbraukuši prom, daudzi ir palikuši. Daudzi šobrīd izvairās no armijas – un tu nezini, kā palīdzēt, ko ieteikt viņiem, kā lai viņi palīdz sev, savai valstij, Ukrainai…

Tā ir varbūt mana ilūzija – bet es domāju, ka daudzi jaunie cilvēki Pēterburgā, Maskavā ir pilnīgi saprātīgas būtnes. Bet problēma jau nav Sanktpēterburga un Maskava, problēma ir milzīgajos plašumos aiz šīm attiecīgi nelielajām teritorijām.

Tu atstāj ļoti trauslu, pat ēterisku priekšstatu. Tu pati tāda jūties?

Es jūtu, ka mans kodols apaug un stiprinās. Bet, jā, es biju ļoti trausla, kad ienācu teātrī. Līdz ar to ātri dabūju visādus kritienus un belzienus pa galvu – kas, visdrīzākais, lika man stiprināties. Un šobrīd, manuprāt, es līdz ar teātri audzēju sevī šo pašpārliecinātību. Jo Dailes teātris aug un kļūst stiprāks. Teātri veido katrs iestudējums, katra izrāde, un es tiešām jūtu, kā tas arī man liek augt kā personībai. Liek rakt dziļāk, domāt lielas domas, uzdot lielus jautājumus un meklēt lielas atbildes uz tiem. Es augu līdz ar teātri.

Domāt lielas domas nemaz nav tik viegli. Tev vienmēr gribas nākt uz darbu?

Šobrīd man darbā ir ļoti interesanti. Es redzu tam jēgu. Ne vienmēr tā ir bijis. Bet tagad es tiešām redzu jēgu tam, ko darām. Un es to jēgu redzu arī cilvēku reakcijās – komentāros un atsauksmēs.

Redzu, ka mēs kustinām kaut kādu domāšanu kopīgi, un tā ir superīga sajūta īstenībā: būt teātrī, kurš iet līdzi laikam, kurš ir ļoti aktuāls, un es gribētu teikt – arī šobrīd modē.

Esi teikusi, ka agrāk tu gāji pa ielu nolaistu galvu, bet piedzima puika – un tev viss iztaisnojās, arī deguns gaisā!

Īstenībā tagad tā prātoju, ka visas pārmaiņas manī sākās ar dēla ienākšanu manā dzīvē. Nomainījās prioritātes, sabalansējās vērtības dzīvē, un dzima kaut kāda sajēga par to, kas tad ir svarīgākais. Sajēga par to, kas ir tāda tīra, neizprotama, pilnīgi beznosacījuma mīlestība. Tās bija tik fiziskas sajūtas. Es pirmās piecas dienas slimnīcā aumaļām raudāju aiz laimes!

Paldies dievam, man nebija pēcdzemdību depresijas, man bija kaut kāda eiforijas sajūta, kas man šāva ārā korķus – un no manis vienkārši gāzās laime ārā! Tas bija ārkārtīgi spēcīgi. Laikam neko spēcīgāku šajā dzīvē nevar piedzīvot par to, kas ir dzemdības un satikšanās ar savu bērnu. Tu laid pasaulē cilvēku – tas ir prātam neaptverami!

Kaut ko patīkamu gribas atkārtot…

Es neteiktu, ka tas bija patīkami, tas sāp. (smejas) Bet emocionāli – jā.

Tev palīdz vecāki, tava mamma?

Apbrīnojami, bet mēs tiešām esam iztikuši bez auklēm visu šo laiku. Mums ir brīnišķīgas omes – mana mamma, kas spēj darbadienās pielāgot savu grafiku, un Artura mamma savukārt ir brīvdienu ome. Bez palīgiem mēs to nekādā veidā nevarētu izdarīt. Nu jau dēlam četri gadi, liels cilvēks.

Ko lielais cilvēks tev iepriecinošu jau ir pateicis? Komplimentus?

Jā, viņš man izsaka daudz komplimentu! Tas ir tik… Tā bērna mīlestība ir tik varena! Es vienkārši redzu, ka viņš mani apbrīno un mīl, un man tagad pat ir asaras acīs, to sakot… To neatsver nekas cits uz šīs pasaules.

Jūs ar vīru Arturu Krūzkopu strādājat dažādos teātros. Es vienmēr brīnos, ka aktieri visai maz iet skatīties kolēģu darbus citos teātros. Tu taču gan ej uz Nacionālo teātri skatīties vismaz vīra spēli?

Ja mēs runājam par hobijiem, mans hobijs ir skatīties izrādes. Es to dievinu! Un pirms dēla ienākšanas manā dzīvē es to darīju tiešām ļoti daudz. Piemēram, esot stāvoklī, es noskatījos ap 40 izrādēm. Devītajā mēnesī skatījos JRT Pēdējo Ļeņina eglīti, sēžot pie durvīm, ja nu gadījumā kas.

Jā, izrādes ir tas, kas mani iedvesmo, kas mani māca, kas liek mācīties no citu kļūdām, kas iepriecē un liek man dusmoties, un rada manī daudz emociju, un tas man ļoti patīk. Tiešām.

Bet tu vispār esi tāda “ne sadzīviska” – filozofiski noskaņota, nevis sadzīviski.

Nu, jā. Man nepatīk gatavot ēst, man riebjas ņemties ar dokumentiem – lūdzu, izdariet kāds to manā vietā! Es gribu radīt un dzīvot, priecāties par dzīvi un mīlēt, un tādā garā!

Bet tad tu arī labi jūties kā māksliniece? Sadzīvo ar savu talantu?

Es domāju, ka mākslinieks nedrīkst justies vienmēr labi – tieši ar sevi. Tā ir veca patiesība, un tā tas ir, ka tas, kurš ir pilnībā apmierināts ar sevi, izbeidzas un tad nav nekādas jēgas neko darīt. Es esmu ļoti paškritiska. Un es pat biju diezgan slimīgi, neveselīgi paškritiska. Šobrīd esmu jau nonākusi līdz kaut kādam punktam, kad vairs neārdu sevi, bet balansēju ar ticēšanu sev un paļaušanos uz savām sajūtām. Audzēju pašpārliecinātību. Bet ir jābūt balansam, tu nedrīksti nebūt paškritisks. Tas vienkārši nestrādā. Ja tev viss vienmēr ir brīnišķīgi – un ir tādi aktieri, kuriem tā vienmēr ir, kuri nekad baigi nelauzīs galvu, viņiem ir labi, kā ir, un viņi ir brīnišķīgi talantīgi cilvēki…

Bet, manuprāt, tajā brīdī apstājas izaugsme – gan personības, gan profesionālā izaugsme, un man nav interesanti. Es nemaz nemāku tā. Nemāku būt mierā – un ne tikai ar sevi, bet arī ar izrādi kopumā. Es vienmēr esmu tas cilvēks, kurš, ja vajadzēs, ies kliegt par to, ka gaisma nebija īstajā vietā vai mūzika bija par klusu, vai kas nestrādā… Būšu tā, kas kritīs režisoram uz nerviem ar savu viedokli par kaut ko. Nu, paldies dievam, līdz šim tā nav bijis – man ir veicies ar režisoriem, ar kuriem strādāju kopā, mēs cienām viens otru.

Bet man tas liekas pareizi, jo izrāde ir kopdarbs – režisors un aktieris ir absolūti vienlīdzīgi, citādāk nevar būt. Ir bijis citādi – un tas nestrādā, to es tagad zinu. Mēs esam vienlīdzīgi, esam domubiedri un mijamies viens ar otru. Es izdaru to, ko viņš nevar izdarīt, piemēram, un viņš – to, ko es nevaru. Bet mēs maināmies domām, un no tā top mākslas darbs.

Kur vēl bieži ir tavas domas, ja ne teātrī?

Kopš kara sākuma – Ukrainā. Cilvēcība. Vai cilvēcības neesamība. Tā ir lieta, kas manī ir visu laiku šo astoņu mēnešu garumā. Pirmais laiks bija tāds, ka man bija fiziski panikas lēkmes. Kā visiem, es pieļauju. Parasti saka, ka tās ir divas nedēļas un pēc tam kaut kā organisms sāk pašsaglabāties. Tad tu sāc aukstasinīgāk domāt. Un tas ir apbrīnojami, ar kādu aukstasinību mēs šobrīd vērojam tos video – vai nav tā? Bet pie tā nedrīkst pierast!

Man gribas domāt, ka tas ir pašsaglabāšanās instinkts, ka tu vairs neļauj sev panikot par to, bet domā daudz racionālāk. Man šķiet, ka tas ir arī tas, kas palīdz Ukrainai, Ukrainas cilvēkiem – ka viņi mēģina noturēt sevi pie kaut kāda aukstasinīga saprāta, humora un tādām lietām. Ar to viņi ir ļoti iedvesmojuši visu pasauli. Lielāko daļu pasaules.

Tādas domas manu ikdienu aizņem. Un vēl apziņa, ka es negribu izšķērdēt laiku. Gribu savas dienas pavadīt vērtīgi, arī savas brīvās dienas. Gribu savam dēlam dot visu, lai viņš kļūtu par labu cilvēku.

Tas īstenībā ir tik vienkārši, vai ne – ir jābūt labam cilvēkam. Tad nekā no tā, kas notiek, nemaz nebūtu, ja mēs visi censtos būt labi cilvēki. Kādam ir vajadzīga Bībele un baušļi, lai saprastu, kas ir labs un kas slikts, kādam ir vajadzīga pieredze – tu iesit kādam un redzi, ka viņam sāp un tas nav forši. Vienkārši ideja par to, ka tu dod labu, līdz ar to tālāk arī nākamais cilvēks dod labu.

Es tik ļoti gribu, lai man nebūtu dēlam jāskaidro, kāpēc notiek karš. Lai viņš par to mācītos jau no vēstures grāmatām. Viņš redz apkārtni – ierauga Ukrainas karogu un saka: lūk, Ukraina. Vai dzied kaut kādas dziesmas, ko dzird apkārt, – Ukrainas Eirovīzijas dziesmu, piemēram, tā šobrīd ir ļoti aktuāla, no bērnudārza laikam. Un man tik ļoti gribas atstāt viņu tajā viņa burbulī, kamēr vien var. Es gribu, lai viņam Ukrainas karogs ir – o, forši, Ukrainas karogs! Nevis karš.

Tu sevi raksturotu kā priecīgu vai melanholisku?

Es sevi raksturotu kā ļoti emocionālu cilvēku. Es varu būt ļoti priecīga un ļoti skumja, tās gradācijas manī ir lielas. Kā tādu diezgan lielu ideālisti arī. Esmu savas profesijas ideāliste, man liekas, ka visiem jāiet roku rokā, pretī mērķiem, un tā… Realitātē tas ne vienmēr tā ir.

Izrāde, kas uz tevi atstājusi spēcīgu iespaidu?

Saku pirmo, kas ienāca prātā, – Rotkho mūsu pašu teātrī. No senākām izrādēm – Elmāra Seņkova Pūt, vējiņi!

Daudz īstenībā tādu izrāžu. Senākā pagātnē – Izraidītie Dailes teātrī, kas ir absolūti kulta izrāde. Es pati tajā piedalījos, bet vienmēr domāju – ak dievs, kā es gribētu būt jūsu vietā, kas skatās! Tā bija viena no tādām virsotnēm un, es domāju, visaugstākā virsotne iepriekšējā Dailes teātra ērā.

Tas bija tiešām satriecoši, to sajūtu joprojām atceros, un tā bija kā maza dzīvīte – tajā izrādē iekšā. Ļoti jēgpilna arī. Lietuvā šo izrādi vēl joprojām spēlē un spēlējuši to pat arēnās – laikam lietuvieši ir karstasinīgāki, arī kā teātra skatītāji.

Vai tev ir draudzene teātrī? Ir vispār svarīgas sieviešu sarunas, sieviešu draudzības?

Jā. Teātrī man ir draugi, ir domubiedri. Un man ir ārpus teātra draudzenes – no skolas laikiem, no bērnības. Tā ir tāda lieta, kas velk mani arī ārā no šīs vietas un domāšanas. Ik pa laikam atvelk tevi atpakaļ kaut kādā citu cilvēku realitātē. Un, jā, tā man ir svarīga dzīves sastāvdaļa, jo tādu cilvēku tiešām ar gadiem paliek arvien mazāk.

Es kādreiz biju ārkārtīgi draudzīga – man liekas, pusaudžu gados es vispār biju draugu kopu centrs! Varēju ar visiem tik viegli iepazīties, tas bija tik vienkārši un forši – ar visiem draudzēties, sazvanīties, tikties, visu laiku rīkot ballītes. Nu tā sadaļa manī ir kaut kur nomirusi. Bet kaut kādi cilvēki no tās pusaudžu laika dzīves man joprojām ir ļoti tuvi.

Teātrī, man liekas, ir svarīgi draudzēties. Vispār kolektīvā ir svarīgi draudzēties. Jo daudzi grib teikt – izcila tā aktrise, izcila tā aktrise… Bet es joprojām saku, ka viens cilvēks neko nevar izdarīt un jebkura veiksme ir domubiedru kopdarbs. Tas ir fakts. Un, ja tev ir blakus draugs, kurš patur roku un palīdz, un konsultē un kuram tu vari izstāstīt arī personīgas lietas, – tā ir liela laime.

Kā tu pavadītu savu dienu – tādu brīvu, sapņu dienu?

Sapņu dienu – vai parastu dienu?

Par mīlestībām tavā dzīvē neko nepajautāju.

Paldies!

… it kā to nemaz nebūtu.

Tāpēc ka man liekas – es runāju un šeit esmu savas profesijas dēļ, nevis skandāla vai Instagrama dēļ, vai kleitu dēļ…

Bet tev ir instagrams, ja?

Man ir instagrams, jā.

Un kas tur ir – tavā instagramā?

Ļoti daudz ierakstu sakarā ar profesiju. Jo es to vispār ieviesu tāpēc, ka man viens amerikāņu režisors, pie kura filmējos pirms gadiem pieciem, teica: “Kā tev nav instagrama?! Tā ir platforma, kur jebkurš cilvēks, jebkurš režisors vai producents var ieiet, ierakstīt tavu vārdu un uzvārdu – un viņš tevi ierauga. Ierauga to, ko ierauga.” Tad es arī uz to mazliet iespringu, un tagad man ir instagrams.

Privātas lietas es tur nelieku vispār. Lieku ar mākslu saistītas lietas, kaut ko, kas man ir licies interesanti. Vai no teātra, kino. Kas izmainījās no 24. februāra – es diezgan apzināti, kad man vēl bija kaut kāda sajūta par to, ka viņi varbūt tur, Krievijā, nezina, viņiem nav pieejas informācijai – konstanti liku kaut kādas saites, video par kara tēmu. Man ir ļoti daudz manu Krievijas cilvēku manā sekotāju lokā, bet tajā brīdī, kad es sapratu, ka viņi visu zina…

Vēl viena joma – man tu ļoti patiki dziesmas Guli tu klipā kopā ar Mārci Judzi.

Tā bija dziesma no izrādes Izraidītie.

Tur tu kā tāds rokenrola cilvēks parādies.

Man patīk tādas avantūras, ļoti patīk. Bet tā bija izrādes dziesma, pilnīgā saistībā ar teātri. Man patīk ik pa brīdim noballēt līdz rīta gaismai, ļoti patīk. Es neesmu tāda mieramika, galīgi ne. Vienkārši tagad retāk sanāk, jo brīvo laiku gribu pavadīt mājās, veltīt dēlam.

Bet ar Judzi tas bija ļoti forši. Tā nebija vienīgā mūsu dziesma – ar no Banija Monro nāves mēs ierakstījām dziesmas. Tā bija tiešām superīga mūzika, ko viņš sarakstīja tai izrādei, – ļoti talantīga un par jēgu.

Kas tevi gaida nākotnē?

Rīt sākas mēģinājumi izrādei Brands, kur Viesturs Kairišs man ir uzticējis Branda lomu. Par šo faktu es uzzināju jau pirms laba laika, bet izrādi visu laiku pārcēla dažādu iemeslu dēļ.

Tas ir mans nākamais lielais jautājums un milzīgais izaicinājums. Un es domāju, ka ne velti tas viss pārcēlās un pārlikās tieši uz šo laiku. Jo saistībā ar to, kas notiek šobrīd pasaulē, šis darbs ir ārkārtīgi aktuāls. Kad pirmoreiz uzzināju, ka man tas atkal būs jādara – ka Viesturs ir atkal izdomājis kaut ko tik jauku kā likt man spēlēt Brandu – tāpat kā ar Raini Smiļģī – tad es biju šausmīgi pārbijusies: “Ak dievs, ak dievs, es nevarēšu, tāda atbildība, ārprāts, ārprāts!” Un, paldies dievam, ka bija šis laiks – vairāk nekā gads, man liekas, pagāja šajās gaidās, kad likās, ka tūlīt, tūlīt sāksies mēģinājumi – bet tomēr nesākās. Es tiku vaļā no šīm emocijām un nu īstenībā gaidu šo iestudējumu ar tādu adrenalīnu. Kā Viesturs pateica pirmajās dienās, kad par šo sākām runāt: “Lai vai kā būs rezultātā, ir pilnīgi skaidrs, ka šis laiks mums būs nenormāli vērtīgs.”

Rīt ir pirmais lasījums, un tas ir vēl viens satraucošs moments, jo aktieris Juris Strenga spēlēja Branda lomu Dailes teātra leģendārajā izrādē Brands un bija izcils un brīnišķīgs tajā lomā. Mēs sēdīsimies pie viena galda, un man būs skaļi jālasa šī luga, apzinoties, ka Strenga sēž turpat blakus! Es cenšos neemocionalizēt par šo tēmu, bet tas ir diezgan saviļņojoši. Lielu drosmi prasošs moments.