Brazīliete Vanesa Rufino jau 17 gadus dzīvo aukstajā Latvijā: "Par sevi jāmāk pastāvēt!"

Tāda smaidoša, smejoša Vanesa mūs sagaida arī dzīvokļa durvīs, un draudzīgs apskāviens tiek gan man, gan fotogrāfam – viņa priecājoties par katru ciemiņu. “Ko dzersiet – kafiju, tēju? No Brazīlijas atvestā kafija gan beigusies. Labai kafijai nevajag ne pienu, ne cukuru likt klāt, bet citreiz gadās tāda... nu, tāda, kuru grūti dabūt iekšā. Bet tā, ko tūliņ pagatavošu, būs laba! Es mīlu kafiju, man ļoti garšo! Sešpadsmit gadus garas stundas strādājot virtuvē, bez tās nemaz nevar iztikt,” gatavodama kafiju, čalo Vanesa, un vai ik vārdu pavada izteiksmīgi žesti. Arī viņas vectētiņš tur, Brazīlijas fazendā, audzējis kafiju. Un tabaku, kartupeļus, pupiņas, kukurūzu...

Ja mans dzimtais Ziemeļbrazīlijas štatiņš ir lielāks par Latviju, tad kurš kuram diktēs noteikumus?

Es vienmēr brīnos, kas cilvēkiem no saulainām, siltām, augu gadu košu krāsu pielietām zemēm liek izvēlēties dzīvot valstī, kur silts ir labi ja trīs mēnešus gadā...

Vienmēr ir iemesls, kāpēc tā notiek. Manā gadījumā vainīga bija mīlestība. Vispār nāku no Potiguāra – Brazīlijas piekrastes posma pamatiedzīvotājiem valsts ziemeļos. Pateikt to kādam Brazīlijā ir daudz trakāk, nekā Latvijā rīdziniekam pateikt, ka esi no dziļas Latgales un pirmo reizi Rīgā. Ģimenē bijām 15 bērni, visi ļoti atšķirīgi, bet ko citu var sagaidīt, ja mūsos sajaukušās indiāņu, itāļu, portugāļu asinis. Un domāju, ka vēl kādas, jo kurš tad nu visiem senčiem izsekojis!

Māsas, brāļi bijuši tevi apciemot?

Divas māsas. Viena pat palika padzīvot Latvijā, bet ilgāk par trīs gadiem neizturēja, viņai te tomēr bija par aukstu. Un ir jau arī. Lielākais aukstums, ko es piedzīvoju Brazīlijā, bija +17 grādu,  un tas bija kalnos. Turklāt ziema te ir tik gara... Un vēl tā tumsa... Tāpēc arī brāļi un māsas prasa, ko es te daru. Bet te dzīvo mani bērni Jasmīna un Gabriels, te esmu pavadījusi jau 17 gadus. Pēc šķiršanās ar bērnu tēvu Rodžeru pat aizbraucu uz Brazīliju, domāju, ka varbūt palikšu dzimtenē, tomēr pēc pusgada atgriezos Latvijā, jo bija sajūta, ka līdz galam neesmu izdarījusi to uzdevumu, dēļ kura vispār šurp tiku atvesta.

Tas bija 2005. gadā, kad, Rodžera uzstājīgi aicināta, šeit ierados. Kāzas notika pēc gada Brazīlijā. Es jau gaidīju Jasmīnu. Pat uzaicinot tikai pusi no visiem, ko vajadzētu aicināt, sanāca 300 viesu. Un neuzaicinātie joprojām ar mani nerunā! Vispār kāzas Brazīlijā ir vienkāršs pasākums – ap pulksten 18 vai 19 laulību ceremonija baznīcā, tad visi dodas uz lielu pasākumu zāli, kur pēc sabildēšanās sākas ēšana, dzeršana un dejošana dzīvās mūzikas pavadībā. Ap pusnakti viss beidzas. Nekādu īpašu kāzu tradīciju nav. Latvijā kāzas noteikti ir simtreiz foršākas!

Un tagad pastāsti, kā tu iepazinies ar savu vīru!

Nu jau bijušo vīru! (Vanesa to īpaši uzsver.) Tolaik dzīvoju Natalā – pilsētā pie okeāna, man tur piederēja divi suvenīru veikaliņi, kuros strādāju es, mana draudzene un mans draugs, ar kuru biju kopā jau četrus gadus. Kādu dienu ar divām māsām un vēl vienu meiteni  aizgājām uz restorānu. Tieši tovakar tajā vakariņoja arī Rodžers ar draugu. Kā vēlāk pats stāstīja, es uzreiz esot iekritusi viņam acīs. Bet, zinot, ka šajā rajonā ir ļoti daudz prostitūtu, viņš oficiantei drošības labad bija pajautājis, vai mēs neesam no viņām, jo ar šādām sievietēm iepazīties nepavisam nav vēlējies.

Saņēmis noraidošu atbildi, Rodžers mums atsūtīja kokteiļus, jo kā nu uzreiz izrādīs uzmanību tikai vienai brazīliešu skaistulei! (Smejas.) Oficiante, tos atnesusi, sazvērnieciski pastāstīja, ka “tie divi ārzemnieki ir bagāti – izmantojiet to”. Mani tas šokēja, teicu, lai nes kokteiļus atpakaļ, jo mēs neesam atnākušas sevi pārdot! Tiešām biju nikna – ierodas mūsu zemē kaut kādi ārzemnieki un iedomājas nez ko!

Rodžers manas emocijas, protams, bija pamanījis un atsūtīja zīmīti, kurā angļu-portugāļu valodā rakstīja, lai pieņemam dzērienus, jo viņš tos sūtot tikai nolūkā apliecināt savas simpātijas, sadraudzēties, lai uzzinātu kaut ko vairāk par pamatiedzīvotāju kultūru, paražām. Tad kokteiļus pieņēmām. Sekoja piedāvājums pārsēsties pie viņu galdiņa, bet es atteicu – tā kā jūs gribat iepazīties, tad jums jānāk pie mums! Tiešām biju patīkami pārsteigta, ka puišiem nebija citu nolūku. Jo daudzi ārzemnieki, sevišķi itāļi, šajā ziņā bija neciešami – viņiem šķita, ka var nopirkt visu.

Laikam jau liktenis, bet Rodžers, pošoties mājup, bija iecerējis sapirkt kaudzi suvenīru, un man taču bija divi veikaliņi. To uzzinājis, viņš jau nākamajā rītā bija klāt ar garu suvenīru un citu sīkumu sarakstu. Ko varēja atrast, nopirka pie manis, pēc pārējiem gājām uz citiem veikaliņiem tirdzniecības centrā, jo man tajos bija atlaide. Rodžers nopirka arī bērnu čības, un es nodomāju – aha, precēts, ir bērni! Bet nebija – viņš tās pirka māsas bērnam.

Un jau ātri vien Rodžers nāca klajā ar paziņojumu, ka es viņam ļoti patīkot – gan pēc izskata, gan pozitīvās enerģijas. Un viņš vienmēr esot sapņojis par sievu ar gariem matiem... Viņš tiešām gribot mani precēt, tikai... man vajadzētu iemācīties labāk runāt angļu valodā. O, cik tad biju dusmīga! (Vanesas acis, to atceroties, zibeņo.) Tas mazais Ziemeļbrazīlijas štatiņš, no kura es nāku, ir lielāks par Latviju, tad kā viņš man var diktēt noteikumus?  Lai vispirms iemācās portugāļu valodu un tad ar mani runā par precēšanos!

Bija decembra beigas, Rodžers aizbrauca uz Latviju, noteikdams, ka viņš portugāļu valodu apgūs ātrāk nekā es angļu. Janvārī sarakstījāmies ar e-pastiem, sarunājāmies skaipā, un Rodžers neatstājās no nolūka mani precēt, jo gribot ģimeni, bērnus. Viņa pārliecinošā un, jāatzīst, patīkamā uzstājība man lika nopietni izvērtēt situāciju, kāda tobrīd bija manā dzīvē. Man bija darbs, nauda, draugs, bet – es nejutos laimīga. Jo arī es gribēju precēties, gribēju ģimeni, savukārt draugs tam nebija gatavs. Un es attiecības ar viņu pārtraucu un ļāvu sevi pierunāt braukt uz Latviju.

Ir 2005. gada marts, un es esmu te. Nobijusies, jo nezinu īsti, pie kā braucu; varbūt Rodžers ir bandīts! Bet... Neatbraukusi taču to neuzzinātu! Arī to, sanāks mums vai ne. Nu nevar to uzzināt nepamēģinot! Pareizi es saku, vai ne? Un vēl man bija svarīgi, lai vīrietis mani mīl vairāk, nekā es mīlu viņu. Rodžers, mani sagaidot, jau runāja portugāļu valodā. Pēc mēneša aizbraucu atpakaļ uz Brazīliju, pārdevu pārdodamo, savu uzņēmumu atstāju brāļa uzraudzībā un 23. jūnijā atgriezos Latvijā.

Vārds "remdens" man ir svešvārds

Ko par tavu došanos nezināmajā teica ģimene?

Ka esmu traka. Domāju, ja mamma būtu dzīva, ja būtu labas attiecības ar tēvu, kurš ģimeni pameta jau pirms laba laika, diez vai es šurp atbrauktu. Bet bija tā, kā bija. Tēva uzdevumu daļēji pildīja vectētiņš, tāpēc, pirms pieņēmu izšķirīgo lēmumu braukt uz Latviju, man viņam bija jāprasa atļauja. Vectēvs teica: “Nu, mīļā, atbilde ir tikai tavā sirsniņā!” Un, tā kā sirds man lika pamēģināt savu dzīvi saistīt ar Rodžeru, tad nekādu šķēršļu tam vairs nebija. Vispār viss bija baigi forši, bet traka es esmu noteikti – piekrītu savējiem.

Jau pēc šķiršanās no Rodžera man bija intervija radio. Tagad es atkal esot brīva? Nē, brīva nekad, viena nekad! Bija, kas pēc mūsu šķiršanās teica – Vanesiņ, cik žēl, ka tev ar savu latvieti nesanāca... Kā – nesanāca?! Ja cilvēki attiecībās bijuši laimīgi, ja mīlestībā radījuši bērnus, tad  kā to var saukt par nesanākšanu!

Kāpēc izšķīrāties?

Vienmēr esmu uzskatījusi, ka kopā dzīvošana ir grūts uzdevums. Vēl jo grūtāks, ja atšķiras mentalitātes. Mēs pēdējos laulības gadus kopā dzīvojām tikai bērnu dēļ, centāmies ģimeni saglabāt, gājām ģimenes terapijā. Tas bija grūts laiks, es ļoti izjutu, ka man te nav radu. Līdz sapratām, ka nav ko cīnīties, un beigās Rodžers pateica frāzi, kas būtībā visu izskaidroja, – man tevis bija par daudz. Bet protams! Esmu ļoti emocionāla, spilgta, aktīva, vārds "remdens" man ir svešvārds. Vai nu es mīlu, vai tu man vispār neeksistē! Ja es guļu, tad guļu, ja ēdu, tad ēdu, ja gatavoju ēst, tad garšīgi un daudz, ja atpūšos, tad pa skaisto – pilna māja cilvēku un skaļa, rosīga ballīte līdz rītam. Bet Rodžeram labāk patika tā mierīgi, samērīgi, bez burzmas. Tad sarunājām, ka trakas ballītes būs tikai divas reizes mēnesī. (Smejas.)

Un tagad tu esi kopā ar Latvijā satiktu brazīlieti!

Jā. Kad iepazināmies, pēc šķiršanās bija pagājuši tikai septiņi mēneši, es jaunām attiecībām vēl īsti nebiju gatava. Domāju – beidzot padzīvošu viena, baudīšu dzīvi! Tikai nesanāca. Mans draugs, kaut arī brazīlietis, ir daudz mierīgāks par mani un ļoti īpašs, mīļš. Un, kas ir ļoti svarīgi, mēs runājam vienā valodā. Tam tiešām ir liela nozīme, jo, kaut arī Rodžers runāja portugāļu valodā, viņš to nepārzināja tik labi, lai pareizi saprastu visus manus sadzīviskos izteikumus, līdz ar to radās pārpratumi. Kur nu vēl atšķirīgā mentalitāte! Tāpēc tagad saku – ar cittautiešiem var padzīvot kopā, bet precēties tomēr vajag ar saviem tautiešiem.

Jūsu bērni nu jau lieli.

Jasmīnai ir 15, Gabrielam 12 gadi. Meita ir nopietnāka, kārtīgāka, vairāk tēvā, bet dēls ir trakulītis kā es. Un bērni mums sanākuši ļoti skaisti un gudri! Ar Rodžeru esam palikuši labi draugi – mēs joprojām mīlam viens otru, tikai tagad citādi, un komunikācija starp mums visiem ir ļoti laba. Kamēr mitināšos šajā mazajā dzīvoklītī, bērni dzīvos pie tēva. Te tak nav vietas!

Dažkārt cilvēki ir jānoliek pie vietas

Vispār Latvija tevi uzņēma viesmīlīgi, kad atbrauci?

Viss bija labi, izņemot aukstumu. Arī cilvēciski bija "auksti" – uz ielas neviena pazīstama cilvēka, neviens nesmaida, nesasveicinās. Sākumā gribēju ar to cīnīties, liekot saprast, ka tas nav forši, ka vajag dzīvot priecīgāk, bet tad sapratu, ka tāda ir vietējā kultūra un ka man tā jārespektē. Bet – es to nepieņemšu, jo esmu citāda. Ka smaidīšu kā smaidījusi, neslēpšu savas emocijas, būšu tik traka, cik traka esmu. Vēl sākumā nesapratu, kāpēc veikalos man pastiprinātu uzmanību pievērš apsargi, bet tad pielēca – smaidīgi un priecīgi cilvēki viņos izraisa kaut kādas aizdomas... Turklāt es vēl tāda tumsnēja, kā čigāniete!

Latviešu valodu apguvi ātri? Nav no vieglajām.

Pusgada laikā. Vispār jau esmu slinka – lai labāk un pareizāk runātu, vajadzētu vairāk lasīt... Bet pie tā, ka te daudzi dzīvo jau gadu desmitiem un joprojām nerunā latviešu valodā, jūs paši esat vainīgi. Strādāju restorāna virtuvē kopā ar sešiem latviešiem, vienu krievieti, un viņas dēļ visi runāja krieviski. Tas mani riktīgi sadusmoja, teicu, ka šitā tā lieta cauri neies. Un sāku krievieti mācīt, liku apgūt elementārus vārdus un frāzes: labdien, mani sauc... Citādi nedrīkst, dažkārt cilvēki ir jānoliek pie vietas. Kad pēc trim gadiem no šī kolektīva šķīros, visi savā starpā runāja latviski, bet es mazlietiņ biju apguvusi krievu valodu. Vēl esmu ievērojusi – krievs cenšas sarunāties latviski, bet latvietis pāriet uz krievu valodu, jo viņam tā vieglāk. Nu, kas tas ir, vai tiešām sevi un savu valodu necienāt?!

No kā tev interese par pavārmākslu?

Mana mamma un vecmāmiņa bija pavāres, es gatavoju no 14 gadu vecuma, bet jau pamatīgāk pavāram vajadzīgās zināšanas apguvu Latvijā. Mums ar Rodžeru starp Kandavu un Sabili bija viesu nams Plosti. Kad 2007. gadā, krīzes laikā, Rodžers to gribēja pārdot, es iebildu, teicu, ka pati tur strādāšu. Viņš smējās – ko es tur darīšot, podus tīrīšot, vai, jo pavāru atrast esot grūti. Atcirtu – pati gatavošu un, ja vajadzēs, arī podus tīrīšu! – un devos uz Plostiem. Tā kā krīzes dēļ daudzi atlika braucienus uz ārzemēm, viesu pievilināšanai izdomāju piedāvāt brazīliešu virtuvi, mūziku, jestrus pasākumus. Pati virtuvē gan rosījos maz, atradu pavārus. Piedāvājām gan latviešu, gan brazīliešu ēdienus – par tiem atbildību uzņēmos es –, un vasarā mēs jau klājām galdu 800 cilvēku banketam. Tā nostrādājām septiņus gadus.

Kāds brazīliešu ēdiens Latvijā ir vispieprasītākais?

Feijoada – melnās pupiņas, ko gatavo kopā ar dažādām gaļām, desām, bagātīgu garšvielu devu un pasniedz ar rīsiem, svaigiem salātiem un mērcīti. Tagad īstu brazīliešu virtuvi Latvijā vairs neviens nepiedāvā. Es pēc šķiršanās strādāju vairākās kafejnīcās, restorānos, tad brazīliešu ēdienus piedāvāju savā street food kioskā Kalnciema tirgū, arī Tallinas kvartālā, kur gāja ļoti labi, tikai tas bija sezonas darbs. Tad atradu telpas Tērbatas un Stabu ielas krustojumā, par tām samaksāju, jau grasījos veikt remontu, bet... īpašnieki nomira, mainījās līgumi, un es visu zaudēju. Sapratu – tā ir kā zīme, kas man liek apstāties, iepauzēt, tik ļoti netiekties pēc savas kafejnīcas. Un es tajā ieklausījos, gatavoju tikai pasākumiem, piedalījos projektos kopā ar Roberto Meloni – mums labi sapas.

Tad sāka streikot mugura, un tagad rosos vēl mazāk – dakterēju muguru, vairāk rūpējos par sevi. Tagad braukšu uz Vāciju, mēnesi tur pastrādāšu, bet decembrī ieplānoti daudzi privātpasākumi Latvijā. Nākamajā gadā došos uz Brazīliju, vismaz kādu laiku tur padzīvošu. Bērnus gribu ņemt līdzi.

Viņi taču tur jau bijuši?

Katru gadu ar tēti turp brauc. Visiem Brazīlijā ļoti patīk.

Kādi latviešu iecienīti ēdieni, produkti tev garšo?

Biezpiens. Desas, gaļas kūpinājumi, arī kūpināts lasis. Jā, un kūpināta vista – vauuu, cik tā ir garšīga! Siļķi kažokā un sēnes gan man nepiedāvāt. Un kā man te patīk vasara, kā garšo jūsu dārza ogas!

Virtuve – mīlestība, samba – kaislība

Ar ko tikai cilvēkiem neasociējas Brazīlija – ar sambu, futbolu, Amazoni, arī narkotikām un augstu noziedzības līmeni. Tā kā Brazīlija ir milzīga, atļaušos pajautāt, vai tu pie Amazones – upes, kas nes piekto daļu pasaules virszemes saldūdens krājumu – esi bijusi?

Esmu. Pirms braucu uz Latviju, nospriedu, ka vispirms vairāk jāiepazīst sava zeme, un aizbraucu apskatīt Amazoni, Igvasu ūdenskritumu, Riodežaneiro, Sanpaulu un citas brīnišķīgas vietas. Ko varu teikt par Amazoni – tā ir pasaule pasaulē. Sarunājām nedēļu padzīvot kādā vietējā indiāņu ciltī – bez kanalizācijas, elektrības. Viņi guļ vai nu šūpuļtīklos, vai labi augsti saslietās guļvietās. Man ierādīja luksusa istabiņu ar dēļu grīdu, bet tie bija ne pārāk cieši salikti, un pa šķirbām redzēju, ka apakšā ložņā čūskas, lielās ķirzakas. Nu dikti neomulīgi! Saimniece indiāniete gan mani mierināja – čūskas uzbrūkot tikai tad, ja cilvēki tām pietuvojoties pārāk tuvu, uzkāpjot. Viņi to ievērojot un līdz ar to mierīgi sadzīvojot, cits citu netraucē. Ja kāda čūska kļūstot nekaunīga, ielienot būdā, to izmetot ar slotu. Mans vectētiņš savulaik piecu kilometru attālumā no mūsu mājām atrada anakondas ādu. Cilvēki pierod dzīvot dažādos apstākļos. Es, kamēr dzīvoju Brazīlijā, nedzirdēju ne par vienu gadījumu, kad kāds būtu miris no čūskas koduma. Jo vietējie jau zina pretindes. Piemēram, ir mazas, krāsainas čūskiņas, no kurām iegūta eļļa ir pretinde pret visu citu indīgo čūsku kodumiem. Turklāt Brazīlijā vietās, kur čūsku tā pavairāk, visur izliktas brīdinājuma zīmes.

Kādas tev attiecības ar sambu?

Ja virtuve ir mana mīlestība, tad samba, dejas vispār – kaislība! Dejoju kopš bērnības, līdz 15 gadiem piedalījos dažādās sacensības. Arī ēdienu gatavojot, bieži kustos deju ritmos. O, jā, varbūt tu gribi apēst sviestmaizi? Neko citu šodien piedāvāt nevaru! (Atsaku, ka labprāt, un  Vanesa dodas pie ledusskapja, kurā gan nekā neesot, bet veikli saliek sviestmaizi. Kad to nobaudu, man jāatzīst, ka ne no kā kaut ko tik garšīgu uztaisīt var tikai savas lietas meistars. Vanesa smaida – tas tāds sīkums vien esot – un atgriežas pie stāsta par sambu.) Samba Brazīlijā ir kā reliģija. Tāpat kā futbols. Bērni jau piedzimst, dejojot sambu vai ar bumbu uz kājas.

Mēs, brazīlieši, esam dzīvespriecīgi cilvēki, mums vienmēr būs iemesls dejot, iedzert, labi paēst, priecāties. Ja jums te vienmēr būtu vasara, karsts laiks, arī jūs, latvieši, tādi būtu! Jo aukstums ir tas, kas dzen zemē, stindzina visādos veidos. Tikai pavasarī, vasarā redzi, ka arī te cilvēki tomēr smaida.

Vienu brīdi es Latvijā mācīju dejot sambu, bet citi darbi to izkonkurēja. Tagad to dejoju tikai privātpasākumos – gan uzstājoties kopā ar draugu, gan ar Roberto, gan tikai ar meitenēm. Ir vairākas programmas, kurās piedalos.

Noziedzība Brazīlijā tiešām ir tik liela, kā par to stāsta?

Diemžēl, bet ir. Un, jo lielāka pilsēta, jo ar to trakāk. Rio nabadzīgo un bagāto kvartālus tiešām atdala mūris, visur ir policisti. Ielās apšaudes katru dienu! Jo nabadzīgie negrib pieņemt, ka citiem visa kā ir daudz, tāpēc cenšas iekļūt bagāto rajonos, kur zog, laupa. Un kā iekļūst, tā  izkļūst, jo samaksā policistiem.

Un kā ar narkotikām?

Viss notiek. Tas droši vien nekad nebeigsies.

Latvijā par vienu narkokurjeru uzņemta filma.

Esmu pret šādu filmu uzņemšanu, kas būtībā slavina noziedzniekus. Domāju, to nav pelnījis ne Pablo Eskobars, savulaik vismeklētākais noziedznieks pasaulē, ne sīks narkokurjers.

Ar čīkstēšanu neko nepanāksi, ir jārīkojas

Lai arī Brazīlijā pilsētās katru dienu notiek apšaudes, vai, sākoties karam Ukrainā, tev nebija sajūtas, ka drošāk būtu doties uz dzimteni?

Kad sākās karš Ukrainā, biju Dublinā. Saņēmu zvanus no ģimenes, viņi uztraucās par mūsu drošību un teica, lai lidojam uz Brazīliju. Vienu brīdi apsvērām iespēju turp aizgādāt bērnus, bet es pati biju izlēmusi palikt Latvijā, lai vai kas. Cīnīties nevarētu, bet citādi palīdzēt, piemēram, gatavojot ēdienu, es taču varētu!

Bet būtībā man karu Ukrainā saprast ir ļoti grūti, jo Brazīlija kā valsts, kurai pašai visa kā gana, radusi palīdzēt citām valstīm, nevis tām uzbrukt, lai atņemtu zemi, resursus. Domāju, šī attieksme ietekmējusi arī iedzīvotāju mentalitāti un skatījumu uz lietām, dzīvi. Nomiršu, bet nesapratīšu, kā viena valsts var uzbrukt otrai, būtībā kaimiņš kaimiņam! (Vanesa izteiksmīgi pauž savu sašutumu.)

Tāpat nekad nesapratīšu, kā latvieši tik ļoti var necīnīties par sevi. Ja brazīlietim kaut kas nepatīk, ja viņš ar kaut ko nav apmierināts, viņš iet un to pasaka. Bet ko latvietis? Čīkst un čīkst par mazo algu, bet tālāk par čīkstēšanu netiek. Es saku – ej taču beidzot un izsaki savas pretenzijas! Nē, tā nevarot... Bet, ja tu apzinies savu vērtību, zini, cik vērts ir tavs darbs un cik par to gribi nopelnīt, tad kāpēc nevari par sevi pastāvēt? Neviens cits to tavā vietā taču nedarīs, un neviens darba devējs, ja viņam neprasīs, pats nenāks un nepiedāvās maksāt vairāk. Vismaz es, pierādījusi savu varēšanu darbā, par to esmu prasījusi attiecīgu samaksu. Saki, ka nevari tik daudz maksāt? Tad eju prom – gan atradīšu vietu, kur prasīto samaksās! Nu labi, pagaidi... Bet tikai citiem nesaki, ka tev pacelšu samaksu par darba stundām! Briesmīgi, bet – man par sevi ir jācīnās!

Zini, cik brazīliešu dzīvo Latvijā?

Kādi divi simti. Bet Brazīlijā dzīvo daudz latviešu, vairākums no viņiem divās pilsētās – Nova Odesā un Ižui. Ižui mani pazīst – kad no turienes uz Latviju piedalīties Dziesmu un deju svētkos atbrauca dejotāju grupa Staburags, es viņus sagaidīju lidostā. Bija ļoti interesanti – pēc sejas latvieši, kā te visi māri un jāņi, aijas un ilzes, bet latviski nesaprata neviens. Arī Lido oficianti viņus uzskatīja par vietējiem, un man bija jāiet palīgā tulkot, citādi vēl neēduši paliktu! (Smejas.)

Pagājušajā gadā sagaidīju arī vienu Brazīlijas latviešu ģimeni – četrus cilvēkus, mammai bija kādi 75 gadi. Viņa runāja ļoti pareizā latviešu valodā. Man bija ļoti interesanti, daudzus vārdus nesapratu, bet piktošanos par tagad dzirdamo latviešu valodu gan  sapratu – kas te notiek, viņas laikos tā nerunāja, tagad valoda esot netīra! Un laikam jau viņai taisnība. Turklāt esmu pamanījusi, ka daudzi jaunieši savā starpā sarunājas angļu valodā. Arī mani bērni ar draugiem dažkārt tā darījuši. Es tad teicu – paga, kas jūs esat un no kurienes? Latvieši, no Latvijas? Nu tad runājam latviešu valodā! Jo Latvija ir maza, un sava valoda ir jāaizsargā. Bet sarunāties angliski esot kruti. Nē, tas nav kruti – no kurienes vispār šāds vārds?

Divu raksturu sadursme

Bērniem pati mācīji latviešu valodu?

Savi bērni man jāpaliela – Jasmīna un Gabriels runā ļoti pareizā latviešu valodā un dusmojas uz mani, ka es joprojām kaut ko nepareizi pasaku. Par to galvenokārt jāpateicas viņu omei, Rodžera mammai Līgai Grigulei, pazīstamai arhitektei. Sākumā viņa man divas reizes nedēļā mācīja latviešu valodu, tad ļoti uzraudzīja bērnu valodas prasmi. Viņa bija ļoti stingra un gribēja, lai viss notiek pēc viņas prāta. Tikai ar mani tas negāja cauri. Tā bija pamatīga divu raksturu sadursme!

Atceros, viņa atnāk pie manis un ierauga, ka visi dārzeņi salikti ledusskapī, arī tomāti. Jo Brazīlijā ir karsts, un es tos tā esmu radusi uzglabāt. Viņa dārzeņus sāka ņemt laukā – esot vasara, dārzeņiem jāsmaržo pēc dārzeņiem, bet ledusskapis dabīgo smaržu noņemot! Tad vēl sāka klāstīt, ko Rodžers ēd, ko neēd, jo man tas esot jāzina. Skatījos, klausījos – un tas notiek manā mājā? Tā nu gan nebūs!

Kad viņa nākamreiz atnāca mācīt valodu, es uz lapiņas jau biju sarakstījusi visu, ko gribēju viņai pateikt. Palūdzu vīramāti apsēsties un teicu – jums jāsaprot, ka šeit ir mūsu mājas un jūs šeit nedrīkstat komandēt, ko un kā man darīt. Savukārt es nekad neiešu uz jūsu māju un jūs nebakstīšu, jo tā ir jūsu teritorija ar jūsu noteikumiem, kārtību, stilu, ēšanas paradumiem. Ja spēsim to respektēt, mūsu attiecības būs ļoti labas. Un vēl piebildu – es esmu un būšu jūsu dēla sieva, bet ne mamma, tāpēc gatavošu to, ko es gribēšu! Viņa sāka raudāt, es arī, un nekāda valodas mācīšanās nesanāca.

Pēc nedēļas bija paredzēta nākamā mācību reize. Lai gan neticēju, ka viņa atnāks, pusdienām gatavoju liellopa gaļu vīramātes gaumē, lūkoju, lai būtu mīksta jo mīksta. Tomēr viņa atnāca un, man par lielu pārsteigumu, atvainojās – viņai tiešām neesot tiesību mūsu mājās ieviest savu kārtību. Un vēlāk Rodžeram bija atzinusi, ka tā es esot nopelnījusi viņas respektu.

Vēl viņa toreiz pateica, ka mani mīlot, tikai lai es, viņu satiekot, iztiekot bez man raksturīgajiem apskāvieniem – tāda sasveicināšanās, prieka un jūtu izpausme viņai neesot pieņemama. Atteicu, ka viņas lūgumu respektēju, bet to nepieņemšu, jo, ja es kādu mīlu, cienu, tad gribu viņu samīļot. Nē, viņa to nevēloties – ne viņas vecāku, ne pašas ģimenē tā darīt nebijis pieņemts. Bet man apskāvieni ir enerģijas apmaiņa, kas ir ļoti svarīga, un es bez tiem nevaru – tad tā vairs neesmu es. Tomēr ko darīt – ja ne, tad ne.

Tikai nodomāju, ka es jau nu nebūšu tā, kas to tā atstās. Pēc tam vīramāte diezgan bieži nāca ciemos un kādā no šīm reizēm piegāju viņai no muguras, apķēru un sabučoju. Viņa dusmīga izrāvās – esot taču teikusi, lai tā nedaru! Bet es smaidot pajautāju – vai tad bija sāpīgi? Es taču tevi mīlu! Brīdi vēl paburkšķējusi, viņa rimās.

Kad vīramāte nopietni saslima, gatavoju viņai ēst, braucot uz Plostiem, vedu dažādus ēdienus visai nedēļai. Visus smuki saliktus kastītēs, pagatavotus bez garšvielām, taukvielām, jo viņa nedrīkstēja ēst neko treknu un asu. Vienmēr biju skrejoša, bet viņa lūdza ienākt kaut uz mirkli. Un pret apskāvieniem vairs neiebilda, tikai uzsvēra – es esot vienīgā, kuru viņa pielaižot sev tik tuvu. Tā nu tai dzīvē notiek!

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Mūsējie saturu atbild SIA Izdevniecība Rīgas Viļņi.