Laura Groza un Rūdolfs Dankfelds iepazinās tikai ar trešo piegājienu

Ceļā pēc īstajām sajūtām

Vai bieži sanāk, ka savās ikdienas gaitās dodaties kopā?

Rūdolfs: Pēdējā laikā atkal diezgan daudz.

Laura: Kad iepazināmies, bija aktīva pandēmija. Tad ļoti daudz laika pavadījām kopā, jo mūsu profesionālā dzīve bija apstādināta. Daudz runājāmies, un rezultātā tapa jaunas idejas, piemēram, mūsu kopīgā izrāde Keruaka ceļš.

Pēdējo gadu atkal esam aizrauti katrs savā virpulī. Nepārtraukti strādājam, bet apzināti ieplānojam arī kopīgas brīvdienas. Vakar pat bija viena tāda superīga diena. Bijām uz izstādēm, noskatījāmies fantastisku filmu, izbaudījām lieliskas pusdienas, pastaigājām pa savu Rīgu. Citkārt tas būtu sadalīts piecos dažādos notikumos, bet šoreiz to visu piedzīvojām vienā dienā. 

Rūdolfs: Mēs diezgan daudz strādājam atsevišķi, bet ik pa laikam konsultējamies viens pie otra. Šobrīd kopā ar kolēģi Miķeli Putniņu veidojam mūziku Lauras izrādei Mājoklis. komentāri. Vakarā satieku Lauru un atskaņoju viņai pa dienu ierakstīto.

Laura: Šis ir jau trešais darbs, ko veidojam kopā. Pirmie divi bija izrādes Dailes teātrī: Piekrišana un Keruaka ceļš…

… un šobrīd procesā ir izrāde Mājoklis. komentāri, kurai pirmizrāde 16. novembrī.  

Laura: Jā! Bet, neskatoties uz to, ka ļoti augstu vērtēju Rūdolfa muzikālo gaumi, nesteidzāmies strādāt kopā. Esmu pieredzējusi ļoti skumjus gadījumus, kad labu draugu vai tuvu cilvēku attiecības izšķir kopīgs darbs, tāpēc tagad pret to izturos diezgan piesardzīgi. Līdz šim mūsu sadarbības intensitāte ir augusi pakāpeniski. Pirmajā izrādē Rūdolfs bija muzikālā konsultanta statusā. Keruaka ceļā jau muzikālās daļas vadītājs – nokomplektēja gandrīz visu mūzikas listi un bija arī izpildītājs un aktieris katrā izrādē. Topošajai izrādei viņš kopā ar Miķeli jau jaunrada mūziku. Tas ir vēl intīmāk, vēl jūtīgāk.

Viendien Rūdolfam bija šoks, kad, pārnākot no mēģinājuma, savā tiešajā valodā nokomentēju viņu sastrādāto. Mēs izrādē izmantojam Annas Auziņas tekstu un mūzikai viņas dzeju, un es izteikti vados pēc satura loģikas un dramaturģijas. Jutu, ka puišu veidotā mūzika vārdu ir it kā nedaudz atstājusi novārtā, un to arī pateicu savā “darba balsī”. Teātrī man informācija ir jānodod ātri, tāpēc saku tiešāk. Aktieri ir pieraduši, bet mājās tāda balss varbūt ir mazliet par šerpu. Jutu, ka esmu nobalansējusi uz robežas, kuru nevajadzētu pārkāpt. Mūsu attiecības man noteikti ir dārgākas nekā radošā sadarbība.

Rūdolfs: Abpusēji. Bet es neesmu dīva, reaģēju ļoti veselīgi. Pirmajā momentā varbūt bija pauze, jo desmit stundu darbs jāizmet miskastē. Bet skats no malas labi atmodina. Laura iedvesmoja pavērst uzmanību citā virzienā.

Tas man noteikti jāpasaka – Laura ir izcilākais producents pasaulē! Latvijā pierasts, ka producents saorganizē tehniskās lietas un izvēlas repertuāru, bet pasaulē producents darbojas kā mentors, piemēram, Riks Rubins un vēl daži. Viņi ievada grupu vajadzīgajā maindsetā, lai mūziķi nedreifētu pārāk tālu no sava sākotnējā mērķa. Producents uz notiekošo skatās pēc būtības, lielajās līnijās, nedomājot kā mūziķi, kas varbūt pieķeras labam meldiņam, foršai partijai vai konkrētam instrumentam. Viņš pareizajā brīdī pasaka vajadzīgo. Un viņa teiktais nostrādā! Pēc tam grupa ieiet citā frekvencē.

Laura: Tā ir režija. Tas ir tieši tas, ko es jau 15 gadus daru savā profesijā, – mēģinu ieraudzīt to, kas kādam izdodas, vai to, kā citam vēl pietrūkst, savienot esošo, noņemt lieko, pielikt klāt trūkstošo, lai visi parāda labāko, vienlaikus attīstot savas vājās vietas. Un redzēt lielo bildi. Mūzikas radīšana ir kaut kas ļoti līdzīgs.

Ņemot vērā līdzšinējo pieredzi, vai domājat, ka jums būs vēl kāds kopīgs projekts?

Laura: Mēs par to nedomājam! Vispār! Mēs kā divi lieli kuģi satiekamies, papeldam kopā. Ja nepeldas kopā, katrs aizejam atkal savās lietās. Mums nav par katru cenu jāstrādā kopā. Es vispār domāju tikai lielos vektoros. Šobrīd tas nozīmē – mums ar Rūdolfu ir forši kopā mūsu privātajā dzīvē.

Rūdolfs: Tieši tā!

Laura: Man patīk, ka Rūdolfs arī man var pateikt ko teātrī noderīgu. Viņam nav teātra izglītības, un viņš pat nav teātra fans, bet tas, kā Rūdolfs analizē jebkuru izrādi, pārsteidz. Viņš spēj ļoti koncentrēti, lakoniski un precīzi identificēt specifiskas teātra lietas.

Rūdolfs: Es uzaugu teātrī, jo mana mamma bija Dailes teātra aktrise un arī tētis ilgus gadus tur nostrādāja, taču apzinātajā dzīvē mani ceļi ar teātri praktiski nekrustojās. Pirms satiku Lauru, no viņas veidotajām apmēram 30 izrādēm biju redzējis tikai vienu.

Laura: Kopš esam kopā, Rūdolfa neizbēgams lāsts ir nākt ar mani uz daudzām izrādēm, jo es, protams, ļoti daudz eju uz izrādēm un man patīk izrādes, teātris un kolēģu veikums. Bet viņš pēkšņi pasaka tādas lietas, kādas pat teātra profesijā iesvaidītie nespēj tik precīzi formulēt!

Rūdolfs: Man ir iepaticies teātris. Īpaši iekšējie ģenerālmēģinājumi starp teātra cilvēkiem. Tā atmosfēra! Mēs laikam esam virtuves cilvēki.

Laura: Rūdolfs gan vairāk ir uz skatuves, es esmu virtuves cilvēks. Es nekad neesmu bijusi uz skatuves un… Nezinu, varbūt kādreiz būšu.

Ja par virtuvi – vai tā jums mājās ir centrālā vieta?

Rūdolfs: Pandēmijas laikā bija. Kad tikko satikāmies, atzināmies, ka ne viens, ne otrs vispār negatavojam. Tā, ka nemaz! Bet sēdēšana mājās atraisīja domu, ka būtu forši kaut ko pagatavot pašiem. Un tā lieta aizgāja, turklāt ļoti labi.

Laura: Sāksim ar to, ka tu man pirmajā randiņā pagatavoji…

Rūdolfs: … pasta carbonara. Nevar teikt, ka man izdevās, jo biju ļoti koncentrējies uz Lauru. Turklāt tas notika divos naktī. Skaidrs, ka pati pasta tobrīd bija sekundāra. Bet tas ir fakts, ka pandēmijas laikā abi attīstījām savas virtuves prasmes.

Laura: Mūsu dzīvoklis pat kļuva par centrālo vietu – draugi regulāri nāca pie mums uz vakariņām. Šogad lielām vakariņām diemžēl vairs nav laika.

Rūdolfs: Tomātu kaste uz palodzes arī jau divas nedēļas gaida… 

Laura: Pirms tam Rūdolfs gatavoja brīnišķīgu gaspačo!

Rūdolfs: Un buljonus un dažādus virumus. Svētdienās braucām uz Centrāltirgu iepirkties. Bija sajūta, ka tur pandēmijas ierobežojumi nepastāv. Tāpēc vien turp gribējās doties – tā vakaros, kad viss cits jau slēgts, bija dzīvīgākā vieta Rīgā.

Laura: Esam ārkārtīgi atbildīgi pilsoņi, bet ne pāratbildīgi. Neupurējam savu garīgo veselību fiziskās veselības ierobežojumu dēļ. Ievērojām visus noteikumus, bet vienlaikus atradām jebkuru iespēju sevi izstaidzināt vai sagādāt prieku, tiekoties ar tuvajiem. Garīgā veselība un psiholoģiskā stabilitāte, ko nodrošina patīkamas situācijas un baudas momenti, mums ir nozīmīgāka nekā abstrakta eksistence.

Kā jūs vispār iepazināties? Dienesta romāns?

Laura: Nē. Rūdolfs divas reizes mēģināja ar mani iepazīties un tikai trešajā reizē viņam izdevās. Par ko es esmu ļoti, ļoti priecīga. Iepazīšanās mēģinājumi notika sabiedriskās ēdināšanas vietās. Kad Rūdolfs pie manis vērsās trešoreiz, viņš minēja, ka divreiz jau ir mani uzrunājis, bet es to tiešām neatceros. Ar mani tā ir – mēdzu tik ļoti nokoncentrēties uz kaut ko, piemēram, pirmizrādi, ka apkārt neko nemanu. Toties trešo reizi atceros ļoti labi: bija fantastisks vakars fon Stricka villā, Rūdolfs man pienāca klāt un sāka runāt par mani interesējošām tēmām. Un es nodomāju: kas ir šis jaunais cilvēks? (smejas)

Rūdolf, kur ņēmi drosmi pēc divām neveiksmēm mēģināt vēl trešo reizi?

Rūdolfs: Nezinu, tā laikam ir dabiskā pievilkšanās. Iepriekšējā reize bija, kad Liepājas teātrī biju noskatījies Lauras režisēto Piafu un Rīgā ieraudzīju Lauru pusdienojam. Vienkārši piegāju, lai pateiktu paldies par izrādi un ka tā mani ļoti aizkustināja. Nebija tā, ka es Laurai agresīvi kluptu virsū. Man vienkārši gribējās viņai to pateikt.

Cik daudz teātra ir jūsu mājās?

Laura: Ja mēs to domājam kā Džūlija Lamberte – “visa mana dzīve ir teātris”, tad necik. Mums vispār ir ļoti lakonisks dzīvesveids un māja, jo pietiek ar to, ka ikdiena ārpusē ir tik pilna. Rūdolfs daudz braukā pa koncertiem Latvijā un vēl tālāk, es visu laiku esmu teātrī, pasākumos vai koncertos – ikdienā satiekam ļoti daudz cilvēku. Tāpēc mājas ir kā templis, kur viss liekais ir noskaldīts nost. Tur ir baltas sienas un minimāls daudzums lietu. Katru mēnesi veicu revīziju, metot ārā nevajadzīgo. Mājās nav ne teātra, ne lieku emociju, ne konfliktu. Tur ir mūsu svētnīca un attiecību tīrība.

Rūdolfs: Ir svarīgi, lai lietas, kas ir saistītas ar teātri vai mūziku, nepārņem mūsu vidi. Lai nav nogulsnējumu. Lai ir tīrs ēters, kur veidoties jaunām idejām.

Laura: Un attiecībām. Mēs praktiski nemaz nestrīdamies. Visā mūsu kopdzīvē varbūt pāris reizes ir bijušas nopietnākas sarunas, bet ne konflikti vai kliegšana. Mēs ļoti racionāli sakārtojam savu situāciju. Tāpēc teātra mums nav. Es arī mājās nemīlu runāt par darbu. Ja nu galīgi kaut kas sakremtas, tad lūdzu Rūdolfam no malas izvērtēt, vai situācijā ar kolēģiem esmu kaut ko pārpratusi. Un tad viņš kā cilvēks no malas arī ļoti atsvešināti un tieši pasaka.  

Rūdolfs: Mēs neļaujam attiecībās pārlieku uzkarsēties neskaidrībām. Ja ir kāds sīkumiņš, kas nedod mieru, uzreiz to pārrunājam. Biju patīkami iedvesmots, ka arī tēmas, par kurām nav nemaz tik vienkārši runāt, atvērām jau mūsu pirmajās sarunās. Tas ir lielisks veids, kā salīdzinoši mazai lietai neļaut izaugt līdz uzsprāgšanai. Ļoti efektīvi un forši. Es to ļoti no tevis, Laura, mācos!

Ko vēl viens no otra esat iemācījušies?

Laura: No Rūdolfa esmu iemācījusies nosvērtību. Mūsu ģimenē esmu emocionāli trakā puse – ekspresīvāka un tiešāka. Rūdolfs ir korektāks, diplomātiskāks un ieturētāks. Viņš neuzskata par vajadzīgu visu galvā esošo noraidīt citiem, kamēr man bieži šķiet: kā bez tā! Nē, neesmu netaktiska vai nepieklājīga, bet ir lietas, kas man nav saprotamas, tāpēc mēdzu ļoti tieši uzdot jautājumus. Rūdolfs visdrīzāk nesagādās cilvēkiem šādas nepatīkamas sajūtas. Viņš ir ļoti empātisks.

Rūdolfs: Es ar Lauras palīdzību esmu iemācījies uzticēties sev, savām idejām un instinktiem. Viņa ir parādījusi man pat vairākus ceļus un iespējas, kā vēl savu personību un profesionālo dzīvi attīstīt. Tieši ar konkrētiem piemēriem un ieteikumiem, kā veidot attiecības ar cilvēkiem profesionālā ziņā. Un tas ir novedis pie rezultāta. Par to Lauru ļoti cienu.

Laura: Mēģinu Rūdolfam parādīt, ka nevajag sevi ielikt vienā trasē, ka var darboties dažādos virzienos. Agrāk es arī uzskatīju: esmu režisore un neko ārpus tā nedarīšu. Bet sapratu, ka tas nav pareizi. Savas jaunās izrādes sakarā esmu nonākusi tiktāl, ka šai pašā dzīvoklī vadu sarunas, esmu to moderatore un satura veidotāja – tās var noskatīties youtube. Pavisam nopietni apsveru arī domu par savu podkāstu.

Par teātri?

Laura: Jā. Jo mani interesē ne tikai būt aizskatuvē, bet arī sarunas, kas tur notiek. Gribas tās iznest uz āru. Arī Rūdolfam nav jābūt tikai bundziniekam. Viņš ir arī absolūts melomāns. Ierosināju viņam uztaisīt savu podkāstu vai raidījumu. Tagad viņam tāds ir. Jo viņā ir spēcīga vajadzība izpaust sevi dažādos radošos veidos.

Rūdolfs: Gribas iet plašumā. Man tagad ir savs mentors, britu producents, viens no pirmajiem The Rolling Stones menedžeriem Endrjū Lugu Oldhems. Esam kļuvuši par draugiem, viņš interesējas par Baltiju, tāpēc gribētos pavasarī uzaicināt viņu šurp ar lekciju. 

Laura: Tā mēs viens otru attīstām. Es redzu Rūdolfa stiprās puses, ar viņa palīdzību apzinos vēl kādu savu spēcīgo šķautni, un mēs mēģinām no tā kaut ko radīt. Nenormāli mīlu savu profesiju un nekad negribētu no tās atteikties, bet man daudz dod tas, ja uz brīdi izeju no tās ārā un paskatos no malas. Tas ir bagātinoši un papildinoši. Un tas mūs interesē – mācīties, apmainīties iespaidiem, papildināt vienam otru un stiprināt ceļā uz plašākām teritorijām. Esam ar draugiem diskutējuši, vai ir vērts visu savu nākotni saistīt tikai un vienīgi ar vienu ģeogrāfisko teritoriju, šai gadījumā – Latviju. Mēs ar Rūdolfu sliecamies uz to, ka neesam tādi vietas patrioti. Man ir vēlēšanās sevi apzināties plašākā kontekstā. Tāpēc arī štukojam par veidiem, kā savus kolēģus šeit iepazīstināt ar to, ko uzzinām citur. 

Kā ar mūziku jūsmājās? Esat uz viena muzikālā viļņa?

Rūdolfs: Absolūti! Uz Radio 3 Klasika viļņa! Tur ir arī mans autorraidījums Meksikas leksika par aizkadra cilvēkiem: producentiem, dziesmu autoriem, aranžētājiem un citiem, kuru vārdi uz afišām nav priekšplānā. Tā ir mana interese un kaislība. Pavasarī uztaisīju pirmos astoņus raidījumus, šobrīd veidoju otro sezonu.

Laura: Mums tiešām sakrīt gan muzikālā, gan kino gaume. Ja abiem ir brīvs vakars un jāvienojas par vienu filmu vai muzikālo sajūtu, tas notiek ātri. Nav tā: es gribu klausīties savu mūziku, tu liec savējo, vai arī – vakar skanēja tavējā, šodien klausīsimies manējo.

Rūdolfs: Tādu cīņu tiešām nav.

Laura: Mūsu lielākā kaislība ir rokenrols, tāpēc arī tapa Keruaka ceļš, kur mums abiem bija pilnīgi skaidrs, kādai noskaņai tur jābūt. Klausāmies arī kvalitatīvu džezu, daudz akadēmiskās mūzikas. Taču es nebraucu uz visiem Rūdolfa koncertiem – man nav tam laika, un es arī visai splīnīgi izvēlos tikai to, ko vēlos. Arī Rūdolfam nav uzdevuma nākt uz visiem maniem pasākumiem, pirmizrādēm vai izrādēm, kas mani interesē. Mēs dodam viens otram brīvību. Taču tas ir fundamentāli svarīgi, ka mums sakrīt pamatlietas, piemēram, kino gaume.

Kuras ir jūsu filmas?

Laura: Rubena Ostlunda pēdējā filma Skumju trīsstūris ir fantastiska, tāpat kā viņa iepriekšējās filmas. Talantīgs autorkino.

Rūdolfs: Laura mani iepazīstināja ar šo kinorežisoru. Un arī ar zviedru režisoru Andersu Tomasu Jensenu un viņa filmu Man & Chicken un citām. Lauru vairāk uzrunā mūsdienu Eiropas kino, man patīk arī Amerikas klasika un film noir, piemēram, Sweet Smell of Success, Deivida Linča filmas. Arī Holivudas B klases filmas, piemēram Roberta Altmena The Player. Gudrs scenāriju autors un režisors, kurš ar cilvēku maņām spēlējas vairākos līmeņos.

Laura: Rūdolfam patīk lēnām ieiet sajūtās. Man prasās ātrāk sajust filmas dinamiku un noķert stāstu, ar kino starpniecību analizēt cilvēku raksturus un īpatnības. Viņš mani labi izbalansē ar atmosfēriskām filmām.

Rūdolfs: Mums mājās nav televizora, toties ir projektors – filmas skatāmies uz baltas sienas. Sagaidām, kad diena norimstas un iestājas tumsa, lai pilnībā varētu veltīt uzmanību režisora kinematogrāfiskajai vīzijai. Mums bija viegli vienoties, ka filmām veltām visu savu uzmanību, ka neliekam tās fonā, lai nenotrulinātu maņas.

Ko vēl ar prieku darāt kopā? Un kas ir tas, ko labprātāk darāt savā nodabā?

Laura: Mani ļoti mulsina, ja cilvēki pārī salīp kopā kā divas slapjas salvetes. Būsim reāli, man vairs nav 17 gadu, kad ir sajūta, ka ar puisi visu laiku jāstaigā rociņās un vienīgās domas ir par to, kā atrast iespēju iesprukt stūrī pamaigoties. Mēs ar Rūdolfu esam divas pilnīgi neatkarīgas, spēcīgas personības, kas, pirmkārt, rūpējas par savas personības attīstību. Un vienlaikus esam ārkārtīgi pateicīgi, ka mums ir otrs cilvēks, ar kuru apmainīties domām un iespaidiem, papildinot vienam otru. Jo tas arī ir skaidrs – viens bez otra mēs būtu citādāki. Esam viens otru ļoti ietekmējuši un papildinājuši.

Bet, ja par praktiskām lietām, mums patīk kopā ceļot. Berlīne ir mana pilsēta, jo es tur kādu laiku esmu dzīvojusi. Tur es uzņemos vadību un nokūrēju programmu. Pārējās pilsētās to dara Rūdolfs. Ir laba sajūta, ka viņš atbildību ņem savās rokās un vada cauri dienām, ko pavadām ceļojumā! Vēl mums patīk dažādas baudas. Piemēram, izsmalcinātas maltītes.

Rūdolfs: Ir teiciens: tu vari neatcerēties, ko tev kāds ir teicis, bet tu nekad neaizmirsīsi, kā tas cilvēks ir licis tev justies. Tas ir par to – par sajūtām! Laikā, ko pavadām kopā, cenšamies darīt vienkāršas lietas, kas rada labas sajūtas un atmiņas. Jo tas ir tas, kas tev paliks! 

Laura: Mēs nepērkam mantas, bet tā vietā labāk aizejam garšīgi paēst! Tur mums sakrīt. Ir cilvēki, kam patīk investēties lietās. Es to respektēju, jo viņi nereti rada fantastiskus interjerus. Sēž izsolēs, pēta un izvēlas lietas… Varbūt man vecumdienās būs tāds hobijs. Bet tagad... Mēs pat nezinām, kur būsim pēc gada vai diviem! Mums ir vīzija, ka varētu aizceļot – tuvāk vai tālāk. Un tajā brīdī tas, kas mums paliek, tiešām ir tikai sajūtas.

Bet katram savas aizraušanās – tādas arī ir?

Laura: Man ļoti patīk, ka Rūdolfam ir savs hobijs.

Rūdolfs: Kopš pusaudža gadiem man patīk kalnu riteņbraukšana, nobrauciena disciplīna. Absolūtā hobija līmenī es vēl tagad šad tad vienatnē vai ar draugiem izbraucu.

Laura: Ja Rūdolfs kādreiz saka, ka visu dienu būs prom, jo brauks ar riteni vai viņam ir koncerts, super – man arī ir daudz savu lietu, ko darīt. Hobiju gan man nav, bet izmantoju šos brīžus, lai satiktos ar draudzenēm, iedzertu vīnu un parunātos par aktuālo.

Bundzinieks, tātad ritma cilvēks, ir Rūdolfs. Bet ģimenē – kurš jums ģimenē nosaka ritmu?

Rūdolfs: Mēs ejam tandēmā. Ja viens ir enerģijas pilns, bet otrs – sašļukušāks, možākais pastutē otru. Vai pieliek to ekstra āķīti, lai otrs būtu pilnīgi pārliecināts par to, ko dara. Turamies kopā kā ķēdes posmi, kas viens otru virza uz priekšu.

Laura: Tā tiešām ir! Tādu dienu, kad abi esam sašļukuši, nav bijis. Bet mani mazliet mulsina, ka, tuvojoties pirmizrādei, Rūdolfs savas lietas ierobežo vai atceļ, lai palīdzētu man. Man uzreiz liekas: nē, nē, netērē savu laiku uz manām lietām, es pati varu paspēt. No otras puses, ir skaisti un forši, kad tevi atbalsta. Jo vienā brīdī vienam vajag vairāk, citā – otram. Ja man ir aktīvāks darba periods, Rūdolfs ir tas, kurš gatavo brokastis, mazgā veļu un iztīra māju. Kad viņš vairāk ir prom, to daru es. Mēs mājas darbus nedalām, abi darām visu.

Dzīves intensitāte jums abiem ir vienā līmenī?

Rūdolfs: Principā - jā.

Laura: Pēdējais gads ir mazliet nereāls. Kad iepazināmies, pandēmijas dēļ bija mierīgāk. Un tad bija jāiemācās, ka normālos apstākļos esam ļoti, ļoti aizņemti. Ir jāplāno katrs kopīgais mirklītis, jo mums abiem ierasta lieta ir vēlo vakaru darbi. Bet tas ir normāli. Grūtāk ir tad, ja man jāstrādā ārpus Rīgas un esmu prom divus mēnešus. Taču tā ir mūsu darba specifika, un mēs to pieņemam. Satikāmies, zinot mūsu profesiju diktētos noteikumus. Nebrīnos, kad Rūdolfs kādu vakaru no koncerta atbrauc mājās divos naktī. Es taču zināju, ka tā būs. Ja negribēju, varēju neturpināt ar viņu attiecības.

Ko jums bija svarīgi noskaidrot par otru, pirms ļaujaties jūtām?

Laura: Es savā vecumā jau diezgan labi pazīstu cilvēkus un situācijas un riskantām zonām pat netuvojos.

Rūdolfs: Attiecības ir ļoti intuitīvs process, kur tu reaģē instinktīvi.

Laura: Par dažiem pāriem saka, ka viņi gan ir saderīgi, bet citus novērtē kā nesaderīgus. Taču tā ir tik privāta zona, ka no malas neviens neko nevar zināt! Man otrā pilnīgi neinteresē nekāda veida tehniskie parametri, ir tikai viens elementārs kontroljautājums, vai man ar viņu kopā ir interesanti, jautri un jauki un vai mums ir laba fiziskā saderība. Attiecībām veidojoties, tu vienkārši dodies tai ceļā. Mēs laikam šīs lietas nerisinām racionāli.

Man rodas iespaids, ka jūs visus jautājumus izskatāt apbrīnojami racionāli!

Laura: Ā, ja? Tas ir interesanti! Ja es racionāli nerisinātu darba jautājumus, tad netaptu neviens iestudējums, jo to apkalpo ap 100 cilvēku, par kuriem esmu atbildīga. Esmu superakurāta – nevienu dienu nevaru atļauties neatbildēt uz zvaniem vai e-pastiem. Arī Rūdolfs ir ļoti atbildīgs pret saviem pienākumiem. Bet vienlaikus mēs esam ārkārtīgi naivi un romantiski ceļā pēc īstajām sajūtām, nekad privāto sfēru neesam mēģinājuši izkalkulēt.

Tiešām nekad neesat pārrunājuši, kā kopā gribētu sagaidīt vecumdienas?

Laura: Ir tik daudz, ko darīt šodien, ka nedomājam, kas būs pēc daudziem gadiem. Man dažreiz vispār šķiet, ka nezinu, vai sagaidīšu vecumdienas šajā vājprātīgajā pasaulē. Reizēm tā tik ļoti uzkrīt uz nerviem, ka būtu pat atbrīvojoši pamest to pirms vecumdienām. Neesmu suicidāli noskaņota, taču man nav bail no nāves, neuzskatu, ka noteikti jānodzīvo līdz 80. Gribu dzīvot kvalitatīvi, nevis kvantitatīvi. Tāpēc man nav tālu sapņu. Svarīgi ir katru dienu nodzīvot pēc iespējas kvalitatīvāk.

Rūdolfs: Absolūti piekrītu. Ir jādzīvo, lai ir interesanti visā šī vārda daudznozīmībā. 

Precējāties pavisam nesen – 2. septembrī. Kā pašiem šķiet – sen vai tikko?

Rūdolfs: Mēs diezgan intensīvi laižam pa dzīvi, tik daudz kas jau piedzīvots kopš tās dienas. Tai dienai tuvojoties, arī bija ļoti intensīvs darba režīms.

Laura: Man bija daudz mēģinājumu, Rūdolfam – daudz koncertu. Un mēs no visiem slēpām, ka precēsimies. Negribēju nekādu papildu ažiotāžu, gribēju koncentrēties uz būtisko, tas ir, mūsu dienu. Konceptuāli nolēmām, ka piedalīsies tikai liecinieki – ļoti labi draugi. Un mēs saplānojām divas ļoti interesantas dienas kopā ar viņiem, ceļojām pa Vidzemi, piestājot dažādās vietās. Organizēšana gan prasīja laiku, un bija ļoti grūti izskaidrot kolēģiem, kāpēc man tagad uz stundiņu jāizskrien, kad bija jāpiemēra kāzu kleita. Un tad mēs kāzu rītā pie Dailes teātra satikām…

Rūdolfs: Jāni Šipkēvicu. Vēl 30. un 31. augustā biju spēlējis viņa koncertos, un visu nedēļu bijām kopā mēģinājuši. Torīt gaidīju Lauru, kad piebrauca Jānis teātrī savākt lietas, kas tur bija palikušas pēc koncerta. Viņš prasa, ko es te daru, un es atbildu, ka, nu, mēs ar Lauru šodien precamies. Jānim pilnīgi aizsitās elpa. Tikko taču bijām kopā strādājuši, bet viņš par to pat nenojauta, jo mēs to turējām noslēpumā.

Laura: Nebija gluži tā, ka izskrējām uz dzimtsarakstu nodaļu un tad uzreiz atkal strādāt. Kad salaulājāmies, uztaisīju teatrālu pārsteigumu – ieliku Instagramā par to ziņu. Mans telefons vienkārši uzsprāga no komentāriem. Smieklīgi bija, ka pēc ziņu plūsmas jau zināju – tagad ir mēģinājumu pauze, bufetē kāds ir pamanījis manu ziņu  un pateicis to citiem. Jā, tas viņiem bija pārsteigums – mīļa provokācija no mūsu puses.

Kāpēc jums bija svarīgi apprecēties? Daudzi to uztver kā formalitāti, bez kuras var iztikt.

Rūdolfs: Bija svarīgi turpināt dabisko kustību uz priekšu. Un kāzas bija nākamais dabiskais solis, kas ļauj nostiprināt savstarpējo uzticību un mīlestību.

Laura: Rūdolfs mani bildināja, un es ar prieku atsaucos aicinājumam. Man nešķiet dabiski, ka pāris kopā dzīvo desmit gadu, viņiem pat ir bērni, bet viņi nevar noformulēt savas attiecības. Bērni dzimst laulībā, un laulība ir pamats bērnu emocionālajai un psiholoģiskajai stabilitātei. Mums vēl nav bērniņa, bet liekas, ka tā ir tāda loģiska secība. Es priecājos, ka Rūdolfs bija tik vīrišķīgs un mīlošs, lai bildinātu mani.

Bet tam visam ir arī izteikti muļķīgā puse, kas pastāv mūsu klišejām pārbagātajā sabiedrībā. Dzīvojot attiecībās ar vīrieti, ar kuru nav noformēta šī juridiskā puse, citiem vīriešiem nez kāpēc ir iemesls domāt, ka šīs attiecības nav nopietnas. Varbūt tas ir latviešu vīriešu kompleksains mačisms, kas izpaužas jokainos komentāros – vai tad tu ar viņu vēl esi kopā; vai tad tu nevari ar mani aiziet vakariņās? Acīmredzot viņi sievietes, kas nav noformējušas savas attiecības, uztver kā kopīpašumu, tāpēc var apgrūtināt ar saviem stulbajiem komentāriem. Rūdolfs pat ir bijis liecinieks tādām frāzēm. Turklāt šie vīrieši sabiedrībā klasificējas kā nopietni cilvēki. Smieklīgi, bet fakts, ka līdz ar laulībām šī plūsma manā virzienā ir apstājusies, par ko esmu ļoti pateicīga.

Bet tā pa īstam – kāpēc ir forši apprecēties? Jo kaut kas tomēr mainās. Man patīk mūs saukt par ģimeni. Mēs neesam tikai draugi vai…

Rūdolfs: …piegulētāji…

Laura: Mēs esam ģimene. Man patīk tas vārds. Bez ģimenes ir iespējami tikai atsevišķi komponenti, bet ģimene ietver visu: draudzību, attiecības, mīlestību, kopābūšanu, vienības veidošanu. Tas man liekas svarīgi.

Kā jūs viens otru lutināt?

Laura: Rūdolfs zina, ka reizēm gribu pagulēt, un viņš man ļauj. Es savukārt zinu, ka Rūdolfam patīk, ja viņu aizved kaut kur, kur viņš nav bijis. Kad iepazināmies, man šķita mazliet dīvaini, ka viņš vienmēr man atver mašīnas durvis. Nodomāju, ka tas tā randiņu periodā, bet arī pēc divarpus gadiem viņš joprojām tā dara. Nemaz nerunājot par citu durvju atvēršanu.

Rūdolfs: Es nekad nemazgāju savu mašīnu un negribu, lai tu nosmērētu rokas.

Laura: (smejas) Vēl ir tā, ka man ļoti garšo gaļa, Rūdolfs gaļu ēd mazāk, toties viņam garšo saldumi. Ir reizes, kad man nav bijis laika iepirkties, bet, garām ejot, franču maiznīcā nopērku Rūdolfam makarūnus, jo gribu viņu iepriecināt. Viņš varbūt neko nav nopircis sev, toties atnes man kādu desiņu vai pastēti. Un tad mēs mājās apmaināmies ar šīm veltēm. Rūdolfs vispār mani lutina ar sajūtu, ka es ar viņu varu lepoties. Ne tikai profesionālā ziņā. Aizejot uz kādu pasākumu, viņš ir viens no retajiem vīriešiem, kurš parūpēsies par visām sievietēm – salies dzērienus, iedos lietussargu, ja līs. Rūdolfa vecāki ir teikuši, ka nav to mācījuši. Tās laikam ir iedzimtas manieres. Kā cilvēks, kas tic reinkarnācijai, esmu pārliecināta, ka viņš ir no gadsimta, kad labas manieres bija pašsaprotamas.

Rūdolfs: Tas vienkārši ir forši! Un Laura jau arī dara tieši tāpat. Viņa mani iedvesmo.

Un man gribas savu mīlestību arī ikdienā apliecināt ar mazām, vidējām un lielām lietām.

Laura: Viņš man katru dienu saka mīlestības pilnus vārdus, un es saku viņam. Ir svarīgi, ka to labo pasaka, ka pasaka paldies, jo tā ir prieka enerģija. Tu ar to dalies, tā iegriežas un nākamajā aplī paķers arī mani līdzi. Mani neinteresē tikai apmainīties ar laipnībām, svarīga ir šī griešanās. Mums ir jākustas! Tās ir manas lielākās bailes – kļūt inertai.

Vai ir kāds pāris, kuram jūs gribētu līdzināties?

Laura: Tie noteikti nav sabiedrībā zināmi cilvēki. Bet Rūdolfam gan ir ideālais pāris.

Rūdolfs: Pirms 7 gadiem biju Berlīnē, Kroicbergas rajonā uz džeza festivālu XJazz. Gāju uz vienu no koncertiem klubā. Silta pievakare, cilvēku pilns. Un tad es ieraudzīju vienu stilīgu rokenrola pāri… Viņi tik dinamiski un sinerģiski kopā slīdēja un šķēla pūli. Viņu kopīgā enerģija izstaroja gaismu. Kamēr viņi ātrā tempā pārvietojās, mans skatiens bija viņiem pielipis. Bija sajūta: ja es būšu attiecībās, tad man gribētos, lai mēs izstarojam šādu enerģiju. Tāds abstrakts stāsts…

Laura: Un ļoti kinematogrāfisks. Neesmu to pāri redzējusi, bet Rūdolfs man par viņiem ir stāstījis. Un man likās, jā, tā varētu būt – viegls rokenrols, skaista pilsēta, brīva atmosfēra, vienība, gaisma, spēja turēt savu vektoru. Tās ir tās kvalitātes. Mums abiem svarīgākais ir mirklīgi noķertas sajūtas.