Baibas Čipas-Ziemeles panākumu formula: "Ja ir vēlme darīt, vienkārši jāiet un jāriskē!"

Visu var iemācīties

Ja ir pareizā attieksme un zinātkāre, viss ir iespējams. Pirmajā karjeras posmā strādāju ar savu izglītību nesaistītu darbu un visu apguvu darot. Esmu par to pateicīga, jo tas man ir pavēris daudzus ceļus – nebaidīties iet un saprast, ka visu var iemācīties. Pilnīgi visu jebkurā nozarē, ja vien cilvēks to grib. Izglītība ir būtiska, un jāmācās visa mūža garumā – arī pati turpinu mācīties, taču neatbilstoša izglītība noteikti nav šķērslis, lai mainītu karjeru. Ja ir vēlme darīt un interese par iecerēto jomu, vienkārši jāiet un jāriskē! Jo lielākas bailes, ka varētu neizdoties, un lielāks satraukums par to, ka citi būs labāki, izaicinājums jāpieņem. Ja nesanāks, ej tālāk.

Ar degsmi un mirdzošām acīm

Kad 2000. gadu sākumā tikko bija nodibināts Stenders, pamanīju avīzē sludinājumu, ka uzņēmums meklē darbiniekus. Konkrētas pozīcijas netika minētas, un es atceros, kā nodomāju, ka vakances noteikti izsludinātas industrijas zvaigznēm. Sapratu, ka gribētu tur kādreiz strādāt, un palaidu šo domu... Pagāja pāris gadu, un, pateicoties nejaušībai, iepazinos ar Jāni Bērziņu, un viņš man piedāvāja strādāt uzņēmumā.

Man nebija izglītības mārketingā, bet bija pieredze iepriekšējā darbā un liels entuziasms. Mirdzēja acis, un, iespējams, pareizā attieksme un ķīmija ar darba devējiem un kolēģiem ļāva strādāt uzņēmumā desmit gadus. Stenderā veidojos un augu gan profesionāli, gan personiski, un auga arī uzņēmums. Darbs bija kā liels virpulis, kam veltīju lielāko daļu enerģijas, laika un resursu, un tas ar atdevi ir nācis atpakaļ, jo man bija iespēja izveidot tolaik vienu no Latvijas zināmākajiem zīmoliem ārpus valsts. Šis posms bija viens no svarīgākajiem manā mūžā, kas ļāva iziet cauri dažādiem vadības līmeņiem un nodaļām un saprast, kā griežas visi uzņēmuma zobratiņi, kā mēs cits citu ietekmējam, kā katra cilvēka padarītais vai nepadarītais darbs ietekmē kopējo rezultātu.

Būt godīgai pret sevi

Vissmagākie lēmumi vienmēr ir saistīti ar cilvēkiem, jo cilvēki ir uzņēmuma sirds un artērija. 2008. gada ekonomiskā krīze spieda pieņemt lēmumus par cilvēku atbrīvošanu un arī Stendera blakus biznesa – viesnīcas slēgšanu. Tas nebija viegli.
Mainoties laikam un augot profesionāli, izvēles smagums gulstas jautājumos, kas skar mani pašu, – vai tiešām gribu turpināt šo darbu, vai mani apmierina mans sniegums, un kā tas iet kopā ar manām vēlmēm un vajadzībām? Ar vienu kāju gribas būt korporatīvajā pasaulē, bet ar otru...

Ir tik daudz neizdzīvotu un nepiepildītu sapņu, un visam nepietiek laika! Vai es vēlos piedzīvot personisku laimi un varbūt aizbraukt un mēnesi padzīvot Jaunzēlandē vai tomēr neizkrist no aprites un būt korporatīvajā pasaulē, un sasniegt vēl un vēl? Bet kas ir tas “vēl”, un kas ir tie griesti? Šie jautājumi bija pirmie, ko sev uzdevu pēc aiziešanas no Stendera. Paņēmu brīvu gadu, lai saprastu, ko vēlos darīt profesionāli. Meklējot atbildes, mēs ļoti bieži saņemam vēl vairāk jautājumu.

Šis ceļš nekad nebeidzas, taču es iekustināju vairākus vajadzīgus procesus. Atradu savas kaislības: apceļoju apkārt pasaulei, iemācījos burāt un sapratu, ka vislabāk varu radīt un eksistēt mierā un harmonijā – no savas happy place. Mums katram iekšā ir tāds stāvoklis. Un es tam pieskāros. Daudz lasīju, runāju ar sevi un sapratu, ka būt ļoti aktīvā korporatīvā pasaulē bez brīvdienām, kas man pirms tam likās normāli, vairs neesmu gatava. Ka es tomēr gribētu pulksten 18.00 izslēgt datoru un dzīvot arī ārpus darba, lai vēlāk nav jāraud par to, ka neesmu paveikusi ko sev būtisku. Svaru kausi ir sasvērušies par labu harmonijai, labbūtībai, pašlaikam un tam, kā sevi redzu šajā pasaulē, nevis kā redzu sevi kādā korporācijā.

Sieviete, vīrietis, karjera

Sievietei vadošā amatā joprojām ir grūtāk nekā vīrietim. Tā ir cīņa par to, lai tevi pamana, lai pret tevi nebūtu aizspriedumu, ka esi pārāk emocionāla vai varbūt nepietiekami profesionāla konkrētam amatam… Esmu vairākkārt novērojusi, ka laba ideja, ko piedāvā sieviete, sapulces troksnī nereti izšķīst. Ja to pašu ideju pārfrāzējot pasaka vīrietis, tas uzreiz tiek pieņemts ar sajūsmu. Vīrietim vienkārši ir skaļāka un nosvērtāka balss. Un tā arī nereti notiek paaugstinājumi uzņēmumos, kur ir cīņa par krēsliem.

Diemžēl statistika rāda, ka sievietes joprojām uzņemas vairāk rūpju par mājām. Tas ir neatrisināts jautājums un izaicinājums sabiedrībai kopumā mainīt attieksmi, jo mēs feminizējam pasauli un gribam, lai visi esam vienādi, bet tajā pašā laikā profesionālajā vidē vēl esam tālu līdz tam. Stereotipi ir dziļi iesakņojušies, īpaši lielās korporācijās. Neesmu 100 % feministe un nepretendēju uz to, ka gribētu būt līdzvērtīga ar vīrieti visās dzīves jomās, tomēr darbavieta ir ārpus mājām, un tur gan mums būtu jābūt vienlīdzīgiem, jo darbam nav nekāda sakara ar cilvēka dzimumu. Arī atalgojuma ziņā.

Cilvēcība un cilvēcīgums

Jebkurā darbavietā man ir svarīgs cilvēks un cilvēcīgums. Empātija gan attiecībās ar darba devēju, gan ar padotajiem. Cilvēciskā saskarsme ir vissvarīgākā, jo, ja tās iztrūkst, profesionālos mērķus sasniegt ir grūti. Būtiska ir arī saderība – vai varam komunicēt cilvēciskā, ne tikai profesionālā līmenī, taču tas nenozīmē, ka vācu ap sevi līdzīgi domājošus cilvēkus.

Gluži pretēji – man ir svarīgi, lai ir kāds, kurš redz pasauli no citas šķautnes un mazliet izaicina manu vīziju vai taktiskos risinājumus, ko piedāvāju. Tam vienmēr pievēršu uzmanību, gan atlasot darbiniekus, gan izvēloties darbavietas. Cilvēcības faktors ir tas, kas izceļ gan vadītājus, gan uzņēmumus, kas ir topos, kur cilvēki grib strādāt. Ja cilvēks darbā jūtas labi un jūt cilvēcību un atgriezenisko saiti, viņš noteikti investēs mazliet vairāk, nekā no viņa sagaida.

Trauslais līdzsvars

Jo biežāk sev atgādināsim sākotnējo mērķi vai plānu, jo lielāka iespējamība, ka izdosies to īstenot. Arī man tas ne vienmēr izdodas. Piemēram, apsolu sev, ka darīšu visu, lai pietiktu laika gan karjerai, gan privātajai dzīvei, bet tomēr mēdzu pārkāpt novilktās robežas un palikt darbā ilgāk vai strādāt brīvdienās. Svarīgi šādas situācijas atpazīt un iemācīties organizēt savu laiku – ja šodien ieguldos ilgāk, rīt veltīšu ekstra stundu ģimenei vai pasportošu.

Būt līdzsvarā palīdz ikdienas rituāli, dienas, nedēļas vai pat mēneša plāns, kas aptver svarīgāko darbu sarakstu. Neļaut sev no tā novirzīties un neļauties stresam ir pamatīgs darbs. Ja slīkstu darbu purvā vai jūtu, ka pārņem stress, izmantoju metodi, ko savulaik iemācījos terapijā, – “atzūmējos” no situācijas vai problēmas. Paskatos uz to no augšas un izsveru, cik tā ir liela patiesībā. Milzīgāka par Visumu? Nē!

Tas ir treniņš, bet spēja atkāpties pāris soļus atpakaļ un padomāt, kas ir slikti un kas ir sliktākais, kas var notikt šajā situācijā, ļauj saprast, ka patiesībā viss nav nemaz tik slikti. Veic praktiskas darbības – izslēdz telefonu, izej ārā, pastaigā vai pasēdi uz soliņa... Neļauj šaubām, stresam un bailēm pārņemt kontroli, jo tās ir līdzās visu laiku. Jautājums – kā mēs ar to tiekam galā? Atrodi laiku sev, saviem rituāliem un neslāni sevi par to, ka kaut kas nav sanācis, jo rīt būs atkal jauna iespēja.

5 ieteikumi

1. Kad laiks rit un tev vairs nav 30, un sāk zust sajūta – man viss vēl ir priekšā, zini – viss tiešām ir priekšā, it sevišķi, ja dara un nebaidās.
2. Ir teiciens – tā gribas apelsīnus, bet visi dod ābolus, un es ēdu ābolus… Atceries to karjeras krustcelēs un nesamierinies ar āboliem! Nebaidies pieņemt nepopulāru lēmumu, kad jūti, ka tava sirds nav tur, kur tevi aicina.
3. Uzdrīksties sapņot! Ja zini, kur vēlies strādāt, piezvani vai nosūti savu CV uz šo uzņēmumu. Ļoti bieži tas nostrādā.
4. Nospraud savas robežas un neļauj tās pārkāpt uz sava brīvā laika, hobiju vai ģimenes rēķina.
5. Ja gribi koncentrēties uz karjeru – dari to un neklausies padomos no malas! Pieņemot lēmumus, ar pārliecību virzies uz mērķi.