"Raxtu Raxti" mūziķi Marts un Kristīne Kalniņi: "Jādomā, kur grūtos laikos piešķilt uguntiņu"

Gan muzikālajos priekšnesumos, gan dzīvē viņu sirsnībā nav salkanuma, tā drīzāk ir ar skaudru garoziņu, mazliet ieplaisājušu kā lauku rupjmaizei. Kristīne un Marts satikās brieduma gados, kad diezgan daudz sāls uz mēles jau bija izkusis, abi ar spilgtiem raksturiem, skaisti, stipri cilvēki. Tagad, pēc desmit gadiem, viņi ir  mazliet noguruši, bet stingrāki savā pārliecībā un vērtībās. Viņi muzicēs visā Latvijā, un 18. novembrī, valsts svētkos, nāks ar lielkoncertu, šoreiz – Dailes teātrī.

No acīm nolasīt

Jūtaties kā jubilāri vai uzmanības smagums ir jūs jau nogurdinājis?

Marts: Ja godīgi, ir mazliet nogurdinājis. Katrai jubilejai līdzi nāk arī kāda nasta, tas tikai normāli.

Ceru, ka priecīga nasta…

Marts: Jā. Ir pagājis kāds posms, svinam jubileju ar koncertiem visā Latvijā un saprotam, ka pēc mirkļa viss ies tālāk.

Kristīne: Mēģinu saprast, kā es jūtos… Laikam ne kā jubilāre. Es nekad arī pati savas dzimšanas dienas tā īpaši neesmu svinējusi. Forši apzināties, ka tik ilgs posms ir noiets, arī to, ka mums ir savi klausītāji, brīnišķīga kompānija Raxtu Raxtos. Jubileja ir nogurdinājusi arī mani, gaidu, kad sāksies reālā dziedāšana, būšana, tad pārējās grūtības aizmirsīsies.

Desmit gadi cilvēka un muzikālās apvienības dzīvē – tas ir daudz vai maz?

Marts: Atkarīgs no tā, cik intensīva šī desmitgade bijusi. Mūsu gadījumā – ļoti. Ir tapuši pieci studijas albumi. Laiks paskrējis ļoti radoši, piepildīti, ātri.

Vai esat skatījušies uz savu satikšanos – gan muzikālajā projektā, gan dzīvē – kā uz laimīgu, liktenīgu sakritību, ķīmiju, no kā ir dzimis kaut kas jauns?

Kristīne: Kā uz sakritību – tā es negribētu teikt. Drīzāk liktenis – mēs katrā laikā atrodam to, kas mums jāatrod. Domāju, jau iepriekš ir bijis kaut kur ierakstīts, ka tā būs, mums jāsatiekas. Protams, mēs ar savām rīcībām varam šo tecējumu mainīt. Taču mēs pieņēmām iespējas, kas nāca pretī, un te nu mēs esam. Par nejaušību es to nenosauktu, viss notiek likumsakarīgi.

Tu arī, Mart, tici, ka ir kaut kas zvaigznēs vai citādi ierakstīts?

Marts: Mēs, cilvēki, to norakstām uz zvaigznēm…

Kristīne: Gribam visu izskaidrot.

Marts: Jā, cenšamies atrast kādu iemeslu. Bet dzīve vienkārši tā iet – pa labi, pa kreisi, uz priekšu, uz augšu, uz leju. Ja tu man jautā… Es ticu, ka nekas nenotiek tāpat vien, un arī cilvēkus savā dzīvē satiekam īstajā laikā.

Vai savā ziņā būtu bijis vieglāk veidot attiecības, ja jūs nebūtu vienā projektā, vai arī tas nāca par labu?

Kristīne: Mēs nebūtu izveidojuši attiecības.

Ja nebūtu satikušies uz vienas skatuves?

Kristīne: Jā, un varētu teikt – konkrēti šajā projektā. Mēs ar Martu jau bijām pazīstami, kopā spēlējām kopš 2007. gada. Bet, ja nebūtu šīs apvienības, domāju, mēs nebūtu kopā dzīvē.

Raxtu Raxti parādījās ļoti spilgti, atceros, kā dziedot skatījāties viens uz otru.

Kristīne: Cilvēks ierauga to, ko vēlas ieraudzīt. Man, piemēram, ir teikuši – vai esi pamanījusi, kā brālis uz tevi skatās? Mēs ar Edgaru ilgus gadus duetā esam dziedājuši, un man ir ļoti svarīgi, lai uz skatuves jūtos ērti, tāpēc meklēju acis, kurās sajust kopīgo enerģiju, skanējumu. Tas ir interesanti. Esmu pamanījusi – kad ar brāli dziedot skatāmies viens uz otru, ir sajūta, ka nav neviena cita.

Marts: Ansambļa muzicēšana arī man ir ļoti tuva. Man patīk, ka muzikālie domubiedri ir blakus uz skatuves, es baudu tad, kad arī viņi bauda.

Rodas sinerģija, un jūs šīs sajūtas nododat arī klausītājiem.

Kristīne: Jā – tieši sajūtas. Un ne tikai skatītājiem, arī mēs paši apmaināmies ar informāciju – zemapziņā. Diriģents izdiriģē frāzēšanu, bet mēs to darām viens ar otru, mums nav kāda, kurš rādītu, kā spēlēt. Katru reizi Karsta mana jauna dziesma vai Rakstu raksti ir jānes citādi – tā, lai pašiem neapnīk. Tāpēc ir svarīgi uz skatuves vienam otru just. Katru reizi kaut ko radi no jauna – it kā to pašu, bet ietērp jaunās krāsās, sajūtās.

Marts: Tā ir saspēle. Sākumā ir jāpieslīpējas. Kā Kristīne teica, diriģents ir tas, kurš savelk muzikālo materiālu, bet ansamblī mēs katrs esam diriģents, kas veic šo funkciju, nolasot informāciju nevis no rokām, bet no acīm, kustībām.

Smaida vai citiem vizuāliem impulsiem…

Marts: Jā, izteiksmes veidi ir dažādi. Diriģēšanas tehnika ir cilvēka izdomāta, tikpat labi varu parādīt, ko no tevis vēlos, arī ar mīmiku, žestiem.

Kristīne: Kas man patīk – tā ir spēja reaģēt. It kā spēlē vienus un tos pašus skaņdarbus, bet situācijas var būt dažādas. Pēkšņi dziesmas vidū jūtu, ka jānokrekšķinās, un es Martam ar acīm rādu – padziedi ar mani! Viņš nolasa, ka man jāpalīdz. Vai Edgaram dodu zīmi – padziedi otro balsi… Mūzika nav kā akmenī iecirsta, visi esam cilvēki, maināmies mēs un arī sajūtas, svarīga ir spēja pielāgoties, sajust apkārtējos. Ir bijis tā, ka pēkšņi kāds aizmirst, kā spēlēt viszināmāko skaņdarbu, es redzu, ka nebūs, un momentā to sāku uz vijoles spēlēt. To var redzēt pēc cilvēka acīm – viņš nevelk elpu, tātad nebūs pūtiena, un tu automātiski sāc spēlēt viņa partiju.

Esam grupa un visi savā ziņā solisti. Ja ir viens solists ar pavadošo sastāvu, tad viņš var darīt, ko grib, un grupai aiz viņa muguras ar to jātiek galā. Raxtu Raxtos vienā brīdī es dziedu solo, otrā brīdī to spēlē dūdas, tad oboja, un tā visu laiku. Tas ir aizraujoši, katrs koncerts ir interesants, viss dzīvs, un jābūt gatavam, ka jebkurā brīdī viss var mainīties.

Par nepakļaušanos

Esat domājuši, kā jūs ierakstāties kopīgajā Latvijas kultūras telpā, kāds zieds vai raksts tur esat?

Marts: Neko neesam rēķinājuši, sagudrojuši, shēmojuši, bet gājuši virzienā, ko mūsu sirdsbalss vai intuīcija saka. Iespējams, mēs neapzinoties nonākam pie muzikālā materiāla, ar kuru sākam strādāt. Tā tas pamazām aug – no mūsu idejām. Kultūras kanonā, domāju, mums sava vieta ir, bet lai par to spriež klausītājs, kurš mums bijis uzticīgs šos desmit gadus. Viņš ir tas, kurš var vērtēt un pēc tam pateikt, kura puķe esam.

Kristīne: Man jebkura iekļaušanās rāmjos ir nepieņemama. Tā nav mana būtība, jo esmu nepakļaujama, nepatīk neko sistematizēt. Jā, esmu izmācījusies par mūziķi, profesionāli piedalos ierakstos, ja pasūta, spēlēju noteiktas partijas,  bet Raxtu Raxtus es nejūtu kā darbu. Manās sajūtās tā ir vienkārši būšana, pieņemšana, ko kāds no augšas ir devis, un tu to izliec caur emocijām, sajūtām. Arī grupas izveide nebija plānota, tā bija vienkārši satikšanās.

Marts: Ir teiciens, ka mirklī, kad mākslu ieliek rāmjos, tā arī beidzas. Jā, ir arī melnais, tehniskais darbs, lai sasniegtu mākslinieciskās kvalitātes, to ieguldām daudz, bet, ja mākslu sāksim likt rāmjos, mums zudīs interese.

Tas ir kaut kas atvērts un dzīvs?

Kristīne: Kaut kādā ziņā – pati dzīve. Ja mēs trenējamies, gatavojamies kādam darbam, tas parasti notiek mājās, bet bērnus tur reti pielaižam. Raxtu Raxti ir savā ziņā dzīvesveids, mūsu sajūtas, ģimene – viss sajaucies. Turpat mans vīrs, mans bērns, mans brālis… Nemāku pat nodefinēt, kas tas ir. Vienkārši dzīve.

Marts: Plūst kā upe.

Jūsu enerģija no skatuves liek sajust, ka tautasdziesma ar mani notiek šobrīd. Reizēm uz etnogrāfisku ansambli ir interesanti skatīties kā muzejā, bet jūsu mūzikā var dzīvot, sakontaktēties ar senajām saknēm, pārlaicīgu sajūtu, ko tauta nesusi cauri paaudzēm.

Kristīne: Tas ir pats svarīgākais – ja senču balss tevī rezonē. Izmantojot mūsdienu izteiksmes līdzekļus, mēs piedāvājam to piedzīvot, mijiedarboties. Izdzirdi, un tevī kas norezonē tā, ka skudriņas skrien, – tā ir saikne ar dzimtu. Pirms 100 gadiem izteiksmes līdzekļi bija citi, pēc 100 būs vēl citi, galvenais ir turpināt to darīt. Kādā formā tas bija pirms 1000 gadiem, mūsdienu cilvēks parastais to visdrīzāk nesaprastu. Cita ausij, piemēram, Skyforgers metāls ir tīkams.

Jums ir svarīgi domāt, kādas ir jūsu saknes, tieši no kura Latvijas reģiona esat? Vai sajūtat piederību kādai ciltij, vietai?

Marts: Vairāk intuitīvi. Vidzeme mani aizrauj, vectēvs nācis no Viļķenes, tā ir Limbažu puse, arī Valmieras. Mammas puse ir Kurzeme, un šīs abas vietas man visu laiku ir balansā. Varbūt vairāk patīk Vidzeme, bet negribu atteikties arī no Kurzemes, jo arī tur jūtos komfortā. Ne tikai ar vietas vizualizāciju, Liepāju vai Kurzemes augstieni, bet tieši ar identitāti es sevi asociēju.

Kristīne: Lielu dzīves daļu esmu pavadījusi Latgalē, to ļoti izjūtu, tiekoties ar dažādu Latvijas novadu cilvēkiem, mēs atšķiramies mentalitātē. Bet manā dzīvē ir bijuši ļoti daudzi posmi. Ja prasi par iekšējo sajūtu… Nezinu, kā tautas staigājušas, bet manī dzīvo arī Indija, čigāni, Balkāni līdz Spānijai. Tādas ir manas sajūtas – temperamentā, mūzikā, kultūrā iziet tieši šo ceļu. Atceros, ka bērnībā zīmēju cilvēkus indiešu tērpos. Man pat kāzu kleita bija mazliet līdzīga indiešu sievietes kostīmam.

Jā, to krāsu un temperamentu tevī var just.

Kristīne: Būt latvietei, latgalietei ir dzīves ceļš, ko pieredzu šobrīd. Te esmu piedzimusi, bet, ja rokamies dziļāk, tad tieši šādas pasaules sajūtas manī ir.

Kā domājat, vai tautasdziesmas gadsimtos ir izdreijātas tik perfektas kā apaļš olis, vai tajās ir arī konkrētu cilvēku dvēseles, radošuma nospiedumi palikuši?

Kristīne: Radošums – noteikti. Katru tautasdziesmu ir kāds radījis. Nav tā, ka sanāca miljons cilvēku un radīja vienu dziesmu. Ja es radu tautasdziesmu, tas ir mans radošais pieskāriens, un es tajā atstāju savas sajūtas.

Marts: Domāju, mēs katrs atstājam savu pieskārienu. Viens rada, bet viņš ir tikai mazs ķēdes posmiņš. Daudzi pieskārieni veido nosacītu bumbu, arvien lielāku un lielāku... Tā es to sajūtu.

Kristīne: Mums šķiet, ka esam tik attīstījušies, cilvēce evolucionējusi, bet kāda pasaules izjūta, izpratne bijusi cilvēkam pirms daudziem simtiem gadu, ka viņš četrās rindās varēja pateikt tik daudz... Aizeju jūras malā, prātā nāk kāda tautasdziesma, un ieraugu, ko viņš tajā dainā ir teicis. Saprotu, ka es nekad to nespētu, jo par maz jūras malā esmu sēdējusi, par maz bijusi dabā, par maz vērojusi procesus tajā. Un mūsu valoda ir krietni šaurāka, izpausmes mazākas nekā pasaulē, kā viņi redzēja un juta dabu, debesu jumu, kosmosu, visu… Kā četrās rindās spēja ielikt tādu informāciju.

Gan estētisko, gan ētisko kodu.

Kristīne: Jā, protams. Tur ir arī visa sadzīve – kā vajadzētu būt. Kā baznīcā ir baušļi, tā latvietis tos ir ielicis savās dainās. Kā izturēties pret mammu, tēti, darbu, kas notiek, ja bērziņam nolauz galotnīti… Tur tas viss ir.

Zem viena jumta ar ukraiņiem

Taču pāri robežām iet cilvēcība – vai jums par to nācās domāt šogad, kad pieņēmāt ukraiņus savā ģimenē? It kā cita mentalitāte…

Kristīne: Tam nav nozīmes. Svarīgi, kas ir sirdī, dvēselē. Viņi pārdzīvo tāpat kā mēs, mentalitāte ir otršķirīga. Ne visi to var. Ir cilvēki, kurus vairāk satricina mentalitāšu atšķirības, viņi spriež – bet kā mēs sadzīvosim, tā ir cita tauta? Mēs sākām no otras puses. Pirmais bija cilvēcīgums, domāt sākām pēc tam.

Vai ir iespējas atvērt sirdis un māju? Izrunājāt, vai jums tādi resursi ir?

Kristīne: Citiem ir daudz lielāki resursi nekā mums.

Mājām – jā, bet ne sirdīm.

Kristīne: To gribēju teikt. Finanšu resursi noteikti daudziem ir lielāki, bet tobrīd mums abiem bija sajūta, ka tā jādara, tāpēc ilgi nediskutējām. Apsēdāmies, pieņēmām lēmumu un darījām, šaubas sevī nelaižot. Uztraukums, vai tiksim galā, bija gan, bet par to, ka tā jādara, bijām pārliecināti abi.

Marts: Laiks ir tāds, ka pārāk ilgi nevari domāt, lēmumi jāpieņem strauji. Līdzīgi kā runājām par kontaktu uz skatuves – mēs saskatījāmies un bez vārdiem sapratām: darām! Nezinām, kas mūs sagaida, bet, ja tāda ideja ir, tad jāmēģina, cik varam, šajā mirklī palīdzēt. Par nākamo soli domāsim pēc tam.

Vai ir bijis daudz risināmu lietu?

Kristīne: Katru dienu, tas ir milzīgs darbs. Ir bijuši izdegšanas posmi.

Ko tad darāt?

Kristīne: Meklējam palīdzību. Man ir laba draudzene, kurai varu paprasīt, viņa no malas labāk var pateikt, kā rīkoties.

Marts: Ģimene, kas mums jau tā ir liela, kļuva vēl lielāka. Lai arī tev šķiet, ka dali tikai fizisko telpu, bet līdz ar rūpēm tu viņus pieņem kā savus ģimenes locekļus – uz laiku, cik būs nepieciešams. Jā, ir bijuši arī grūtāki brīži.

Kristīne: Domāju, es kā sieviete vairāk izdegu, jo varbūt ir lietas, ko vīrietis ne līdz galam sajūt. Zinu, ka dažkārt pārrūpējos, jau par daudz. Annai ir mazs bērns, un es atceros, kā bija – šausmas pārņem, gribas palīdzēt, lai viņa var atpūsties. Es kā sieviete jūtu līdzi, uzņemoties daļu viņas rūpju.

Marts: Tie ir līdzpārdzīvojumi.

Kristīne: Palīdzēšanas ikdienā – iekārtot skolā, bērnudārzā, sameklēt darbu, meklēt apģērbu, vest ar mašīnu, koriģēt, domāt… Cilvēks ir viens ar diviem bērniem, kaut kāds pabalsts ir, bet ar to nevar izdzīvot. Un kur ar pusgadu vecu bērnu vari strādāt? Ja nav māju, esi uz ielas. Tagad rūpju ir mazāk, jo kaut kas ir sakārtojies.

Vesels projekts – gan emocionāls, gan praktisks.

Marts: Tas liek aizdomāties par vēsturi, mūsu vecvecākiem, trimdas latviešiem, kā viņi sāka. Esmu pārliecināts, ka viņu nulles punkts bija daudz reižu smagāks. Nākas domāt, ko nozīmē mājas, cik ļoti gribas atgriezties, kaut tajās nekā vairs nav, taču pat šo elementāro lietu nevari, jo drošība ir pirmajā vietā.

Kristīne: No vienas puses ir izdegšana, no otras – tas, kā ukraiņi cīnās par savu valsti, dod jaunu enerģiju, spēku palīdzēt, liek paskatīties uz sevi un sabiedrību – vai mēs tā varētu, ko mēs katrs ikdienā darām, lai tas pie mums notiktu. Nesaku, ka visiem ukraiņi jāpieņem ģimenēs, kāds ziedo naudu vai dara brīvprātīgo darbu.

Marts: Bet to vajag – katram.

Annas vīrs cīnās frontē Ukrainā?

Kristīne: Nē, bet vīriešus nelaiž no Ukrainas ārā, ir jābūt gatavam mobilizācijai. Ja fronte tuvosies vietai, kur viņš dzīvo, būs jāpalīdz.

Vai viņa ir dzirdējusi jūsu muzicēšanu, ko saka par to?

Kristīne: Viņai patīk, protams. Kad atbrauca, tas bija pirmais, ko parādījām. Viņa aizsūtīja vīram, kurš bija stresā, lai sejā redz, pie kādiem cilvēkiem viņa ar bērniem – pusgadu un deviņus gadus vecu – ir nonākusi. Ierakstījām ukraiņu dziesmu, arī to Anna draugiem aizsūtīja. Viņa ir bijusi koncertos, Jāņus ar mums svinējusi.

Smeldzīgums, drastiskums ir gan Raxtu Raxtu, gan ukraiņu dziesmās.

Kristīne: Ukraiņu dziesmas ir ļoti dažādas. Ja Latvijā ir tik liela atšķirība starp novadiem, tad iedomājies, kā tur! Kalnu reģionos pilnīgi cita mūzika nekā zemienēs. Protams, skaista un krāšņa.

Vai tas bija pārbaudījums arī pārējiem ģimenes locekļiem, bērniem? Vai viņi ļoti organiski sadzīvoja?

Kristīne: Plus mīnus organiski. Protams, bija pārdzīvojums, bet kuram gan tāds nebija, visi saprata, ka ir karš, bija šokā. Domāju, jebkurš bērns Latvijā izjūt trauksmi, un vecāki – bailes, jo nezina par savu nākotni. Mūsu bērniem no sākuma tie bija kā svētki, ciemiņi atbraukuši, bet pēc tam aizgāja – kuram īsti pieder šī māja, kuram kura manta. Bija tāds periods, kādus divus mēnešus, un tas nebija viegls. Domāju, ka bērni caur šo pieredzi ļoti daudz iemācījās paši par sevi, to, ka dzīvē ir situācijas, kad nešķirojam, kam kas pieder.

Stāstījām, ka ukraiņu puika ir atbraucis bez nekā, bet tev ir, un šajā brīdī ir jādalās. Un vienlaikus bērniem mācījām, ka te ir viņu mājas, viņi šeit ir saimnieki, vienkārši šajā brīdī jāpalīdz tam, kurš nonācis grūtībās. Ja mēs visu laiku teiktu, ka tikai jādod, jādalās, bērniem nebūtu nekādas teikšanas, jo vecāki pieņēma lēmumu. Tā nedrīkst būt. Nedrīkst bērniem atņemt sajušanu, ka šī ir viņu ģimene un ka mēs, kopums, uz kādu laiku esam iedevuši vietu ģimenē arī šiem cilvēkiem.

Marts: Šai tēmai varētu veltīt visu žurnālu, un tai jāpieskaras maigi, jo tā ir ļoti sensitīva, nianšu ļoti daudz. Arī pārdzīvojumu – visām iesaistītajām pusēm. Es gribētu teikt – prieki un asaras, kā pa amerikāņu kalniņiem. Nu, tāda ir dzīve. Tas liek padomāt, kā savā šūnā dzīvojam un kā tas vienu dienu var pagriezties.

Lai smiekli izsit no domīguma

15. oktobrī jums sākās koncertturneja. Vai tā būs kā atelpa? Būs kāds, kas palīdzēs organizēt mājas dzīvi?

Kristīne: Koncerti lielākoties notiks brīvdienās, bet palīgi, protams, būs jāmeklē. Grūtāk ir darbdienās, kad ir pulciņi, skolas. Ceram uz omi.

Marts: Tagad mēs palīdzam, bet arī mums palīgu vienmēr ir bijis daudz. Jāsaka paldies, ka mums tāda iespēja ir bijusi, vienmēr veiksmīgi esam visu saplānojuši.

Tie desmit gadi droši vien tā arī pagāja – ar palīgiem.

Kristīne: Absolūti. Ir bijis tā, ka dienā septiņas aukles nomainās. Viens var stundu, otrs tik… Tā tas strādā, sevišķi darbdienās. Ir grūti, īpaši ar zīdaini. Kad Margrētai bija trīs mēneši, neviens negribēja visu dienu ar viņu palikt (nosmejas), tad laikus dalījām. Viss bija jāmenedžē, jāpārzvana.

Esat nopietnāki, rūdītāki vai mierīgāki un laimīgāki kļuvuši?

Kristīne: Ļoti mainīgi. Šis gads ir citāds. Ar pandēmiju jau bijām iegājuši ritmiņā, bet karš mazliet izsita, deva dzīvei citu krāsu, mazliet piezemēja. Es daudz domāju, vairāk vēršos sevī. Parasti gan esmu tāda… ne ārišķīga, bet emocijas uz āru laidoša, Marts ir introvertāks. Jūtu, ka šogad es arvien vairāk ieeju pārdomās – par šo laiku, dzīvi, cik tā ir neprognozējama, trausla.

Karš liek aizdomāties, kas mēs esam, kāpēc te esam, kāpēc darām to, ko darām, vai esmu tikai mūzikā un mamma, bet varbūt jādara kaut kas cits. Var teikt, ka šis bija domīgs laiks… Arī skrejošs, jo bērni aug, viss atgriežas ritenī, bet tajā pašā laikā – ar domām, kā tālāk virzīties. Gaidu koncertus, lai atgūtu savu uzrāvienu – vairāk smaidīt, vairāk priecāties, būt kopā ar draugiem un kolēģiem, foršām sarunām un smiekliem busiņā… Jā, to, es gaidu, lai izsit mani mazliet no tā domīguma.

Marts: Ļoti labi – Kristīnei pārdomu laiks, man atziņu. Arvien vairāk novērtēju notikumus, brīžus, kas ir tik pašsaprotami, tiem ir cita vērtība šā laika kontekstā. Ar tādu sajūtu es šobrīd dzīvoju. Ir labi šo jubileju nosvinēt, braucot ne tikai pie 20 cilvēkiem, bet plašākas auditorijas, tiem, kuri grib mūs dzirdēt. Jo bija taču laiks, kad tikai izredzētie varēja nākt. Un arī sadzīviskas lietas novērtēt, to, ka mums, paldies Dievam, ir miers un brīvība. Varam sūkstīties par daudz ko, tūlīt apkure būs dārga, sviests un piens maksās divreiz vairāk, bet tas viss…

Kristīne: …ir pārvarams, panesams. Kādā brīdī veiksies, būs mierīgāk, tad – atkal jauni izaicinājumi. Taču cilvēks neattīstās bez pārbaudījumiem. Katras klases beigās ir eksāmens, kas dod iespēju pāriet nākamajā. Kamēr pārbaudījumu nav, tu visu laiku esi pirmās klases līmenī.

Marts: Nāk prātā rindas no Laimes lāča – pēc ziemas pavasaris nāks, un tumsā gaisma ausīs. Tas ir neizbēgams cikls (pasmejas). Ar tādu moto ir jādzīvo.

Paši jūtaties stabili? Pirms dažiem gadiem teicāt, ka ceļat dzimtas māju…

Marts: Savās domās – stabili. Par prognozēm… Nevar stabili justies, katru dienu kaut kas mainās, pat pa stundām.

Kristīne: Mums ir zeme. Pandēmijā bija lieli plāni, bet sākās karš, un tie bija jānogriež. Šajā laikā nākas atteikties no tā, ko normālā dzīvē bijām iecerējuši, tas daudzus ir nolicis pie vietas. Par naudu, kas aizgāja, palīdzot mūsu ukraiņu draugiem, varējām zemi sakārtot, sasēt zāli. Bet mēs izvēlamies prioritātes, to pieņemam bez rūgtuma. Mēs abi kā atbildīgie par mūsu ģimeni pieņēmām lēmumu, ka svarīgāk ir palīdzēt cilvēkiem. Viss.

Nu, būs rēķini, sēdīsimies kopā, domāsim, ko darīt. Nav jēgas saķert galvu, ir jāpieņem lēmums, kā mums kā ģimenei rīkoties, ko ar to situāciju darīsim. Ir laiki, kad vairāk vari prognozēt, bet šodien jāpriecājas par to, ka esam kopā, sveiki, veseli.

Marts: Valdība saka, ka komforta zona ir jāpazemina par pāris grādiem, un ne tikai apkurei, bet vispār. Galu galā nav jau polārā ziema, kā teicu – pavasaris nāks…

Kristīne: Es gribētu cilvēkiem ieteikt atcerēties dzīvot, nevar aizgriezt visus krānus, televizoru, lampas, un sēdēt pie sveces. Ir jāprot dzīvot, kā to dara ukraiņi. Annai ir grūtības, viņa ir svešā zemē, bet turpina izdomāt veidus, kā attīstīties, mācās valodu, apmeklē autoskolu, ir atradusi darbu. Viņai tajā ārprātā nav nekā, bet viņa mēģina dzīvot, priecāties, smaidīt.

Par to komforta zonu gribu teikt – saglabā to, kas tevi uzlādē. Ja gribas aiziet uz labu filmu, atstāj sev iespēju reizi mēnesī ar bērniem doties uz kino, uzēst popkornu. Vai aiziet uz teātri, koncertu – uz vietām, kas tev šajā grūtajā laikā piešķiļ uguntiņu. Daudzi lauku cilvēki dzīvo nabadzīgāk nekā mēs, bet viņos ir milzīgs dzīvesprieks – to ekspedīcijās esmu redzējusi. Viņi stāsta arī savas bēdas, bet ir arī humors, prieks. No tā ir jāmācās.

Tiem, kuri pieraduši pie komforta, krīzēs ir ļoti grūti. Viņiem liekas – viss, naudas nav, deputāti slikti… Jācenšas atrast, kas piešķiļ dzirkstelīti. Neaizmirst, ka dzīve mums ir dota viena un gadi skrien kā stirnas. Tā arī ir – 20 gados laiks rit lēnāk, bet ar katru gadu izjūtam, cik ātri tas paiet. Ir jābauda šeit un tagad. Ja mēs aicināsim pazemināt komforta līmeni, cilvēki neies uz Raxtu Raxtu koncertiem. Noteikti būs tādi, kuri taupīs, bet svarīgi ir netaupīt dvēselei, jo tas grūtā brīdī palīdz.

Un dod resursus izturēt.

Kristīne: Jā, grūto laiku pārdzīvot.

Kādas ir rudens dziesmas?

Kristīne: Par ražas novākšanu, kāzām, arī norisēm dabā, lapu krāsošanos. Egle un priede paliek ar skujām, un citi koki baras, ka viņiem lapas nokritušas, bet tās it kā palikušas zaļot. Tad sākas veļu laika dziesmas. Var redzēt, kā migla nāk pāri laukiem, viss apklusis. Ja septembrī tiek vākta raža, lapas birst, ir tik skaisti, tad no oktobra vidus līdz Mārtiņiem iestājas miers, zeme laižas miegā. Ir klusums dabā, viss apklusis.

Jāizbauda arī tas.

Kristīne: Absolūti.

Ar Mārtiņiem nāks jandāliņš.

Kristīne: Jā, ķekatās iešana, būs atkal laiks svinēt.