Bohēma radošo vidē ir stipri mazinājusies, jaunie rakstnieki drīzāk ies vingrot vai skriet, stāsta Andra Konste

Jaunībā viņa pati rakstīja dzeju, savukārt tagad rūpējas, lai radošās personības no visas pasaules mājā justos ērti un pasargātas no pārlieku lielas ziņkāres. Tieši tādēļ Andra atturas stāstīt par dažādiem starpgadījumiem ar mājas viesiem jeb rezidentiem, kā viņus pieņemts saukt. Tomēr dažus faktus izdodas izvilināt.

Mēs iekārtojamies vēsturiskās mājas bibliotēkā. Ejot pie Andras, gandrīz vienmēr var satikt arī viņas kolēģes – starptautisko projektu vadītāju Ievu Balodi, grāmatvedi Ivetu Lībergu un saimniecības vadītāju Zeltīti Freibergu. Dāmas nemanāmi slīd pa māju, netraucējot tās iemītniekiem, bet neuzkrītoši palīdzot un atbalstot. Ēka 18. gadsimtā celta kā dzīvojamais nams, 1850. gadā te iekārtots rātsnams, savukārt pirms Rakstnieku un tulkotāju mājas izveides namā atradās viesnīca. Tagad mājā ir septiņas istabas, pirmajā stāvā divas dzīvojamās telpas ir piemērotas cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Pirms mēneša vienu no tām izmēģināja Baiba Baikovska, kura pārvietojas ratiņkrēslā, turklāt viņai bija līdzi suns pavadonis.

Stabila vieta trakajā pasaulē

Kā un kam radās iecere par šādas mājas izveidi?

Varu runāt par situāciju no brīža, kad Nora Ikstena man piezvanīja un piedāvāja šo vietu. Viņas abas ar Helēnu Demakovu, kura tolaik bija kultūras ministre, atbrauca uz Ventspili apskatīt ēku, kurā varētu būt Starptautiskā rakstnieku un tulkotāju māja. Ideja par to gaisā virmoja jau sen, jo pasaulē tā ir zināma lieta, bet es līdz šim brīdim nesaprotu, kā viss notika, jo reālāk tam bija nenotikt. Pilsēta atsaucās piedāvājumam, bija sadarbība starp valsti un pašvaldību. Nora vienmēr atstāsta, ka toreiz, kad viņas ienākušas šajā mājā, no tās iznākuši skūtgalvji, kas acīmredzot bija nolūkojuši ēku kādai savai iecerei. Helēna un Nora viņiem teikušas, ka te būs rakstnieku māja, un vīri tikai nosmējušies. Tas bija 2005. gads, un patiešām viss varēja notikt citādi, bet ir tādas lietas, virs kurām pareizā kārtībā sastājas zvaigznes. Tātad bija lemts, ka mājai jābūt.

Nu jau rit septiņpadsmitais gads, kopš ir atvērta māja. Kāpēc tieši tu esi tās vadītāja?

Redzi, Nora saprata, cik specifiska būs šī vieta, tādēļ bija bažas uzticēt tās vadību ierēdnieciskas dabas cilvēkam. Viņa zināja, ka man visu mūžu bijusi darīšana ar rakstniekiem. Nora uzskatīja, ka esmu piemērota šim darbam. Pēc tam izrādījās, ka nepieciešams oficiāls konkurss, bet arī tad nekas nemainījās. Pirms atnācu šurp, desmit gadus strādāju Čaka muzejā, bija aizvadīta dzejnieka simtgade, un šķita, ka ir izdarīts viss, ko tādā mazā muzejā vispār var paveikt. Domāju, ka varētu kādu gadiņu pagulēt uz lauriem, bet tad atskanēja Noras zvans. Nebija tā, ka es pirmajā mirklī kliedzu: “Jā, jā, jā!” Apspriedos ar tiem, kas man bija svarīgi, un viens otrs teica: “Nu ko tu iesi uz provinci?”

Tomēr man pašai piedāvājums šķita interesants, jo vienmēr ir paticis iesākt kaut ko jaunu un dot tam pirmo enerģiju. Lēmumu strādāt mājā neesmu nožēlojusi ne mirkli. Redzēju un aizvien redzu, ka šāda vieta cilvēkiem ir vajadzīga. Pagāja gads, un mums jau bija izveidojusies divu gadu gara rinda. Tā ir arī tagad, un rezidenti mums saka: “Cik labi, ka jūs šeit esat!” Māja ir tāda stabila vieta trakajā pasaulē, kurā rakstošie atrod mieru, lai varētu radoši strādāt.

Pastāsti, lūdzu, par mājas atklāšanu un Lielo rakstnieku!

Latvijā jau bija izplatījušās ziņas, ka Ventspilī būs tāda māja, bet mums bija jāpiesaista arī ārvalstu uzmanība. Iepriekš daudzus pasākumus biju rīkojusi kopā ar Uģi Brikmani, tāpēc uzrunāju tieši viņu un mākslinieku Aigaru Ozoliņu. Ielūgumos ierakstījām, ka māju atklās Lielais rakstnieks. Tad sāka izskanēt minējumi, kurš tas būs un kāpēc tieši viņš. Bija ļoti jautri, kā mēs gatavojāmies uznācienam, jo Lielais rakstnieks, kurš joprojām atrodas mājas bēniņos, ir četrus metrus gara lelle ar vadāmām rokām, kājām un galvu; tas jādara pieciem cilvēkiem.

Bija jāizmēģina, kā lelle darbosies, un vakarā pirms atklāšanas mēs to pagalmā salikām un ap vienpadsmitiem devāmies pastaigā pa Ventmalu. Bija jūnijs, vēl diezgan gaišs arī pirms pusnakts, un kāda mašīna, pamanījusi rakstnieku, gandrīz iebrauca Ventā, bet viens nabaga iedzēris vīrietis sāka krustīties un teica: “Mammīt mīļo, mammīt mīļo!” Laikam domāja, ka nu jau par traku rādās. Bet pasākuma dienā visiem patika, ka Lielais rakstnieks izkāpa no kuģīša Hercogs Jēkabs un, visus sveicinādams, nāca no tirgus puses uz māju.

Pirms tam jūs ar Noru runājāt, kā dabūt mājas neoficiālo svētību.

Sapratām, ka aicināt mācītāju nebūtu prātīgi, jo te brauks ļoti dažādu ticību cilvēki. Vienā brīdī radās doma vispirms ielaist mājā kaķi. Maza atkāpe – sākumā mūsu nosacītajam birojam šad un tad pajumti deva Ventspils Galvenā bibliotēka, kur tolaik dzīvoja kaķene Emīlija. Kad mājā bija remonts, kaķenīte no ārpuses skatījās, kas te notiek. Tajā dienā, kad notika mājas pieņemšana, pirmo reizi pa logu Emīlija ielēca iekštelpās. Ēka bija tukša, un viņa izstaigāja pilnīgi visas telpas, uzgāja uz otro stāvu, pēc tam nosēdās uz palodzes un sāka mazgāties. Mēs abi ar būvnieku teicām: “Tagad tā komisija var nāk un var nenākt – māja ir pieņemta!” Tā mums te kaķi vienmēr ir dzīvojuši, nav brīnums, ka atnāca arī Vatsons.

Viņš ir mājas tagadējais saimnieks. Bieži redzu, kā Vatsons žigli, žigli izpēta apkārtējo teritoriju un tad atgriežas mājā, lai, piemēram, pagulētu uz tava rakstāmgalda.

Mūsu iepriekšējais kaķis Rudis tajā vasarā vēl bija dzīvs, bet viņam bija problēmas ar sirsniņu, tāpēc īsti labi vairs nejutās. Viņam nepatika citi kaķi, kas ienāca mājā, tie tika padzīti. Bet tad parādījās balts pusaugu kaķēns ar rudu asti un ausi, un Rudis dīvainā kārtā nedzina laukā jauno viesi. Pat vēl vairāk – viņš ierādīja mājas kaktus un ļāva viesim iet pie savas bļodiņas. Tomēr sapratām, ka Vatsonam ir saimnieki, un tā īpaši viņu nepieturējām. Reiz pāri sētai lūkojās divi cilvēki, un es prasīju, vai tas ir viņu kaķis. Jā, esot. Teicu, ka viņš nāk pie mums un dzīvo dienām un naktīm, līdz vairs vispār negāja prom. Pēc pusotra mēneša Ruda sirsniņa neizturēja, un mājā palika Vatsons.

Viņš nekad nekur tālu prom negāja, tikai apstaigāja tuvāko teritoriju, bet pēkšņi pirms Ziemassvētkiem pazuda – nu tā, ka nekur nav, kā gaisā izkūpējis. Aptaujāju visus te apkārt, ieliku paziņojumu feisbukā, visi dalījās kā traki, bet nekā. Pēc Ziemassvētkiem izlīmēju paziņojumu, ka mēs ļoti mīlam kaķīti un izsludinām simt eiro atlīdzību par tā atrašanu. Burtiski nākamajā dienā atnāca vīrietis, kurš pirms tam bija lūkojies pāri sētai. Viņš teica, ka kaķītis ir pie viņa mājās. Man tie simt eiro bija nolikti pa ķērienam, un mums Vatsonu atnesa atpakaļ. Nebāros, bet teicu: “Nedariet vairs tā! Ja gribat ar kaķīti tikties, jūs varat nākt pie mums, bet nevajag viņu pēkšņi paņemt, jo mēs ļoti pārdzīvojām.”

Guļ kā lāči

Cik valstu septiņpadsmit gadu laikā mājā ir pārstāvētas?

Tuvu pie sešdesmit, bet tagad aizvien grūtāk ir pateikt, no kurienes cilvēks īsti nāk, jo etniskā piederība ir viena, dzīvesvieta cita. Eksotiskās valstis ir Taizeme, Ķīna, arī Indija. Tie cilvēki, kas pie mums bijuši, ir mājas vēstneši pasaulē. Bieži vien, kad viņi aizbrauc, turpinās sarakste e-pastā, daudzi atbrauc vēlreiz. Gadā pie mums vidēji uzturas ap simt cilvēku.  

Rezidenti šeit parasti dzīvo mēnesi, vai ne?

Jā, un tas ir tāds optimāls laiks. Ir gadījies, ka kāds sākumā atbrauc uz nedēļu un, dodoties prom, saka: “Es tikai tagad sāku strādāt, es tikai tagad sapratu, kā tas viss varētu notikt!” Tie, kas ierodas pirmo reizi, sākumā adaptējas, bet tie, kas atgriežas atkārtoti, daudz ātrāk iejūtas jaunajos apstākļos. Reizēm redzam radošās mokas, bet neviens jau no malas radošajam nevar palīdzēt.

Kas radošajiem patīk tieši šajā rezidencē?

Pat grūti pateikt. Domāju, ka māja mūs ir labi pieņēmusi. Agrāk šeit bija rātsnams, tātad vieta bija izpētīta, bija izdomāts labs plānojums. Mūsu rezidenti apgalvo, ka te var ne tikai labi rakstīt – te top trīsreiz vairāk tekstu nekā ikdienas dzīvē –, bet arī ļoti labi izgulēties. Daži saka, guļot kā lāči, un mēs šādus stāstus dzirdam bieži. Mājā nav nevienas āderes, tikai uz sliekšņa ir uguns ādere, un tam tā arī vajadzētu būt. Istabās nav nekā lieka, mēs domājam par to, lai ir labi spilveni un matrači. Mēs it kā esam pilsētas vidū, bet, izejot pagalmā, ir sajūta, ka esi tālu nost no sadzīviskās kņadas.

Cilvēkiem ir svarīgi, ka viņi var aiziet uz jūru, uz mežu, uz upi, arī uz koncertzāli un sporta zāli. Ko tik mūsējiem nevajag – kādam klinšu kāpšanu, kādam airēšanas iespējas. Daudzi rakstošie atbrauc uz Latviju pirmo reizi, un tie iespaidi, kurus viņi te gūst, raksturo mūsu valsti. Jā, rezidentiem taču ļoti patīk tirgus! Bieži esmu dzirdējusi viņus runājam, cik Latvijā ir kvalitatīva pārtika. Mājas lokācija ir ģeniāla – blakus ir bibliotēka un kafejnīca, pretī baznīca, rokas stiepiena attālumā tirgus. Un tad, kad nopirkts viss vajadzīgais, var mājas virtuvē gatavot ēdienu.

Jums notiek arī kopīgas maltītes, un dažkārt ir baudāmi tavi kulinārie šedevri, jo esi laba saimniece.

Man ļoti patīk gatavot, bet dažkārt to dara arī kāds cits. Kad ierodas jauni rezidenti, ir svarīgi saprast, kā viņi jūtas, iepazīstināt citu ar citu, jo kāds vispār nenāk laukā no savas istabas. Vislabāk satuvina kopīgas ēdienreizes, silta zupa ir sabiedriskas attiecības ļoti veicinošs faktors. Mēs mēģinām rādīt tieši latvisko virtuvi. Ja tas ir sēņu laiks, galdā būs gaileņu mērce, pavasarī – skābeņu zupa, ziemā cienājam ar skābu kāpostu zupu.

Mēs gribam, lai cilvēki mājā nejustu kādu reglamentu, tāpēc nevienam nav pienākuma gatavot otram un ēst kopā ar citiem, ja viņš to negrib. Mums ir rezidenti, kurus praktiski neredzam. Tad reizēm ir bažas, vai viss ir labi ar veselību, bet cilvēks atbild: “Esmu pilnīgi laimīgs, mani neviens netraucē!” Ir tā, ka mūsējie viens pie otra istabiņās neiet, tā ir tāda etiķete. Un tad ēdamistaba un virtuve ir tā vieta, kur visi satiekas un, mizojot kartupeļus, risina filozofiskas sarunas. Lai nebūtu pārpratumu, gribu pateikt, ka ēdienu gatavoju no produktiem, kas pirkti par pašas naudu. Mēs daudz ko darām tādu, kas nav noteikts reglamentā. Vai Ievai, piemēram, būtu jāmeklē dāmai vingrošanas klubs vai arī jāved cilvēks pie zobārsta vai cita daktera?

Kā rezidenti iekļaujas pilsētas dzīvē, varbūt notiek kādi lasījumi?

Jā, rīkojam tikšanās, un to būtu vēl vairāk, ja ventspilnieki gribētu. Mēs feisbukā mēnesi iepriekš ieliekam paziņojumu, kādi mums būs rakstnieki, un, ja ir kāda skola vai cita organizācija, kas grib viņus satikt, tad viss notiek. Nesen kāda skola uzaicināja pie sevis gruzīnu rakstnieku, ukraiņu biedrība interesējās, kad te bija ukraiņi. Dzejas dienās bija pasākums Pārventas bibliotēkā, pie mums regulāri ierodas Liepājas Universitātes Rakstniecības programmas audzēkņi un Piejūras pilsētu literārās akadēmijas pārstāvji. Tad rezidenti nolasa lekciju vai vada meistardarbnīcu.

Ir bijušas uzvaras un zaudējumi

Gribētu no tevis izvilināt kādu interesantu stāstu par to, kā jums te klājas. Zinu, ka šeit ir bijuši dažādi kuriozi.

Tas ir tāds jūtīgs jautājums, jo mēs esam ļoti tuvu cilvēkiem, kuri te dzīvo, un galvenais ir tas, lai viņi te patiešām būtu kā mājās un nekas no tā, ko viņi saka vai dara, nenokļūtu publiskajā telpā. Mēs patiešām sargājam savus rezidentus, jo te ir piedzīvots tik daudz… Te ir bijuši dramatiski un traģiski stāsti, te ir risinājušās attiecības un dzimuši bērni. Ir bijušas uzvaras un zaudējumi – esam tam visam bijušas klāt.

Pag, mājā ir notikušas dzemdības?

Nu nē, nē, Dievs pasarg! Tas vēl nav bijis, bet grūtnieces gan pie mums ir dzīvojušas. Dzemdības mēs negribam pieņemt, lai mazie dzimst tur, kur tam ir jānotiek. Zini, interesanti ir tas, ka tagad dzīve ir kļuvusi mierīgāka; bohēma radošo vidē ir stipri mazinājusies. Nemāku izskaidrot, kādēļ tā. Varbūt tāpēc, ka cilvēkiem laiks ir ļoti svarīgs. Viņi jau te nebrauc izklaidēties, jo ir jāizdara gana daudz, tāpēc nav laika dzert vīnu un iesaistīties bohēmā. Jaunās paaudzes rakstnieki vismaz ārēji šķiet

savāktāki, turklāt viņi vairāk domā par savu uzturu un veselību. Drīzāk viņi ies vingrot un skriet, bet, protams, arī tagad gadās dažnedažādi brīnumi, jo rezidenti ir radoši cilvēki un viņu galvās dzīvo dažādas pasaules, tāpēc ikdienas dzīvē ar viņiem veidojas interesanta saskarsme. Man ienāca prātā, ka rakstnieki sastiepj istabās akmeņu kaudzes, bet nevar jau būt tā, ka istabas ir piekrautas ar akmeņiem, tāpēc mūsu saimniecības daļas vadītāja Zeltīte melnā miskastes maisiņā nes tos ārā, lai nākamie iemītnieki var sastiept jaunus. Skaidrs, ka tad, kad jābrauc prom, cilvēks attopas, ka nevar jūrmalā atrastos akmeņu kaudzi aizvest līdzi, tāpēc tagad mums ir grozs, kurā Zeltīte saber tos akmeņus, lai nav jānes šurp jauni. Protams, šajos septiņpadsmit gados ir bijuši dažādi brīnumi.

Lūdzu, atklāj vismaz vienu no tiem!

Mums pie logiem ir signalizācija, agrāk tā bija arī virtuvē, un tad bija vēl trakāk, jo pa brīdim kāds kaut ko sadūmoja. Divas reizes ir bijis tā, ka elektriskā tējkanna ir uzlikta uz elektriskās plīts un lēnām izkususi. Bet otrajā stāvā mums ir rezerves izeja, un tur pēc noteikumiem jābūt atslēgai. Pie durvīm ir uzraksts, ka tās nevajag vērt vaļā, jo tad iedarbosies signalizācija. Sākumā mēs, mājas darbinieces, ilgu laiku šeit naktīs dežurējām, un reiz otrajā stāvā dzīvoja divi baltkrievu puiši.

Es tonakt dežurēju, un atskanēja signalizācija. Uzmanīgi zagos skatīties, kas tur notiek, un redzēju, ka divos naktī divas izspūrušas galvas parādījās savu istabiņu durvīs. Prasīju puišiem, kas noticis, viņi atbildēja, ka nezinot. Vaicāju, vai viņi kaut ko aiztikuši, atbilde bija: “Nē!” Prašņāju tālāk, vai rakstnieki gājuši pa rezerves durvīm. Izrādās, jā. Gribējuši paskatīties, viņus ieinteresējis, kāpēc durvīs ir atslēga. Ja kaut kas ir aizslēgts, noteikti jāpaskatās, kas tur ir.

Vai atklāsi skaisto bildināšanas stāstu?

Tas ir ļoti romantisks. Pie mums dzīvoja igauniete Kristīne Ehina, kura tagad ir pazīstama dzejniece, viņa saņēma Baltijas asamblejas balvu. Kad Kristīne bija Ventspilī, viņai bija līgavainis, puisis brauca ciemos, abi bija skaisti kā elfi, aizrāvušies ar folkloru un staigāja tautiskās drēbēs. Tajā gadā pasniedzām mūsu mājas balvu Sudraba tintnīca, un vienu no tām saņēma arī Kristīne. Viņas puisis pirms tam ar mums sazinājās un teica, ka grib braukt bildināt Kristīni. Mums bija jāizdomā kāds iegansts, lai viņa otrajā dienā uzreiz nebrauktu mājās, bet vēl paliktu Ventspilī.

Aizvedām viņu pie Ventas, kur atrodas pils. Tā bija skaista septembra diena, un no jūras vārtu puses tuvojās balta buru laiva. Tās priekšgalā gluži kā mūsu Uldis Pūt, vējiņos! stāvēja līgavainis, uz klāja bija folkloras grupa, kas dziedāja bildināšanas dziesmas. Kad laiva piestāja, notika vesels rituāls, tika mīti gredzeni un pasniegtas krelles. Cilvēki, kuri to redzēja, domāja, ka tiek uzņemta filma. Jaunie mūs visus pacienāja, bija neliels pikniks, un tad viņi aizbrauca ar laivu un pēc tam laimīgi apprecējās.

Uzšķiļas jauni talanti

Rakstnieku mājā dzīvojuši arī dižgari, piemēram, Uldis Bērziņš, Juris Kronbergs, Knuts Skujenieks. Vai saskarsmē ar viņiem tev bija lielāka pietāte?

Šie cilvēki justos muļķīgi, ja tad, kad viņi dzīvoja mājā, mēs viņus kaut kā izceltu vai izturētos ar pārspīlētu bijību. Arī viņi bija iesaistīti sadzīviskās situācijās – gatavoja ēst un mazgāja veļu. Attiecības ar izcilām personībām bieži vien ir vienkāršākas un draudzīgākas nekā ar tādiem viduvējākiem, kuriem ļoti gribas sevi apliecināt un pierādīt, cik viņi ir vērtīgi. Juris Kronbergs vēl maijā ļoti gribēja pie mums atbraukt un ļoti uz to cerēja, bet mēnesi pirms tam aizgāja mūžībā. Kad Uldis aizgāja, izlikām viņa grāmatas ar ierakstiem un fotogrāfiju no mājas, arī vīna glāzes. Viena bija pilna, otru varēja pieliet un pasēdēt ar Uldi, atvadoties no viņa.

Reizi divos gados māja izdod Gadagrāmatu. Kas tajās tiek iekļauts?

Publicējam to, kas šeit ir sarakstīts. Fragmentus, protams. Izdevuma redaktore parasti ir Ieva Kolmane, arī viņa izvērtē, ko vajadzētu ielikt grāmatā, jo visus tekstus tajā nevar ietilpināt. To, kas ir rakstīts latviski, tulkojam angliski, bet to, kas uzrakstīts citās valodās, tulkojam latviski. Tas ir viens no mūsu darba kopsavilkumiem. Divas grāmatas bija izņēmumi. Kad mājai bija desmit gadu, lūdzām rakstīt par to, bet Latvijas simtgadei veltītajā izdevumā bija mūsu valstij veltīti teksti.

Tikpat bieži, cik iznāk Gadagrāmata, Ventspils valstspilsētas dome un māja par labākajiem darbiem dzejā, prozā un tulkošanā piešķir balvu Sudraba tintnīca. Savukārt katru gadu dome pasniedz divas izcilības stipendijas – Latvijas kultūrā nozīmīgam literātam un jaunam, daudzsološam rakstniekam. 

Doma par Sudraba tintnīcu man radās uzreiz pēc mājas atvēršanas, jo Čaka muzejā mums izvērtās laba sadarbība ar Rīgas domi. Esmu ļoti priecīga, ka nu jau piešķiram balvu par tulkojumu latviešu valodā no citas valodas un tulkojumu citā valodā no latviešu valodas. Tas ir ļoti svarīgi, jo ir jāatbalsta cilvēki, kuri tulko no mūsu mazās valodas un aiznes mūsu literatūru pasaulē.

Mājā ir iedibināta tradīcija rīkot Kurzemes prozas lasījumus.

Mēs zinām, ka prozas lasījumi notiek Rīgā, un radās ideja sarīkot reģionālos lasījumus. Sākumā tas bija kā eksperiments, bet nu jau ir regulārs pasākums. Kovida laikā lasījumi notika digitāli, šoruden atkal tiksimies klātienē. Svarīgi, ka Kurzemes prozas lasījumos var saņemt pirmo ievērību – nu jau zināmā Jana Egle arī sāka ar lasījumiem šeit, pie mums. Arī Eriks Vilsons tika atzīts tieši te. Svarīgi ir tas, ka viens vai divi cilvēki tiek aicināti uz Latvijas prozas lasījumiem, un tā ir laba iespēja sevi parādīt. Uz Rīgu ir braukusi Guna Roze un Linda Skranda – tā varētu saukt vēl un vēl. Ir uzšķīlušies jauni talanti, bet tikpat svarīgi ir tas, ka Kurzemes prozas lasījumos cilvēks atbrauc un parunājas ar saviem spalvas brāļiem.

Starp citu, mājas paspārnē ir arī nodaļa Latvian Literature, kas nodarbojas ar literatūras eksportu un piedalās starptautiskos grāmatu gadatirgos. Esam uzaicināti uz lielāko pasaules grāmatu tirgu Frankfurtē kā viesi, šim notikumam ir īpaši jāgatavojas, jo tas parādīs mūs kā valsti. Tiek piešķirti granti tulkotājiem un izdevniecībām, kuras nolēmušas izdot tulkoto latviešu literatūru. Mūsu mājā ir iedibināta arī tulkotāju programma, un tie, kuri vēlas mācīties latviešu valodu, to var darīt. Viņi tad mājā uzturas divus mēnešus, un mēs atradām brīnišķīgu pasniedzēju Sintiju Ozoliņu, kura māca latviešu valodu. Tulkotāju programmā mums ir nenovērtējami dārgumi, piemēram, Margarita Karbonaro no Itālijas, kuras mamma ir latviete, bet Margarita mūsu valstī iepriekš nebija bijusi. Viņa to iepazina, pateicoties mūsu mājai, un tagad tulkotāja Itālijā ir izdevusi Zigmundu Skujiņu, Noru Ikstenu, Juri Zvirgzdiņu, Regīnu Ezeru, un itāļi prasa vēl kaut ko no latviešiem, jo mēs esot forši.

Tu esi sastādījusi Imanta Ziedoņa Kopotos rakstus. Kāds viņš palicis tavā atmiņā?

Rakstus taisīju kopā ar diviem ģēnijiem – ne tikai Ziedoni, bet arī Bruni Rubesu, kurš bija izdevuma finanšu tēvs un organizēja naudas piesaistes procesu. Katrā cilvēkā, ko Brunis satika, viņš atklāja labāko, kas viņā ir, un iedeva drosmi tālākajam. Sadarbība ar Ziedoni nebija vienkārša, viņš tā vienkārši katru nepieņēma. Raksturiņš dzejniekam bija ohoho, ne pa jokam, bet kaut kā varējām sastrādāties. Varbūt sakrita horoskopi – viņš bija Vērsis, es Mežāzis.

Kopā ar Imantu bija ārkārtīgi interesanti, jo bija daudz cilvēciskā – daudz kafejnīcu, pastaigu un sarunu. Protams, ka viņam beigās apnika, un es pie daudz kā biju vainīga – ne tā noliku, ne tur atnesu… Bet mūsu attiecības bija draudzīgas līdz pašam galam. Sarunas ar Ziedoni katrreiz bija pārsteidzošas, tur vajadzēja mācēt turēt līdzi. Ja es visu laiku padevīgi būtu tikai klausījusies, viņam ar mani drīz būtu apnicis.

Reiz Imants piezvanīja un prasīja: “Tu zini, cik cilvēkam ir galu?” Es apjuku un prasīju: “Tas ir kā?” – “Nu, degungals, pirkstu gali.” Atbildēju, ka vēl ir arī skropstu gali un matu gali. “Nu tad nederēs,” sacīja Ziedonis un nolika klausuli. Sarunas ar viņu bija īpašas, un Kopotos rakstus mēs tomēr izdevām. Tas, ka manā mūžā bija Ziedonis un Rubess, iedeva kārtīgu pašapziņu. Kopš tā brīža mani nekad neviens nav varējis tā īsti nolikt pie zemes.