Dziedniece Tatjana Balode-Orlauskiene: "Pie manis ļoti bieži nāk jaunieši, kas apmaldījušies attiecībās"

Šīs karaliski smuidrās sievietes biogrāfijā spilgti izspēlējas tas, cik liela nozīme cilvēka dzīvē var būt nejaušībai, kas apstiprina to, ka nejaušību nav. Tikko ar izcilību beigusi tirdzniecības skolu un nolēmusi izmantot iespēju ārpus konkursa iestāties augstskolā, pēdējā brīdī viņa tomēr pārdomāja – nav mans lauciņš, nav pie sirds.

Tad pilsētā notika koncerts, uzstājās arī populārais ekstrasenss Ļevs Geršmans, un demonstrējumiem bija vajadzīgi cilvēki no zāles. Izsauca arī Tatjanu. Pasākuma beigās mags paaicināja meiteni pie sevis, sacīja – jūsu rokām ir neparasta vadītspēja, jutīgums, to vajag attīstīt. Uzrakstīja, kādas grāmatas būtu jāizlasa. Bibliotēkā tādu nebija, tāpēc saruna tika aizmirsta. Līdz brīdim, kad Tatjana saņēma vēstuli ar uzaicinājumu braukt uz Ļeņingradu, kur tiekot organizētas apmācības spēcīgākajiem neparasto spēju cilvēkiem no visas toreizējās Padomju Savienības.

“Apkārt šamaņi un burvji, titulētas savu novadu autoritātes, es viņu vidū vienīgā jauna un nepieredzējusi, savas spējas neapzinājusi,” – tā Tatjana atceras laiku, kas pagrieza viņas dzīvi par 180 grādiem un nolika tā kalna pakājē, kurā kāpiens turpinās joprojām. “Pie manis cilvēki nenonāk tāpat vien. Nojaušu, ka viens tur augšā pieļauj, regulē un virza, lai caur mani kāds tiktu vai nu glābts, vai pasargāts, vai brīdināts. Es šajā procesā esmu tikai kā pavadone, tāpēc joprojām līdz galam nesaprotu, kā un kāpēc tas notiek.”

Šim darbam jābūt pēc aicinājuma – tādam, ko nevar nedarīt

Dziednieka pakalpojumi Daugavpilī ir pieprasīti?

Šajā jomā darbojos jau kopš 1993. gada, toreizējie klienti pie manis jau ved bērnus un mazbērnus. Ne tikai par Daugavpils ļaudīm runāju, kur jau desmito gadu vadu Dziednieku un pareģotāju asociāciju; pirms tam esmu darbojusies Rīgā – sākumā Dziednieku asociācijā, tad zīlēšanas un pareģošanas salonā Kaliostro. Strādāts gandrīz vai visās Latvijas pilsētās – gan pieņemu klientus, gan vadu meistarklases. Tāpēc, mainot uzvārdu, kad otrreiz apprecējos, atstāju arī iepriekšējo, pēc kura klienti mani jau pazīst.

Ar kādas ievirzes problēmām cilvēki pie jums lielākoties vēršas? 

Izglītības dokumentā rakstīts – bioenergokorektors, biolauka speciālists. Cilvēkiem saprotamāk – dziedniece, astroloģe, ekstrasense.

Studijas pabeidzu tieši puča priekšvakarā. Gaišredzību mums pasniedza populārais televīzijas diktors Viktora Balašovs. Daudziem bija pārsteigums, ka viņam ir arī ekstrasensa spēju pavērta otrā dzīve, saistīta ar ķermeņa slēpto rezervju atklāšanu. Viņa izpildījumā redzējām, ka arī šķietami neiespējamais ir iespējams.

Piemēram?

Kad vēl mācījāmies, uzpeldēja plaša mēroga naudas viltotāju lieta. Balašovam izdevās to atklāt – uz kartes atrast vietu, kur tas notiek, precīzi noraksturot iesaistītos cilvēkus. Ar apbrīnu tvēru tā dēvēto attālinātās psihofiziskās diagnostikas metodes izmantojumu skolotāja darbā, taču pret savām spējām tajā laikā vēl izturējos ļoti skeptiski, sak, man gan tā neizdotos.

Tagad izdodas?

Savā praksē izmantoju visu, kas tolaik šķita brīnums. Jo, ja ir stabila zināšanu pamatbāze, tālāk jau visu laiku notiek pašizglītošanās, kuras virzienus dzīve pati piespēlē. Vienlaikus esmu nonākusi pie secinājuma, ka padziļināti izzināt dziedniecību tikai tāpēc, ka tā kādreiz dzīvē var noderēt, noteikti nevajag. Tāpēc jauno dziednieku apmācīšanu esmu pārtraukusi. Tam jābūt darbam pēc aicinājuma – tādam, ko nevar nedarīt. Tādam kas sniedz gandarījumu pat tad, ja jārokas ļoti nepatīkamās lietās.

Tā var būt pazudušu cilvēku meklēšana. Man vajadzīgs kāds ar viņu saistīts priekšmets vai personiskā manta, vēlama fotogrāfija. Tad, virzot pa karti svārstiņu, iegrimstu tādā kā transa stāvoklī, līdz ieraugu bildīti, kur melnbalti pelēkos toņos redzu kaut ko tādu, kas ar šo notikumu saistīts. Dažreiz pamanu arī to, kas tikai notiks.

Reiz mīklainos apstākļos pazuda cilvēks. Radinieki atnesa fotogrāfiju. Pastāstīju, ka meklētā vairs nav starp dzīvajiem. Norādīju, ka viņa enerģija vēl jūtama savdabīga betona staba tuvumā – redzu stabu, uzrakņātu zemi un to, ka līst lietus. Vēl tajā vīzijā bija saskatāma konkrētas krāsas automašīna, kas virzās gar Daugavu, tad apstājas. Meklētāji sarosījās – šī vieta mums zināma! Vakarā aizgāja tur kopā ar suni, kas sāka kašņāties, taču uznāca tik pamatīgs lietus, ka nācās visu pārtraukt. Vēlāk atklājās, ka šo cilvēku nogalinājis kaimiņš un pie tā staba apracis. Ieraudzījis, ka vieta piesaistījusi uzmanību, naktī līķi izracis un savā mašīnā aizvedis līdz upei, kur nogremdējis. Taču brīdī, kad runāju ar tuviniekiem, ķermenis vēl atradās pie tā staba. Tad pirmo reizi sapratu, ka šādās vīzijās tagadne var būt savijusies ar nākotni.

Attālināti piedalījos arī Grobiņas novadā pazudušā puisēna meklēšanā. Redzēju viņu vidē, kur ir daudz ūdens, arī kāda iezīmīga ēka. Tomēr ūdens pieminēšana meklētājus samulsināja – viņi nosprieda, ka jāvirzās uz jūras pusi, kaut vajadzēja iet pretējā virzienā, kur tobrīd, gāžot spēcīgam lietum, zēns bija sācis virzīties. Šādu vīziju atšifrēšanā ar kļūdām jārēķinās, un tās gadās arī tāpēc, ka augstākie spēki ne vienmēr dod atļauju aizrakties līdz patiesībai.  

Ar kādas ievirzes informāciju pieslēgums rodas visvieglāk?

Man nesagādā grūtības ieraudzīt gan katra dzīves scenārijā ierakstīto dzīves ilgumu, gan to, no kādām slimībām viņam īpaši jāpiesargājas, lai tās nekļūtu liktenīgas. Arī to, kādi līdzgājēji katra dzīvē ir vēlami, bet no kādiem jāturas pa gabalu, jo ikvienam no mums paredzēti gan cilvēki, kas viņu ceļ, gan tādi, kas gremdē. Apzināti cenšoties atrasties tuvāk sev piemērotākajiem, dzīve var apmest līkumu pat drūmiem scenārijiem.

Reti kurš taču nomirst vienkārši no vecuma – aiziešanas iemesls visbiežāk ir kāda slimība, kuru cilvēks ar savu izturēšanos un attieksmi pret dzīvi pats savā laukā ielaidis. Laikus pievēršot uzmanību šai vājajai zonai un darot visu tās stiprināšanai, varbūtība līdz vecumam aizkļūt savā spēkā – ne fiziski, ne mentāli nesagrautam – ir daudz lielāka. 

Arī par sevi zinu, ka ne pret vienu slimību aizsargāta neesmu, taču man ir skaidrs, pret ko savā organismā jāizturas ar lielāku uzmanību, ko piegludināt, kas jāpastiprina. Taču ne jau tā, ka skriet uz aptieku un zāles dzert spaiņiem. Svarīgākais ir saprast, kā ārstēt slimības cēloni, nevis tās simptomātiskās izpausmes. Tālab jau pašā dzīves sākumā ir tik svarīgi saprast, kurš orgāns tev ir apdraudēts un prasa papildu uzmanību. Man, piemēram, gripa tāds nieks vien ir, kamēr citam tā var izrādīties letāla.

Vajag, lai kaut kas to podziņu nospiež

Kā jūs strādājat – tiešā kontaktā, attālināti?

Kovids iemācīja strādāt attālināti, taču man labāk patīk, ja cilvēku var pamatīgi apskatīties un iztaujāt. Precīzi jāzina arī viņa dzimšanas dati, papildus dzimšanas brīža zvaigžņu stāvokļa analīzei pētu roku līnijas. Mācoties medicīnisko astroloģiju, Ļeņingradā apguvu arī hiromantijas pamatus. Vēlāk man radās ekskluzīva iespēja šīs zināšanas papildināt.

Ir rokas, pēc kurām skaidrs – šis cilvēks var nogalināt. Vai arī viņam ir tieksme uz paškaitējumu, citreiz – uz pašnāvību. Kad kāds klients reiz man pavēra šādu līniju iezīmētu plaukstu, sāku viņam delikāti skaidrot – jums jābūt ļoti ieturētam, jo var gadīties situācijas, kurās sevi kontrolēt un novaldīt būs ļoti grūti. Atbilde – tāpēc esmu patologanatoms. Sadraudzējāmies. Man tā bija iespēja studēt cilvēku rokas. Daudzviet raksta, ka plaukstu līnijas pēc nāves izzūd. Tā nav. Sarunas ar šo cilvēku man daudz deva hiromantijas iespēju apzināšanā – viņš izdarīja secinājumus par aizgājēja nāves cēloni pēc medicīnas  parametriem, es pēc rokas. Skatos, saskatu īpatnības, analizēju, un abi nonākam pie vienota secinājuma.

To, vai cilvēkam dzīves laikā parādīsies tieksme uz pašnāvību, iespējams nolasīt pat jaundzimuša bērna plaukstā. Pēc aizgājēja plaukstas uzreiz var pateikt, ja cilvēks ir pakāries.

Vienreiz tiku intervēta kādai avīzei – žurnāliste iztaujāja, fotogrāfs bildēja. Ieraudzījusi puiša roku, piesardzīgi ieminējos – jūs gaida situācija, kurā jābūt īpaši apdomīgam; mēģiniet norobežoties no emociju izvirdumiem, nestresojiet! Konkrētāk neskaidroju. Pēc neilga laika uzzināju –: jauneklis "apmaldījies" starp divām sievietēm un alkohola reibumā pakāries.

Tādās reizēs ne vienmēr viss jāstāsta, jo katrs nemaz nav spējīgs ar šādu informāciju rīkoties. Lai palīdzētu, nevis lieki nobiedētu, dažreiz pietiek tikai ar delikātu pieskaršanos. Bet citreiz jārunā tieši un bez aplinkiem.  Īpaši tas attiecas uz darbu ar alkoholiķiem – tā man ir īpaša klientu grupa.

Kas tur īpašs?

Man ir sava metodika, ko daudzajos darba gados esmu izkopusi, gan strādājot anonīmo antialkoholiķu biedrībā, gan individuālajās konsultācijās. Īpašais ir tas, ka es darbā ar alkoholisma slimniekiem rēķinos ne tikai ar sociāliem, psiholoģiskiem un ģenētiskiem aspektiem, bet arī ar reālām būtnēm, kas šādā atkarībā ir klātesošas.

Būtnes? Fiziskas vai tikai nojaušamas?

Nav fiziskas un materiālas, taču es tās nekļūdīgi jūtu. Tai būtnei ķermenis ir mazsvarīgs, tā medī tikai dvēseli. Ja izdodas to sagrābt, būtne kļūst par galveno cilvēka uzvedības regulētāju. Pārejot mantojumā no vecākiem uz bērniem, tā var palikt tikai kā ieraksts cilvēka likteņa programmā, taču pie teikšanas netikt. Dvēseles sagrābšana būtnei pa spēkam tikai tad, ja cilvēks ir sapostījis savu biolauku vai citādi sagrēkojies – vai nu veicis vienu lielu nodarījumu, vai sakrājis daudz mazu grēciņu. Tad būtne var sāk uzdarboties.

Kā tas izpaužas?

Piemēram, tēvs, dzērājs un varmāka, aiziet no ģimenes. Dēls nosolās nekad tāds nebūt un savu apņemšanos pilda, taču tas izdodas tikai līdz brīdim, kad notiek kāds negaidīts pavērsiens, kas sašķoba biolauku – meitene atstāj, draugs nodod. Būtne uzreiz dvēselei klāt un spiež uz to ierakstu likteņa grāmatā – tev taču grūti, tikai vienu glāzīti, un redzēsi, ka kļūs vieglāk. Un viss aiziet. Kas parasti seko? Sieva aiziet, radinieki novēršas, darbā uzteikums. Būtnei svarīgi cilvēku iedzīt tādā tupikā, lai viņš ietu uz visu veidu pašiznīcināšanos, varbūt pat nonāktu līdz virvei vai baltajām pelītēm.

Tas, kas piedzimstot ierakstīts alkoholiķa bērna programmā, uzreiz var neiedarboties. Vajag, lai kaut kas to podziņu nospiež. Tāpēc neviens nedrīkstētu teikt, ka dzert ir manas tiesības, es ar to nevienam netraucēju. Nē, ļoti traucē, jo dzerdams tu atver durvis būtnēm, kas atnāks ne vien pēc tavas, bet arī tavu bērnu dvēselēm.

Tātad vārti jādabū ciet. Kā?   

Tuvinieki viņa labā neko pasākt nevar, palīdzēt var tikai cilvēks pats sev. Tomēr speciālistu vadībā, nevis vienatnē. Arī torpēdas un kodēšana dod iespēju kaut uz laiku ieraudzīt sevi skaidrā. Tomēr visās šajās sistēmās, arī manējā, jārēķinās, ka cilvēki, kas pametuši dzeršanu, gandrīz vienmēr kļūst viegli aizkaitināmi, tāpēc atrasties viņiem līdzās ir grūti.  

Tomēr jums ir izdevies palīdzēt?

Man pat grūti saskaitīt tos vīriešus alkoholiķus, kuriem esmu palīdzējusi izglābties, turpretī tādu sieviešu ir tikai trīs. Varbūt sievietes dvēseles vērtība augstāko spēku acīs ir daudz augstāka, ka par to tik spīvi jācīnās. …

Ar tējkompotu pret kovidu

Pēdējo gadu nemitīgais stress daudzu podziņas aktivizējis…

Ar mums tiek veikti tāda līmeņa eksperimenti, kurus izprast vidusmēra cilvēka prātam nav iespējams. Viedie gan tos paredzēja. Par kovidu brīdināja jau Vanga – bakterioloģiskais ierocis Eiropā. Kad biju vēl maza, klausījos interviju, kur Vanga brīdināja par pārmaiņām Krievijā. Kad viņa teica, ka Kurska noslīks, komentētājs ironizēja –  kā var noslīkt pilsēta, kas neatrodas pie ūdeņiem? Vēlāk izrādījās, ka Kurska var arī nebūt pilsēta, bet atomzemūdene. Lai cik tas izklausītos ķecerīgi, pie tādiem, kas redz pāri laikiem, pieskaitu arī Žirinovski, kaut daudzi viņu uzskatīja un joprojām uzskata par vērā neņemamu psihopātu. Taču vēl pirms daudziem gadiem viņš minēja gan Ukrainas sadalīšanu, gan to, ka no Krievijas paliks tikai austrumu Sibīrija. Un to, ka vispirms būs liela viļņošanās Francijā, no kurienes sāksies neatgriezeniskas pārmaiņas gan pasaulē, gan pie mums.

Kas tomēr skaidri jāapzinās, lai arī lielākajos pārbaudījumos katrs spētu saglabāt sevī cilvēcību?

Vismaz to, ka konflikta situācijās pretiniekam jāstājas pretī, taču viņu nedrīkst pazemot un izņirgāt. Savā praksē esmu sastapusies ar neskaitāmiem gadījumiem, kad tiek iedarbināts cēloņu un seku likums. Zinu sievieti, kurai māte mirstot atstāja īpašumu, bet ar norādi, ka puse jāatdod brālim. Meita to neizpildīja. Rezultātā – onkoloģija. Kad sieviete to aptvēra, situācijas izlīdzināšanai piešķirtais laiks jau bija beidzies.  

Mūsu dzīves temps ir tik straujš, ka šādus apskaidrības mirkļus bieži palaižam garām. Vai šo steigu iespējams kaut kā piebremzēt?

Mainot ikdienas grafiku. Drusku pārkārtojot ikdienas rutīnas ieradumus, piemēram, kaut kur izbraucot. Pat ne uz ārzemēm, bet tepat tuvumā – brīvdienā iesēsties autobusā un aizbraukt līdz galapunktam. Aiziet ciemos. Atjaunot sakarus ar novārtā pamestiem radiem. Bet vislielākā uzmanība būtu jāvelta tam, kā pārlikt atbildību par savu veselību no ģimenes ārstiem un aptiekām uz sevi pašu. Uz senču zināšanām un veselo saprātu. Un meklēt to dabā.

Tie, kas vēl nesen tā lamājās uz antivakseriem, tagad spiesti atzīt, ka vakcinēšanās kampaņa tādā izpildījumā, kā viss notika, tomēr nebija pārdomāta. Es kovidu izslimoju jau pašā sākumā, pat īsti neaptverot, kas tas ir. Būdama nedzērāja, pirmajā mirklī tomēr izrāvu glāzi degvīna, bet jau nākamajā dienā izvilku no ledusskapja sasaldētos augļus un ogas un visu savārīju kompotā. Piecu litru katls sanāca. Klāt mārsils, piparmētra, kumelīte un asinszāle. Izdzēru un biju vesela. Vēlāk man bija intervija, kur sīki uzskaitīju, kā turēties kovidam pretī – kas jāmeklē aptiekā, ko vajadzētu pašiem no dabas lietām. Piedāvāju arī savu tēju maisījumu, kura sastāvā saliku ap 20 zālīšu. Rakstu nenopublicēja – pandēmijas laikā esot vairāk jāuzsver vakcīnas nozīme. Taču saviem klientiem sacīju – negaidiet, kamēr saslimsiet, gādājiet, lai jau iepriekš, lai slimība netiktu klāt. Mana manikīre stāstīja, kā ik sestdienu savārījusi pamatīgu katlu tējkompota, lai visiem sanāk pa glāzei dienā. No viņas ģimenes neviens nesaslima.  

Kā nonācāt pie saprašanas par tēju un citu dabas vielu iedarbīgumu?

Tas sākās jau bērnībā, ko vairāk pavadīju vecticībnieku vidē pie vecvecākiem. Ejam pa pļavu, un gan vecmāmiņa, gan krustmāte stāsta – tas pret klepu, tas galvai, tas vēdergraizēm. Tikko kas iesāpas, vispirms tējas, tikai tad dakteris.

Vēlāk, kad jau pati profesionāli darbojos dziedniecībā, iepazinos ar farmācijas doktori Helēnu Rubini. Viņa Dziednieku asociācijā lasīja lekcijas, iestājās pret tolaik modē nākušajām biopiedevām. Abas būdamas no Latgales, labi sapratāmies arī izpratnē par veselīgu dzīvesveidu.

Mans uzskats – vispārliecinošākie tā praktizētāji ir vecticībnieki. Atpūtas kults viņiem svešs, jo visu nosaka gadalaiku maiņas diktētais darbu nepārtrauktības ritms. No rīta vispirms pabarot lopus, tad brokastis pašiem. Vasarā pēc pusdienām vienmēr diendusa, jo no diviem līdz četriem saule nav laba. Mana vecmāmiņa bija ļoti ticīga, daudz lūdzās. Ir tādas īpašas senslāvu lūgšanas, kas ilgst visu nakti.

Mājas apstākļos notika ārstēšanās, veiktas pat ļoti nopietnas medicīniskās manipulācijas. Vienu no tādām – viscerālās vēdera masāžas sistēmu – pasaulē iznesa Tradicionālās medicīnas universitātes profesors doktors Aleksandrs Agulovs, bet pamats šai terapijai meklējams senslāvu tradicionālajā medicīnā, kur limfas un venozo sastrēgumu novēršanai, kā arī iekšējo orgānu funkcionalitātes uzlabošanai cilvēku nogulda uz cietas virsmas, zem vēdera pabāž dzijas kamolu un liek uz tā rullēties visriņķī nabai.  

Ļaudis strādāja vairāk, ēda mazāk, jo nelietoja bezvērtīgu pārtiku, un nomira ar skaidrāku prātu nekā tagad.

Tagad tomēr dzīvojam ilgāk…

Vairumam senioru nav ne fiziskā, ne mentālā spraunuma.  Nav tāpēc, ka jau līdz aiziešanai pensijā piepičkāti ar medikamentiem. Par visām vecuma grupām padomāts, bet tieši senioriem ir adresēta aptieka. Tantīte aiziet pie ģimenes ārsta, tas saka – padzeriet to, tagad šito! Kā var netrūkt naudas dzīvošanai, ja tik liela pensijas daļa tiek atstāta aptiekās?!

Ko darīt? Ignorējot aptiekas, iznākums var būt traģisks.  

Ne jau par aptieku ignorēšanu es iestājos, bet par to, lai tautas gudrībā sakņotās zināšanas par veselības saglabāšanu neaizietu zudumā. Lai skolas bērniem būtu iespēja vismaz pāris stundu nedēļā veltīt tai sadaļai veselības mācībā, kas iepazīstinātu ar visiem pieejamajiem imunitātes stiprinātājiem. Zeme, gaiss, ūdens, zāle, koki, akmeņi – daba. Turklāt laikā, kad situācija ir tik nokaitēta kā patlaban, jābūt gataviem, ka aptieka varētu būt arī slēgta un divām dienām paredzētā drošības soma jau tukša, bet telefons izlādējies.  Arī aizvadītā kara laikā daudzi izdzīvoja tikai tāpēc, ka zināja, ka asiņošanas apstādināšanai uz brūcēm jāliek pelašķis un nātre. Ka gadījumā, ja nav vates un marles, par dezinfekcijas līdzekli var izmantot sfagnu sūnas.

Šādas zināšanas varētu būt noderīgākas nekā informācija, kā jāapietas ar prezervatīviem un kādas hormonālās tabletes vislabāk pasargā pusaudzi no nevēlamas grūtniecības. Pie manis nāk ļoti daudz jaunu sieviešu, kurām šīs zināšanas neko labu nav devušas, jo viņas nevar palikt stāvoklī. Spontānie aborti, vajadzība pēc mākslīgās apaugļošanas. Bet kur izlasāma sīka analīze, kā šo ainu ietekmējuši dažādie pretapaugļošanās līdzekļi pusaudžu vecumā, hormonālās spirāles vēlāk? Man par to jādomā bieži, jo strādāju arī ar klientēm, kurām pēc hormonālā spirāles ievietošanas sākušies sarežģījumi, tāpēc izoperēta dzemde. Mūsu organisms, ja tas ir vesels un netraumēts, ir visjaudīgākā pašregulējošā sistēma pasaulē. Tiklīdz parādās kāda baktērija vai vīruss, tas pats izskaitļo, kas ir nepieciešams, lai ar nelūgto ciemiņu tiktu galā.

Taču, vienreiz apdullināta, imūnā sistēma jau sāk gaidīt, kad tai palīdzēs atkal. Bet slimības izraisītājs pa to laiku varbūt jau ir pārveidojies vai atdevis savu vietu citam.

Protams, imūnā sistēma ieslēdzas un darbojas ļoti atšķirīgi. Visi esam īpaši, tāpēc katram savā veidā jāmācās savam īpašajam organismam palīdzēt, nevis tam kaitēt, triepjot iekšā visādas modē nākušas zāles un citus veselības atbalstītājus un stiprinātājus, kuru darbība nav pārbaudīta vismaz 50 gadu garumā, lai būtu redzama to ietekme arī uz vairākām nākamajām paaudzēm. Lūk, tie ir jautājumi, kas sarunās ar jauniem cilvēkiem būtu jāskar daudz pamatīgāk, lai neveidotos jauna aptieku pielūdzēju paaudze.

Galvenais ir nosargāt visdārgāko datoru – galvu

Noprotu, ka arī jauni cilvēki meklē pie jums palīdzību, lūdz padomu.

Jā, un ne tikai veselības jautājumos. Piemēram, atnāk vidusskolas beidzēja – kur mācīties tālāk, lai darbs ne tikai nodrošinātu iztiku, bet sniegtu arī prieku un gandarījumu? Atceros klienti, kurai pēc dzimšanas datu izpētes teicu – tev vajadzīgs kaut kas sevišķs. Un neierastā vidē. Rosināju viņai studēt arābu valodas. Mamma satraukta – ko, mēs taču no provinces, kam viņai tādas zināšanas? Taču bija trāpīts desmitniekā. Tagad meita laimīga, mātei mierīga sirds.  

Ļoti bieži pie manis nāk jaunieši, kas apmaldījušies attiecībās. Pārsvarā sievietes – izdzisušas, izmisušas. Saka – es daru visu, lai ģimenei labi, bet viņš mani pazemo, draud pamest. Pag, bet par kādu ģimeni tu runā – neesi taču precējusies! Esmu – dzīvoju civillaulībā, mums ir divi bērni. Tad nākas atgādināt, ka jebkurš vīrietis jau pēc pirmās nakts zina, vai būs gatavs saistīt ar šo sievieti savu mūžu. Ja tādas pārliecības nav uzreiz, nebūs arī vēlāk. Nebildinās, neprecēs. Sieviete viņam būs tikai ķīlniece, apkopēja, ar kuru var padzīvot desmit, piecpadsmit gadus, tad – ej, man iepatikusies cita. Verdzene Izaura, kurai vecāki jau mazai nav iestāstījuši, ka nevar iet pie puiša pēc tādiem noteikumiem. Precīzāk – bez noteikumiem.

Vīrietis blakus vajadzīgs, lai ir skaisti un patīkami. Taču, ja attiecības sevi tiktāl izsmēlušas, ka vairs nav skaisti, nevajag pie tām turēties ne statusa, ne bērnu dēļ. Dzīve ir viena, un mokoties to vilkt nevajag.

Puišu problēmās akcenti ir mazliet citādi. Vīrietis tikai pienākuma, līdzcietības vai bērnu dēļ nepaliks attiecībās, kas nepatīk. Aizies, ja gribēs, un kur gribēs. Viņi visbiežāk salūst tāpēc, ka nespēj attaisnot uz sevi liktās gaidas pelnīt vairāk naudas, nekā tas iespējams. Nopērc, aizved, uzdāvini… Ja tas nav pa spēkam, jauneklis metas apšaubāmos peļņas veidos vai mēģina aizmirsties spēļu automātos.

Laiks tagad skarbs, un vecākiem nav laika paskaidrot – meitenes, nemetieties pirms laika precēties! Negrābiet pirmo, kas gadās ceļā, bet prātīgi izvērtējiet, vai tas būs īstais. Puiši, neuzķerieties uz "nopērc, sagādā, iepriecini"!

Tas attiecas uz jebkuru jaunu cilvēku – vispirms iegūstiet izglītību un apzinieties sevi. Jo, kā dzīvē ienāci viens, tā viens arī aiziesi. Tāpēc pirmām kārtām tev jāpazīst sevi un jāatbild pašam par sevi. Jāspēj uz sevi paļauties. Ja tuvumā ir kāds, ar kuru vari vismaz daļēji rēķināties, tas labi – ir kāds atspaids. Un vēl labāk, ja tu pats kādam vari būt balsts un atspaids. Taču, jo vairāk būsi apmierināts ar sevi, jo pašpietiekamāks un sev vajadzīgāks, jo vairāk būsi vajadzīgs arī tiem, kas apkārt – bērniem, tuvajiem, sabiedrībai. To jāiemācās aptvert jau bērnībā – vispirms ģimenē, tad skolā.

Protams, nestabilos apstākļos un pastāvīgā stresā – bija kovids, tagad ir karš, būs onkoloģija, daudz vairāk onkoloģijas – par to domāt ir sarežģītāk.

Tādām domām būs vairāk vietas, tiklīdz tiks atbildēti visi Ukrainas uzdotie jautājumi, kas skar arī Latviju.

Diemžēl tas notiks ne ātrāk kā pēc divarpus gadiem. Latvijas dzimšanas dati astroloģiski ir tik neapskaužami, ka nedod dievs cilvēkam piedzimt ar tādu programmu. Turklāt mainīt tajos neko nav iespējams, visu laiku gaidāmi notikumi, kas šūpo pašu galveno – izpratni par valstiskumu: te ir, te nav.  

Kā šādos apstākļos pastāvēt uz savām vērtībām, tās nepazaudējot?

Katram sargāt savu vislielāko vērtību – personīgo datoru, proti, galvu. Tā vada ķermeni. Tā vada domas. Bet domas virza, vada, veido un pārveido visu dzīvi.