Vecāki melo ārstam un apzināti slēpj bērna sūdzības par sāpēm, jo negrib, lai bērnu izmet no sporta kluba
Dažkārt vecāki nedomā ar vēsu galvu un kritiski, plānojot bērna sportiskās gaitas un pakļaujot viņu pārāk agrīnai specializācijai kādā konkrētā sporta veidā. Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas sporta ārste Eva Krasovska intervijā portālam Jauns.lv pastāstīja par tendenci, ka daļa vecāku apzināti slēpj no ārstiem bērna sūdzības par veselību.
Bērniem ar pārāk agrīnu specializāciju sportā var būt dažādas veselības problēmas, tostarp sūdzības par muguras sāpēm. Īpaši tas novērots vingrotāju un mākslas vingrotāju vidū.
“Viņiem ir specifiskās atliekšanās. Bieži vien, veicot rentgenu, redzam tādas izmaiņas, ka šis sporta veids meitenei vairs nav rekomendējams. Mēs kopā ar vertebrologiem konsīlija veidā iesakām, ka konkrētajiem bērniem šī slodze nav vēlama.
Vecāki neapmierināti ar ārsta slēdzienu
Ārste atzina, ka ar estētisko sporta veidu pārstāvjiem nav viegla sadarbība, jo treneri ir prasīgi, viņiem vajag rezultātu. “Bijis tā, ka pie manis atnāk meitene, viņai ir kaut kādas veselības problēmas un tāpēc es viņai lieku uz noteiktu laiku pāriet no 6 treniņiem nedēļā uz 3 treniņiem, kā arī samazināt treniņa ilgumu no 3 stundām uz 1 stundu.
Pēc nedēļas pie manis klāt ir meitene ar slēdzienu un vecākiem, kuri saka: “Mums šīs slēdziens neder! Mums pateica, ka šajā sporta veidā tā nedrīkst. Mums vajag slēdzienu, kur rakstīts “Bez ierobežojumiem”.”
Tas ir jūsu vai trenera bērns?
Bieži vien es prasu: “Atvainojos, bet vai tas ir jūsu vai trenera bērns?” Bieži vien vecāki nedomā ar vēsu galvu un kritiski. Viņi domā tikai par to, ka bērnam jābūt izlasē. Viņi nedomā par to, ka nodara bērnam nevis labu, bet sliktu.
Bērns nākotnē vairs nebūs ilgtspējīgs, ja viņam 12-13 gadu vecumā ir muguras problēmas. Kas būs pēc tam!? Slodzes viņiem netiek samazinātas. Tās laika gaitā tikai aug, aug un aug, un, kad ir pīķis, viņi beidz savu karjeru. Pēc karjeras beigšanas viņiem ir diezgan lielas veselības problēmas.”
Vecāki apzināti slēpj bērna sūdzības
Ārste saskārusies ar bērna sūdzību slēpšanu no vecāku puses. Labi, ka Bērnu slimnīcā sporta ārstiem ir pieejama informācija par bērnu slimību vēsturi un citu speciālistu atzinumiem. “Ir vecāki, kas slēpj, ka bērnam ir astma, kaut kas cits vai iedzimtas pataloģijas. Ir tendence, ka vecāki to negrib teikt.
Es sēžu, redzu visu informāciju un prasu, vai tiešām bērnam nav kāda problēma. Tikai beigās viņi saka: “Laikam jāatzīstas, ja jau jūs to redzat.””
Vecāku cerības, ka bērns iekļūs izlasē
Cenšoties noslēpt bērnu veselības sarežģījumus, vecāki parasti vēl labu saviem bērniem, bet neapzinās, ka patiesībā nodara ļaunu. Bet tad kāpēc vecāki tā rīkojas? Bieži vien viņi cer, ka bērni iekļūs labāko sportistu izlasē. “Viņi grib, lai bērns tiktu izlasē. Protams, ja treneris ieraudzīs, ka bērnam dots aizliegums kaut ko darīt vai ka jāsamazina slodzes intensitāte, bērns vairs nebūs īsti derīgs.
Piemēram, bērns jau no 3 gadu vecuma ir gājis uz hokeja treniņiem, vecāki ir ieguldījuši lielus līdzekļus.” Vecāki nav gatavi pieņemt, ka sporta ārste bērna veselības problēmu dēļ kādā brīdī iesaka samazināt sportisko slodzi.
Astma, viena niere, epilepsija
Tas var notikt astmas, iedzimtu sirds problēmu, epilepsijas, nieru slimību un citu veselības kaišu dēļ. “Ir bijušas iedzimtas sirds kaites. Ir bijis bērns ar vienu nieri, viņš atradās pastāvīgā nefrologa uzraudzībā. Tas ir svarīgi. Labi, ja viena niere kompensē otru, bet, ja kompensācija nav tik laba, katrā gadījumā jāskatās individuāli.
Ar astmu var nebūt lieli ierobežojumi, bet, ja lēkmes ir tieši slodzes laikā? Tāpat bijuši airētāji, kam ir epilepsija. Nedod Dievs, es uzrakstu, ka viņi bez ierobežojumiem var nodarboties ar sportu, bet viņiem laivā pēkšņi paliek slikti un viņi iekrīt ūdenī!
Vecākiem svarīgāka bērna karjera, nevis veselība
Secinu, ka dažkārt vecāki nedomā par to, kas var notikt ar bērnu. Viņi domā tikai par to, lai viņi sasniedz augstāko līmeni savā sportā. Protams, ir arī vecāki, kas atklāti visu pastāsta.
Bet ir arī gadījumi, kad tiek mēģināts slēpt veselības datus. Vecāki īsti negrib teikt bērna patieso veselības stāvokli, lai mēs neizjauktu viņa karjeru.”
Tikai 12 gadu vecumā atklāj sirds pataloģiju
Ārste arī pastāstīja, ka piedzīvotas situācijas, kad bērnam tikai 12 gadu vecumā, nonākot pie sporta ārstiem, tiek atklātas nopietnas diagnozes, piemēram, iedzimta sirds pataloģija. “Ir vecāki, kas nemaz nezina, ka ir tādas pārbaudes, jo viņu treneris to vispār nav stāstījis. Trenerim acīmredzot nevajag tādas pārbaudes. Nezinu, kā viņi organizē darbu, varbūt ģimenes ārsts iedod atzinumu.
Zinu basketbolistu, kuram pie mums 12 gados atklāja iedzimtu sirds pataloģiju. Viņš drīkst trenēties, bet nedrīkst piedalīties sacensībās. Mamma bija pārsteigta, kā bērns nodzīvoja līdz 12 gadu vecumam un viņi neko nezināja: “Kā tā vispār var būt?””
Tādās situācijās gadījies saņemt nepatīkamus vecāku skatienus, bet Krasovska skaidroja, ka viņa nav vainīga pie izveidojušās situācijas. “Tagad atklāja. Es nezinu, kāpēc iepriekš tas nebija darīts. Nezinu, kāpēc viņš atnāca un mēs to atklājām tikai 12 gadu vecumā, lai gan viņš visu laiku bija gājis uz treniņiem un sportojis. Tad mēs esam tie sliktie, kas uzlikuši kaut kādus ierobežojumus.”
Kā treneri reaģē, uzzinot par bērna ierobežojumiem?
Ārste atzina, ka bērnu sporta treneri ir ļoti dažādi, uzzinot par bērnu ierobežojumiem. “Ir vecāki, kas saka, ka viņu treneris ir ļoti pretimnākošs un ievēro visas rekomendācijas, ko sporta ārsts noteicis. Ja mēs uzrakstām, ka bērnam kādu laiku jāizvairās, piemēram, no lēcieniem, nedrīkst skriet krosus vai darīt citas specifiskas lietas, tad treneris to strikti ievēro.
Bet ir tādi bērni, kuriem iepriekšējā pārbaudē uzrakstīts, ka viņi nedrīkst piedalīties sacensībās, bet nākamgad viņi atkal saka, ka ir piedalījušies sacensībās un treneris pametis ar roku un teicis, ka viss ir labi un forši.
Bērniņam bail pateikt trenerim, ka sāp
Treneri ir dažādi. Ir treneri, kas ļoti rūpējas un skatās līdzi. Bet ir treneri, par kuriem vecāki saka, ka bērnam bieži vien ir bail pateikt trenerim: “Man sāp! Es nevaru vairs!” Treneris to negrib dzirdēt, viņš iet uz rezultātu.”
Vecāki ir atbildīgi par saviem bērniem!
Lai kādi būtu treneri un viņu attieksme, vecākiem jāatceras, ka tieši viņi ir galvenie atbildīgie par bērnu veselību. “Es arī vecākiem saku: “Tas ir jūsu bērns! Jūs esat par viņu atbildīgs. Tāpat kā jūs esat atbildīgs par bērnu, kad liekat viņu autokrēsliņā, kad vedat ar mašīnu, vai uzliekat ķiveri, kad laižat ārā ar riteni vai citiem braucamajiem.
Tāpat jums ir pašam jāpastāv par savu bērnu, lai viņš attīstās pilnvērtīgi un nav traumēts jau mazā vecumā. Nedod Dievs, bērnam ir trauma vai lūzums augšanas zonā! Tas var ietekmēt tālāko ekstremitātes attīstību un bērnam var izaugt viena roka garāka, bet otra – īsāka.”
10 gadus vecam bērnam nekad nav mērīts asinsspiediens
Protams, no visām ikdienas traumām mēs nevaram izvairīties, bet mums kā vecākiem jādara viss iespējamais, lai bērnu pasargātu no lielām sporta traumām. Ir vecāki, kuri ārstei teikuši, ka vienam bērnam ir veiktas pārbaudes, bet otram – nē. Līdz ar to ir svarīgi atcerēties, ka pārbaudes var notikt arī pēc vecāku iniciatīvas. Ģimenes ārstam bieži vien nav laika.
“Pie manis atnāk bērni, kuriem 8-10 gadu laikā nekad nav mērīts asinsspiediens, nerunājot par kardiogrammu. Labi, ja viņam ir veiktas analīzes kaut kad pirms skolas! (..) Ir daudz bērnu, kuri nav izmeklēti. Daudzi kaut ko uzzina pirmo reizi, kad atnāk pie mums.”
Vecāki, kas ignorē ārsta ieteikumus
Krasovska aicināja pieaugušos izturēties atbildīgāk pret bērnu veselību. “Kopumā mums, latviešiem, kaut kā nav atbildības. Protams, ir vecāki, kas visu izdara.
Piemēram, ja mēs saklausām kādu troksnīti bērna sirsniņā, liekam to pārbaudīt. Bet ir vecāki, kuri saka: “Gan jau būs labi!” Viņi nepārbaudās gadiem. Mēs katru gadu viņam prasām, vai pārbaudījās, bet viņš atbild: “Būs jau labi!” Nedod Dievs, kaut kas notiks! Varbūt tas ir labi, viss ir normāli un tas ir funkcionāls troksnis augšanas periodā, bet nereti tas ir kaut kas patoloģisks.”
Pusaudzis nemāk pietupties
Apskates laikā, lai izvērtētu asinsspiediena un pulsa atjaunošanos, bērniem tiek dota slodze pietupienu veidā. Bieži vien ir tā, ka bērns vispār nezina, kas ir pietupieni. Arī padsmitgadīgi bērni mēdz nezināt, kas ir pietupieni!
Otrkārt, viņi nezina, kā tie tehniski pareizi jāveic. Vecāks sēž un saka: “Daktere, paskatieties, viņš taču nemāk pietupties. Pamāciet viņu!” Bet es saku, ka bērnam tas jau bija jāapgūst, jo viņam aiz muguras ir daudz sacensību. Bet viņš nemāk tādu elementāru lietu kā pietupienus, kas ir pamata prasme.”
Lai gan bērns māk ideāli slidot, driblēt bumbu, veikt serves vai izpildīt citas specifiskas sportiskās darbības, taču pamata prasmju viņam trūkst, ārste stāstīja par savā praksē piedzīvoto.
