Agnese Jēkabsone un Edgars Ozoliņš - Liepājas aktieru ģimene, kuriem riebjas būt pieaugušiem

Liepājā daudzviet rakstīts Lepns kā liepājnieks – jūs arī?

Agnese: Nevaru sevi iztēloties citā pilsētā. Esmu no Saldus novada, bet radi dzīvoja Liepājā, bērnības vasaras pavadīju šeit. Kad esmu Rīgā, vienmēr domāju – nē, šeit ne… Mūsu profesijā ir daudz stresa un emociju, tāpēc gribas dzīvot mierīgā, lēnā pilsētā.

Edgars: Pēc vidusskolas biju aizbraucis uz ārzemēm, un vienīgais iemesls, kāpēc atgriezos, bija iespēja strādāt Liepājas teātrī.

Skotijā biji saldo ēdienu pavārs…

Edgars: Mana māsa strādāja robežsardzē Valkā. Kad viņai no algas pēc rēķinu apmaksas bija atlikuši mīnus 12 lati, māsa atrada darbu milzīgā viesnīcā Skotijā ar otru lielāko golfa laukumu Lielbritānijā. Viņai pa pēdām sekoja mans brālis. Tā kā īsti nezināju, ko iesākt, turp devos es arī.

Biju iztēlojies, ka kļūšu par viesmīli, bet  valodas zināšanas nebija tik labā līmenī, tāpēc tiku pie grīdu un katlu mazgāšanas. Pēc pāris mēnešiem viņi saprata, ka esmu diezgan apķērīgs, un piedāvāja darbu saldo ēdienu sekcijā. Strādāju zviedru galdam – cēlos četros, braucu uz viesnīcu, griezu augļus, cepu mafinus. Māsa pēc trim mēnešiem pārcēlās strādāt uz Londonu, brālis mīlas lietu dēļ atgriezās Latvijā. Uzzināju, ka uzņem Liepājas kursu, brālis manā vietā aizgāja uz konsultācijām. Divas nedēļas pirms iestājeksāmeniem asarām acīs lidoju mājās.

Kāpēc tā?

Edgars: Jo man tur gāja ļoti labi, bija karjeras iespējas, jau sāku ceļot. Vēl ilgi teicu, ka tas manā dzīvē bija labākais laiks. Tomēr Liepāja vilka atpakaļ.

Agnese: Man liekas – asarām acīs, jo nezināji, vai tevi uzņems.

Edgars: Jā, uzrakstīju atlūgumu un aizbraucu; nezināju, vai mani ņemtu atpakaļ, ja es neiestātos.

Jums vispār kāda saprašana par teātri bija?

Agnese: Nē, biju redzējusi tikai pāris izrādes. Kad eksāmenā vajadzēja rādīt etīdes, nezināju, kas tas ir.

Edgars: Štrunts par etīdēm, bija jāsauc aktieri, autori…

Agnese: Nezināju neko, nebiju lasījusi nevienu lugu.

Edgars: Skolas laikā piespiedu kārtā biju uz Disko cūkām.

Agnese: Kad biju izturējusi trešo kārtu, domāju – ko tagad lai dara?... Ir ziepes. Ak dievs, jābrauc uz Lietuvu… (Agnese un Edgars studēja Liepājas teātra kursā Klaipēdā – aut.)

Pedagogi jūsos, tādos tīrradņos, ieraudzīja materiālu.

Edgars: Mūsu meita trenējas tenisā, zinām, ka pedagogam nav nekā grūtāka, kā izskaust sliktu tehniku.

Agnese: Mums nebija priekšstata, kā vajag. Tādā nezinītī ir ļoti viegli iekodēt.

Edgars: Varbūt aiz strīpas palika septiņi, kuri būtu labāki par mums. Pedagogi mācīja nezaudēt cerību un ticību, un mēs neesam padevušies. Kā Herberts Laukšteins saka – tas nav sprints, bet maratons.

Agnese: Tāda dīvaina profesija, pat nezinu, vai darbs. Kad ienācu teātrī, domāju – četrus gadus maksāju par aktieru skolu, tagad spēlēšu teātri un man par to maksās? O, forši!

Edgars: Kad vēl nebija bērnu, runājām tikai par darbu, nekam citam nebija laika.

Agnese: Vāveres ritenī iekļuvām, jau mācoties Klaipēdā. Pasniedzēji iedzina pārliecību, ka aktieriem brīvdienu nav, un  parūpējās, lai mēs sestdienās, svētdienās nebrauktu mājās, bet ietu uz fakultāti. Jau pirmajā aktiermeistarības nodarbībā pasniedzējs teica: “Tie, kuri negrib strādāt, lai iet ārā, man sliņķus nevajag.” To jutu visus gadus… Neizdarīji? Vācies! Atslābt nevarēja ne uz brīdi.

Kā viens otru ieraudzījāt?

Edgars: Kad jau bijām uzņemti un braucām mājās, biju nolēmis stopēt uz laukiem pie vecākiem, braucu ar tramvaju līdz galapunktam. Agnese devās pie brāļa, sākām pļāpāt.

Agnese: Viņš tāds vienkāršs puisis, es – vienkārša meitene, abi no laukiem, čirkainie. Kopmītņu istabiņas bija vienā stāvā. Vakaros Edgars nāca pļāpāt. Tā aizpļāpājāmies... Trešajā kursā sākām dzīvot kopā. Kopmītnes bija antisanitāras, viss bruka un juka. Turp gājām tikai izgulēties, pārsvarā bijām skolā.

Esat auguši caur lomām, studijām, bērniem...

Edgars: Man tāds vecums – 35 gadi, kad ļoti daudz jādomā… Pasaule polarizējas – šķiet, ka pazīsti cilvēkus jau pusi dzīves, bet tad pēkšņi viņi tik negaidīti reaģē uz notikumiem... Savukārt, skatoties uz bērniem, atceries paša traumas.

Agnese: Mūsu meitai ir seši gadi. Odrijā redzu sevi, atceros, kas man tajā laikā sāpēja, un domāju – vai arī tu jūties tāpat kā es toreiz? Tas ir tik dīvaini.

Edgars: Pēdējos gados esmu secinājis, ka man riebjas būt pieaugušam.

Agnese: Mēs abi visu laiku sevi vainojam, ka tik bieži neesam mājās. Ik reizi, skatoties uz grafiku, sažņaudzas sirds par to, ko tas nodara mazajiem.

Edgars: To uzzināsim, kad viņiem būs 35 un traumas nāks ārā…

Bet teātris ir arī jūsu dzīves kaislība…?

Edgars: Un bērniem par to jāmaksā. Izrādās, tu nepareizi esi izvēlējies profesiju… Var jau teikt: “Ej prom!” Bet ir grūti pamest aktiera profesiju, kurā esi strādājis vairāk nekā pusi dzīves. Tad jābūt ļoti elastīgam. Tā jau ir – ja tik ļoti domā par bērniem, vajag darīt ko citu, bet šķiet, ka tas neko neatrisinātu.

Agnese: Abi esam labi menedžētāji un kaut kā izgrozāmies. Paši brīnāmies, ka izdodas.

Edgars: Vienmēr kaut kā izrullējam. Ko tas prasa – cits jautājums.

Varat sevi mierināt, ka zinātniekiem, ārstiem un žurnālistiem ir līdzīgi.

Edgars: Ja es atrastu citu profesiju, nedomāju, ka mainītos mana attieksme pret darbu. Dainis Grūbe tagad taisa savu biznesu, bet vai tas ir vieglāk?

Agnese: Abi esam perfekcionisti, tāpēc varbūt ir grūtāk nekā citiem.

Edgars: Daudz pūļu pieliekam tur, kur varbūt nevajadzētu. Teiksim, augusta grafiks: četras dienas bijām Rīgā, četras – Polijā, pa vidu Agnesei ir mēģinājumi, koncerti, es cenšos strādāt pie izrādes, iespējams, būs kāda filmēšana... Nezinu, kā tiksim galā. Lai gan pesimisms palīdz dzīvot – vienmēr paredzu sliktāko un, ja tas nepiepildās, jo tik zemu nevar krist, esmu dubultā priecīgs – atkal izrullējām!

Agnese: Es cenšos domāt tikai par šodienu un rītdienu.

Edgars: Saprotu, ka es ar savu dzīves redzējumu apkārtējiem nepalīdzu, drīzāk pats sev…

Tomēr saņēmāties vēl otram bērniņam.

Edgars: Jā, mums ir pusotrgadīgs bērns, kurš jāsūta dārziņā, bet negribas viņu vest pie svešām sievietēm, tāpēc pagaidām to atcēlām.

Agnese: Man ir izteikts mātes instinkts, vienmēr esmu zinājusi, ka man būs divi vai trīs bērniņi. Edgaram ir māsa un brālis, man – divi brāļi, mūsu mazie ir plānoti un gaidīti. Kad jūti, ka tam pienācis laiks, tad gan teātris aizpeld. Sajūta ir fantastiska – esmu gatava, gribu! Un viss notiek.

Jums ir skaists stāsts par Odrijas dzimšanu.

Agnese: Dzemdību stāsts ir kā Holivudas filmās. Ļoti straujas dzemdības. Es biju perfekta grūtniece, gāju uz vingrošanām un klausījos lekcijas. Atcerējos frāzi, ka sieviete savas dzemdības nevar nogulēt. Respektīvi, tik ātri kā Holivudas filmās piedzemdēt nevar. Nodarbībās stāstīja, ka sāpes būs šausmīgas, ka mocīšos stundām, varbūt pat divas dienas. To arī gaidīju, tāpēc teicu: “Sāku kaut ko just. Edgar, ej uz teātri, pēc izrādes atnāksi – un tad…”

 Pati aizbrauci uz slimnīcu?

Agnese: Sapratu, ka jāsauc ātrie. Kad iesēdos mašīnā, kliedzu, ka jūtu bērnu, ārste paskatījās atvērumu un saprata, ka nejokoju. Ieslēdza uguņus – un drāzāmies cauri visai pilsētai. Drīz vien Odrija bija klāt.

Edgars: Ar otro gāja pavisam mierīgi. Slimnīcā neviena cilvēka, vēls vakars, klusums, pienāk vecmāte: “Gribat, lai piedzimst 8. vai 9. datumā?” Tagad mums ir dēls Marats.

Agnese: Par mani smējās: “Tu gan esi dzemdētāja!”

Apprecējāties Lasvegasā.

Edgars: Jā, 2013. gadā braucām ceļojumā pa Ameriku, tas bija pa ceļam.

Agnese: Pirmajā Amerikas braucienā gribējām redzēt foršo krastu – Losandželosu, Sanfrancisko, Lasvegasu…

Edgars: Noīrējām mašīnu.

Agnese: Tāds roudtrips trīs nedēļu garumā ar palikšanu moteļos.

Edgars: Jau februārī bijām pasūtījuši kapeliņu, fotogrāfu.

Bijāt divi vien, bez vedējiem un draugiem?

Edgars: Mūsu vedēji bija Elviss un fotogrāfe, kas bija arī sekretāre. Kāzas ir nofilmētas, bet ne reizi neesam noskatījušies.

Agnese: Kauns...

Edgars: Bērniem būs jāparāda. Es maz skatos, kur esmu filmējies, ja nu piespiedu kārtā.

Vai zināji, ka Edgars brauca pie tavas mammas pēc saderināšanās gredzena?

Agnese: Nē…

Edgars: Tu man to rādīji, kad bijām pie taviem vecākiem, stāstīji, kā ar to spēlējies.

Agnese: Manai mammai, kā jau lauku cilvēkam, lādīte ar rotām stāvēja sekcijā aiz stikla. Darbos mamma gredzenus nevalkāja. Kad viņas nebija mājās, es ar tām pērļu krellēm un gredzeniem spēlējos.

Tu, Edgar, izdomāji, ka nevis iesi uz veikalu, bet palūgsi mammai?

Edgars: Jā, Agnese bija stāstījusi, cik viņai tas gredzens mīļš. Sazvanījos, sarunāju. Es taču nebūtu iebraucis sētā tā – no zila gaisa.

Mamma tevi nenodeva.

Edgars: Acīmredzot sapratāmies labi.

Agnese: Labi, ka mamma nenoģība. Arī man tas bija liels pārsteigums, aizkustinoši. Kad Edgars mani bildināja, biju pie datora halātā. Man no situācijas nopietnības kļuva slikta dūša, bet tad pārņēma patīkamās emocijas, jo sapratu, ka viens posms dzīvē noslēdzies.

Edgars: Tāpat bija ar pirmo pozitīvo grūtniecības testu – saproti, ka sāksies problēmas.

Agnese: Arī pēc uzņemšanas aktieros bija apziņa, ka dzīve mainīsies.

Edgars: Turklāt kardināli. Atceros jocīgo sajūtu – ir prieks, bet arī šaubas.

Agnese: Man bija tāpat, kad saņēmu balvu par izrādi Piafa. Teikšu godīgi – kāpjot tai pakaļ, biju tik satraukusies, ka no prieka nebija ne smakas. Visas tās intervijas, likās – visi rāda ar pirkstu… Pēc tam gan bija prieks.

Milzīga atbildība?

Agnese: Jā, turklāt nākamā sezona bija briesmīgi grūta. Tie ir “tarakāni manā galvā”, kas neļāva normāli strādāt. Šķita, ka visi skatās uz pirkstiem – Gada aktrise…

Tiki no tās pārcentības vaļā?

Agnese: Tikai pēc pirmā bērna. Grūtos periodos teātrī sev saku – Agnese, jāsatraucas ir tikai par bērniem. Tu vairs neesi meitene, bet sieviete, māte, savukārt teātrī viss notiek tā, kā jānotiek. Es laikam ticu likteņa pirkstam. Daudz ko nevar ietekmēt. Tu strādā ar pilnu atdevi, dari visu, ko vari, un tāpat tas aizplūst...

Tomēr jums abiem ir veiksmīga karjera. Edgara lielā loze bija galvenā loma filmā "Maiņa".

Edgars: Kādreiz varēja izrullēt ar entuziasmu, tagad ir atbildība par ģimeni, jāmeklē motivācija. Laiks ir paskrējis ātri, savādi noskatīties, kā Agnese cenšas atcerēties mūsu iepazīšanos.

Agnese: Taču es nejūtos veca. Nejūtos arī kā Odrijas mamma, varbūt tāpēc, ka komunicējam kā draudzenes.

Edgars: Mums saziņa ar bērniem ir citādāka. Profesija ļauj atšķirīgāk paskatīties, analizēt emocijas.

Kā tas izpaužas – rotaļīgumā?

Edgars: Pirmām kārtām redzi veidus, kā labdabīgi manipulēt ar bērnu. Elmārs Seņkovs teica – teātris ir spēle, paskaties, kā bērns rada tēlu. Odrijai ļoti patīk radīt tēlus, no viņas var mācīties, kā viņa līdz galam notic tam, ko dara.

Agnese: Cenšamies nebūt īdzīgie vecāki, kuri krata pirkstu – nedrīkst... Mēģinām dot pretī to, ko drīkst.

Edgars: Varbūt cenšamies par daudz, gribēdami kompensēt to, ka nevaram būt ar bērniem. Odrija prasa, kad brauksim uz ārzemēm. Viņa ar mums ir bijusi Emirātos, Spānijā, divreiz Horvātijā.

Jums ceļojumu galamērķi nav tie…

Edgars: Ierastākie? Nav gan. Ekstrēmākais bija pērn – ar zīdaini uz Madeiru.

Agnese: Daudzi saka, ka ar bērniem jābrauc uz Antāliju, bet mums tā nepatīk.

Edgars: Tikko divatā bijām Gruzijā.  

Agnese: Gribējām izbaudīt to, ko nevaram kopā ar bērniem, – kāpām kalnos, dzērām vīnu, braucām pa neceļiem, darījām visādas mežonīgas lietas.

Norāvāties…?

Edgars: Jā, mūsu vecumā to var saukt par noraušanos.

Agnese: Ar bērniem jādomā par komfortablu viesnīcu, baseiniņu…

Edgars: Odrija nesen prasīja: “Kad brauksim…?” Piesolīju oktobrī Palangu, bet viņa jau saprot, ka tas nav īsti… Nezinām, kā būs, kad bērni izaugs, visi dzīvojam pirmo reizi. Varbūt bišķi par daudz ar viņiem ņemamies.

Agnese: Par daudz pārdzīvojam, tas prasa daudz enerģijas. Teātrī centies koncentrēties tikai uz darbu, mājās centies būt supermamma.

Drī vien bērni redzēs, ka savu darbu darāt ar prieku, un arī tas viņiem būs piedzīvojums.

Agnese: Es jau to redzu savā meitā, no mums ir iemācījusies – ja dara, tad līdz galam, bez haltūras un slinkošanas.

Anastasija Sevastova mūsu žurnālam stāstīja, kā Liepājas kortos sākusi savu karjeru – jums arī ir tik lieli sapņi?

Edgars: Nē, tas vairāk ir disciplīnai. Es viņu kā bērnu saprotu – vislabāk ir nedarīt neko, visu dienu lūrēt teļļukā vai planšetē. Mani mazliet biedē, ka to disciplīnu, ko no mums prasīja skolā, mēs varbūt par daudz projicējam uz viņu.

Agnese: Mēs jau neesam stingri.

Edgars: Bet disciplīnu prasām. Nezinu, vai mani kāds sešu gadu vecumā būtu varējis piedabūt uz nopietnu tenisa treniņu.

Agnese: Bet viņa ir tik priecīga, vakar teica: “Mammu, līdz eksāmenam ir astoņas dienas!” Odrija redz, ka mēs vakaros neiegāžamies vis ar pulti dīvānā, bet Edgars mācās tekstu, un es – mājas otrā galā dziedu. Tās ir vienīgās stundas, kad varam pastrādāt. Par laimi, meita saprot – kaut ko sasniegt var tikai ar darbu.

Edgars: Kāds teicis, ka par bērnu audzināšanu nevajagot uztraukties, jo viņi būs tādi paši kā tu.

Cik daudz sešgadnieku ir bijuši tādos ceļojumos…

Agnese: Tie vajadzīgi, jo tad mamma un tētis ir simtprocentīgi viņiem. Viņi redz, cik esam priecīgi, nav ikdienas, rutīnas, teātra. Patiesībā pa īstam atpūsties varam tikai ceļojumos.

Edgars: Iespējams, tieši tāpēc Odrija tos prasa, jo redz, cik ikdienā reizēm esam nelaimīgi.

Agnese: Tāpēc grib, lai braucam prom – no darbiem un zvaniem. Cik forši, kad telefons ir kluss, visi zina – neesi sasniedzams.

Nav pie plīts jāstāv un grīda jāmazgā.

Agnese: Jā, viesnīcā haoss, var mētāties netīrie dvieļi, tas ir kolosāli!

Edgars: Sākām ceļot jau studiju laikā, bijām Porto.

Agnese: Arī Londonā, Marakešā, Sardīnijā. Lidojumi bija ļoti lēti.

Edgars: Katrā ceļojumā kaut ko iemācāmies. Amerika bija milzīgs izaicinājums, kādu mēnesi plānojām pa astoņām stundām dienā – burtiski pa milimetram. Braucām turp trīs gadus pēc kārtas.

Agnese: Sākām ar rietumkrastu, katrā ceļojumā apskatījām citus štatus.

Edgars: Aizlidojām uz kādu pilsētu un tad divdesmit dienas braucām milzīgu apli, pa 600 kilometriem. Ņujorkā pavadījām dienas piecas, gājām uz izrādēm Brodvejā.  

Lasvegasā tev balta kleita nebija?

Agnese: Bija, tāda stilizēta. Kurpes nopirku turpat tirgū – vislētākās, neērtas, tikai fotosesijai. Izsviedu pie viesnīcas miskastē, lai neaizņem koferī vietu. Bet kāzu kleita mājās vēl ir.

Pēc tam vecāki lika nosvinēt?

Edgars: Nē. Ir varianti – vari to naudu iztērēt, vai nu piedzirdot radus, vai aizbraucot uz Ameriku. Galvenais, ka mums ir vienalga, ko viņi grib.

Agnese: Pietiek, ka paši esam laimīgi un priecīgi.

Edgars: Precējāmies Jāņu naktī. Lasvegasā bija divi dienā, Latvijā – nakts uz 24. jūniju.

Tad jums ir skaistas gadadienas.

Edgars: Mēs gan vienmēr braucam prom no Latvijas – ir atvaļinājuma laiks, un mēs arī neesam baigie Jāņu svinētāji.

Agnese, kāpēc tu nogriezi matus?

Edgars: Jā – kāpēc?

Agnese: Man jau studiju laikā bija tāda traka doma, pasniedzējs teica: “Jā, griez!” Bet otra pasniedzēja: “Nē, nē, tad spēlēsi tikai kalpones!” Kad nospēlēju pēdējo Piafu, sapratu – velns viņu rāvis, darīšu, kā gribu! Čirkaini mati skaitoties neveselīgi, arī pašai grūti – baigi jākopj, jāņemas.

Edgars: Pirmā loma pēc nogriešanas tev bija kalpone Ķiršu dārzā...

Agnese: Esmu cilvēks, kurš uz ārišķīgo neiespringst. Ja man būtu teikšana, visi staigātu noskūtām galvām un uniformās.

Tev mugurā tik skaista kleita…  

Edgars: To pieprasa sabiedrība.

Agnese: Cik tas būtu skaisti – mēs visi tādām galvām, sievietes vienādās kleitiņās, basām kājām, vīrieši – arī. Domāju – tad pasaulē būtu miers un visi laimīgi.

Edgars: Nu gan baigo utopiju uzbūri. Tas man atgādina valstis, uz kādām mēs nebraucam.

Agnese (smejas): Esmu tāda sieviete… nu, jā.

Redzēju jūs izrādē Purva bridējs ugunī. Mans galvenais jautājums bija – kas tad ir mīlestība? Vai jūs, strādājot pie šī darba, atradāt atbildi uz kādu no saviem jautājumiem?

Agnese: Man tajā vislabāk patīk teiciens par prātu un jūtām. Liekas, katram cilvēkam bijušas situācijas, kad prāts velk uz vienu pusi, bet jūtas – uz otru. Brīžiem šķiet, ka mums abiem vairāk darbojas prāts, mazāk ļaujamies kaislībām. Manī vienmēr ir jautājums – kā dzīvot pa vidu, ļauties arī emocijām, ikdienas darbus atmetot nost…

Šķita, ka tādi esat...

Agnese: Nē!

Edgars: Mums viss ir racionāli izsvērts.

Agnese: Nē, Edgar, kad mēs atpūšamies, tad atpūšamies, bet, kad strādājam, tad strādājam. Nevaru saprast, kā aktieri spēj visu vasaru filmēties, piekrist haltūrām. Īpaši jau lielie, tie, kuri visu sezonu spēlē. Vai viņiem tiešām nav, ko ēst? Manuprāt, aktierim atvaļinājumā jāatpūšas, jābūt ar ģimeni, jāuzkrāj spēki nākamajai sezonai. Mums abiem tā ir, vasarā darām ļoti maz. Ceļojumi ir tik labi, ka ir vērts sviedriem vaigā to gadu nostrādāt.

Edgars: Ap janvāri esi saguris, februārī sāc plānot ceļojumu, un ir iemesls izvilkt līdz jūnijam. Uz Parīzi esam gribējuši braukt, bet tā arī neesam tikuši.

Paraudzīties uz diskrēto šarmu?

Agnese: Tas dārgi maksā. Mēs esam budžeta ceļotāji. Daudzi brīnītos, cik maz tas patiesībā izmaksā. Iespējams, kāds prāto – kādos kokos viņi audzē naudu…

Edgars: Tas ir darbiņš, plānošana. Īpaši pirmajos gados bija tā – brauc uz Ameriku, bet nezini, vai finansiāli izrullēsi.

Pa ceļam ēdat McDonald?

Edgars: Tikai tādās ēstuvēs.

Agnese: Tādā ziņā ir viegli, jo neesam nekādi gurmani, arī gulēt varam moteļos ar blaktīm.

Edgars: Pirmos gadus palikām teltī pie Lielā kanjona.  

Agnese: Visu dienu ēdām Pringles čipsus, dzērām kolu – neko vairāk nevajag.

Edgars: Pēc tādiem atvaļinājumiem gribas atpūsties. Amerikā ik pēc 200 kilometriem izstaigā kādu dabas parku, vakarā – šopings lielajos outletos, roka sāp no drēbju pāršķiršanas, un tā divdesmit dienas no vietas. Pēc tam vajag vēl vienu atvaļinājumu.

Kura ir romantiskākā vieta Liepājā?

Edgars: Mēs neesam romantiķi…

Agnese: Mājās.

Edgars: Mums – noteikti! Ja man kādam būtu jāiesaka, es teiktu: “Nāciet ciemos!”

Agnese: Mēs nekur neejam.

Edgars: Tā ir pieaugušo dzīves sliktā puse.

Jums nav draugu bariņa, ar ko tusēt?

Agnese: Nē, mums ir brāļi, viņu ģimenes.

Edgars: Bet arī – nosacīti, pāris reižu gadā.

Agnese: Tik traki jau nav. Patiesībā mūsu draugi ir ģimene. Brāļiem ir bērni, mūsu mazajiem ir māsīciņas, brālēniņi.

Teātrī nepastāv nerakstīts likums tusēties?

Edgars: Kursabiedri mums ir jau līdz brošai. Esam pazīstami pusi dzīves, četrus gadus dzīvojām kopā. Par salidojumu nesapņojam, teikšu atklāti. Katru dienu redzamies teātrī, kur nu vēl gribēt, lai viņi nāk pie manis uz mājām.

Ko jums nozīmēja tas, ka Rīgā cilvēki stāvēja kājās un aplaudēja?

Edgars: Kad pandēmijas laikā man prasīja, vai neilgojos pēc teātra, man šķita, ka pilnīgi nemaz. Bet, kad nospēlējām pirmo izrādi Valtera Sīļa Liepāja – Latvijas galvaspilsēta, es, stāvot uz skatuves, sapratu, cik nenormāli man tā ir pietrūcis. Tik jocīgi – kā racionāls cilvēks spēju pastumt emocijas nost un pateikt, ka ir pilnīgi vienalga, bet atgriezies saproti, ka tā sajūta bija gan, tikai tu to nelaidi sevī. Arī tagad, pēc atvaļinājuma, ir patīkami.

Agnese:  Tas nav par to – ā, redz, kā viņi te aplaudē! Ir atslābums kā pēc treniņa, kad pārņem endorfīni. Trīs stundas esi skraidījis pa skatuvi, plosījis sevi, un tad – fū, labs darbiņš padarīts. Ja skatītājiem patika – super!

Vai jūs saņēmāt atbildi uz manu jautājumu?

Agnese: Kas ir mīlestība?

Edgars: Nu, nevar… Redz, mums bija iespēja spēlēt Ugunī, kad tikko ienācām teātrī.

Agnese: Es biju Kristīne, un Edgars bija Edgars.

Edgars: Atkočūna režijā viss bija ļoti klasiski, arī tur tika meklētas atbildes. Jautājums par mīlestību ir mūžīgs. Ja atbildēt būtu tik vienkārši, nebūtu interesanti dzīvot.

Bet var just, ja mīlestība pazūd…

Edgars: Kad tu kaut ko pazaudē, tikai tad novērtē, cik tas bijis dārgs. Problēma ir tur, ka cilvēks daudz ko uztver kā pašsaprotamu. Attiecībās iestājas rutīna...

Arī jums deviņu gadu laikā tā ir bijis?

Edgars: Par to ir stāsts. Tad tu vairāk pakonfliktē, otrs mēģina kaut ko uzlabot. Ja neesmu ar sevi apmierināts teātrī, arī attiecībās neiet labi. Ja man uz skatuves iet grūti, Agnese no manis brīnumus negaida. Viņa saprot, ka esmu galīgā bedrē, nav jēgas bāzties virsū, pašam jātiek ar sevi galā.

Agnese: Desmit dienas pirms pirmizrādes neej klāt...

Neuzdod jautājumus – ceptu olu vai vārītu…?

Agnese: Nē!

Edgars: Pēc pirmizrādes atkal kaut kā tiec pie tās mīlestības. Rutīna mīlestību neizbēgami apēd – lai cik stipra tā būtu.

Agnese: Man prieks, ka mums nav ikdienišķu, sīkumainu strīdu.

Edgars: Kādreiz bija. Tādā ziņā esam auguši – esam iemācījušies neplēsties par sīkumiem. Varam sakasīties par globālām lietām, bet tā mēreni. Jaunībā varējām nesarunāties dienām. Tagad, ja kas sakrājas, ir lielāka plēšanās, bet arī tā laikam ir daļa no mīlestības. Cilvēkam, kuru nemīli un kurš nemīl tevi, tu tādas lietas neatļautos teikt.

Agnese: Reizēm saproti, ka otram tas vienkārši jāizliek. Tā kā mums nav tādu draugu...

Edgars: …viss jāizrunā savā starpā.

Agnese: Edgaram mani jāuzklausa, jo viņš ir mans draugs, laulātais, bērnu tēvs. Nav man te, Liepājā, tādas draudzenes, kurai piezvanīt un izkratīt sirdi. Labākais draugs ir vīrs, cita nav. Ja prasa, vai negribas iziet no mājām – nē, man pietiek ar Edgara kompāniju. Man tiešām ir labi.

Tad tev ir divas vietas – mājas un teātris?

Agnese: Tieši tā.

Un dvēseles ceļojumi – caur lugām, izrādēm…

Agnese: Neko vairāk arī nevajag! Neesam tradicionālo svētku piekritēji – arī par to daudzi brīnās.

Edgars: Dzimšanas dienas nesvinam.

Agnese: Tagad bērni pieprasa. Ja gribas pasvinēt, var svinēt kaut šodien, zīmīgu datumu nevajag. Ja Edgars izdomā, ka vajag picas ballīti, tad pasūtām picu. Ja gribas aizbraukt uz pirtiņu pie vecākiem, tad braucam, nav jāgaida Lieldienas vai Ziemassvētki. Arī tas mūs saista.  

Edgars: Viss ir pateikts ar to vien, ka nesvinam Jāņus – latvieša augstāko punktu.

Agnese: Es Lieldienās arī olas neēdu.  

Edgars: Ja nebūtu bērnu, paši mēs olas nevārītu. Svētkos visbiežāk strādājam.

Ar kādām domām sāksiet jauno sezonu?

Edgars: Ar laika menedžmentu.

Agnese: Pirmā doma – ka jāiztur. Tā kā esmu pēc bērniņa atvaļinājuma, darba šajā sezonā būs ļoti daudz.

Edgars: Arī par to varam konfliktēt, bet apstākļi spiež… Tas ir kā sports – esmu profesionāls pesimists.

Agnese: Man galvenais – lai pietiktu spēka. Jāmēģina atrast, kur uzlādēties.  

Kā ar jaunajām izrādēm…?

Edgars: Elmārs Seņkovs taisa trešo daļu pēc Šekspīra un Grimmiem – Grieķu mītus, tur piedalāmies abi.

Agnese: Man jāgatavojas pagalma, pēc tam – Ziemassvētku koncertam, būs darbs ar Matīsu Budovski, Džilindžeru, Seņkovu.

Edgars: Līdz pandēmijai bijām nostrādājuši 11 sezonas, kuru laikā atcēla tikai vienu izrādi, jo aktieris bija slimnīcā. Pasniedzējs teica, ka vienīgais iemesls ir nāve... Pandēmijas sākumā vēl centās lāpīt caurumus, pēc tam aizgāja tā – šovakar spēlējam? Nē? Nu, labi. Arī rītā ne… Tagad spriest par sezonu būtu mānīgi. Es teiktu, ka nekas labs mūs negaida.

Kuras īpašības otrā jums šķiet visbūtiskākās?

Edgars: Attieksme pret darbu, dzīvi, neapstāšanās. Mani pievelk tas, ka Agnese pasauli redz tāpat kā es, mūsu viedokļi gandrīz vienmēr sakrīt.

Agnese: Man patīk, ka tev ir augsts pacietības mērs, esi stiprs. Padusmoties arī var…

Edgars: Abi esam spītīgi.

Agnese: Un principiāli. Manuprāt, tās ir stipras īpašības. Man patīk, ka dzīvojam tā, kā gribam. Esam uzbūvējuši paši savus plauktus un tajos iekārtojuši savu dzīvi. Kaut kā izrullējam. Vispār mēs ar Edgaru esam ļoti līdzīgi.  

Edgars: Arī pa gadiem pierīvējušies. Nekas nebija kardināli jāmaina, jāpiespiež.

Agnese: Izdomājām, kā pārbaudīt saderību, – jāizlīmē tapetes, no rīta līdz vakaram jāairē laivu braucienā, jāaizbrauc ceļojumā.

Edgars: Tad sapratām, ko tas prasa…

Agnese: Līmējot tapetes, trīsreiz izšķīrāmies, laivu braucienā rupji lamājāmies, bet pirmie ceļojumi bija tādi, ka svešā pilsētā griezāmies riņķī un gājām katrs uz savu pusi.

Edgars: Kad to izdzīvo, var nonākt tur, kur mēs esam…