Pirms 7 gadiem Agate krasi izmainīja savu dzīvi un par nelielu naudu īstenoja traku ideju
“Es esmu pilna laika pasaules pētniece, ceļotāja, gide, klaidonīte, brīvprātīgais palīgs dažādās jomās un nu, kopš šī gada jūlija, arī jaunā autore. Cilvēks, kurš visbiežāk nav piesiets ne plānotājam, ne kalendāram un kura lielākais dzinulis ir jaunas pieredzes un zināšanas,” tā par sevi raksta Agate Ķīsele (28 gadi). Viņa intervijā portālam Jauns.lv pastāstīja par saviem ceļojumiem un tuvākajiem plāniem doties uz Jaunzēlandi.
“Es šādi dzīvoju un ceļoju jau pēdējos septiņus gadus. 2015.gadā es pabeidzu universitāti. Mācījos Rīgas Tehniskajā universitātē vides zinātnes specialitāti. Uzreiz pēc studiju beigšanas bija iespēja braukt brīvprātīgajā darbā uz Somiju.
Bija paredzēts, ka būšu tur 8 mēnešus. Likās, ka būs riktīgi forši, aizbraukšu, sapratīšu, ko gribu mācīties tālāk un kādu ceļu iet. Man ļoti patika tur iegūtā pieredze. Es satiku ļoti daudz cilvēku, iepazinu citādas kultūras.
Atlika studijas un karjeras būvēšanu
Bet tajā laika posmā man nedaudz mainījās domas. Sapratu, ka man ļoti patīk dzīvošana kaut kur citur [ārpus Latvijas], satikšanās ar jauniem cilvēkiem un visa pieredze, kas saistīta ar ceļošanu.”
Atgriežoties Latvijā, Agate bija plānojusi turpināt studijas un būvēt karjeru. “Tajā brīdī nonācu lielās izvēles priekšā, kur sapratu: ja es tagad sākšu būvēt karjeru, vēlāk būs grūti no tās tikt ārā, ja gribēsies atkal paceļot.
Nevis nobāzējās, bet devās velobraucienā pa Eiropu
Man bija nelieli iekrājumi, protams, kā studentei nekas liels. Es domāju: it kā pietiktu, lai nopirktu riteni un mēģinātu aizbraukt kaut kur tālāk. Tajā brīdī man likās, ka nav labāka laika kā tad, kad man vēl nav ne saistību, ne attiecību, ne darba.
Tā vietā, lai nobāzētos, es sāku velobraucienu. Cerēju, ka izdzīvošu vismaz nedēļu vai divas. Domāju, ka tad tas būs veiksmīgs brauciens. Bet man tik ļoti iepatikās, ka beigās braucienā pavadīju gandrīz 5 mēnešus.”
Sākumā Agate aizbrauca no Rīgas uz Ventspili, bet tālāk devās uz Zviedriju. “Man bija doma, ka ideālā variantā es caur Zviedriju un Dāniju aizbraucu uz Vāciju, no kurienes varu braukt ar prāmi atpakaļ, saprotot, ka man pietiek. Bet tā vietā, lai dotos atpakaļ, es aizbraucu līdz Francijai un tālāk.”
Izbaudot velobraucienu, viņai parādījās doma par ceļošanu kājām: “Vajadzētu pamēģināt, kā ir iet kājām ilgāku laiku un pilnīgā vienatnē.”
Gulēja arī zem klajas debess
Agate atklāja, ka tajā laikā viņas ceļošanai bija ļoti ierobežoti līdzekļi. “Pirms tam biju brīvprātīgā darbiniece, studente, man nebija lielu iekrājumu. Es ļoti daudz izmantoju “CouchSurfing” mājaslapu un paliku pie cilvēkiem.
Es paliku arī dabā. Citreiz klauvēju pie cilvēku durvīm un prasīju, vai varu palikt viņu sētā, jo tā būtu mazliet drošāk. Paliku savā šūpuļtīklā.
Tā man sākās ceļojošā dzīve. Protams, kādā brīdī es atgriezos, bet sāku strādāt sezonālu darbu. Tajā laikā strādāju “Mežakaķī”. Tas bija sezonāls darbs, un es zināju, ka drīz atkal varēšu kaut ko jaunu mēģināt.”
Unikāla pieredze, strādājot Norvēģijā
Agate ir strādājusi dažādus sezonālos darbus. “Piemēram, pēdējās trīs ziemas es strādāju Norvēģijas ziemeļos ar haskijiem kā gide, vadot suņu pajūgus.” Pagājušajā vasarā viņa Norvēģijā strādāja kā kanjoninga un raftinga gide. “Tas ir kaut kas tāds, ko Latvijā ģeogrāfisku iemeslu dēļ nemaz īsti nevar darīt.”
“Sapratu, ka varu gūt jaunu pieredzi ne tikai ceļošanā, bet arī strādājot. Man patīk strādāt tūrisma nozarē. Tas ir lielisks veids, kā iepazīt jauno vietu, iemācīties jaunas iemaņas. Šobrīd es rotēju pāris mēnešu ietvaros. Kaut kur nobāzējos uz aptuveni pusgadu (dažreiz vairāk, dažreiz mazāk), tad atkal paceļoju vai nobāzējos citur.”
Šovasar izdeva savu ceļojumu grāmatu
Šīs vasaras lielāko daļu Agate pavadīja Latvijā. “Tas bija diezgan apzināti. Es uzrakstīju un izdevu savu pirmo grāmatu "Meklējot robežas". Ar tādu mērķi es atgriezos Latvijā jau maijā.”
Novembrī viņa nolēmusi doties uz Jaunzēlandi, bet līdz tam jau paspējusi aizvadīt mēnesi pie drauga Mika, dzīvojot Francijā. Oktobrī abi devušies jaunā piedzīvojumā, ar kājām ejot uz Santjago de Kompostelu. “Lielais mērķis ir novembrī doties uz Jaunzēlandi. Ar savu vīzu drīkstu tur pavadīt 1 gadu.
Kad kaut kur dodos, īpaši uz tālākām vietām, cenšos neizdomāt, cik ilgu laiku būšu prom. Aizbraukšu un pēc sajūtas vadīšos, vai gribu braukt mājās jau pēc 4-5 mēnešiem vai varbūt pēc gada. Cenšos neplānot tālāk uz priekšu.”
Cik varu, tik neplānoju
“Foršākais ir tas, ka varu sekot sajūtai. Nevar paredzēt, kā tur būs. Varbūt tur aizbraukšu un man nepatiks. Varbūt notiks kāds negadījums vai kaut kas cits. Varbūt kaut kas mainīsies mājās un būs jābrauc ātrāk atpakaļ. Man patīk neplānošana. Tā man dod brīvību.
Tāpat var gadīties, ka satieku ļoti foršus cilvēkus no Āzijas un izdomāju, ka braucu kopā ar viņiem tālāk. Man liekas, ka tas iedod brīvību. Esmu gatava pielāgoties: palikt garāku vai īsāku laiku, doties kaut kur citur vai atgriezties. Cik es varu, tik neplānoju.
Protams, vienmēr ir abas puses. Neplānojot lietas, es diezgan bieži attopos domājot: esmu šeit, bet īsti nezinu, ko darīšu pēc mēneša un ko īsti gribu darīt tālāk. Es nonāku arī šādās situācijās. Tāpēc nenoteiktībai ir gan plusi, gan mīnusi.”
Pandēmijas ietekmē mainījās plāni, bet Agate mācījās izbaudīt arī to
Līdz šim Agate vairāk ceļojusi pa Eiropu. “Ņujorka, Gruzija un Maroka ir tālākie stūrīši, kur līdz šim sanācis aizceļot.” Lai gan pēdējos gados Eiropā daudz kas bija slēgts un ierobežots saistībā ar Covid-19 pandēmiju, Agate atzina, ka viņai šis laiks bija diezgan foršs. Tajā pavasarī, kad Eiropu pāršalca pirmais saslimšanas vilnis, viņa dzīvoja Norvēģijā pie haskijiem.
“Tur tas nedaudz izsita no sliedēm, jo dzīvoju lielā tūristu “midzenī”. Marta vidū visu aiztaisīja ciet, vairs nedrīkstējām uzņemt viesus. Tas bija dīvains posms, jo mēs strādājām ar suņiem, tobrīd bija ļoti labs sniegs un viņi bija pieraduši katru dienu skriet un vizināt cilvēkus. Viņiem ļoti patīk skriet un ir svarīgi regulāri kustēties. Cilvēkus mēs īsti vairs nevarējām vizināt un uzņemt ciemos.
Tas bija interesants laiks. Strādājām kopā cilvēki no aptuveni 20 dažādām valstīm. Visi domājām, vai palikt ilgāk, vai gaidīt, kad pāries pandēmija. Tas bija mulsinošs posms. Es dzīvoju vietā ārpus pilsētām, tālu prom laukos. Ārā iet varējām, un tas deva brīvību. Beigās mēs bijām aptuveni desmit darbinieki, kuri savstarpēji varēja satikties. Mēs ļoti daudz laika pavadījām, darbojoties ar suņiem un spēlējot spēles. Patiesībā šis laika posms izvērtās ļoti labs.
Ziemu pavadīja nevis Francijā, bet atkal Norvēģijā
Tāpat vasaras darbu atradu turpat Norvēģijā. Arī tas bija veiksmīgs. Lai gan nebrauca tūristi no ārzemēm, tomēr paši norvēģi tur apgrozījās ļoti daudz.
Rudenī pandēmija gan ietekmēja plānus. Kad ierobežojumi bija nedaudz maigāki un varēja tikt līdz Francijai, es aizbraucu. Bija plāns pavadīt ziemu Francijā un tur arī strādāt, bet uznāca jauns lokdauns un man bez franču valodas zināšanām tur nebija, ko darīt.
Mēs kopā ar Miku pielāgojāmies situācijai un atgriezāmies pie haskijiem. Ar suņiem strādāt joprojām vajadzēja. Parasti ziemā ir liels darbs ar tūristiem, viņus vizinot un stāstot, bet toziem varējām katru dienu iet dabā un braukt ar tukšām kamanām, lai tikai suņi varētu izskrieties.
Lai gan esmu no Rīgas, man ļoti patīk būt ārpus pilsētas.” Tā kā Agates ceļojumu plāni bieži saistījās ar nebūšanu pilsētās, kopumā pandēmijas ierobežojumus viņa izjuta minimāli.
Divatā priecīgāk
Pirmos gadus Agate ceļoja viena pati, bet pēdējā laikā ceļojumi notiek kopā ar draugu. Arī uz Jaunzēlandi pāris plāno doties kopā.
“Mēs esam drusku paceļojuši pa Maroku. Jau trešo gadu esam kopā pie haskijiem. Pēdējo vasaru mēs kopā strādājām. Starpposmos mēs kopā ceļojam un cenšamies atrast darbiņu, kas ir piemērots mums abiem, lai abiem būtu prieks.”
Sapnis par savu fermu ar 3 suņiem
Jautāta par nākotnes plāniem un ilgstošākas bāzes vietas atrašanu, viņa saka: “Man patīk sekot sajūtai, bet patiesībā jūtu: jo vairāk gadu, jo vairāk parādās sajūta, cik forši, ka ir bāzes vieta, kur stāv visas lietas, kur var atgriezties, kur ir mājas. Man ir maza doma, ka es gribētu savu fermu ar 3 suņiem.”
Dažkārt Agatei piezogas doma, ka tuvojas 30 gadu slieksnis, bet “patiesībā vēl jau visa dzīve priekšā”. “Es nezinu, vai tas [dzīve savā fermā] notiks, kad man būs 30, 35 vai pat 45 gadi, bet man neliekas, ka tam jānotiek uzreiz. Bet, jā, es arvien vairāk pamanu sevī vēlmi palikt vienā vietā nedaudz ilgāku laiku. Tā ir laba sajūta.”
Svarīgākais ir īstie cilvēki apkārt
Tiesa, Agates nobāzēšanās varētu notikt jebkurā vietā pasaulē, tai nav noteikti jābūt tieši Latvijā. “Zinu, ka tas ir mainījies laika gaitā. Bija brīdis, kad biju pārliecināta, ka tas būs šeit, Latvijā, bet šodien tā vairs nedomāju. Es kustos apkārt tik daudz, ka man ir diezgan viegli radīt māju sajūtu tur, kur esmu.
Man liekas, ka svarīgākais, lai apkārt ir labi cilvēki. Protams, mājās ir ģimene un draugi. Man liekas, ka vieta ir sekundāra. Galvenais, lai īstie cilvēki ir apkārt!”
Mēs katrs varam dzīvot brīvāk, ja vien gribam
Sarunas noslēgumā Agate atzina, ka bieži vien viņa dzird apkārtējos cilvēkos apbrīnas un nožēlas pilnus izteicienus par savu dzīvesveidu. “Ir ļoti, ļoti daudz cilvēku, kas dzirdot par manu dzīvesveidu, ar nelielu nožēlu saka: “Es arī tā gribētu,” “Kaut es arī tā varētu,” “Tā jau varētu, bet…”
Ceļotāja uzrunāja šos ļaudis un aicināja atcerēties: “Lai ko tu dari, vienmēr būs gan augšas, gan lejas. Ja gribas, tad var! Noteikti nevajag skatīties uz vecumu, tam nevajadzētu būt šķērslim.”
Viņa uzskata, ka pat ikdienas biroja darbam no pulksten 8 līdz 17 nevajadzētu noteikt visu cilvēka dzīvi. “Tam nevajadzētu definēt visu dzīvi. Daudz kas ir maināms.” Pat tad, ja patlaban cilvēks strādā rutīnas pilnu darbu un nevar īstenot savus sapņus, tas nenozīmē, ka viņam tā jādzīvo visa turpmākā dzīve!
