Evelīnas Pārkeres pusaudzes gadi bijuši pazemojumu pilni: "Skolā par mani ņirgājās katru dienu"

“Bērnībā un pusaudžu gados es biju ļoti introverta un kautrīga. Man patika aiztaisīt savas istabas durvis un pavadīt laiku vienatnē. Man nebija draugu ne bērnudārzā, ne vēlāk skolā. Man bija bail runāt ar cilvēkiem, bet man bija viedoklis par daudzām lietām, kuru es kautrējos paust. Kad atklāju sociālos tīklus un sāku ievietot YouTube savus pirmos video, domāju, ka tas ir mans glābšanas riņķis, jo nu es droši varēju būt tāda, kāda biju, runāt, izteikties.

Man tik ļoti patika, ka ir šāda iespēja paust savu viedokli, ne ar vienu klātienē nerunājot, uzfilmēt video un ievietot to YouTube. Biju samulsusi, kad parādījās pirmie interneta draugi, sekotāji un arī komentāri. Un tad notika tas, par ko es savos 12 gados vispār nebiju aizdomājusies, – cilvēki man sāka pievērst pastiprinātu uzmanību uz ielas, trolejbusā, veikalā. Tas bija tieši tas, ko es ļoti negribēju, – es negribēju slavu, es negribēju atpazīstamību, man tas viss nebija vajadzīgs! Bet, ja es gribēju turpināt darīt to, ko biju iesākusi, man bija jāpieņem situācija. Pati biju radījusi šādu vidi, un man ar to bija jāsadzīvo.

Pusaudža vecumā klasē un skolā es biju atstumtā un līdz ar aizraušanos ar YouTube situācija tikai pasliktinājās, jo Latvijā tas bija kaut kas jauns un kaut kas nezināms. Vienaudži mani nepieņēma, par mani ņirgājās, mani spīdzināja un darīja man pāri. Ar mani tolaik neviens negribēja draudzēties, jo es biju tas frīks no sociālajiem tīkliem. Tagad tie paši skolasbiedri grib būt mani draugi. Man nav neviena drauga, kas mani zinātu tādu, kāda es biju, pirms kļuvu par “populāro Evelīnu Pārkeri”. Skolā bija stilīgi mani apsmiet, nevis ar mani draudzēties, mani boikotēja visa klase, ar mani neviens nerunāja, nesēdēja pat vienā solā, jo sēdēt man blakus bija kauns.

Bara efektā no manis novērsās arī tie vienaudži, ar kuriem līdz tam bija labas attiecības. Tiku apsmieta par itin visu, bieži dzirdēju, ka ģērbjos kā celtniece, ka esmu tizla. Man, kā bērnam, tas bija ļoti sāpīgi, jutos aizvainota, pazemota, sakodu zobus un domāju – kļūšu bagāta, tad jūs visi redzēsiet! Iespējams, tāpēc man joprojām nav īstu sirdsdraugu…

Man ir labas attiecības ar vecākiem, tādas tās bija arī pusaudža vecumā, bet, kad stāstīju viņiem, ka skolā mani apceļ, ka tas, ko vienaudži man nodara, ir briesmīgi, viņi mēdza teikt, ka es pārspīlēju, ka vienmēr uztaisu drāmu. Viņi mani dzirdēja, bet īsti neticēja tam, ko stāstu. Vienaudži par mani ņirgājās katru dienu, tāpēc stāstu, ko stāstīt, man netrūka, taču vienā brīdī  sapratu, ka vecāki man netic, un es pārstāju stāstīt, jo zināju, ka izeja no šīs situācijas jāmeklē pašai.

Vēl tagad spilgti atceros, kā gāju uz skolu un domāju, kaut vienu dienu mamma pamostos manā ķermenī un uz sevis izjustu pazemojumus, bailes, apsmiešanu, ņirgāšanos –  to, ka tavi skolasbiedri speciāli izkāpj ar tevi vienā pieturā, lai iebaidītu un nelaistu mājās. Es pametu vienu skolu, tad – otru, trešajā skolā nomācījos vien septiņas dienas. Biju izdomājusi, kā no murga, kurā dzīvoju, tikt vaļā, tāpēc prasīju, lai man atļauj mācīties tālmācībā. Tolaik tas bija kaut kas neierasts! Atceros, kā uz divām lapām uzrakstīju plusus un mīnusus, kāpēc man vajag mācīties attālināti, un izklāstīju tos saviem vecākiem.

Viņiem vienmēr ir bijusi ļoti strikta nostāja pret mācībām, un mēs vienojāmies, ka katru nedēļu viņi sazināsies ar tālmācības skolu – ja es būšu nobastojusi kaut vienu stundu, ja man būs kaut viens nenodots kontroldarbs, es uzreiz atsākšu mācīties parastā skolā. Tā kā tālmācību tolaik uzskatīju par savu vienīgo glābiņu, visam piekritu un centos mācīties ļoti labi. Pirmo reizi nonācu vidē, kur par mani neviens nesmējās un neņirgājās, satiku vienaudžus, kas bija priecīgi ar mani iepazīties. Viņi mani pieņēma tādu, kāda es biju, un man pirmo reizi skolā bija labi draugi, ar kuriem joprojām uzturu kontaktus.

Zinu, ka vecāki ar mani lepojas. Ar video filmēšanu nodarbojos jau 10 gadus, un tikai pirms gada tētis pateica, ka viņš laikam beidzot saprot, ko es īsti daru. Esmu ļoti pateicīga vecākiem, ka pusaudža gados viņi man ļāva izpausties – vilkt apģērbu, kādu es vēlos, filmēt video un ievietot tos sociālajā vidē, kurā paši vispār neorientējās, un nenorādīja man, ko filmēt. Tiesa, mums bija noruna, ka vienmēr atrādu viņiem video, ko esmu nofilmējusi.

Šo norunu pārkāpu tikai vienu reizi, kad man bija ļoti pilna sirds un es nofilmēju video, kurā 20 minūtes vienkārši nesakarīgi kliedzu, bļāvu un raudāja. Publicēju to un aizgāju gulēt. No rīta pamodos un šim video bija 30 000 skatījumu un raksts delfos par slavas nogurdināto celmlauzi Evelīnu Pārkeri. Tagad es saprotu, cik tas bija nepārdomāti, bet tolaik es biju tikai bērns – pusaudzis, kam bija sakrājušās emocijas. 

Būt pusaudzim nav viegli, it īpaši, ja viņš netiek saprasts un sadzirdēts – un ne tikai mājās, bet arī skolā. Bieži vien skolotāji daudz ko redz, bet negrib iedziļināties. Tas ir briesmīgi, ja pusaudzis paliek viens, ja viņu neviens nesaprot un negrib uzklausīt viņa sāpes. Tad jaunietim liekas, ka visa pasaule ir pret viņu… Es zinu, kā tas ir.”