Elīna Dzelme: "Domāju, ka es neesmu maita"

Izstāsti savu mīļāko anekdoti.

Uzreiz man šādu jautājumu?! Līdzko pasaka vārdu anekdote, man prātā nāk nevis anekdote, bet cilvēki, kas stāsta anekdotes. Pirmajā vietā starp stāstītājiem noteikti ir plaši pazīstamais grafiķis Aivars Vilipsōns. Viņam labi sanāk, un viņš bieži sarunu uzsāk ar anekdoti. Es anekdotes ļoti reti mēdzu stāstīt – ar mani ir tā, ka es tās izdzirdu, nosmejos un aizmirstu. Anekdote nav mana vizītkarte.

Nepatīk sevi redzēt televīzijā

Esmu dzirdējis, ka televizoru vispār neskaties.

Jā, tā ir. Nu jau kādi divi gadi būs.

Tad jau neesi redzējusi nevienu no seriāla UgunsGrēks sērijām ar pašas piedalīšanos.

Tā ir sanācis. Televizoru esmu redzējusi tikai garāmejot. Ir, protams, raidījumi, kuri ir jānoskatās. Es tos noskatos, piemēram, internetā vai esot ciemos pie draugiem. Taču UgunsGrēka nav to vidū. Vai, mazliet samānījos! Vienu reizi īsu brīdi redzēju. Ar mani ir tā, ka pašai ne īpaši patīk uz sevi skatīties televīzijā.

Tomēr kādu brīdi tajā seriālā spēlēji.

Pussezonu.

Ko tik īsu laiku?

Kā lai es to zinu, kāpēc tikai pussezonu? Tas jāprasa režisorei vai kādam no scenārija autoriem. Mans tēls ļoti ātri uzņēma apgriezienus, un, cik sapratu, tālāk vairs nebija kur. Bija tā plānots, ka ieradīsies Sofija, sajauks gaisu un pazudīs.

Ir aprindas, kurās dzīvi diskutē par norisēm UgunsGrēkā. Tu esi kaut ko dzirdējusi?

Protams. Es šo seriālu zinu vēl kā "Neprāta cenu". Seriālam UgunsGrēks šī ir jau 13. sezona. Tas ir apbrīnojami, ka televīzijā Latvijā iespējams tik ilgdzīvotspējīgs projekts. Darbs norit profesionāli, tehniski precīzi, shematiski. Visi ir piešāvušies, patīkami strādāt tādā kolektīvā.

Gribi teikt, ka jau velk uz rutīnu?

Nezinu. Gan jau, ka velk, bet noteikti labā nozīmē. Tiem, kas tur ir jau 13. sezonu, noteikti nākas meklēt kādus jaunus atbalsta punktus, lai uzturētu sevī patikšanu un prieku par šo projektu. Nekādas īgnības un nepatiku pret darbu es tur nejutu. Aura tur ir ļoti pozitīva, tāpēc varbūt seriāls arī kļuvis par tautas iemīļotu ikdienas raidījumu.

Ar ko bija labāk – Viesturu vai Ediju?

Edijs ir mans kursabiedrs – Artūrs Dīcis. Abi lieliski puiši. Super! Nekādu problēmu.

Kā pašai šķiet, vai uz tik īsu brīdi vajadzēja iekļauties seriālā. Tavs bijušais vīrs Dž. Dž. Džilindžers, starp citu, par šo seriālu ne reizi vien paudis ne tos pozitīvākos vārdus.

Es viņam šajā jautājumā absolūti nepiekrītu. Protams, ir gadījumi, kad seriāla slava sāk smagi traucēt profesionālai izaugsmei teātrī. Taču man nav uzskata, ka piedalīties seriālā ir slikti vai pazors. Tā ir aktiera profesija. Tas ir Latvijas projekts, mūsu televīzija, mēs esam Latvijas aktieri, kuri šeit ir mācījušies un strādā. Visbeidzot, tas ir profesionāls darbs – tāpat, kā kāpt uz skatuves. Man bija interesanti. Tā bija pieredze, kuru dod mana profesija. Jā, seriāls ir populārs. Cilvēki, īpaši bērni, uztver seriāla varoņus kā reālas būtnes. Viņi domā, ka Viesturam tā roka ir nekustīga. Viņš pats stāstīja, ka tad, kad veikalā kustina abas rokas, viņam prasa, kas tad noticis. Līdzīgi ar mani. Lai gan nebiju tur ilgu laiku, es paspēju izplosīties pa seriālu, un cilvēki domā, ka arī dzīvē esmu traka, ļauna...

Ar Džili bija brīnišķīgs laiks

Kāpēc ir tā, ka vīriešu kārtas pārstāvji tevi uzskata par aktrisi smukulīti, bet sievietes – par maitu?

(Smejas.) Atkal es nezinu. Divas sievietes blakus... Ja viņas nav draudzenes, droši vien mēģinās otrā saskatīt negatīvos pleķus iekšējā vai ārējā pasaulē. Tas, ko par mani domā, ne īpaši uztrauc. Pati domāju, ka maita neesmu. Publiskais tēls varbūt tāds ir. Arī seriālā. Kāda tā loma ir, tāda jāspēlē. Savukārt teātrī man ir daudz maigu lomu. Un vispār – esmu mīļa un forša. Neesmu nekāda maita. Bet katram, protams, ir tiesības domāt, kā viņš grib.

Esi no radošajiem cilvēkiem, kuri dara daudz un dažādas lietas. Teātris, seriāli, gleznošana, performances... Varbūt vajag vienu lietu un tā pa lielam, ar sevi visu tajā?

Daru to, kas man ir interesanti. Nepārtraukti meklēju dzīvei kādu pieslēgumu, un daru to caur kādām radošām lietām. Tā es sevī noturu dzīvesprieku. Labāk jūtos, kad man ir, ko darīt. Un ja vēl patīk! Saprotu, ka kāds no maniem izgājieniem tautu varbūt satrauc: viņiem patīk vai tieši pretēji – nepatīk. Bet es tajā īpaši neiedziļinos, jo mans egoisms un tieksme pēc radošām lietām ir spēcīgāki par bailēm no tā, ko kāda tante teiks, kādu akmeni metīs kāds mākslas zinātājs vai nokritizēs viedais skatītājs. Esmu uzaudzējusi savā ziņā aizsargslāni... Un jūtos labi.

Par balerīnām dzirdēts, ka viņas viena otru neieredz – gatavas lomu dēļ saspraudes uz beņķa zem dibena likt un pārgrauzt viena otrai kājas... Pastāsti, kā ir ar aktrisēm?

Es cienu savas kolēģes, apbrīnoju viņu darba sparu, talantu. Pārsvarā man ir ļoti labas attiecības ar kolēģiem. Nav spraudīšu un adatu. Labi, es varbūt neesmu bara cilvēks un ļoti nečupojos, bet kontakts ir normāls un pietiekams.

Teici – pārsvarā?

Gadās jau jebkurā kolektīvā. Gan ar aktieriem, gan aktrisēm mēdz būt radoši strīdi, bet naida nav. Visi esam pieauguši cilvēki ar augstāku vai zemāku izglītības līmeni, pieredzi komunikācijā.

Ko, tavuprāt, jaunas, smukas aktrises atrod padzīvojušos... šķiet, iederīgāks vārds – pieredzējušos, režisoros?

Mans Džilītis padzīvojis?! Es nekad nedomāju par tādu lietu kā gadi. Pieredze ir tas, ko es cienu. Tā mani interesē. Aizspriedumi par gadiem... Jā, mans vīrs bija 20 gadu vecāks par mani. Nevaru teikt, ka sajutu baigo gadu atšķirību. Protams, pēc 15 gadiem viss droši vien būtu citādi. Jā, man patīk gudri, erudīti cilvēki. Nezinu, kā ir citām jaunām aktrisītēm un padzīvojušiem režisoriem. Man tas bija brīnišķīgs laiks. Džilis ir jauks, erudīts cilvēks ar bagātu iekšējo pasauli. Tas bija ieguvums gan man, gan, ceru, arī viņam. Ja ir interesanti un viss notiek, kāpēc gan ne?

Kas ir Latvijas otrā labākā aktrise?

Otrā?

Nuja. Pirmā taču esi tu!

Vai ne?! (Aizdomājas.) Man ļoti, ļoti daudz kolēģu šķiet labas aktrises. Varu nosaukt pāris, par kurām fanoju, kuras uzsaku, kurām sekoju. Viena no tām noteikti būs Inese Kučinska no Liepājas teātra. Protams, Rēzija ar saviem neskaitāmajiem apbrīnojamiem meistardarbiem uz skatuves. Ai, esmu ļoti priecīga par savām jaunajām kolēģēm Ievu Segliņu, par Dārtu (Dārta Daneviča – red.)...

Varētu nosaukt gandrīz visas kolēģes. Katrai no viņām ir vismaz pa vienai brīnišķīgai lomai, kuru es no visas sirds varu slavēt un par kuru nespēju pateikt nevienu īgnu aizmetni. Es redzu, ka viņas dara savu darbu un savu darbu mīl. Tas viņu entuziasms, skatoties no malas, ir wow. Tas baro kolektīvu. Ja cilvēks viss ir iekšā savā darbā un viņam konkrētajā brīdī eksistē tikai darbs, tad es to ļoti cienu. Es priecājos par labām lietām un priecājos, ja uz skatuves notiek kas īsts, talantīgs un aizraujošs. Man ir svarīgi, lai ir interesanti. Ja ir interesanti, cilvēks, kurš to rada, saņem manu cieņu.

„Visu laiku domāju par nākamo ālēšanos”

Esi potējusies pret ērču encefalītu?

Nē.

Kāpēc?

Man ir bail no špricēm. Nepatīk. Šprice īpaši nesāp. Laikam man tas no bērnu dienām. Kad pasaka, ka būs šprice, vienmēr atrodu iemeslu nenokļūt vietā, kur tā būs. Esmu diezgan bailīga.

Tev ir īpašās vietas, kurp dodies, kad tev ir ļoti labi vai tieši pretēji – gaužām slikti?

Man nav mājās piesprausts pie ledusskapja sarakstiņš: drusku slikti – eju tur; vairāk slikti – citur; esmu laimīga – būšu tur. Katra situācija ir atšķirīga. Man patīk mainīgas situācijas, jaunas vietas, eksperimenti. Ja runājam par manu Rīgu, mēdzu staigāt pa ielām gar staciju, Centrāltirgu... Labprāt nopērku kādu zivi. Ļoti iemīļota vieta ir Osīriss, kur man ir divi visu laiku mīļākie ēdieni.

Konkrētāk!

Karstie vistu aknu salāti un steiks. Tos varētu ēst katru dienu un septiņas dienas nedēļā.

Kur tu ej raudāt?

Kur man raudās, tur arī raudu. Nevaru tā kaut kur aizbraukt un paraudāt.

Bieži raudi?

Godīgi jāsaka?

Protams.

Ne ļoti bieži. Kad jāraud, man tas process patīk. Esmu no tiem, kas uzskata, ka tādā veidā kaut kas izraudās. Ja jāraud, tad jāraud. To vienmēr savā dzīvē esmu atbalstījusi.

Kļūst vieglāk?

Protams. Izraudās... Kā mana ome teica, vairāk raudāsi – mazāk čurāsi. Un viss.

Ko domā par to, ka aktieris dodas politikā? Ņemam konkrēto piemēru – Artuss Kaimiņš Saeimā.

Var to darīt, bet man tie kumēdiņi... Nu, tā... Es par to zinu, esmu dzirdējusi, bet īpaši interesējusies neesmu. Ja speciāli spiež uz tādām izdarībām un eksperimentiem, tas tomēr ir necienīgi pret kolēģiem. Jau tā mums grūti politiku uztvert nopietni un noticēt visam, kas notiek tajā lielajā mājā un n-tajās ministrijās, kuru nez kāpēc mums ir tik daudz. Ja vēl tiek mēģināts to visu no iekšpuses piespļaut ar savdabīgu un nemaz ne tik smieklīgu humoru, tad diez vai es to atbalstu. Un nevis tāpēc, ka aktieris, ka nevarētu vai negribētu... Tas šoreiz tomēr ir cieņas jautājums. Darīt var visu. Es pati ālējos, tomēr vajag izraudzīties vietu, kur ālēties. Bet viņš pats šo ceļu izvēlējies. Varu vēlēt tikai veiksmi.

Pastāsti par savu slavenāko ālēšanos.

Katra nākamā ālēšanās ir spilgtāka par iepriekšējo, jo tas notiek konkrētajā brīdī. Kad tas paiet, tas vairs neskaitās. Tāpēc slavenākā vēl būs. Es visu laiku esmu procesā, domājot par nākamo ālēšanos. Varbūt pat ālēšanās nav īstais vārds. Tie ir mani meklējumi, pasaules izziņa.

Kā ir ar aktieru bohēmu?

Vairs nav tādas, par kādu stāsta vecāka gadagājuma aktieri. Kādas tik nav bijušas Dailes teātrī vakarēšanas, izbraukumi un sēdēšanas... Tas viss bijis ārkārtīgi skaisti un ar bohēmas piesitienu labā, trakā nozīmē. Kaut kas noteikti ir saglabājies, bet daudz ir mainījies. Nevienam nav laika, esam centrēti uz sevi. Radošā kopība, lai kā negribētos, tomēr pamazām izirst. Nav īsti tā milzīgā radošā kopuma. Veidojas vairākas mazas ģintis, kas savā vidū tusē, kopojas... Man pietrūkst tādas lielākas draudzības arī nozares vidū. Viss pārvēršas naudā, mārketingā, visu vajag pārdot. Skumdina tas, ka nav pietiekami daudz tieša kontakta ar cilvēkiem, radošu eksperimentu. Žēl, ka radošais savā ziņā atkāpjas otrā plānā. Mārketings nomāc īstenības meklējumus.

Īstenība vispār ir?

Nē, bet vienmēr to ir interesanti meklēt. Neatkarīgi no tā – ir vai nav. Mīlestība ir vai nav, Dievs ir vai nav... Mēs taču dzīvojam šajā pasaulē. Mūsu smadzenēm liela daļa nav atvērta, un mēs to nekad neuzzināsim. Bet tas taču ir interesenti. Man vismaz tā ir. Citiem varbūt nē. Domāju, ka māksliniekiem vispār šādas lietas ir interesantas.

Tehniski jau var pabučoties

Par ko interesantu mēs vēl varētu parunāt?

Nezinu.

Par ko tu gribētu?

Nezinu. Esmu kautrīga. Man labāk padodas atbildēt uz jautājumiem.

Kas ir pirmais, ko tu vīriešos pamani?

Vispirms jau stāvu. Vizuāli... Un tad man tā smadzenīte interesē. Jā. Droši vien, ka tas visvairāk.

Tev ir daudz draugu?

Ko mēs saucam par draugiem? Feisbukā man ir daudz. Reālajā dzīvē, no bērnības – noteikti, ka nē. Man ir daudz labu paziņu. Neuzskatu, ka maksimālās uzticības personām vajadzētu būt daudz.

Vīrieši, sievietes?

Abi dzimumi.

Kas esi vairāk – princese vai pašpuika?

Laikam otrais.

Patīk kāpt kokos, dauzīt stiklus?

Jā. Kokos kāpu, štābus taisīju, alas raku, ar kaķeni šāvu... Viss, kā nākas normālam pašpuikam. Bet vispār es diezgan labi transformējos. Ja vajag, varu kļūt par princesi un mirkli vēlāk – par pašpuiku. Tas man pat patīk. Un to varu paveikt kaut piecu minūšu laikā. Protams, ja man tas pašai šķiet interesanti. Mana iekšējā pasaule noteikti ir tuvāka pašpuikam un viņa izpausmēm.

Tu labāk dāvanā pieņem puķes vai ananasu?

Ananasu... Viennozīmīgi! Grieztie ziedi man... Tā, ne īpaši. Protams, pats saņemšanas brīdis ir patīkams.

Bieži bučojies ar vīriešiem?

Uz skatuves?

Nē, uz ielas. Ar svešiem un nepazīstamiem.

Bieži nesanāk. Pat nezinu, kāpēc. Negribas... Ar mani ir tā: ja gribu, bučojos, negribu – nebučojos. Tehniski jau var pabučoties, bet es parasti to daru, kad man gribas. Uz skatuves daudz jābučojas. Tehnika atstrādāta. Mierīgi.

Kas no aktieriem ir labākais bučotājs?

O, to jau tā nevar. Pateiks vienu, otrs apvainosies. Visi labi bučojas. Dailes teātrī visi vīrieši ir ļoti viegli skūpstāmi, un nav problēmu, ka kāds tur vairāk vai mazāk patiktu. Darbs ir darbs, un es tam tādu nozīmi nepiešķiru – ir ļoti patīkami vai ne tik ļoti.

Laižam plašumos. Kura teātra aktieri ir tev mīļākie?

Protams, Dailes. Mēs tur dzīvojam kā viena liela ģimene.

Valentīndienā daudz vēstuļu saņem?

Gadās. Ne tikai Valentīndienā. Cilvēki dažādus jokus dzen un arī nejokus. Protams, patīkami saņemt uzmanības apliecinājumus.

Ko tu sauc par nejokiem?

Ja kāds process, neatkarīgi no manas nostājas, tiek veikts ar nopietniem nolūkiem.

Kas tevi spēj sadusmot?

Stulbums. Gan pašas, gan citu.

Kas ir stulbums?

Tad mums jātiekas citā dienā uz četrām stundām. Tas ir kaut kas bezvajadzīgs, nejaudīgs un neko nedodošs kā pozitīvā, tā negatīvā nozīmē. Dusmas pat īsti nav manējais, es tās neasociēju ar sevi. Tas ir galējais, ko izmantot. Tas ir bezspēks, izmisums. Tas nav par mani!

Edgars Orlovs, žurnāls "Kas Jauns" / Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva