Kaspars Znotiņš sevi sauc par lineāla cilvēku, kaut izskatās trausls un jūtīgs

Viņš atnāk ar lielu mugursomu un ķiveri pie rokas. Kasparā ir daudz jauneklības un intereses par dzīvi. Reizēm pašaizsardzības bruņas uzliek pārlieku liels jūtīgums, un tad ir labi, ka cilvēks turpina radoši pulsēt par prieku sev un citiem. Mēs katrs pa savu naža asmeni staigājam, un sveši padomi nepalīdz. Kā vienmēr pēc sarunām ar Kasparu varu teikt – daudz klusuma tajās, pauzes, kurās viņš domā, mēģina atrast vārdus... Nē, tas nav senils viedums, tāds viņš ir bijis vienmēr.

Bendes un kailums

Var teikt, ka Suflieris ir ļoti aktuāla filma.

Jā, stāsts ir par 1939. gadu, kad Igaunijā tiek izvietotas padomju karabāzes. Pateicoties tām, Padomju Savienība viegli varēja uzbrukt Somijai no dienvidiem – kā tagad krievi no Baltkrievijas Ukrainai. Metodes, kā tiek okupētas kaimiņzemes, atkārtojas. Par filmu – interesanti redzēt, kā specdienesti, lai šantažētu, izmanto cilvēku vājības, nelaimes. Parāds ir labs sākums jaukām attiecībām, īpaši, ja cilvēks ir svarīgā amatā. No vienas puses, specdienestiem patīk, ka par tiem drusku runā, bet visādi stāsti to miglu tikai sabiezina.

Arī ap teātri ir noslēpumainības plīvurs – kā aktieriem aizkulisēs iet…

Jā, dažam labam ir domas, mūža beigās publicēt memuārus vai ne. Olga Dreģe Gintam Grūbem interviju ciklā Brīvības bulvāris teica – sapratu, ka pēc sevis viss ir jāsadedzina. Teātra muzejs izdeva Lilijas Dzenes rakstus, un tur dienasgrāmatas sadaļā trūkst visvētraināko gadu… Annas Auziņas Mājoklis ir daiļliteratūra, bet dienasgrāmatas formā, absolūti lielisks darbs par sievieti, un mēs nezinām, cik daudz tur ir no viņas pašas. Man ir aizdomas, ka viens veids, kā rakstnieki strādā, – no mušas uzpūšot ziloni. 

Filmas veidotāji, lai nebūtu tikai spiegu lietas, ir ievijuši arī mīlas intrigu.

Tā ir varoņa traģika – esi izdomājis, ka mēģināsi būt arī cilvēks, ne tikai specdienesta darbinieks, nokārtosi privāto dzīvi, bet laiks likteņus samaļ bez īpašas izlases. Kā teica mūsu konsultants un viens no scenārija autoriem Tīts Aleksejevs, jums jāsaprot, ka viņi visi ir slepkavas. Visticamāk, Pirmajā pasaules karā bijuši kādā zemākā pakāpē, tagad jau pieredzējuši virsnieki, un viņiem visiem ir licence nogalināt.

Diezgan aukstasinīgi.

Jā, profesionāli. Baltkrievu rakstnieces Aleksijevičas, Nobela prēmijas laureātes, grāmatā Second hand laiks ir iekļauts Staļina laika nāvessoda izpildītāja monologs. Viņš stāsta, kā reizi gadā ar ģimeni dodas uz sanatoriju. Laba pārtika, ārstēšana, apprecējies mīlestības dēļ, dāča arī esot... Lielajā atklātības laikā deviņdesmito gadu sākumā šie Staļina laika darbinieki paguva sniegt intervijas Krievijas laikrakstos; saprotu, ka Aleksijeviča to tur ir izzvejojusi. Literatūrā jau šad tad ir aprakstīts, kā ir būt bendem.

Vai tev ir jādomā, ka viena no lielākajām vardarbībām, ko patlaban piedzīvojam, ir tā, ka cilvēki, kuri bija sevi noskaņojuši uz pacifismu, ir spiesti domāt citādi?

Tu par ukraiņu māksliniekiem, kuri tagad ir ierakumos?

Arī par latviešiem. Ja pirms tam domāji, ka tanks jebkurā gadījumā ir slikti, tagad – ka tas, kurš pavērsts pret krieviem, ir okei, bet otrādi ir slikti.

Rakstnieks Dmitrijs Bikovs kara pirmajās dienās spalgi izsaucās – tas nelietis mūs tagad ir piespiedis domāt par karu, upuriem, atriebību, asinīm! Viņš mūs ir piespiedis pamest visu un pievērsties kara tēmai. Imants Ziedonis savulaik teica, ka pasaulē ir divas stihijas, kas veido krustu. Viena ir mātišķā, kopjošā, horizontālā, sargājošā, lēnām audzējošā, pacietīgā, mīlošā, un ir kara stihija – vīrišķā enerģija, tornado, kas velk uz augšu, izjauc, kā sprādziens caurdur horizontālo plakni, bieži vien cilvēku, arī sabiedrību pārnesot jaunā, pilnīgi citā kvalitātē.

Tā vienlaikus ir gan radoša, gan iznīcinoša enerģija, baisa, visi no tās baidās, negrib piedzīvot, bet ik pa laikam cilvēces vēsturē tā notiek. Ir horizontālais, mierīgais laiks, parastā attīstība, un tad ir neparedzamā. Saka, šis kara fakts Ukrainas cilvēkus paceļ pilnīgi jaunā līmenī, viņi ir piedzimuši kā nācija, kas grib pašnoteikties. Tā piedzima arī mūsu valsts – caur dvēseļu puteni, Ziemassvētku kaujām, Piekto gadu, ārprāta asiņu daudzumu. Jauni puisīši, mātēm dēli, māsām brāļi nolika savas galvas, gāja bojā, lēja asinis… Un tad nāk apziņa, ka varam.

Tas ir mazliet citādi – mēs neatguvām brīvību, bet to izkarojām. Ukraina cīnās par to, kas viņiem jau bija.

Mūsu sentiments un patoss tika būvēts uz to pašu – Gaismas pili, kas augšāmcelsies. Uldim Bērziņam ir rindas: “To man prasīja reiz halīfs, nu man prasīs krievs – vai jūs esat izdomāti, vai jūs tomēr Dievs?” Tas ir jautājums, kas trāpa pašā eksistences pamatā, – man liekas, jūs esat izdomāti, Dievs jūs nav radījis… Jūs, latvieši, esat tikai kāds konstrukts. Ar to Putins nāk klajā pret Ukrainu – jūs esat boļševiku revolūcijas produkts, jūs izdomāja Rietumi kopā ar Ļeņinu. Tā ir izvērsta atbilde uz tavu jautājumu, ka esam atmetuši savas pacifistiskās domas un sakām, ka tanka stobrs vienā virzienā ir okei, pretējā – nē. Jā, mēs esam pieslēgušies kara virpulim.

Tu varētu paņemt ieroci rokā?

Ja tu man tā jautā, es nezinu, ko atbildēt… Bet bezatbildīgi es tev šobrīd saku – jā.

Milzenis brūk

Kādam no taviem bērniem ir paredzams obligātais militārais dienests?

Jā, man ir dēls iesaucamā vecumā.

Un ko tu par to domā?

Neko.

Kā – neko? Ko tu jūti par to?

(Ilgi domā.) Tādā nozīmē, vai es meklēšu viņam kādas iespējas izvairīties?

Nē, domāju – kā tu jūties?

Nekā nejūtos. Tiešām. Varbūt mana psihe ir uzlikusi bruņas, aizsardzību, varbūt kaut kad nožēlošu savas šābrīža izjūtas vai neizjūtas – ārprāts, kāds muļķis biju, ka to nezināju… Nesen Torņakalna baznīcā piedalījos koncertuzvedumā Amao Omi – gruzīnu valodā Bezjēdzīgais karš. Tas ir brīnišķīgs, traģisma pilns, arī ļoti gaišs Gijas Kančeli darbs. Es tam atlasīju tekstus no Svetlanas Aleksijevičas darba Cinka zēni – par Afganistānas karu, kas norisinājās no 1979. līdz 1989. gadam.

Pateicoties Gorbačova ieviestajai atklātībai, par to varēja sākt runāt padomju laikrakstos. Līdz 1986. gadam teica, ka mūsu karavīri palīdz vietējiem iedzīvotājiem ar pārtiku, izvadā miltus, stāda kokus… Pēc tam sāka parādīties informācija par cinka zārkiem, kas ceļo atpakaļ no Afganistānas, un to noslēpt vairs nevarēja. Tajā karā gāja bojā ap 15 000 padomju karavīru, uz Latviju desmit gadu laikā atceļoja 64 cinka zārki. Kas tagad notiek Ukrainā…

Dažu mēnešu laikā 80 000 kritušo tikai krievu pusē, ja vien šīs ziņas ir patiesas.

Lūk… Afganistāna zaudēja ap diviem miljoniem cilvēku. Ja runājam par karmu – mēs vēl nezinām, par ko dabūsim maksāt. Atkāpos no tava personiskā jautājuma, kā jūtos par savu dēlu… Varbūt ar šo es pats lēnām tuvojos atbildei. Tas neizslēdz manu apziņas daļu, kas saprot, ka jebkurš karš ir šausmīgs, pat ja tas ir atbrīvošanas. Kā mūsu gadījumā 1918., 1919., 1920. gadā – Latgales tīrīšana. Tagad esam citā stadijā, gribot tikt prom no brūkošā milzeņa, kurš blakus raustās konvulsijās, un esam gatavi maksāt.

Viena no skaistākajām, galvenajām Berlīnes ielām ir Invalīdu, Parīzē ir brīnišķīgs Invalīdu nams, bet Maskava pirms lieliem notikumiem no šiem cilvēkiem tiek iztīrīta – viņu vienkārši nav. Tādai mentalitātei mēs negribam piederēt. Nomainīt karogu virs Kremļa ir viens, bet cilvēku domāšanu – kaut kas cits. Maksa, ko var paņemt no mums, kaut kur gaisā ir, tā stāv kā zobens, kas varbūt arī kritīs.

Bailes no dīvainā

Tu nesen kāpi uz festivāla RojaL skatuves saņemt balvu.

Jā, manas meitas filma Sāc visu no jauna saņēma žūrijas specbalvu. Tas bija viņas bakalaura darbs. Jaunieši jau bija aizbraukuši uz citu festivālu Latgalē, man nācās viņu vietā saņemt balvu.

Kā tu domā, meita gāja vieglāko ceļu, galvenajai lomai izvēloties tevi?

Galvenā varoņa prototips ir mūsu radinieks, Rūta saprata, ka varēšu labi nospēlēt, jo es viņu labi zinu.

Ko viņš pats teica – neapvainojās?

Viņš Rojā filmu noskatījās. Ļoti daudz kritizē, vienu dienu viņam patīk, otru ne. Bet tā vairāk ir variācija par tēmu – vīrietis 40 gados.

Mazliet iedeva pa zobiem frāze, kad viņš uzklūp režisorei, sakot – jūs meklējat tādus dīvaiņus, lai varētu atrādīt un pasmieties. Saprotu, ka akmens ir arī žurnālistu dārziņā, to dara arī dokumentālā kino pārstāvji, kā Ivars Zviedris…

Jā, viņš taču nestāsta par slaveniem cilvēkiem. Mēs arī teātrī Latviešu stāstus tā veidojām, tas ir kā žanrs – dokumentālais teātris. Ja mēģinātu tuvplānā apskatīt, katrā cilvēkā varētu atrast daudz dīvainību. Raimonda tēlā mūsdienu Donkihots ir apvienots ar Pīteru Penu, viņš ir palicis pie bērnības sapņiem par rokenrolu, vēlas uztaisīt klipu Līvu dziesmai Sāc visu no jauna.

Rūta instinktīvi saprata, ka tā ir līdzība ar daudziem radošiem cilvēkiem, kuri domā – ja es varētu uztaisīt ko tādu, nu, tad gan… Grūti jau ieteikt, kā skatīties šo filmu, manuprāt, stāsts ir par radošu cilvēku. Tikai daļa kļūst par režisoriem, kuri savu vīziju iznes līdz galam, maza daļa – par rakstniekiem, kuru idejas tiek izdotas daudzos eksemplāros. Arī filmas personāžam ir sapnis, bet viņš nav kļuvis par rokenrola dziesmu radītāju, izpildītāju.

Kurš ir dīvainākais eksemplārs, ko esi noskatījis – uz ielas, kafejnīcā, tirgū vai kapusvētkos?

Domāju, mēs tīšām necenšamies meklēt dīvainības. Jo kas tad tas ir? Neatbilstība normai, kam pieņemtam, kā te esam pieraduši izturēties. Ja viņš tā nedara, tad savā ziņā tiek izstumts. Tā mēs aizsargājam savu sakārtotību, jo mums nepatīk bīstamības, tas, ka nevaram aprēķināt, kā cilvēks varētu izturēties. Bet Zviedris filmā par purva Intu tīšām iet virsū sievietei, kura dzen viņu prom un piedraud fiziski izrēķināties.

Lēnām piejaucē.

Tā ir vēsts, ka visi cilvēki, lai cik neierasti normālībai viņi būtu, grib fizisku tuvumu, un dokumentālists to dod kundzei. Radošam cilvēkam ir uzdevums pievērst uzmanību šiem cilvēkiem, kuri no normālības viedokļa ir dīvaini.

Viņi pat var nebūt no sociāli neaizsargāto plauktiņa, arī uzņēmējs var būt dīvains.

Tā ir cīņa starp radošo un tradicionālo. Katrā vidē – starp dārzniekiem, veterinārārstiem, uzņēmējiem – ir kāds dīvainais. Ziedonis viņus meklēja un atrada. Piemēram, no selekcionāra Pētera Upīša visi raustījās, muka prom, bet viņa vārdā nosauca ceriņu dārzu Dobelē. Viņš bija fanātiķis, māja pilna kastēm, sēklu paraugiem no visas pasaules, sarakstījās vairākās valodās. Cilvēks, kuru pārņēmusi kaislība, ir dīvains. Avangardisti ierastības rāmjus sit pušu, un tā sauktie normālie no viņiem vairās.

Daudziem savu dīvainību izdodas sakoncentrēt un realizēt, tie izsprāgst kā rozes, bet pārsvarā jau paliek neizplaukuši, pumpurā. Tā sabiedrība eksistē – kādu izlaiž, bet principā visu laiku tur rāmjos, jo tā ir vieglāk dzīvot. Katru reizi nevar pārbaudīt, vai šis neierastais cilvēks nav bīstams. Tā ietaupām laiku – nesienoties ar šādām situācijām, cilvēkiem. Arī es.

Tev bija jābūt daudzmaz normālam, lai izaudzinātu četrus bērnus, jo viņu augšanai zināma rutīna ir vajadzīga.

Jā, bet man nebija grūti to izdarīt, jo esmu lineāla cilvēks. Varētu teikt, ka savā ziņā pat neesmu radošs. Es tā kā piespiežu sevi kaut ko krāt, mehāniski izlasīt, saprast, ieraudzīt un tad kaut kā to izmantot – kā no māla pikām trauku. No manis kā no vulkāna nenāk idejas, varianti… Nē, esmu tāds, kurš visu laiku jūt… savu neradošo garu. Man ļoti patīk komforts, paredzamība, taču es ārkārtīgi sajūsminos par visiem neparasto ceļu gājējiem, manas simpātijas viņiem ir absolūtas.

Mans mietpilsoniskais Es

Jums teātrī sākusies darba sezona.

Jā, apspriedām projektu – izrādi no mūsu savāktiem materiāliem. Pītersons pret Žižeku – gadsimta duelis; tas ir darba nosaukums. Abi ir šobrīd populāri domātāji, filosofi, psihologi, ļoti daudz skatījumu YouTube. Viens vairāk atbalsta kreisās idejas, otrs – labējās, tā ir pretstāve – konservatīvisms pret liberālismu, tradicionālais pret progresīvo.

Vari atklāt, kurā pusē vairāk esi tu?

Esmu centrists. Šī pozīcija bieži tiek apšaubīta. Ja mani paņemtu pie rīkles, gan jau mēs uzzinātu, kas patiesībā esmu. Esmu par to, kā noturēties uz ceļa, jo viegli ir aiziet vienā vai otrā grāvī. Mums ir ārkārtīgi nepieciešams gan konservatīvais spēks, gan liberālais, progresīvais, uz priekšu velkošais, rāmjus sitošais. Taču dažreiz pārāk daudz siļu tiek sasists. Redzu, kā doma no rozā brillēm par liberālismu, ko ieguvām, izmūkot no Padomju Savienības, ir pavirzījusies atpakaļ – kādas būs konservatīvās vērtības, pie kā turēsimies.

Atkal tas pats – tas mums no Dieva vai izdomāts, visu laiku jūtu, kā strādā Vecā Derība pret Jauno. Cik Jēzus vēsts ir iekļaujoša un visus mīloša, tik Vecā Derība ir stingra, pat asinskāra. Kara sākumā lasīju Mozus ceturto un piekto grāmatu – tur šķīst asinis, pilsētas tiek izkautas, jo Dievs tā grib. Ārkārtīgi nopietna grāmata, mūsu civilizācijas pamats. Viss liekais ir nošķelts, gadu tūkstošos izkristalizējušies tikai šie stāsti. Pītersons uzskata, ka nevar, piemēram, ģimeni saukt par sociālu konstruktu, kas nāk un pāriet.

Tu taču neesi karojošo pusē – par ģimenes jautājumu?

Es nezinu.

Nezini, vai tavs kolēģis var dzīvot ar vīrieti un saukt to par ģimeni?

Saprotu, ka cīņa ir par formulēšanu. Velns ir detaļās. Pītersons, kurš ir totalitāru iekārtu pētnieks, apgalvo, ka problēma sākas tad, kad likumdošana sāk noteikt, kā kas ir jāsauc. Tad notiek jēdzienu nobīde. Protams, likumdošana ierobežo runu, piemēram, par galējām naida izpausmēm. Nedrīkst cilvēkus pakļaut nāves draudiem, draudiem izrēķināties…

Manuprāt, svarīgs ir jēdziens, lai cilvēki var juridiski nokārtot savas saistības, lai viņiem būtu tādas pašas tiesības kā jebkurai citai ģimenei.

Bet kurā brīdī ir robeža? Vai tas ir paredzēts – šai kopienai nevaram dot ģimenes statusu? Neesmu iedziļinājies, protams, apzināti, būdams centrists, es negribu būt neviena pusē.

Katoļu baznīca traki cīnās pret, šķēpi vēl tiks lauzti, un arī tev ir jātiek pie viedokļa.

Jā. Es visu laiku izvairos, varbūt neveiksmīgi. Man nepatīk forma mēs un viņi, viņiem arī vajag… Otrs – kas ir tas, ko mēs mainām, kas nebūs kā iepriekš? Mēs, kā padomju laikus piedzīvojusi sabiedrība, ar aizdomām skatāmies, ja mums kaut ko liek ar likumu. Diskusijā ar studentiem Pītersons izvirzīja tēmu par trešo uzrunas formu transpersonām Kanādā, ko apstiprināja likumdošana. Mums šī diskusija vēl priekšā. Kreiso liberāļu patosu piedzīvoju Zoom lekcijā, kur runa bija par to, ka mēs ar jebkuru mākslas aktu varam kādu aizskart. Londonā ir organizācija, kas strādā ar māksliniekiem, teātriem, lai tas nenotiktu. Konsultējoties vari radīt ko tādu, kas aizskar mazāk.

Tas izklausās pēc konservatīvo izdomājuma…

Rietumu patoss ir tajā, ka viņi bija kolonizatori un iepriekšējos gadsimtos tiešām darīja trakas lietas Āfrikā un citur. Uz nācijas sirdsapziņas gulst vaina par vergiem, viņi joprojām mēģina ar to tikt galā. Amerikas latviešu Dziesmu svētkos Minesotā ikviens buklets sākās ar vārdiem “izsakām dziļu pateicību, ka indiāņu cilts vecajie atļāva mūsu svētkiem notikt uz viņu zemes”. Mēs rietumnieku sāpei īsti nevaram pieslēgties, mums pašiem ir savi grēki, ar kuriem vēl neesam tikuši galā, – ebreju slaktiņi. Pie katras mūsu jaukās, mīļās Latvijas mazpilsētas ir ebreju masu kapi, taču ne visur ir smuki pieminekļi. Pie Preiļiem ir, Biķerniekos un Rumbulā piemiņas vietas. Šīs atmiņas tiek izstumtas, bet tas nenozīmē, ka tā nav bijis.

Franču filmēšanas grupa braukā pa mūsu mazpilsētām, jo ir vēl pēdējie cilvēki, kuri kā bērni ebreju slaktiņus redzējuši, kuriem vēl var kaut ko pajautāt. Taču jau nākamajā reizē šiem vecajiem blakus ir bērni, kuri saka – lieciet manu mammu mierā! –, aizvelk prom un neļauj par to runāt.

Viļa Daudziņa izrādē Vectēvs iekļuva epizode, ko bērnībā redzēja mans vecaistēvs. Puikas mežā dzirdēja šāvienus, nākamajā dienā gāja skatīties, kas īsti noticis, redzēja sarakātu zemi, no kaļķiem baltu. Puikas staigāja pa arumiem, un pēkšņi – bize no velēnas lien ārā. Sargi viņus aizdzina… Sarkano strēlnieku piemineklis pie Okupācijas muzeja ir kā Dieva smaids, paradokss – uz viņu pleciem noturējās Ļeņins, boļševiku valdība, kas pēc tam viņus pašus salika bedrēs un nošāva, visu latviešu eliti represēja. Kāpēc par to runāju – tie ir neērtie jautājumi, ar ko mēs vēl saskarsimies. Ir ļoti viegli kritizēt kaimiņu, bet arī pašiem sev tie visu laiku ir jāuzdod.

Banāli skan, bet, šķiet, pamatjautājums ir par mīlestību. Vai vari mīlēt citādo…

Jā, jo dīvainie ir citi – viņi smaržo citādi, dzīvo noslēgti, tātad svešie. Ir vieglāk neredzēt, ja ar viņiem kas notiek. Skolotājs Pēteris Krilovs mums vienmēr teica, ka vajag vērot, skatīties tieši uz šiem dīvainajiem cilvēkiem – kas tur ir, kāpēc tādi. Bet es jūtu, kā mans mietpilsoniskais Es no viņiem vairās, pirmā reakcija ir novērsties. Un tikai pēc tam – pagaidi, stop, paskaties.

No pamošanās līdz gulētiešanai

2023. gada pavasarī Jaunais Rīgas teātris atgriezīšoties Lāčplēša ielā. Kā atskaties uz gadiem Miera ielā – tā teātrim bija kā trauma vai izaugsmes iespēja, rūdījums?

Mārtiņam Ķibildam televīzijā bija lieliska Adrešu sērija, kurā viņš šķendējās par rīģipsi un vienkāršajiem risinājumiem, kas izmantoti tabakas fabrikas remontā, taču es domāju, ka teātris interesantā veidā no tā tikai ieguva, jo publikas uzmanību nesaistīja nekas cits. Galvenais ir izrāde, viss pārējais – tikai starp citu, skatiens nekur neaizķeras, esi diezgan bezpersoniskā telpā, skatītāja krēslā nokļūsti bez uzkrītošas vizuālas informācijas. Mūsu vecā teātra aplupušās sienas un apskretušos lielās zāles finierējumus daudzi atceras ar nostalģiju.

Vai piedalījies laika kapsulas vēstījuma ielikšanā?

Jā. Šad tad es pierakstu tādu kā dienas hroniku, iedvesmojoties no Agotas Kristofas grāmatas Lielā burtnīca, kur galvenie varoņi pieraksta savas dienas gaitas bez īpašības vārdiem, tā izvairoties no vērtējuma. Darbība notiek kara laikā, un tā ir kā reportāža – ejam tur, nākam šeit, darām to, kāds kaut ko pasaka… Ar ticību, ka emocionālo rāmi tam iedos lasītājs. Vai arī es pats, kurš šo savu hroniku lasīšu pēc gadiem desmit.

Tu tiešām tā raksti?

Šad tad – jā. Dažus gadus es katru dienu fiksēju dažos teikumos. Tas nāk no Imanta Ziedoņa Tik un tā par Madlienu, kur viņš dažas lappuses aizpildīja ar kādas tās puses vecās saimnieces rakstīto. Viņa lauku cilvēka lietišķumā piefiksēja savas dienas gaitas – vecaistēvs saslimis, atnāk laivotāji paprasīt pudeli... Un tev, svešam cilvēkam, to lasot, atnāk diezgan spēcīgas emocijas par dzīves ritumu, kas viņai ir.

Kapsulā ieliku fiksētas iepriekšējās dienas gaitas no pamošanās līdz gulētiešanai – tāds aktieris tajā gadā tajā datumā darīja to un to, gāja tur, brauca ar to…

O, kolosāli!

Lūk, tu uzreiz iedevi vērtējumu. Tieši tā, manuprāt, tas strādā. Cilvēkam, kurš kādreiz to izdabūs laukā no zemes, būs mūsu laika nospiedums. Es to uzkopēju uz sava lugas eksemplāra. Tobrīd mēģinājām Dubliniešus Miera ielā. Uz malām ir manas piezīmes, otrā pusē – tās dienas hronika, lapas trīs četras, sīkāk pierakstīts, ne tik īsi, kā parasti to daru.

Kaut kur saules pinumā

Dubliniešos jūs tā kā paši sevi spēlējāt – vai uzzināji kaut ko interesantu šai procesā?

Domāju, ka ne. Tikai jautājums – vai tie esam mēs, kurus it kā spēlējam?

Mazliet koķetērijas?

Jā. Faktiski tā ir dramaturga Matīsa Gricmaņa versija par mums… Atklāsme varbūt saistās ar to, ko man jautāji par dēlu. Man bija jāspēlē Kaspars Znotiņš, kurš rāda jaunajam aktierim, kā spēlēt tēvu. Šķiet, Pēteris Krilovs (izrādes režisors – S. L.), kurš savu tēvu nebija saticis, ir ko vairāk sapratis par tēva būšanu. Varbūt tas ir jautājums, par ko viņš visvairāk ir domājis. Man tēva klātbūtne bija visu bērnību un jaunību.

Kad mans tēvs pēkšņi nomira, es sapratu, ka nejūtos nekā. Jā, tās varbūt ir bruņas, bailes būt emocionāli izārdītam. Formulēju – man ar tēvu vienmēr ir bijušas lietišķas attiecības, kā vīram ar vīru, un es šo ziņu uzņemšu mierīgi… Bet divus mēnešus man te, krūtīs starp sirdi un saules pinumu, bija kamols, akmens, kaut kas fizisks. Mīlestība tomēr ir kaut kas abstrakts, lai kā mēs par to runātu, nav tā, ka uzreiz saprotam vienu un to pašu. Varbūt, dzirdot šo vārdu, iedomājamies, kā cilvēki apskaujas, samīļojas…

Bāc, bet es ar savu tēvu tā nedarīju – sanāk, ka es viņu nemīlēju? Nē, mēs mīlējām… Kad bērēs bija kaut kas jāsaka, atmiņā meklēju brīžus, kad tas, ko saucam par mīlestību, sevi parādīja. Atceros, kad man jau bija jauna ģimene, tēvam teicu, ka vajag kokmateriālus grāmatplauktiem, un viņš uzreiz skrēja uz šķūni meklēt dēļus, krāva nost, atlasīja labākos… Es to tulkoju kā mīlestības faktu. Bērnībā viņš man mācīja nagliņas taisnot, kad vilkām ārā no dēļiem, jo tās bija jātaupa. Puikam nav vienkārši to izdarīt. Tas ir tas, ko var saukt par mīlestību.

Tu ar saviem bērniem esi maigāks?

Jā, jā… Laika gars diktē, ka varam vairāk apskauties. Ar savu tēvu jau arī – dzimšanas dienā vai Jaungadā devām buču. Savā ziņā esmu rezervēts, pret saviem dēliem arī. Varu viņiem rādīt piemēru, ka vakaros un brīvdienās ilgi nesēžu dīvānā, nedzeru bundžām aliņu, visu laiku rosos, cik nu tie darbi ir, ko bērniem šeit, pilsētā, varam piedāvāt, iesaistīt, iemācīt. Šķiet, šādā veidā es savu mīlestību pret viņiem esmu realizējis. Droši vien vairāk vajadzētu enerģētisku pieslēgšanos, kad bērns ko jautā, runā, bet tad es palieku savrups, atbildu formāli. Un tā visu laiku.

Droši vien brīnišķīga dāvana Rūtai bija, ka varējāt strādāt pie filmas.

Jā, mēs fiksējām, ka tik daudz viens ar otru nebijām kopā bijuši varbūt pat visas dzīves laikā. Piecpadsmit dienas no vietas pa desmit stundām, turklāt kopā darbojoties.

Tev bija viegli nedot padomus?

Bija ļoti laba saskaņa. Tādā ziņā viegli. Man šīs attiecības aktieris – režisors ir ierastas. Rūta šo lomu uzņemas organiski, viņai tā piestāv, sanāk. Kā pieredzējis aktieris jūtu, ir vai nav režisora draivs… Ir, ir.

Visi četri tavi bērni mērķē uz Kultūras akadēmiju?

Nē, Emīls aizgāja savu ceļu, mēģināja studēt gan Mākslas akadēmijā, gan universitātē, tagad strādā noliktavā un spēlē divās alternatīvā roka grupās, šovasar iesildīja Placebo. Viņa mūža kaislība ir rokenrols, viņš to realizē bungās. Deviņpadsmitgadīgais puika vēl meklē, kas viņam patīk. Desmitgadīgā meita iestājās mākslas skolā.

Vai tu, skatoties uz jauniešiem, saproti, kāda būs paaudze, kas kādreiz izraks laika kapsulu?

Viss būs forši, kārtībā. Kad raks to kapsulu ārā, viņi būs vecā paaudze, kas par jaunajiem teiks, ka viņi iet neceļos. Jau ēģiptiešu papirusos ir rakstīts – raugoties uz mūsu jauno paaudzi, nekas labs nav sagaidāms…