"Tu nemaz neļāvi sevi bildināt!" Saruna ar Leldi un Aivi Ceriņiem - pāri, kurš ir kopā jau 11 gadus

Kāda bija jūsu pirmā satikšanās?

Aivis: Intriģējoša. Aptuveni gadu viens otru zinājām, bet dzīvē nebijām satikuši. Pat vēl tuvu nepazīstot, Leldes personība manī raisīja lielu ziņkāri.

Lelde: Tajā dienā es izdzīvoju pilnu emociju spektru. Aivis kavēja mūsu randiņu vairāk nekā stundu! Sākumā biju nepacietīga, tad satraukta, domājot, kas gan ar viņu atgadījies, bet pēc tam lēnām piezagās aizkaitinājums. Parasti kavēšana ir dāmu ziņā. (smejas) Tomēr pirmais priekšstats var būt maldīgs. Aivis ikdienā ir ļoti punktuāls.

Vai atceraties, kāds bija pirmais iespaids vienam par otru?

Aivis: Atminos, ka pirmoreiz satikāmies Cēsīs, Saules ielā, lai kopīgi  dotos uz Žagarkalnu snovot. Tajā dienā biju apsolījis kļūt par Leldes instruktoru, un pirmā lieta, ko novērtēju, bija viņas drosme un apķērība.

Lelde: Aivis likās ļoti… sirdssilts. Atceros – mājupceļā kā cienastu no somas izņēma līdzi paņemtos omītes žāvētos ābolus. Visas dienas garumā nekāda zīmēšanās, tieši pretēji – ļoti vienkāršs, cilvēcīgs un gādīgs. Vienīgais, kas mani mulsināja, bija garās ūsas!

Jūsu gadījumā bija gana ilga draudzība līdz kāzām. Ko viens otrā “pārbaudījāt”?

Lelde: Šobrīd esam kopā 11 gadus, apprecējāmies, kad bija pagājuši septiņi. Īsā atbilde skanētu tā – dauzījāmies! Mēs iepazināmies ļoti jauni, un, lai gan ātri sākām dzīvot kopā, nešķita, ka šādi lēmumi jāsasteidz.

Aivis: Godīgā atbilde drīzāk skanētu tā – tu nemaz neļāvi sevi bildināt!

Lelde: Nekad neesmu šaubījusies par mūsu attiecību dzīvotspēju un segumu, bet uz laulībām vairāk skatos kā juridisku nepieciešamību un iespēju skaistiem svētkiem. Laulības attiecību kvalitāti nemaina, toties bērnu ienākšana apgriež tās kājām gaisā.

Aivis: Katru vasaru vadu ap desmit kāzām un redzu, ka gana bieži pāriem ir līdzīgas sajūtas kā mums par laulībām. Ir kolosāli svinēt kopābūšanu ar saviem tuvākajiem cilvēkiem!

Kuram no jums ir vieglāks raksturs?

Lelde: Šis ir ļoti konfrontējošs jautājums. Strīds uz līdzenas vietas!

Aivis: Cik garlaicīga būtu mūsu ikdiena, ja abiem būtu viegli raksturi! (smejas)

Un kurš biežāk piekāpjas?

Lelde: Mēs drīzāk meklējam win-win risinājumus. Piekāpjoties kādam vienmēr jānorij aizvainojuma kamols, tāpēc tas strādā īstermiņā.

Aivis: Mūsu attiecības raksturo vienlīdzība. Teiksim, sadalot pilnīgi ikdienišķus pienākumus, kā vakariņu gatavošana, mājas uzkopšana, bērnu midzināšana. Uz maiņām dodam viens otram brīvos vakarus.

Vai ģimenē ir jābūt arī strīdiem?

Lelde: Argumentētām diskusijām.

Aivis: Tiktāl, cik tas neaiziet emocionālos apvainojumos, jā, tas ir veselīgi.

Par ko parasti ir jūsējie?

Lelde: Pēdējo divu gadu laikā mūsu strīdi ir kļuvuši mazāk racionāli, vairāk emocijās balstīti. Bet pat dusmu karstumā cenšos atcerēties, ka šīs sakāpinātās emocijas patiesībā norāda uz mūsu vērtībām. Tās ir vajadzības, kuras nav piepildītas.

Aivis: Vērtīgi tomēr ir tas, ka mēs izrunājam visu, kas sasāpējis. Nepaturam sevī. Bet tas nenozīmē, ka man ir patīkami dzirdēt, kad tiek aizrādīts par gultas nesaklāšanu.

Lelde: Jā, bet jāatzīst, ka vienmēr jau neizdodas vienam otru strīda karstumā sadzirdēt. Mērķis ir viens – būt piepildošās partnerattiecībās, tomēr gadās, ka runājam katrs savā valodā. Esam pieteikušies pāru terapijai. Mūsu draugu lokā tā ir kļuvusi par ierastu praksi, un, mūsuprāt, tā ir tikai normāla atbildības uzņemšanās par attiecību kvalitāti.

24.februāris mums visiem bija baiļu, neziņas un arī dusmu pilns. Kāda šī diena bija jūsu ģimenē, kad ir divi tik mazi bērni? Ko darīt, kā rīkoties? Atceraties tā mirkļa emocijas?

Lelde: Regulāri domāju par to, ka, ja nu, vienā rītā pamostoties, saņemsim ziņu, ka Ukraina ir kritusi… Vai mēs katrs varēsim godīgi atbildēt, ka esam izdarījuši labāko, ko varējām? Godīgi sakot, es pat nevaru vairs nodefinēt, kādas bija emocijas, karam sākoties, bet tik daudz riebuma, dusmu un izmisuma kā pēdējo piecu mēnešu laikā nekad iepriekš neesmu izjutusi.

Aivis: Bija un joprojām ir grūti aptvert, ka nemācāmies no vēstures kļūdām un pieļaujam, ka tā atkārtojas. Sarežģītākais, ka ar to dusmu kamolu kaklā bija jākoncentrējas TV tiešraidei. Grūti aizmirst pirmo dienu pārraides, kurām pat nevarējām redakcionāli sagatavoties, jo notikumi mainījās ik minūti. Strādājām tiešsaistes režīmā. Arī naktīs.

Lelde: Tomēr krīzes apstākļos izgaismojušās arī vairākas gaišas lietas. No sirds gandarī, cik mobilizēta, izpalīdzīga un organizēta ir bijusi mūsu sabiedrība. Saziedotie līdzekļi labdarības kampaņās, cilvēcīgais faktors ar emocionālo atbalstu, mājokļu un darba piedāvājumiem. Tas viss dod ticību.

Aivis: Tas personīgais faktors vēl vairāk ieslēdzās tajā brīdī, kad šeit sadraudzējāmies ar ukraiņu ģimenēm. Domāju, ka līdzīgi ir visiem, kuri steidza palīdzēt. Spiežot roku īstiem cilvēkiem, sajūti viņu sāpes kā savējās. Šis ir kārtīgs spēriens, kam jāmaina cilvēku domāšana.

Par mīlestību, pieminot arī pašu vārdu “mīlestība”, mēdzat runāt?

Lelde: Jā, bet krietni plašākā kontekstā nekā partnerattiecības. Adele ir tajā vecumā, kad varam sākt runāt par mīlestību pret visu dzīvo.
Aivis: Vai tas ir sunītis laukos, mūsu Pērle, ko pirms desmit gadiem paņēmām no patversmes, vai mazais brālis, vai, teiksim, puķe, ko nenoraut omes dobēs, bet priecāties par tās ziedēšanu.

Un par ko pēdējā laikā ir tās galvenās sarunas divatā?

Aivis: Labā ziņa ir tā, ka neesam pārstājuši būvēt savus kopīgos sapņus! Sarunas vedas daudz tālāk par to, ko ēdīsim vakariņās. (smaida)

Ir kas jauns, ko uzzinājāt, kad piedzima bērni?

Aivis: Mana izpratne par sievietes lomu ģimenē un sabiedrībā kopumā tiešām mainījās. Viens piemērs. Tikai pēdējos gados Latvijā ir aktualizējušās debates par to, ka sievietes, kas piedzemdē mazuli, izkrīt no darba tirgus un bērna kopšanas atvaļinājuma laiks netika ņemts vērā kopējā darba stāžā. Ar pamatotām aizdomām varu secināt, ka tie, kas šādus normatīvus savulaik radīja, ir vai nu muļķi, vai nav bijuši tuvumā mātēm, kas to visu paveic. Man ir prieks, ka tas strauji mainījies.

Lelde: Tuvāko draudzeņu lokā joprojām bieži tiek pārrunātas bailes par izkrišanu no darba tirgus. Šī iemesla dēļ nereti par dekrēta termiņu tiek izvēlēts īsākais posms, kas ir viens gads. Arī es pati, paliekot stāvoklī ar Franci, jutos nedaudz nobažījusies, jo divi mazie pēc kārtas nozīmē 3 gadu logu, kas ir pietiekami liela pauze ikvienā industrijā.

Aivis: Bet, ja skatāmies dzīves nogrieznī, tas ir pavisam neliels posms, ko pavadīt nedalītā uzmanībā ar savu bērnu. 

Lelde: Jā, bailes ir destruktīvas. Izkrišanai no aprites nevajadzētu būt rādītājam, vai izvēlaties kļūt par mammu vai ne. Ja vienas durvis aizvērsies, radīsies telpa citām iespējām.

Vai, jūsuprāt, vīrieša loma ģimenē ir mainījusies?

Lelde: Jā, noteikti. Es domāju, ka tas ir bijis attīstības ceļš no abu dzimumu puses. Savā ziņā sievietes pašas ir veidojušas iekšējo komūnu, bieži vien izslēdzot vīrieti no bērna kopšanas. Ja es paskatos kaut vai vienu paaudzi atpakaļ, dupšus mazgāja un putras vārīja mammas un omītes. Manuprāt, pamatos tas ir stāsts par uzticēšanos.

Vai es ticu, ka mans partneris izdarīs šo uzdevumu tikpat labi kā es? Un, no otras puses, ir tikpat svarīgi, ka vīrieši savā starpā iedrošina cits citu. Šeit lomu spēlē sabiedriskā doma, un, manuprāt, ir brīnišķīgi un tikai apsveicami, ka tiek pieņemti tādi likumi kā obligāts divu mēnešu bērnu kopšanas atvaļinājums tēviem!

Aivis: Tēvs var veikt pilnīgi visus tos pašus pienākumus, ko mamma, tikai viņam ir jāļauj, sākumā varbūt arī nedaudz jāiedrošina. Iespējams, process būs nedaudz neveikls, taču arī bērns pirmajā dienā neiemācās aizšņorēt kurpes.

Kādas īpašības jums ir svarīgas partnerī?

Aivis: Ļoti augstu novērtēju Leldes drosmi, patiesumu, zinātkāri un sirdssiltumu. Šī ir izcila īpašību kombinācija, manā skatījumā. Kopš kļuvām par vecākiem, katru dienu baudu arī viņas mātišķo pusi, kas man liekas ļoti pievilcīga!

Lelde: Aivis ir vīrietis ar zelta rokām. Viņš var uztaisīt restorāna cienīgas vakariņas, uzbūvēt māju, nomazgāt bērniem dupšus un līdz rīta gaismai izdancināt mani uz deju grīdas.

Kas laulībā ir tas grūtākais?

Lelde: Ne tik daudz laulībā, cik vispār attiecībās, – mācēt noturēt mēli aiz zobiem, kad tas nepieciešams, un izvērtēt, vai tas, ka es šobrīd gribu iedzelt, būs produktīvi vai vienkārši sabojās mums abiem dienu.

Aivis: Pieņemt, ka paradumus, kas tev otrā nepatīk, nevar tik ātri un vienkārši mainīt. Un vēl grūtāk pieņemt, ka arī pašam bieži vien ir jāpielāgojas.

Jums ir divi bērni – liels sasniegums, ar ko var apsveikt. Kas vēl bez bērniem šajā laikā noticis? Kas kopā sasniegts, izdarīts? Pat tīri materiāli – piemēram, esat tikuši līdz savai mājai vai dzīvoklim varbūt.

Aivis: Esam nodefinējuši, kur varam veidot ģimenes biznesu tuvākajiem pieciem gadiem. Pie tā arī šobrīd strādājam. Kad būsim ieskrējušies, tad noteikti padalīsimies plašāk.

Mazi bērni, maz brīva laika. Jums kāds palīdz?

Lelde: Uz vasaru palīgos ir pieslēgusies auklīte, kura nāk no 11 bērnu ģimenes. Katru reizi, kad šķiet, ka ikdiena ar diviem maziem bērniem ir izaicinoša, iztēlojos mūsu auklītes mammu, kurai ir tikai nedaudz pāri 40. Katram savs vezums jānes, tomēr tas iedod stipru motivāciju.

Ja varētu tā ar burvju nūjiņu ātri izpildīt vienu vēlēšanos – kāda tā jums būtu?

Aivis: Apturēt onkoloģisko slimību izplatīšanos vai vismaz precīzi zināt, kāds ir to rašanās iemesls un kā to pilnībā izārstēt. Šī aizvadītajā gadā ir bijusi ļoti sāpīga tēma mūsu ģimenē.

Kādreiz gribas pabūt vienatnē? Un kur tādos brīžos katrs dodaties un liekaties?

Lelde: Kā divu mazu bērnu vecāki – guļam! Protams, ka laiks sev ir ārkārtīgi svarīgs. Ir bijuši mirkļi, kad abiem ūdens smeļas pāri galvai un mēs cenšamies viens uz otra pakāpties, lai ievilktu malku gaisa. Ja pats slīksti, tad nevari palīdzēt otram. Tāpēc, lai spētu uzturēt veselīgu ģimenes ekosistēmu, ir jāieplāno laiks savām vajadzībām.

Lelde, kādu un kad tu redzi atgriešanos darbā? Vai tev nepietrūkst darba un saviesīgās dzīves?

Lelde: Esmu izsalkusi pēc piepildošās sajūtas, ko sniedz kvalitatīvi padarīts darbs. Starp dekrētiem biju atgriezusies darbā uz 3 mēnešiem un paspēju nofilmēt sezonu TV raidījumam Ceļā uz pārliecību. Visticamāk, interešu loks, kurā darbošos, paliks līdzīgs, proti, kultūra, dizains un ilgtspējība. Francītim augusta sākumā aprit gads – tas nozīmē, ka arvien vairāk piedāvājumiem teikšu “jā”.

Kurš no jums ģimenē ir galvenais? Un kā tas izpaužas?

Abi kopā: Adele!

Aivis: Kad uzzinājām, ka gaidām meitiņu, paziņas apkārt jau mani sagatavoja, ka visi tēvi danco pēc meitu stabulēm. Spītīgi turējos pretī, bet taisnība vien izrādījās.

Lelde: Es teiktu, ka ābols no ābeles tālu nekrīt. Mēs abi esam spītnieki, un gaidīt, ka bērni būs citādāki, būtu diezgan naivi.

Aivis: No tādām ļoti sadzīviskām epizodēm – teiksim, bieži vien naktīs palieku bez segas. Kad naktī guļu līdzās meitai, jūtu, kā manu segu kāds velk prom… Strīdēties nav vērts, esmu mēģinājis. Viņa izdomā, ka tieši tā sega viņai ir vajadzīga, un viss!

Lelde: Kā vecākiem dažbrīd izaicinoši, bet, no otras puses, tieši spīts ir licis mums daudz ko dzīvē sasniegt. Nemaz nevēlos to viņā salauzt.

Lelde, Tu esi iekļauta Forbes Latvija sarakstā 30 līdz 30, kurā iekļauj nākotnes līderus, kas guvuši panākumus dažādās jomās. Vai, tavuprāt, mūsdienās netiek izdarīts pārāk liels spiediens uz jauniem cilvēkiem, cenšoties dzīt viņus pēc panākumiem?

Lelde: Manuprāt, iespēju laikmets, kādā šobrīd dzīvojam, ir kaut kas unikāls. Radošie inkubatori, biznesa eņģeļi, attālinātas lekcijas pie pasaules labākajiem speciālistiem… Svarīgi, vai pats esi ir ieinteresēts un motivēts iedziļināties un attīstīt sevi. Tas pats attiecas uz sociālajiem tīkliem. Jautājums nav, cik ilgu laiku tur patērē, bet gan – ko tieši tu tur dari? Šie rīki var kalpot par fantastisku platformu attīstībai.

Jūs ticat, ka jums izdosies ilgi un laimīgi? Un ko jūs tā labā jau savlaicīgi darāt?

Aivis: Mēs pieejam lietām pragmatiski. Teorija jāapvieno ar praksi. Nav nekā slikta faktā, ka kāds lasa pašiedvesmas grāmatas vai katru dienu motivē sevi ar kādu spēcīgu saukli, taču tas strādā tikai tajā brīdī, kad šīs idejas ienesam sadzīvē. Un tieši tāpat arī attiecībās!

Lelde: Lai dienas beigās katram izdodas būt tādam partnerim, kādu novēlētu paši sev!