Agra un Imants Kalniņi: "Mums ir labi vienam ar otru"

Nav iespējams ļauties īgnumam, ka no Rīgas jābrauc tik tālu, jo kurš svētceļnieks gan šķendējas? Liepājas stacijā pārdod izbāztu krokodilu, tramvaja pieturā vīrs ar plāksteri uz deguna (pēc dažām stundām viņš joprojām sēdēs turpat). Garai konservu bundžiņai līdzīgs tramvajs aizvizina pāri kanālam uz Vecliepāju. Milzīga baznīca un maza bulanžērija ar pasakainu terasi uz jumta – tā pieder Agras dēlam Mikum Fominam. Tantuki šļūkā pa ielām, Peldu ielas galā droši vien jūra...

Imants: – Ar lielu atvieglojumu.

Imants: – Nespēju gan. Un iemeslu tam bija gana daudz. Viens no tiem – katastrofāli sliktais gaiss.

Imants: – Varbūt, ka var. Es nevarēju. Dzīvojām Maiznīcas ielā, blakus milzīgā Brīvības ielas maģistrāle. Vide ar puspamestām ēkām, pussabrukušām fabrikām. Bezpajumtnieki uz ielām, pagalmos, kāpņu telpās. Tas bija grūti. Nepanesami.­

– Imkiņš Rīgā nevarēja uzrakstīt nevienu noti. Klusais ārprāts, kā viņš tur nīka ārā. Tad viņš ar mūsu Liepājas mājas saimnieku sarunāja, ka izremontēs vienu istabiņu (kaut kas tur bija dedzis vai sprādzis), lai vismaz reizi nedēļā ir kur atbraukt, ievilkt plaušās Liepājas gaisu un debesis ieraudzīt. Ar laiku radās arī sapnis par darbistabu dienvidu pusē – lielu un saulainu. Un dzima ideja – kā būtu, ja brauktu atpakaļ? Man to nebija grūti iedomāties, jo nesen kā bijām pārcēlušies. Bet toreiz, kad ar Imkiņu no trešā stāva stiepām lejā mantas, man jau bija slikta dūša, teicu – atstāj, man vienalga, lai paliek, mūkam prom! Imkiņš katru dienu Džonatanu veda uz Rīgas Doma kora skolu. Tie šausmīgie Vanšu tilta sastrēgumi! Vakarā jābrauc pakaļ. Cik daudz laika viņš zaudēja no savas dienas! Tad abi nāca pie slēdziena, ka jābrauc atpakaļ uz Liepāju.

– Vārdu sakot, Imants pierunāja Džonatanu?

– Jā, abi kā tādi sazvērnieki nolika mani fakta priekšā. Visu jau izlēmuši, un nu man prasīs, vai es būšot ar mieru. Džonatanam bija iestājies balss lūzums, korī dziedāt viņš vairs nevarēja. Savukārt klavieru spēlē viņam nebija paveicies ar skolotāju. Šajā situācijā, neredzot saprātīgu risinājumu, abi sarunāja – ja brauksim uz Liepāju, Džonatanam nevajadzēs iet mūzikas skolā. Nu, kā viņš būs pret!?

– Imant, jūs bijāt gatavs nest tādu upuri?

: – Es domāju citādi – ja bērnam mūzikas mācīšanās sagādā tādas mokas, nav nozīmes to turpināt. Man mūzika bija sirdslieta, es skriedams skrēju pie tās.

– Kādu ieraudzījāt Liepāju – mainījusies kopš jūsu jaunības laikiem?

: – Mums tā saite nebija pārtrūkusi, arī Saeimas laikā braukājām šurpu turpu.

Imants: – Svarīgākais ir Liepājas attālums no galvaspilsētas. Tā dzīvo pati par sevi.

Imants: – Jā. Nav atkarības, ir patstāvība un līdz ar to savs interesants raksturs – ar jūru, tradīciju, cilvēkiem.

– Nevajag oficiāli būt māksliniekam. Cilvēks var būt radošs arī domājot. Liepāja ar savu palēnināto tempu neizrausta cilvēku. Tas ir tik patīkami. Kad no Liepājas gāju uz Rīgu, man likās – kvartāls, divi, tas ir tepat, bet vienmēr visu nokavēju. Savā prātā nevarēju salikt, ka laika ziņā attālums ir daudz lielāks – divi kvartāli Rīgā ir kā pieci Liepājā, un izkrīti no laika. Arī jūra tepat – pieci soļi.

– Peldu ielas galā jābūt jūrai. Ejat peldēties?

– Interesants jautājums – vai liepājnieki vispār uz jūru iet vai neiet? Rudeņos, kad lielās vētras, paveru logu un dzirdu, kā šalc. Zinu, tā tepat ir. Bet varbūt man iet paskatīties, vai tā tiešām tur ir?

Imants: – Atver logu, un jūra nāk iekšā.

: – Varu to saost, sadzirdēt, un man ir labi.

– Agrāk droši vien bieži tikāties ar draugiem.

– Tas laiks ir pagājis, kad mums bija būtiski, kas notiek ārpusē. Svarīgi ir, kas notiek vienam ar otru, savās mājās. Ar Imkiņu sēžam, ēdam brokastis vai pusdienas, un saku – redzi, Incīt, esam palikuši divi vien. Bet cik skaisti, ka mums ir labi vienam ar otru! Svētkus varam radīt uz līdzenas vietas. Mums nevajag, lai raķetes šauj un baloni plīst. Ir iekšējā sajūta – priecīgi, labi. Un tāda mums ir vienam ar otru.

Imants: – Man patīk Dalailamas teiktais, ka cilvēka dzīves jēga ir būt laimīgam.

Imants: – Viens mācās, otrs ne.

Imants: – Jā, esmu mācījies no tā, kā esmu dzīvojis.

Imants: – Gala rezultātā – jā. Dzīvot nozīmē mācīties būt laimīgam. Un bērnība ir tā visa sākums. Kāpēc lielākā daļa to atceras kā laimes pārpilnu? Saule vienmēr esot spīdējusi, debesis vienmēr esot bijušas zilas. Bērnam rūpju nav. Viņam ir tēvsmāmiņa, kas rūpējas par visu. Viņš ir paļāvīgs, viņš ir pasargāts, viņš ir laimīgs. Bērnībā cilvēks ir tādā statusā, kas saskan ar Dalailamas teikto, un būtu brīnišķīgi, ja tas būtu noturams visu dzīvi, vai ne, mans prieks un acuraugs? Taču, lielajai dzīvei sākoties, tas kaut kur pamazām pagaist. Reālā dzīve iznīcina šo pa pusei eiforisko stāvokli. Tad kādā brīdī var pamosties nojauta, it kā par kaut ko piemirstu, varbūt pat tikai sapnī redzētu, un sākas ceļš atpakaļ. Un cilvēks vai nu tiek pie tās normas, vai ne. Jo būt laimīgam – tā ir norma.

– Un kā tev ir?

Imants: – Man ir palaimējies.

Imants: – Garīgs. Noturēties.

– Vai varam dot kādu gudrību saviem bērniem? Vai viņiem pašiem jāķepurojas kā kucēniem aukstā ūdenī?

Imants: – Vienīgais, ko mēs spējam, – ar savu dzīvi paraugu rādīt. Jo iedot gudrību nav iespējams.

– Ir jārunā par savām pagātnes kļūdām?

Imants: – Ja bērns jautā, tad jārunā.

– Viņam jau to negribas dzirdēt.

Imants: – Jā, viņam nav vajadzības, jo tas neko nevar dot. Tikai konkrēti piemēri, kad viņš redz, kā tēvs vai māmiņa reaģē. Otrs, kas var izskolot, ir paša pieredze.

– Bet, kas ļoti būtiski, viņam jāsajūt mīlestība, lai ko sastrādājis. Protams, ja noziedzies, jāsaņem sods, bet mīlēts tiek vienalga. Un mājas ir vieta, kur meklēt patvērumu, aizsardzību, glābiņu, mierinājumu. Ir jābūt sajūtai, ka te viņu pieņem beznosacījuma mīlestībā. Nevis par kaut ko – ja būsi labs... Nē, tu vari kļūdīties, darīt, mēģināt saprast...

– Tu esi izaudzinājusi trīs dēlus, zini – kamēr jaunietis aug, viņš ir neērts, visu ko sastrādā...

– Protams! Un Imkiņš mani mierina – nesatraucies, tas pāries. Tā tas pārgāja vidējam – Dāvidam, tagad (nopūšas) pāries arī Džonatanam. Labi, ka viņš ir trešais, pieredze man ir.

– Pati zini, ka pāries.

– Jā, es uz to paļaujos. Ārkārtīgi daudz ko esmu iemācījusies vienkārši pieņemt, ka tā tas ir. Ļoti mierīgi un viegli.

– Abi arī satikāties Liepājā...

– Bijām pazīstami sen. Man ir bilde, kur sēžam manā iepriekšējā laulībā pie lielā ģimenes galda – Igo, es un Imkiņš. Tās ir mazās Dieva zīmes. Ar Imkiņu smejamies – ja mēs toreiz zinātu, ka būsim kopā...

– Varbūt Imka nojauta?

– Viņš nezināja!

Imants: – Es fantazēju. Man bija tādi sapņi – attiecībā uz Agru.

Agra: – Sapņi... Es arī kā padsmitniece domāju: ak Dievs, nez kā tas ir – būt Imanta Kalniņa sievai. Droši vien jābūt nez kādai! Un nevis Raimonda Paula vai vēl kāda, bet tieši Imanta Kalniņa!

– Man bija līdzīgi, domāju – kā būtu, ja Agriņa būtu mana sieva. Un ja mums vēl bērns būtu... Tie bija mani iekšējie sapņi.

Agra: – Saproti?! Tātad kādi eņģeļi kaut ko jau čukstēja.

– Jau ilgi pirms tam.

Agra: – Bet kur skuķim kas tāds var ienākt prātā?!

.

Imants: – Nu, tieši tā. Un mēs visi bijām te, Liepājā.

– Nu, kad tu biji Liepājā, es vēl biju maza meitene un turējos pie 5. skolas kolonnas, lai vējš neaizpūš pa gaisu! 69. gadā bija drausmīga vētra, gāju pirmajā klasītē. Dzīvoju blakus skolai, tikai iela jāpāriet. Vējš drausmīgs, pie skolas kolonnas, es maziņa, sīka meitiņa...

Imants: – Tagad jau arī pārāk liela neesi.

– Esmu jau esmu liela (smejas). Pieķēros pie kolonnas un netiku uz priekšu – tādā izmisumā. Nāca lielāki bērni, bet man neērti prasīt, lai padod roku. Nogaidīju mirkli, kad brāzma aiznesas, un, pielipusi pie sienas, tiku līdz durvīm.

Imants: – Es dzīvoju trīs kvartālus tālāk, Rīgas ielā. Agriņai saku – būtu zinājis, būtu aizgājis un pārvedis tevi pāri... Jā, interesantas tās neredzamās lietas, strāvojumi, kas gaisā tomēr ir. Un kā tie reizēm kļūst redzami, kā realizējas, kā notiek.

Imants: – Jā, viss sastājās...

: – Mēs bijām nostājušies uz ceļa, lai dzīvotu saskaņā ar Dieva likumiem. Kamēr tas nenotiek, cilvēks iet, klūp, pinas, kuļas.

– Ar ko mēs melojam? Kā sevi mānām?

– Ar nepatiesības teikšanu, kaut kā noslēpšanu, darbiem, kas nodara ļaunumu. Sevi tu vēl vari apmānīt – iedzer kādu stiprāku glāzi. Bet Dievu tu neapmānīsi. Un par visu, ko esi nepatiesi sacījis, darījis, sāpinājis, tev vajadzēs atbildēt.

Agra: – Trakākais, ka cilvēks pats sev rada to elli. Tā vietā, lai būtu brīvs, dzīvotu mierā, laimē, saskaņā. Saka – es esmu brīvs. Bet kādā ziņā? Kur gribu, tur eju? Ko gribu, to daru? Pag, pag, īstenībā brīvība ir, ka pats ar sevi vari justies brīvs. Ka tev nav šo pinekļu.

I love You – projekts ar izsmalcinājumu

– Kā toreiz bija – Imants tevi aicināja uz randiņu?

– Imkiņš man uzdāvināja grāmatu (Māra Čaklā Im Ka – Aut.), ar šādu ierakstu: “.. ka es neesmu varējis noslēpt to, ko varbūt vajadzēja noslēpt... 2. novembrī 1998. gadā Saeimā.”

– Ko domājāt, to rakstot?

– Ka varbūt man nevajadzēja likt Agriņai manīt...

Agra: – Bet tad jau tu būtu gājis pret Dievu! Tas viss bija nolemts. Tu esi cilvēks, kurš nevar iet pret.

: – Jā, bet vēl nebija pienācis brīdis, ka mēs tālāk varētu iet kopā.

Agra: – Nu, mēs jau arī vēl negājām. Es biju brīva, trīs gadi pēc šķiršanās bija sevis savākšana. Es gatavojos Imkiņam. Bez tā es nevarētu. Tik lielai mīlestībai es nebūtu gatava. Pirms tam bija garāmskriešanas, mūziķu vide, pasākumi Mēs Liepājai, Dzintars... Viens otru pa gabalu redzējām.

Imants: – Tikai bijām katrs savā pusē.

Agra: – Tad bija brīži, kad viņš, kā garām ejot, pasmaidīja, uzrunāja – varbūt nākamajā tikšanās reizē lai es viņam savu bildīti uzdāvinu. Ak Dievs, es biju gatava lidot! Viņš pateica un steidzās prom, bet kaut ko iesēja, iemeta.

Agra: – Nē, biju Neticīgais Toms – viņš laikam visām šitā. Un diski, kas man tika sūtīti, ar ierakstiņiem. Ir taustāmi pierādījumi (atnes kaudzīti ar diskiem). Nevis Agriņai, kā pēc tam, bet Agrai. Imka.

– Vai, vai, vai...

– Izskatās pēc projekta.

– Un šis, viņaprāt, bija nepārprotami – disks I love You, bet man – ja kāds ar āmuru pa pieri neiedod, nesaprotu. Domāju – mīļais Dievs, kāpēc? Viņam taču ir sieva, tur viss kārtībā. Izrādās, ka nebija, bet es taču nezināju! Līdz ar to nesapratu vēstījumu. Imkiņš savukārt sūta, sūta, es nekādi nereaģēju, viņš bēdīgs – tad laikam neko, negrib... Bet es taču nenojautu, ka es biju tā, kurai vajadzēja teikt – bet, Imkiņ, es tā īstā?

– Un kad uzzināji, ka esi?

– Martukam Rīgā neveicās ar mācīšanos, izdomāja, varbūt Liepājas Mūzikas skolu pabeigt. Imkiņš nopirka dzīvokli, tas bija jāiekārto. Reiz, atbraucis uz Liepāju, zvana, ka varētu satikties, apskatīt vietiņu, kur bērns dzīvos. Nu, aizbraucam, nekā nav, bet Imkiņš saka – varētu kafiju padzert. Domāju – jēziņ, kā tad to var? Bet vārāmais ir, kafija arī, dzeram. Pēkšņi Imkiņš jautā – tu nāksi man par palīgu Saeimā? Pirmajā brīdī gandrīz trieku ķēru – ko es tur varētu darīt?! Neatbildēju. Nākamreiz sarunājām aiziet uz kafejnīcu.

Imants: – Un tad viņa man prasīja – vai tu ņemsi mani par palīgu?

– Ilgi biju domājusi, nolēmu piekrist. Viņš no rītiem zvanīja – labrīt, saulīt mana mirdzošā! Un man visu dienu tik skaisti, laba sajūta. Neko daudz – ko dari? Un tad pienāca tā diena,1999. gada 5. septembris, viņš piezvanīja, ka esot Fejā, tepat blakus, – nu atnāc pie manis ciemos, parunāsimies. Ak Dievs, man kājiņas trīcēja! Biju sabijusies... Nu, saņēmos drosmi un gāju. Aprunāties. Tajā naktī arī tiku pie titula Sirdsmīļotā uz mūžīgiem laikiem. Tad sapratām, ka viens bez otra vairs nevaram, tad jāmirst nost. Sākās visi jandāliņi, kas nu šādās reizēs ir. Domāju – lai cilvēkam dotu kaut ko tik lielu un skaistu, viņam tas jānopelna, jāpierāda, ka viņš to grib, ka tas ir pa īstam. Tas netiek dots jebkuram, jebkā, uzreiz. Caur ciešanām, pārdzīvojumiem tev jāapliecina, ka tu patiešām to cilvēku mīli. Bez visa, kas apkārt. Tieši to dvēselīti. Mēs izturējām ļoti skaisti, un te nu esam! Sēžu un domāju – mēs esam kopā jau sešpadsmito gadu un Džonatanam šogad būs jau piecpadsmit. Ak Dievs, kā tas bērns izaudzis!

– Kā var saprast, vai tas ir īstais cilvēks? Jo vecāki kļūstam, jo katrs tik ļoti šķiet sava pasaule.

– Ja nezini, ko un kā, pieliec roku pie sirds, tā pateiks bez vārdiem. Mīlestība jau nav izstāstāma. Tā vienkārši notiek. Tā ir.

Imants: – Ir grāmata Ej, kurp tevi ved sirds.

Imants: – No tā nevar izvairīties. Bet nav cita vedēja kā tikai sirds.

Imants: – Cilvēks var gan tā, gan tā. Cilvēkam ir divas dabas. Viena – kā viņš pasauli mēģina saprast un izstāstīt to ar vārdiem. Gan sev, gan citiem. Un otra – kā pasauli pārdzīvojam. Tā ir tā sirds dimensija. Mēs arī pašlaik runājam par sirds lietām. Bet vīrieša un sievietes attiecībās noteicošā ir tā informācija, ko sirds saka priekšā. Tā balss faktiski nekļūdās. Var, protams, saņemt belzienus, ejot ceļu, kuru sirds liek. Var sasisties.

Imants: – Arī tā var gadīties.

Imants: – Tā vismaz vajadzētu būt. Jo jebkura trauma – dvēseles vai sirds – kaut kādā veidā ietekmē mūsu turpmākos ceļus.

Imants: – Jā, tieši par to. Fantastiski vārdi – kā cilvēkam jāiet pa dzīvi.

Imants: – Arī dziesmas diskā I love You – visas Agriņai rakstītas.

– Bija iekodēts vēstījums, bet tu kaut kā turējies pretī, nelaidi to domu sevī.

Agra: – Bet, protams! Kā es varētu iedomāties, ka Imants Kalniņš varēt­u mani uzrunāt. Kādā sakarā?

– Jūs pārvācaties no vienas mājas uz otru, bet sajūta nāk līdzi. Te ir gandrīz tāpat ka Maiznīcas ielas dzīvoklī.

Agra: – Nu, bet kā tad es sevi pārtaisīšu?! Kur esmu es, tur ir mana vide. Man jau vienalga, arī jūrmalā zem laivas uztaisīšu tā, kā jūtu.

Agra: – Droši vien. Parasti jau sieviete veido vidi. Arī Imkiņa istabā saku – klausies, man šķiet, vajadzētu tā... Sākumā viņš iebilst. Es – nu, tikai paskatīsimies... Viņš ierauga – jā! Un saka – nu, redz, sieviņa jāklausa, ja grib, lai dzīvē labi iet (smejas).

Agra: – Es domāju, ka jā. Nu, tādu dieviņš mani radījis. Un ko es tur...

– Tā ir īpaša māksla, varbūt egocentrisma trūkums?

Agra: – Es nedomāju tā. Nē, nē, esmu ļoti pašpietiekama.

Agra: – Domāju, ka nē. Prasi Imkiņam. Man lielāku prieku sagādā dot un redzēt, ka otram tas patīk, tad man ir tā kā dubultā – pati esmu laimīga un redzu, ka arī otrs ir laimīgs. Tā veidojas tā... sajūta. Nevis domāt – tikai es un es. Ne-e, tas nav man. Un laimīgā kārtā Imkiņam tas ir vajadzīgs. Varam pusvārdos – viens iesāk, otrs pabeidz. Viņš atbrauc mājās, saka – zini, es padomāju... Saku – jā, es arī... Mums tas notiek tā viegli. Man patīk šīs sajūtas. Visiem tā nav. Laime jau ir tā, ka vari to cilvēku, kurš tev ir blakus, nevis pārtaisīt, kā iztēlojies, bet mīlēt un pieņemt viņu, kāds viņš ir.

Agra: – Tur jau tā lieta. Imkiņam saku – klausies, bet es jau tāda vienmēr esmu bijusi. Tikai nebija tas – kā sauc, tā atskan. Bet, tiklīdz tas ir, tik daudz problēmu atkrīt! Par daudz ko citu var domāt.

Lūgšana arābiski

– Kāda bija tava reakcija, kad uzzināji, ka Imka grasās tulkot Korānu?

– Pilnīgi normāla. Mēs abi uz to gājām.

– Ja ir interese par kaut ko, tad par to interesējaties kopā?

– Tā var teikt. Es augu līdz ar viņu. Viņš man ir kā skolotājs. Man vispār ir laimējies, ka vienā personā man ir vīrs, draugs, skolotājs, mīļākais. Imkiņš katru rītu ceļas piecos un lielāko dienas daļu mācās arābu valodu. Viņš jau raksta, lasa un ļoti daudz ko saprot. Arī es lūgšanu naktī pirms aizmigšanas skaitu arābiski.

– Tad tas, ka es šorīt cēlos pussešos un sevi uzskatīju par varoni ir pilnīgi lieki.

– Jā, kāds jau bija augšā, vārīja kafiju. Tā viņš sevi disciplinē, arī sestdienās, svētdienās. Vakarā Imkiņš ir gultā, kad pielienu blakus, dzirdu, ka viņš arābiski pa sapņiem runā.

– Kāda atziņa tev no Korāna tekstiem ir tuvākā?

– Ģimene ir tas, uz kā tiek būvēta pasaules kārtība. Dievs un ģimene. Un vairāk man nevajag.

– Bet to tu zināji jau pirms tam.

– Droši vien. Vai kāds to nezina? Bet tā nebija tāda... mana cieša pārliecība. Zināt jau mēs daudz ko zinām, bet šī ir jāizlaiž caur sirdi.

– Vai Džonatans ir audzis kā mīlestības bērns?

– Visi aug kā mīlestības bērni, bet jaunākais, protams, vairāk ir ticis apčubināts. Nu jau gan liels, nedrīkst mīļvārdiņos saukt. Un man tas jārespektē. Reizēm nesanāk, bet viņš nav bargs, piecieš. Pēdējā gada laikā tāds liels un nopietns kļuvis.

– Jūs turat dzimtas sajūtu? Ģimene ir arī plašākā nozīmē, ne tikai mājas cilvēki?

– Tagad grūtāk. Kad Rīgā bija vieta, kur apmesties, tad svētki bija dubultā – dzimšanas dienas tika svinētas Liepājā un arī Rīgā ar Imkiņa bērniem – Danu, Rēziju, Kristu un viņu ģimenēm, reizēm Neta ar Uģi (dziedātājs Uģis Roze – Aut.) un Martuku pievienojās.

Imants: – Viss sākās Senajā Ēģiptē. Pie Ar un viņa radītās pasaules diviem principiem: Maatas – taisnīguma – un Tota – gudrības. Pie viena no vēlāko laiku faraoniem uzauga arī Mozus, viens no pirmajiem Bībeles praviešiem. Arī par nākamajiem praviešiem Bībelē ir stāstīts. Tur netiek pieminēts vienīgi pēdējais Dieva pravietis – pravietis Muhameds. Man radās jautājumi, uz kuriem vajadzēja rast atbildes. Es aptvēru, ka neko nezinu par islāmu – reliģiju, ko praktizē tuvu pie pusotra miljarda cilvēku visā pasaulē. Mani satrieca tas, ka līdz pat divdesmit pirmajam gadsimtam latviešu valodā nebija izlasāms Korāns. Tad sāku iepazīties ar islāmu, sāku apgūt arābu valodu un nolēmu ķerties pie tulkošanas.

Imants: – Par to nedomāju, vienkārši darīju un apmēram pusotra gada laikā paveicu.

– 2011. gada 27. maijā Korāns nāca klajā. Priekšvārdā Imkiņš raksta: “Dievs, Māra, Laima/Ra, Maata, Tots/Višnu, Krišna, Buda/Ābrahāms, Mozus, Jēzus/Šie vārdi latviešu lasītājam ir pazīstami/islāms, Korāns, pravietis Muhameds/Ir laiks ieskatīties arī šīs grāmatas lappusēs...”

– Kāda jums bija pārsteidzošākā atziņa no šā darba?

– Tas, ka, iepazīstoties ar šo reliģiju, man kļuva skaidrāks skats uz reliģijām vispār. Ka reliģijas ir orientieru sistēmas, kas palīdz cilvēkiem dzīvot šajā pasaulē. Un, saprotot to, man ir daudz vieglāk salīdzināt vienu sistēmu ar otru un izvēlēties sev pieņemamāko. Korānā ir rakstīts, ka reliģiju nedrīkst uzspiest. Šī atziņa ir ļoti svarīga. Tas ir tā: visu laiku esmu bijis kā miglas apņemts, tad migla krīt, un es redzu pasauli zibens spožumā.

– Kristietība arvien vairāk, varbūt jūtoties apdraudēta, varbūt atgriežoties pie saknēm, atrod mistisko, piekopjot, piemēram, kristīgo meditāciju. Tā aizrautība, ļaušanās ir ļoti svarīga ticības prakse. Jūs to izjūtat arī islāmā?

– Korāns runā par to, ka Dievs cilvēkiem devis prātu, lai saprastu pasauli. Un, ja tā, tad šeit ir ļoti maz vietas tam, ko saucam par mistiku. Islāms akcentē prāta lomu pasaules uztverē.

Agra: – Skaidru apziņu.

– Islāms runā par to, ka ir neredzamas un redzamas lietas. Dievs ļauj cilvēkiem nojaust neredzamo pasauli, bet tā ir pieejama tikai Dievam.

– Nevajag mēģināt tajā līst un skaidrot?

– Tieši tā. Ticības fenomens mani vienmēr ir mulsinājis. Es šo fenomenu uztveru kā kaut ko neapjaušamu un līdz ar to zināmā mērā nepieņemamu. Un tas mani atgrūž. Islāms runā par cilvēku kā atbildīgu būtni. Tā ir atbildības reliģija. Islāms runā par to, kā cilvēkam jādzīvo šajā pasaulē. Ka viņš nedrīkst darīt pretēji tam, kā noteicis Dievs, citādi tiek pazaudēts ceļš, pa kuru jāiet.

– Šie likumi ierakstīti Korānā kā 10 baušļi?

– Senās Ēģiptes reliģijā ir 42 jautājumi, uz kuriem cilvēka dvēselei jāatbild, pirms tiek svērta viņa sirds. Piemēram, vai bērnam tevis dēļ nav bijis jāraud?

– Neizlasot šos likumus, nezināsim, vai tomēr kāda sieviņa laukos zina, kā dzīvot?

– Zina, jā. Tā ir reliģija, kas katram ielikta sirdī. Tāpēc satiekam cilvēkus, kas intuitīvi, klausot sirdsbalsij, sirdsapziņai, rīkojas saskaņā ar to.

Imants: – Nu... Man šogad nav svētku sajūtas.

Imants: – Jā. Cik liela būs mana līdzdalība, uz šo jautājumu es pats sev vēl nevaru atbildēt. Tīri cilvēciski mana dvēsele klusē. Mana, kā mūsu mazās, skaistās valsts pilsoņa, attieksme pret pasaulē notiekošo ir krasi negatīva, pesimistiska, ir grūti sevi piespiest to neredzēt. Kad lielgabali runā, mūzas klusē.

Agra: – Mūžīgais disidents. Neatkarīgais.

– Man nav pieņemamas darbības, kurām neredzu nākotni. Politika bez perspektīvas. Bet būt disidentam ir drusciņ kas cits. Es neesmu disidents, esmu norūpējies. Kā pilsonis nobažījies par to, kā mūsu valsts uzvedas pasaulē. Un neredzu izeju, esam strupceļā. Tāpēc man nav nepieciešamās sajūtas, lai varētu līksmi atdoties tādiem skaistiem pasākumiem.

– Un tu, Agra, ej pie rokas pret straumi?

– Bet protams! Daže jesļi vesj mir buģet proķiv mojevo muža, ja budu molča stojaķ za jevo spinoi i podavaķ patroni.

Imants: – Biju publicējis dažas savas intervijas, kurās devu vērtējumu notikumiem Austrumos no mums. Tad sākās reakcija.

Imants: – Nezinu, vai tā var teikt. Domāju, ka mēs visā esam blakus.

Imants: – Jā, tas ir skaisti, vai ne? Ļoti skaisti teikts. Nu, dzīve ir tieši tāda, kāda tā ir. Un visam jāiet cauri. Gribi vai negribi, tas ir tavs ceļš.

– (Rāda fotogrāfiju.) Re, kā Mikus mūs nobildēja. Domāju, būsim tā smuki, abi nopietni, bet viņš – tā jūs arī dzīvojat.

Imants: – Jā, domāju, ka mēs tieši tādi arī esam. Ļoti precīzi.

Imants: – Sevī, bet arī uz āru. Sevī, bet pasaulei.

– Ir sajūta, ka Imkiņš tagad ir tāds, kāda ir viņa būtība. Viņš var būt tāds, kāds ir īstenībā.

Imants: – Es Agrai teicu – jūtos tā, cik laimīgs jutos, kad biju mazs. Un tas pasaka visu. Kā jutos, kad pie vienas rokas bija tētis, pie otras – māmiņa. Par to man Agriņai jāpasaka paldies. Viņa man ir viss.

Sandra Landorfa, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Mikus Fomins