Evelīna Strazdiņa virtuvē jūtas kā zivs ūdenī: "Ja bērniem un vīram garšo – tas mani pacilā"

“Ja neesmu nogurusi, esmu atpūtusies un visādā ziņā piepildīta un iedvesmota, tad virtuvē jūtos kā zivs ūdenī,” nosmej Evelīna. “Taču, ja mani žmiedz katru dienu gatavot pusdienas veselam baram, tad, es, protams, negribu to darīt. Izdomāju ko ātru un vienkāršu, lai visi būtu laimīgi – vilks paēdis un kaza dzīva. Es – tā kaza, un bariņš – tas vilks, kas visu laiku grib siltu ēdienu. Ja bērniem un vīram garšo – tas mani pacilā.

Ja par loģistiku – kopš kovida laika esmu atklājusi, ka var nebraukt uz veikalu, bet pasūtīt. Reizi nedēļā ir tiešpirkšana – tā mobilizē. Pērkam bioloģiskos produktus no Latvijas zemniekiem – dārzeņus, gaļu, visu iespējamo. Savu laiku netērēju, visu laiku skraidot turpu šurpu uz veikalu, lai sagādātu vagoniem pārtikas. Ēdienreizes esmu spiesta plānot ik pēc trim četrām dienām, un piegādes mani nudien sajūsmina.

Labi, ja virtuvē ir visādi rīki, ar ko darboties. Ar Egonu (kolēģi Egonu Reiteru – S.L.) dažkārt pārrunājam, ko viņš garšīgu ir pagatavojis savā tvaikvāres katlā, viņš tajā vāra pat soļanku! Visu laiku mani kārdina, domāju, ka neesmu tālu, lai tādu iegādātos, tik jāatrod vieta, kur novietot.

Mani iedvesmo kopā būšana, tusiņš, ja draugiem garšo. Kad viņi ēd, man patīk skatīties mutēs – iestājas klusums, tāds labais klusums, jo visi ēd... nevis daudznozīmīgi novelk “nu, interesanti…”. Kā jau jebkuram, kurš gatavo, arī man patīk radīt procesu, kurā visi iekrīt.

Ar bērniem ir tā – kas nu kuram garšo… un tas ir traģiski. Paēdušai pelei milti rūgti. Trīs ēdieni brokastīs – tas ir no labas dzīves. Priecājamies, ka šobrīd ir tāda blakne, un arī par to, ka pa bišķiņam izdodas apēst arī ko sakarīgu – zaļumus un dārzeņus. Mums ir aizliegts šķobīties pie galda, neļaujam viņiem tā ņemties, tad kļūstu par raganu. Pusdienās cenšos uzvārīt ko tādu, kas garšo visiem, teiksim, boršču – mūsu mājas, ne ukraiņu. Ja man ikdienā būtu jāgatavo dažādi ēdieni, tad es no rīta varētu sākt un vakarā beigt. Vienam gribas šito, otram – to. Reizēm es ar viņiem strīdos: “Ja negribi, neēd, vienkārši ej prom un sagaidi nākamo ēdienreizi.”

Tuvs krievu cilvēks man reiz teica – pišču nado dobivaķ. Mums šī posma iztrūkst, bērni visu laiku ir pie pilna galda. Taču mamma nav kalpone, kurai būtu jāvāra 17 ēdieni.

Mans vīrs ar lielu prieku gatavo dažādus indiešu un citu Āzijas zemju ēdienus. Bērniem garšo, bet neēd asus, tad čili pieliekam tikai pusei. Ceru, kad izaugs lieli, viņiem radīsies atklāšanas prieks arī šajā jomā. Jo tas ir piedzīvojums – ēst. Reizēm jāpiebremzē, jo gribētos baudīt par daudz – arī labklājības blakne. Taču bērni ar šo tēmu visu laiku tirgojas. Skaidrs, ka kartupeļu frī ir ļoti garšīgi, bet tos cenšamies aizvietot ar batāšu frī – no tā ir mazliet vieglāk ap sirdi. Labi, ka viņi ēd Cēzara un tunča salātus. Gatavoju zaļos kokteiļus – aizdomīga ir tikai krāsa, garša – ļoti tradicionāla. Pievienoju avenes, banānus, kazas jogurtu, ābolus, gārsu, gaiļbiksītes, nātres… Ar pienenēm gan uzmanīgi, jo parādās rūgtums. Vispieņemošākais ir divgadnieks – viņš dzer un ēd visu. Mūsu iemīļots deserts ir zemeņu debesmannā, ziemā to gatavojam no saldētām ogām.

Mana bērnības garša ir puķkāposti ar rīvmaizīti, cepti sviestā. Mammas māsa tos audzēja, tāpēc tie mūsu mājās bija ļoti bieži. Atceros omītes ābolu plātsmaizi, kliņģeri, sviestā ceptus kartupelīšus, kartupeļu biezputru un griķu putru – ļoti vienkārši, garšīgi ēdieni. Jaunie kartupelīši ar dillītēm, sāli un sviestu – kas var būt gardāks! Arī tagad gaidu īstos – jaunos kartupelīšus… Ome man ļāva darboties ar pamatēdieniem, atceros, kā cepu un sutināju vistas gaļu. Biju samērā maza, jo viņa nomira, kad man bija 11 gadu. Mani nespieda, bet kopā gatavojām kaut ko visu laiku.

Mans palīgs ir pavārgrāmatas – Signes Meirānes, Sandras Kalnietes, Ilzes Jurkānes, Gvinetas Paltrovas –, jo gatavoju pēc receptēm. Ar bērniem reizēm ielienam gultā, šķirstām un prātojam – ko mēs varētu pagatavot?... Ļoti garšīgs ir Ilzes Jurkānes mammas kēkss. Bērniem mīļākā ir grāmata zelta vākos "Cepam" – tajā ir tikai kūku receptes. Viņi ik pa brīdim lūdzas: “Uzcepam šo!” – bet es nespēju iztēloties, kā ko tādu mājās var pagatavot...”

Dzejnieces Marinas Cvetajevas ābolkūka

Pievienotā vērtība šim vienkāršajam gardumam, protams, ir tas, ka to gatavojusi šī brīnišķīgā dzejniece. Viņa bija traģiska personība – aizbrauca no Krievijas, atgriezās un pazaudēja visu. Viņas vīru nošāva, arī vīra meitu, un Cvetajeva tajā gadā izdarīja pašnāvību. Šī recepte ir, ar mīlestību domājot par lieliem cilvēkiem, kurus pasaule nav saudzējusi. Redz, viņa arī cepa ābolkūku… Interesanti, ka tajā ir sastāvdaļa, kas ir tikai mūsu platuma grādos, – skābs krējums, amerikāņi parasti lieto jogurtu. Svarīgi, ka mīkla nav salda.

VAJADZĪGS:

• 4 lieli āboli, skābi vai saldskābi, vislabāk Antonovka
• 1 tējkarote kanēļa

Mīklai:

• 70 g skāba krējuma
• 160 g miltu
• 1 tējkarote cepampulvera
• 100 g sviesta

Krēmam:

• 300 g krējuma
• 150 g cukura
• 2 nelielas olas
• 1 ½ ēdamkarote miltu (ar kaudzi)

PAGATAVOŠANA:

1. Cepeškrāsni uzkarsēju līdz 180 grādiem.

2. Sviestu izkausēju.

3. Bļodā izsijāju miltus.

4. Miltos ieberu cepampulveri.

5. Pievienoju krējumu un izkausēto sviestu.

6. Visu sajaucu.

7. Ar sviestu ietaukoju kūkas formu.

8. Mīklu izlīdzinu pamatnē, uztaisot augstas maliņas.

9. Ābolus sagriežu apaļās ripās un lieku formā uz riņķi (lai smuki).

10. Ābolus pārkaisu ar kanēli.

11. Atsevišķā bļodā sakuļu visas krēma sastāvdaļas.

12. Krēmu uzleju āboliem.

13. 180 grādos cepu aptuveni stundu.

Ģeniālā pasta

Viens no maniem ātrajiem ēdieniem – ģeniāli un vienkārši. Ideja, ka sablenderē tikai daļu mērces un tad tā labi pieķeras makaroniem, man likās ļoti laba.

VAJADZĪGS:

• 1 kg garo, plakano makaronu
• 4 ēdamkarotes olīveļļas
• 3 lielas ķiploka daiviņas
• 100 g vītinātas gaļas, teiksim, prošuto
• 3 ēdamkarotes tomātu pastas
• 40 ķiršu tomātiņi
• 5 zariņi timiāna
• Cietais siers, var Parmas

PAGATAVOŠANA:

1. Pastu uzvāru.

2. Sakarsētā pannā ieleju eļļu.

3. Ieberu sasmalcinātus ķiplokus.

4. Ieberu gabaliņos sagrieztu gaļu un timiāna zariņus.

5. Dažas minūtes uz nelielas uguns pakarsēju – lai smaržas savelkas un mazliet “atdzīvojas”.

6. Pievienoju tomātu pastu, vēl pāris minūtes pasildu.

7. Pievienoju uz pusēm pārgrieztus ķirštomātiņus, pakarsēju vēl 5 minūtes.

8. Izņemu timiāna zariņus.

9. Atdalu pusi masas un sablenderēju – izveidojas viendabīga mērce.

10. Makaroniem lieku klāt gan sablenderēto masu, gan otru pusi ar tomātiņiem un prošuto gabaliņiem.

11. Mazliet ļauju savilkties, uzberu sieru.

Omītes pīrādziņi

Arī šie pīrādziņi ir ļoti ātri pagatavojami, jo mīkla nav jāraudzē – Yes! – tas tik ir temps! Tie ir kraukšķīgāki par parastajiem, vairāk kā našķis, uzkožamais, ne nopietns ēdiens. Mans vīrs, kurš ir izaudzis ar savas mammas “īstajiem” pīrāgiem, sākumā bija skeptisks, taču, kad pagaršoja, atzina: “Baigi labi!” No norādītā daudzuma sanāk viena panna.

VAJADZĪGS:

Mīklai:

• ½ paciņa rauga
• 1 ēdamkarote cukura (ar kaudzi)
• ½ tējkarote sāls
• 200 g sviesta
• 250 ml piena
• 480 g miltu

Pildījumam:

• 250 g dūmotas cūkgaļas vai cauraudzīša
• 1 sīpols
• Sāls, smalkie pipari

PAGATAVOŠANA:

• Raugam pievienoju cukuru, to izšķīdinu.
• Pielieku sāli.
• Pieleju pienu.
• Izkausēju sviestu, to siltu leju rauga masā.
• Pieberu miltus.
• Visu samīcu, mīkla ir mīksta, staipīga, nelīp pie rokām.
• Mīklu apsedzu ar dvielīti un lieku ledusskapī uz 30 minūtēm – tur tā uzrūgst.
• Smalki sagriežu gaļu un sīpolus, pievienoju garšvielas.
• Paņemu mīklu tenisa bumbiņas lielumā un izrullēju apli 15 cm diametrā.
• Sagriežu 8 daļās – apli uz pusēm vertikāli un horizontāli, tad slīpo krustu – sanāk 8 šauri trīsstūrīši.
• Gaļas čupiņu (½ tējkarotes) lieku katra trīsstūrīša platajā galā, stūrīšus aizloku pāri gaļai un aizrullēju ciet.
• Pannā lieku ar spico vietu uz leju – lai pīrādziņš neatveras.
• Apsmērēju ar sakultu olu.
• Cepu 200 grādos 10–15 minūtes (lieli grādi ir svarīgi, lai nesanāk sausi kā cepumi).