Pavadi pusi mūža un tikai tad sāc dzīvot: kā žurnāliste Gunta Lūse kļuva par dakteri klaunu

Sākās ar to, ka Gunta izlasīja aicinājumu pieteikties brīvprātīgajam darbam ar onkoloģiskajiem pacientiem slimnīcā. Izrādās, ir arī tāda cilvēkmīlestības izpausme, veids, platforma. Gunta Lūse uz tās ieraugāma ne tikai kā talantīgs cilvēks un fascinējoša personība, bet kā dakteris klauns Guga.

Blusa uz grīdas, muša kafijā – kur vēl nopietnāk

– No žurnālistikas izsvarotā pamatīguma uz klauniem – no kurienes impulss tādam salto?

– Laikam esmu atgriezusies savā sākumpunktā. Atceros, kā bērnībā visa ģimene – tēvs, mamma un māsa, kura ir trīs gadus vecāka, – vakaros sasēdās uz dīvāna, lai skatītos manus iestudējumus. Būšu klauns vai tīģeru dresētāja! Apbrīnoju vecāku pacietību, atbalstot manu fantāzijās sakņoto radošumu.

– Atmiņas, kas silda?

–  Un veido pamatu visai turpmākajai dzīvei. Tēvs bija dedzīgs un aizrautīgs. Filmēja, fotografēja, izpaudās joku tekstos. Patika būt kā bērnam. No ceļojumiem veda nevis tradicionālos suvenīrus, bet smieklīgas rotaļlietas, piemēram, mehānisko blusu. Sēdēja ar mums kopā uz grīdas un priecājās, kā tā blusa lec. Reiz atveda neparastus cukurgraudiņus – iemet tādu kafijā, un pēkšņi uzpeld muša.

Mums tēva joki ļoti patika. Šo dauzīšanās prieku un būšanu spēlē no viņa uzsūcām. Mamma bija cita tipa cilvēks. Avīzes redakcijas atbildīgā sekretāre, bet ļoti sirsnīga un iejūtīga. Šo īpašību, kas dažkārt robežojās ar aizkustinošu naivumu, tēvs viņā augstu vērtēja. Abi bija dažādi, taču saskanīgi. Ārkārtīgi mīlēja viens otru. Mums ilgi pat jausmas nebija, kādām grūtībām mīlestības vārdā viņiem bija jāiet cauri.

– Konkrētāk?

– Tēvs bija ebrejs, partijas cilvēks un pazīstams publicists –  Padomju Jaunatnē, pēc tam Cīņā. Mamma – tikko studijas pabeigusi žurnāliste, Latgales meitene. Tēvs viņā ļoti iemīlējās. Tiklīdz ieraudzījis nākam pa gaiteni, acumirklī uzšķīlušās tādas elektrības, kurām nekas nespēj stāties pretī. Abus kaunināja un mēģināja vest pie prāta gan darbavietā un partijas instancēs, gan tajos līmeņos, par kuriem skaļi nerunā. Mammai tika pārmests par saiešanos ar ebreju, turklāt precētu un vienpadsmit gadus vecāku. Tēva soli nespēja pieņemt ebreju kopiena, kurā šķiršanās nav pieļaujama. Ilgus gadus pat nenojautu, ka man ir pusbrālis un pusmāsa. Arī savu mīļo tanti, kura jau aizsaulē, iepazinu tikai pusaudzes vecumā.

Nemēģinu analizēt, vai tā ir labākā pieeja, lai bērnu pasaudzētu, taču esmu vecākiem pateicīga, ka varējām augt tik aptverošā mīlestībā. Piedzīvojumi un pārsteigumi. Pārgājieni un ceļojumi. Reiz mums pat atļāva septembrī neiet uz skolu, lai kopā aizbrauktu uz Gruziju. Bet katru svētdienu visi kopā gājām tepat uz savu Juglas mežu. Vienmēr daudz sarunu, kur cits citu gan pavelk uz zoba, gan vērīgi uzklausa.

– Gadu ritumā vecāku savstarpējā pieķeršanās neatslāba?

– Tēvs mammas dzīvē visu mūžu palika visa centrs un lielā mīlestība. Mamma tēvam arī. Kad 1984. gadā viņš nomira, jo pēkšņi par sevi atgādināja kara gados samocītā sirds, mamma burtiski sabruka. Katru brīvo dienu skrēja uz kapiem, pat 30 grādu salā. Naktīs nespēja aizmigt; gulēju viņai blakus un turēju roku. Pēc gada viņa saslima ar vēzi, esmu pārliecināta – no bēdām. Vēlāk sekoja arī insults.

Īsta pacietība pat morgā neiznīkst

– Vai vecāku piemērs tev ir palīdzējis veidot savas attiecības?

– Vairāk gan apliecinājis, ka neviens otra vietā dzīvi nodzīvot nevar. Tomēr, ja pamati ielikti stabili, nekas slikts ar cilvēku notikt nevar. Pirmo reizi iemīlējos devītajā klasē. Bastoju stundas, skrēju uz randiņiem. Vienā tādā reizē tēvs koridorā aizstājās priekšā – nekur neiesi, nelaidīšu! Emociju sakāpinājumā nošņācu – tad es tevi vairs nemīlēšu! Viņš saguma un pagāja malā. Tas bija ļoti svarīgs arguments. Vēlāk mēs bieži par šo mirkli pasmaidījām.

Nākamajās attiecībās viss lielais brīvības lauks tika atstāts manā ziņā. Viņš bija skaists puisis, un manās acīs tam izrādījās liela nozīme. Paliku stāvoklī. Abi jauni, bērnam negatavi. Kad viņš notikušo pat nemēģināja aptvert, cauri asaru straumēm un histērijām paziņoju savu lēmumu no situācijas dezertēt. Visbrutālākajā un tolaik saprotamākajā veidā. Jau biju pie liktenīgā kabineta durvīm, bet uz nodaļu piezvanīja topošā vīramāte – neko nedariet, es būšu tai meitenei pakaļ. Vēlāk mums ne tuvu nebija tās labākās attiecības, bet šā zvana dēļ biju gatava viņai visu piedot.

– Kāda bija jaunā realitāte?   

– Apprecējāmies. Piedzima meitiņa Linda. Iekārtojāmies pie vīramātes. Vīrs uz diviem gadiem tika iesaukts armijā, es iestājos neklātienē studēt žurnālistiku. Negribu vīramātei kaut ko pārmest, tā vienkārši bija citu vērtību sistēma, kurā tiku iemesta. Mācījos izdzīvot. Tur nebija ne joku, ne savstarpējas ieinteresētības vai padauzīšanās, ne spriešanas par kultūras notikumiem. Strupās sarunas tikai par ikdienišķām pamatvajadzībām. Durvīm uz vīramātes istabu vienmēr bija jābūt vaļā, lai es kaut ko nesadarītu aplam. Izpaust citādi savas rūpes par mums viņa nemācēja.

Mana mamma nebija izcila saimniece, virtuvē vairāk darbojās tēvs, tāpēc mājās nebiju iemācījusies gatavot ēst. Jaunajos apstākļos turēju atvilktnē bērniem domātu pavārgrāmatiņu. Reiz atnāca ciemos tēvs un nopriecājās, cik garšīga zupa. Nopūtos – ja tev būtu tāda vīramāte, tu ne zupas vien vārītu.

– Kas mainījās pēc vīra atgriešanās?

– Pārcēlāmies dzīvot pie viņa vecmāmiņas, kura mitinājās kopā ar savu simtgadīgo māti. Mums iedalīto istabiņu sauca par morgu, jo to nebija iespējams sakurināt. Vīrs aizvien vairāk dzēra, nenāca mājās. Mans glābiņš bija bērns, augstskola un apgūstamā profesija. Un turēšanās pie pārliecības, ka cilvēks man blakus mainīsies. Pēc tam, kad piedzims otrs bērniņš. Pēc tam, kad uzlabosies sadzīves apstākļi.

Nesapratu, ka, no tādas vides nākot, neviens nevar būt citāds, kamēr pats to nevēlas. Viņš nevēlējās, jo mana pasaule viņam bija tik sveša un neizprotama, ka modināja  greizsirdību. Tomēr kopā nodzīvojām diezgan ilgi. Zandiņai, jaunākajai meitai, bija jau četri gadi, Lindai desmit, kad beidzot izšķīrāmies.

Pavadi pusi mūža un tikai tad sāc dzīvot

– Tavā stāstījumā grūti ieraudzīt to dzirkstoši brīvo, psiholoģiski stabilo un dedzīgi uzņēmīgo cilvēku, kuru iepazinu, gandrīz desmit gadu diendienā strādājot kopā žurnālā.

– Arī pati nebeidzu brīnīties, kā tā var būt – pavadi pusi mūža un tikai tad sāc īsti dzīvot. Pēdējie pārdesmit gadi man tiešām ir bijuši tik intensīvi, ka teju vai līdzsvaro visus iepriekšējos. Brīžam pat šķiet, ka dzīves sadaļā, par ko tikko runāju, es vēl neesmu es. Pat ne tajos trīspadsmit skaistajos un profesionāli spraigajos gados, ko nostrādāju Neatkarīgajā Rīta Avīzē, iepazīstot piepildījumu, ko sniedz saplūšana ar izvēlēto profesiju. Satikšanās ar savu patieso es man īsti sākās tikai žurnāla 36,6 °C laikos. Un pēc iepazīšanās ar biodeju jeb biodanzu. Tas nav tikai kustību prieks, bet īpaša metode sevis izzināšanai, saprašanai un izjušanai, kas pamodina iekšējo vajadzību būt brīvam. Ja esi brīvs, tev nav svarīgi, ko par tevi domā un kā vērtē citi. Tu vienkārši jūties labi no tā, ka esi, kas esi, un dari labāko, uz ko esi spējīgs. Tomēr svarīgākais pagrieziena punkts ievirzei uz to, ko daru patlaban, ir saistīts ar pievēršanos ticībai.

– Uz to pavirzīja kāds konkrēts notikums?  

– Pirms aptuveni desmit gadiem intervēju mākslinieku Valdemāru Helmani, kurš Ērberģē izveidojis Bībeles dārzu – dabas svētnīcu zem klajas debess. Saruna mani ārkārtīgi iespaidoja. Radās sajūta, ka Dievs arī mani aicina – it kā ir ielicis manās rokās trauku, kas jāpiepilda. Neilgi pēc tam, dažas dienas pirms savas 50 gadu jubilejas, satiku Helmani uz ielas un ieminējos par šīm izjūtām. Viņš pa tiešo – rīt pulksten septiņos esi Doma laukumā, iesim Jēkaba katedrālē uz misi!

Baznīcā čukstēju, ka nezinu, kas jādara. Viņš saka – skaties, ko dara pārējie, un rīkojies tāpat! Misi celebrēja kardināls Jānis Pujats. Kad nobeigumā, sniedzot svētību, viņš uzlika plaukstas man uz galvas, pēkšņi izplūdu asarās. Valdemārs klusi sacīja – pār tevi ir nolijusi liela svētība. Sāku iet uz katoļu misēm, pabeidzu svētdienas skolu. Sirdī gatavojos tikt nokristīta un iesvētīta. Arī salaulāties gribēju, jo jau daudzus gadus dzīvojām kopā ar kādreizējo kolēģi Ojāru, taču precējušies nebijām. Tomēr tiku apstādināta.

– Mēdz teikt, ka apstākļi noliek uz pauzes tad, kad cilvēkam jāuzzina kaut kas jauns.

– Kad izrādījās, ka mani nokristīt tomēr nevar un par šķērsli tam ir mana kopdzīve ar Ojāru, laikam jau man bija jāsaprot, ka ticības jēdziens nav ieslēdzams tikai vienā konfesijā. Ojāra iepriekšējā laulība oficiāli jau sen bija šķirta, taču katoļu baznīcas ieskatā joprojām bija spēkā, jo abi bija luterāņi. Netālu no manām mājām atrodas Rīgas Krusta evaņģēliski luteriskā baznīca. Kādā svētdienā, izdzirdusi zvanu aicinājumu uz dievkalpojumu, sapratu – tie zvani taču skan arī man! Aizgāju un paliku.

Pabeidzu svētdienas skolu, tiku nokristīta, iesvētīta. Luterāņos. Tomēr joprojām tikpat tuvi ir katoļi. Trīs nākamās vasaras kopā ar Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas baznīcas draudzes cilvēkiem kājām devāmies svētceļojumā uz Aglonu. Pēc viena šāda svētceļojuma – 2017. gadā – izlasīju aicinājumu pieteikties brīvprātīgajam darbam ar onkoloģiskajiem pacientiem slimnīcā. Uzreiz sapratu, ka tas adresēts arī man.

– Sludinātāja? Mierinātāja? Psiholoģiskā atbalsta persona?

– Viss kopā. Norunāt no sevis smagumu svešinieka klātbūtnē ir vieglāk, nekā paust to tuviniekam, tāpēc brīvprātīgā galvenais uzdevums ir būt klāt grūtībās nonākušam cilvēkam viņa dzīves satricinājuma brīdī, uzklausīt, mierināt. Par sludināšanu nav runas, tomēr nēsāju līdzi arī baznīcā iesvētītas Marijas Magdalēnas svētbildītes. Kad sarunu biedrs sāk zūdīties, ka dzīvē nav, pie kā tverties, piedāvāju svētbildīti atstāt – varbūt tomēr gribēsiet palūgties, izkratīt sirdi. Atnāku nākamreiz – bildīte jau atrodas uz naktsskapīša. Tātad bijusi vajadzīga.

 – Slimnīcās šādi brīvprātīgie ir gaidīti? 

– Aizvien gaidītāki. Sākumā viena māsiņa pajautāja – nesaprotu, vai jums mājās nav ko darīt? Nav ģimenes? Nav darba? Kad uz visiem jautājumiem atbildēju ar ir, viņa tik tā nesaprata, kāpēc to daru. Kāpēc mēs to darām. Arī pati precīzu atbildi uz jautājumu, kas liek pastāvīgi atgriezties pie tā, kas vienlaikus ir grūtums un svētki, atradusi neesmu. Kāda psiholoģe to reiz skaidroja ar īpašu cilvēku tipu, kuriem ar empātiju saistītie smadzeņu centri darbojas aktīvāk nekā citiem. Varbūt ir tā, varbūt citādi, taču divus emocionāli bagātus gadus līdztekus žurnālistikai šajā ritmā pavadīju.

Savus nospiedumus tajos atstājuši ne tikai slimnīcā iepazītie ļaudis, bet arī kāda žurnālistes gaitās iepazīta ratiņkrēslam piekalta sieviete, kura pamazām kļuva par draudzeni un vienlaikus pastāvīgu aprūpējamo, jo tuvinieku viņai nebija. Kad Eleonora nomira, sarīkoju viņai bēres, uz kurām uzaicināju visus tos viņai svarīgos ļaudis, kurus viņas stāstos biju iepazinusi. Pēc tam diezgan plūstoši no brīvprātīgajiem pārgāju uz klauniem.

– Vai tā nav ļoti līdzīga palīdzētaicinājuma izpausme?

– Tikai daļēji, jo klauns nav tikai psiholoģiskā atbalsta persona, bet terapeitisks speciālists. Lai par tādu kļūtu, jāapgūst gan psiholoģijas un medicīnas kurss, gan aktiermeistarība un improvizācijas prasme. Diezgan droši varu teikt – ja manā priekšā nebūtu to balto dvieļu, ko ceļā var izklāt tikai Dievs, es neatrastos tur, kur esmu. Un nebūtu tāda, kāda esmu.

 Dvēselei gadus neskaita

 – Un dvieļi likās tik balti arī pēc žurnāla 36,6 °C slēgšanas?

– Kad pirms trim gadiem žurnāls beidza pastāvēt, sākumā tas tiešām bija šoks. Ko tālāk? Un pēkšņi jūnija sākumā sludinājums – meklējam dakterus klaunus. Savulaik biju žurnālā veidojusi rakstu par vienu dienu klauna dzīvē. Vērojot klaunu Igoru Narovski, manu nākamo skolotāju un tagadējo kolēģi, toreiz varēju tikai apbrīnā noelsties – radošuma virsotne. Diez vai es tā varētu, jo droši vien neesmu tik talantīga. Tāpēc ilgi nevarēju saņemties izpildīt pieteikuma anketu. Aizsūtīju tikai pēdējā dienā.

Vēlāk uzzināju, ka uz klaunu kursu bija 150 iesniegumu, bet uzņēma tikai divdesmit. Kad pamatsastāvs jau bija zināms, palika neliela grupa, arī es, dažu papildjautājumu uzdošanai. Man prasīja, vai tiešām jutīšos ērti, mācoties kopā ar cilvēkiem, kuri par mani ir daudz jaunāki. Gandrīz samulsu, jo vienmēr esmu zinājusi, ka dvēselei nav vecuma.

– Diezgan pārdroši, ja ieraksts pasē norāda jau uz sešdesmit.

– Vismaz daži ieraksti manā pasē tobrīd jau bija mainījušies. Pirms gada apprecoties biju atvadījusies no vecā uzvārda. Kāds sacīja – katrs akmentiņš, ko samaini vietām lielajā piramīdā, var izkustināt visu namu; redzēsi, kā viss pārvērtīsies. Un tā arī notika. Jaunajās aktivitātēs jutos lieliski, lai arī mācībās mūs dresēja līdz septītajiem sviedriem. 2020. gada jūnijā bija izlaidums. Pirms tam notika deguna pasniegšanas svētki. Šis brīdis nozīmīguma ziņā ir pielīdzināms augstskolas beigšanas diplomam, jo sarkanais deguns ir kaut kas vairāk nekā tikai klauna atpazīšanas simbols.  

– Mācība apgūta, deguns saņemts – kas tālāk?   

– Prakse Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā. Pandēmijas dēļ sākumā strādājām ārā aiz logiem, vēlāk mums atļāva darboties telpās – maskās un vizieros. Ziemassvētku laiks atkal bija pie logiem – uz pacēlāja. Es šajā izpausmē esmu daktere Guga; tā mani sauc arī pašas mazbērni.

Dakteri klauni strādā pa divi, pārī. Maiņu sākam ar ieiešanu tēlos. Uzvelkam apģērbu, tad iesildāmies. Klauns ir ķermenisks, viņam jāspēj gan pacelties mākoņos, gan pārvērsties par suni vai izlijušu ūdeni, tāpēc mūzikas pavadījumā izvingrinām ķermeni – izstaipāmies, izvingrojamies, izlēkājamies, noskaņojoties savstarpējai sadarbībai, pamētājam bumbiņu, sadejojamies. Balsi ielokām – visādu toņkārtu uh un ah. Mīmiku atmodinām.

Tad sastājamies ar mugurām kopā un uzliekam degunu. Tas ir brīdis, kurā ienāk tā īpašā sajūta, kas sākas no vēdera, tad kā šampanieša burbulīši uzvirmo līdz degunam un kā spēcīgs vilnis ieskauj visu ķermeni. Un tad uzliec degunu. Tas tiešām iedarbojas gandrīz vai mistiski – pasaule uzreiz pārmainās. Visu redzi un jūti citādi. Skaties uz pildspalvu, un tā jebkurā brīdī var pārvērsties gan par vilciņu, gan ģitāru, gan Mēriju Popinsu.

– Kas notiek, fāzei gatavs brīnumam turpinoties?

 – Sākam apgaitu pa gaiteņiem. Slimnīcas ikdienas dzelžainajā disciplīnā visi spiesti iekļauties bez ierunām, te ir neziņa, bailes, sāpes, iekšēja spriedze. Taču parādās klauns, un saspringums pārvēršas gaidās, jo tūlīt var notikt jebkas. Var sākties spēle. Slimnīcā neviens neklauvē pie palātas durvīm, bet klauns to dara – vai drīkstu ienākt? Ja no bērna saņemta atļauja, spēle turpinās – cik soļu varu spert pār slieksni? Bērns šajā rotaļā ar prieku iekļaujas. Tādu, kas nevar ieraudzīt dāvināto iztēles puķīti, lai ieliktu to neesošā vāzītē, ir maz. Tālāk lūkojam, aiz kā aizķert spēles turpinājumu. Bērnam interesantas čības? Pārvēršam tās par kuģiem. Vai salām. Vai indiāņu maskēšanās aprīkojumu. Uz krekliņa dinozaurs? Bīdām dauzīšanos uz milžu savaldīšanas lietām, kur vieta biedējošām skaņām un kosmiskiem apjomiem.

Viens klauns no pāra var darboties kā solists, otrs būt par atbalsta komandu, tad mainīties. Divatā vieglāk nepalaist garām spēlei nozīmīgās detaļas gan telpā, gan bērna enerģētiskajā stāvoklī. Pasaulē ir daudz pētījumu par medicīniskās klaunādes nozīmi ārstniecības procesā. Konstatēts – ja līdzās ir dakteris klauns, pacientam mazinās stress, vajag mazāk pretsāpju zāļu, ātrāk dzīst brūces. Arī mazo slimnieku vecākiem mūsu klātbūtnē vieglāk.  

Mazākā maska pasaulē, maigākā

– Kā šādā enerģiju mijiedarbības sajušanā palīdz klauna deguns?

– Tā ir maska, mazākā maska pasaulē, darināta no ļoti mīkstas un izturīgas ādiņas. Šādus pasūtījumus izpilda kāds meistars no Francijas. Klauna maska pasargā mani kā personu, lai kā daktere Guga es varētu darīt arī to, ko nevarētu atļauties kā cilvēks Gunta. Prātā kāda procedūra, kur meitenei bija jāuzliek uz pieres 11 šuves. Pusaudze gulēja uz galda, viņas mamma blakus šņukstēja, ārsts rīkojās, bet es, uzkāpusi uz galvgalī piestumtajām trepītēm, lai būtu labāk redzama, smējos un jokojos, cenšoties sarunā iesaistīt arī viņu. Ja es tajā norisē piedalītos tikai kā Gunta, būtu noģībusi – pārāk daudz asiņu. Taču man nebija ne bail, ne nepatīkami, jo šajā brīdī biju klauns – terapeitiskais speciālists, kura uzdevums ir panākt, lai gan meitenei, gan viņas mammai būtu vieglāk.

Klauns ir kalps, karaļa kalps, un karaļi mūsu darbā ir bērni. Bet karalim ir tiesības uz visu, arī niķoties. Puika mūsu jokus vairs nevar izturēt – stulbie klauni! – un uzsit sev pa pieri. Klauns ieinteresēts – muša uz pieres? Ko, te arī ir mušas? Kāpēc man neteici agrāk? Tas klauna muļķīgums un neprognozējamība bērnam palīdz atbrīvot to prāta daļu, kas ir pārāk cieši pieslēgusies tābrīža sāpīgumam. Visiem kļūst vieglāk.

– To atzīst arī mediķi? Vairs neprasa, vai klaunam mājās nav darba?

– Klaunus slimnīcā gaida. Kad kāds puika bija sacerējies tikt uz mājām, bet netika palaists, tāpēc ļāvās dusmām, dakteris viņa nomierināšanai lūdza palīgā klaunus. Zēns gulēja, demonstratīvi pagriezies pret sienu. Neskatījās, kā mēs ņemamies ar viņa palātas biedru. Aizgājām prom, tad ienācām palātā vēlreiz. “Ko tu šobrīd gribētu?” – “Mājās gribu!” – “Ko tev tajās mājās vajag, tāpat gulēsi gultā un skatīsies telefonā!”– “Mājās spilvens mīkstāks.” 

Tātad mums jānoorganizē pasaulē mīkstākais spilvens. Saliekam uz blakus gultas visus palātas spilvenus – pietiks mīkstuma? Nē, viņš nošņāc. Uzliekam uz kaudzes naktsskapīša atvilktni, virsū intravenozo sistēmu, vēl kaut ko. Un visu laiku jautājam, vai mīkstuma pietiek. Viņš ciešas, ciešas, līdz iespurdzas – pietiek, pietiek, bet tagad lieciet man mieru, es gribu gulēt. Mēs – jā, jā – un sākam dziedāt šūpļadziesmiņu. Daktere Oi, otrs dakteris klauns, ik pa brīdim vēl noprasa – vai tu jau guli, vai mēs tevi netraucējam? Lēni izejam laukā, tad ar to pašu jautājumu jožam atpakaļ – vai tu jau guli? Vai viss labi? Pēc trešās reizes puika jau sēž gultā un tērzē ar palātas biedru. Iekšējais savilkums ir atlaists vaļā.

Pusaudži tādās reizēs mēdz teikt – besis. Klauns ieinteresēts – ko, tev ir pašam savs besis? Aizdod, mums baigi vajag! Jo, ja iekšā ieperinās besis, kas ir milzīga saspiesta enerģija, tā ietekmē bērns var iesist, pateikt rupjības, uzsprāgt dusmās, tā plosot sevi no iekšpuses. Tas nevienam nepatīk.

Taču klaunam pa prātam visas emocijas, arī dusmas, skumjas. Mēs ejam tajās iekšā, lai izkliedētu vai izlaistu ārā. Tā ir ļoti intuitīva lieta – uzķert, kā kurā mirklī jārīkojas un kā pret kuru cilvēku jāattiecas. Tur nepietiek tikai ar prātu un zināšanām – arī tā smalkā jušana, kas pirkstu galos un dvēseles stīgās, jāapgūst. Tāpēc visu laiku mācāmies. Regulāri tiek organizēti dažādi situāciju treniņi, reizi mēnesī mums pašiem ir supervīzijas.

– Kopš Ukrainas notikumu sākuma klauni savu darbības lauku ir paplašinājuši.

– Tiklīdz Latvijā ieradās pirmie Ukrainas kara bēgļi, sākām strādāt arī Kongresu namā izveidotajā bēgļu centrā. Žurnālistes nervs iekšā virmoja – kas par stāstiem, ko varētu pierakstīt! Bija sevi gandrīz ar varu jāpiebremzē, jo to, kas noticis ar šiem cilvēkiem, visā skaudrajā patiesumā neviens tik drīz nespēs ne pierakstīt, ne izstāstīt. Patlaban svarīgākais, lai bērniem, kas nosēdējušies mašīnās, vilcienos un pagrabos, ar klauna palīdzību beidzot tiktu piedāvāta iespēja izkustēties un izskrieties, kaut mazliet atskurbt no kara tvana. Arī pieaugušie var uzelpot. Lielākoties viņi viegli iesaistās jokos un padauzīšanās piedāvājumos – tā tomēr ir cita mentalitāte.

Taču ne vienmēr tik viegli. Mums bija epizode ar putniem. Vistiņām. Manam brīnišķīgajam kolēģim Igoram dažādu sižetu izspēlei allaž ir līdzi mantiņa ar pīkstuli, tāda kā jokaina vista. Es rotāju apkārt stāvošo meiteņu rociņas ar uzlīmēm. Tiklīdz ar pirkstu pieskāros uzlīmei, Igora vista iepīkstējās. Pēkšņi viena meitenīte sāka monotoni runāt: kuročki (vistiņas). Tam ostaļis (tur palika). I petušok tam bil (un gailītis tur bija).

Tas konteksts man ieslēdzās tikai pēc nākamā vārda – bomba… Viņu māja Ukrainā bija saspridzināta, paši devās prom, bet tās vistiņas palika… palika meitenītes sirdī. Tādi brīži izsit un uzsit, liekot saprast, cik daudz vēl mums jāmācās, lai varētu strādāt ar tādiem pāridarījumiem. Šajā ziņā palīdz to ukraiņu psihologu pieredze, kuri veic bērnu psiholoģisko rehabilitāciju tieši tur, kara izpostītajās pilsētās. Viņu praktiskos ieteikumus klausāmies zūmā.  

– Tāds zināšanu papildinājums noderēja arī tad, kad darbojāties bēgļu centros uz Polijas un Ukrainas robežas?

– Tās pieredzes izanalizēšanai vēl vajadzīgs laiks. Nu jau uz turieni devusies otra Latvijas misija; mēs, pieci klauni, bijām pirmajā. Strādājām milzīgā, par bēgļu izmitināšanas zonu pārveidotā tirdzniecības centrā. Gulta pie gultas, ģimene no ģimenes atdalīta ar plānu aizslietnīti. Bērni skraida, rotaļlietu daudz, bet pāri visam gandrīz fiziski sajūtama neziņa un izmisums. Prātā kāda epizode – nodziedājām angļu dziesmiņu, ko uzreiz pārtulkojām arī krieviski. Vārdi apmēram tādi – mana māja ir tur, kur mana sirds, un mana sirds ir ar tevi.

Otrā dienā pienāca četrgadīga meitenīte un precīzi to nodziedāja. Atcerējusies no vakardienas. Stāv un viena piedzied visu milzīgo telpu. Blakus jauna sieviete, noprotams, ka māte. Redzams, ka valda asaras; tas ir brīnums, ka bērns beidzot pārstājis klusēt. Mūsu misijas vadītāja Marianna aplika viņai roku ap pleciem, un mamma izplūda asarās. Kad meitenīte savu priekšnesumu bija beigusi, mēs, visi klauni, sastājāmies abām apkārt un ietvērām viņas siltā aplī. Un visi klusiņām dziedājām. Un raudājām visi. Tajos apstākļos daudzi nespēj paraudāt. Viss tik ciets un sāpīgs, ka asaru nav.  

– Vai šāda pieredze dara stiprāku arī brīžos, kad daktere Guga noņem savu mazāko masku pasaulē, atkal pārtop par Guntu un atgriežas mājās?  

– Atzīstos – uzzinot par vīra smago slimību, dzīve uz brīdi apstājās. Turpināju iet klaunos, bet brīdināju, ka nezinu, cik ilgi to varēšu. Nākotni vairs neplānoju. Bet viss ir saregulējies labākajā variantā, kāds šādā situācijā iespējams. Brīžos, kad Ojāram vajadzīga mana palīdzība, lai darītu to, kas jādara, nevis iestigtu vaimanāšanā, esmu viņam līdzās. Pārējā laikā priecājos, cik vīrišķīgā uzņēmībā un apbrīnojamā radošumā viņš iet cauri šim mūsu pārbaudījumam.

Kad vīrs nesen sacīja – tu esi mana iedvesma, es ar tevi lepojos –, biju laimīga, pateicīga un aizkustināta. Ar tādiem vārdiem viņš nemētājas. Bet kas klaunam ir vissvarīgākais? Enerģiju apmaiņa! Sajūta, ka visas vibrācijas saplūst un savienojas atskārsmē, ka vislielākā no Dieva dāvanām ir nepieciešamība un spēja mīlēt. Caur vienu cilvēku mīlēt visu pasauli, caur visu pasauli – vienu cilvēku. Nabadzībā un bagātībā. Slimībā un veselībā.

Kas ir dakteri klauni

Dakteru klaunu organizācija Latvijā pastāv jau desmito gadu (daudzviet pasaulē – 30 un 40 gadu). Ir bijuši jau četri klaunu izlaidumi, nesen mācījās piektā grupa. Šajā kursā pārsvarā tika gatavoti reģionālie klauni, lai pievienotos tiem speciālistiem, kuri jau strādā slimnīcās Valmierā, Cēsīs, Daugavpilī, Liepājā, Rēzeknē un Ventspilī.

Mūsu valstī medicīnisko klaunu kustība pastāv un var darboties tikai no ziedojumiem. Ziedot var gan sabiedriskās organizācijas, gan privātpersonas. Privātajiem ziedotājiem visērtāk pieslēgt  regulāro ziedojumu, kur katru mēnesi no konta tiek atskaitīta noteikta summa, piemēram, pieci eiro. Dakteriem klauniem tas ir liels atspaids.