Bērns mācās braukt ar divriteni: kā to darīt pareizi, stāsta treneris

Pāriet nākamajā līmenī

Brīdī, kad vecāki nolemj, ka bērns ir gatavs sākt mācīties braukt ar divriteni, viņiem jāsaprot, ka tas nebūs ļoti viegls un ātrs process un ka pašiem tajā būs jāiesaistās –  bērns jāatbalsta un jāmotivē. Tāpēc ir ļoti labi, ja bērns jau ir braucis ar skrejriteni vai balansa riteni, jo tie ļoti labi iemāca noturēt līdzsvaru, kas ir viens no priekšnosacījumiem, lai brauktu ar velosipēdu. Agrāk vecāki skrēja pakaļ bērnam, kurš mācījās braukt, un mēģināja noķert, pastumt, pagriezt, ja tas bija nepieciešams.

Tagad ir iespēja aiz velosipēda sēdekļa piemontēt speciālu garu rokturi, ar kura palīdzību var gan riteni iestumt, lai bērnam būtu vieglāk uzsākt braukšanu, gan paregulēt trajektoriju, pa kuru bērns brauc, kā arī pieturēt, ja bērns ar velosipēdu sagrīļojas. Vēl viens labs palīgs, sākot apgūt riteņbraukšanu, ir palīgritenīši, tomēr tos nedrīkst izmanto pārlieku ilgi. Bērns var pierast, ka drošības atbalsts ir klātesošs, un apgūst nepareizu braukšanas tehniku.

Braucot ar riteni, līkumā ir nepieciešams nedaudz sasvērties uz sāniem, bet, ja ir šie palīgritenīši, to izdarīt nav iespējams. Vecākiem jānovērtē bērna braukšanas prasmes un jāsaprot, kad šos ritenīšus ir laiks noņemt. Bez tiem bērns parasti iemācās braukt 1–2 dienu laikā, tiesa, ja viņš pirms tam jau ir braucis ar skrejriteni vai balansa riteni. Dažkārt, nomainot balansa riteni uz divriteni, bērns ļoti lielu uzmanību pievērš tieši pedāļiem un pat braucot visu laiku uz tiem skatās, tad viņam jāiemāca, ka jāskatās tālumā – tā būs vieglāk un drošāk.  

Kā nopirkt bērnam piemērotu divriteni?

Pērkot velosipēdu, uzmanība jāpievērš vairākiem faktoriem – bērna vecumam, augumam, riteņa svaram, stūrei, bremzēm – un arī tam, kā ritenis ir aprīkots. Un, protams, katra situācija jāvērtē individuāli.

Viens no svarīgākajiem faktoriem ir riepu izmērs – jo riepas būs lielākas, jo bērnam būs grūtāk ar divriteni manevrēt. Tabulas, kādam vecumam un augumam teorētiski atbilst noteikts riepu lielums, ir pieejamas internetā, un to zina arī pārdevēji, tomēr es neiesaku paļauties tikai uz skaitļiem. Pirms pirkšanas bērnam velosipēds ir jāizmēģina. Jāpaskatās, vai viņš, sēžot uz sēdekļa, ar pirkstgaliem var aizsniegt zemi, vai velosipēda stūre atrodas pietiekamā attālumā – vai griežot tā nestrīķējas pret vēderu un arī nav tik tālu, ka nākas krietni izstiepties, lai to satvertu.

Stūrei vajadzētu būt kompaktai – bez izliekumiem. Noteikti jāpārbauda, vai bērns vispār var noturēt velosipēda svaru, jo divriteņi dažkārt mēdz būt diezgan smagi. Par braucamā svaru der padomāt arī tad, ja tas ik dienu būs jānes pa kāpnēm. Uzmanību der pievērst arī bremzēm. Līdz astoņu gadu vecumam bērns vēl var braukt ar divriteni, kuram bremzes darbojas, paminot kājas uz aizmuguri, jo maziem bērniem rociņa ir neliela un pirksti nav tik spēcīgi, lai varētu nospiest bremzi. Ja kāds jau līdz astoņu gadu vecumam ir apguvis bremzēšanu ar rokas bremzēm un sapratis, kā darbojas priekšējās un pakaļējās bremzes, tas ir tikai apsveicami.  

Vai vērts pirkt dārgāko?

Bērnam augot, jāskatās uz arvien “nopietnākiem” divriteņiem, ņemot tomēr vērā arī paša bērna vēlmes un to, cik ļoti riteņbraukšana viņu saista. No gadiem astoņiem bērns jau var sākt braukt ar divriteni, kam ir ātrumi, bet ap divpadsmit gadu vecumu, ja par velobraukšanu ir liela interese, var skatīties specifiskāku braucamo par pilsētas divriteni, piemēram, kalnu vai šosejas riteni. Ir arī bērni, kas jau no desmit gadu vecuma sporta skolā sāk nodarboties ar riteņbraukšanu, un viņiem vecāki jau ir sapirkuši ekipējumu gandrīz kā profesionālam pieaugušam sportistam, tai skaitā atbilstošu visām jaunākajām tehnoloģijām – šādi rīkoties nevajadzētu.

Arī krist otrā galējībā un izvēlēties pašu lētāko nav prātīgi, jo tā var tikt pie divriteņa ar nekvalitatīvi ražotām detaļām, kuras, ja nu gadījumā saplīst, nav iespējams pat nomainīt. Rezultātā lētais pirkums var sagādāt krietni vairāk galvassāpju nekā prieks par  ietaupījumu. Tiesa, divriteni var pasūtīt arī internetveikalā, taču pirms tam ir jāatrod noskatītais modelis veikalā vai, iespējams, tāds ir kādam paziņam – bērnam pašam tas ir jāpamēģina.

Pirkt divriteni bez izmēģināšanas nevajadzētu! Neatbalstu arī elektroriteņus, ar kuriem bērni brauc vienkārši tāpēc, lai pabrauktu nedaudz ātrāk. Tad jau labāk uzreiz pārsēsties uz skūtera. Elektroritenis ir labs tūrisma variants, kad ir vēlme baudīt garāku vai kalnaināku izbraucienu bez nogurdinošas fiziskās piepūles.

Par drošību jādomā vienmēr

Lai bērns droši brauktu, viņam ir jāzina ceļu satiksmes noteikumu pamatprincipi – kur jāapstājas, kādām lietām un vietām jāpievērš pastiprināta uzmanība un kā pareizi jāšķērso iela. Es vienmēr saku, ka neregulējamu gājēju pāreju ar velosipēdu var šķērsot tikai tad, ja esi nodibinājis acu kontaktu ar automašīnas šoferi un redzi, ka viņš ir apstājies, lai tevi palaistu, vai arī tad, ja tuvumā nav nevienas automašīnas. Ļoti labi, ja vecāki atbalsta un mudina bērnu nolikt velobraucēja eksāmenu un iegūt vadītāja apliecību. To var izdarīt jau no desmit gadu vecuma. Vēl viens priekšnosacījums ir noteikti likt galvā drošu ķiveri – tādu, kas nosedz gan pieres, gan pakauša daļu. Drošas ir skeitborda ķiveres, vienīgi tās karstā laikā tik labi neventilējas. Un par ķiverēm varu teikt, ka te gan drošība atbilst cenai – lētās būs nedrošākas, bet dārgākas – izturīgākas un līdz ar to arī drošākas.