Daudzi zvani sākas un beidzas ar asarām. Kā palīdz atrast karā nošķirtos tuviniekus?
Kādā muižā klusā kalnu apkaimē netālu no Ženēvas Šveicē tagad daudz ir dzirdamas ukraiņu un krievu valodas. Tur atrodas Centrālā meklēšanas aģentūra (Central Tracing Agency), ko vada Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja (SSSK). Tās uzdevums ir apvienot konfliktos šķirtus cilvēkus, atrast pazudušos, apmeklēt karagūstekņus un informēt ģimenes par viņu atrašanās vietu.
Kopš Ukrainā sākās pilna mēroga karš, šī aģentūra ir kļuvusi noslogotāka nekā jebkad iepriekš. Par darbu, ko veic aģentūra, raksta britu raidorganizācija BBC.
“Mēs esam ļoti noslogoti,” atzina aģentūras vadītāja Jeļena Miloševica Lepotica.
Kopš SSSK tiks dibināts 1863. gadā, tas palīdzējis cilvēkiem atrast kara laikā nošķirtos tuviniekus. Organizācijai ir mandāts darboties bruņotu konfliktu situācijās.
SSSK ziņo, ka līdz šim ir reģistrējusi simtiem karagūstekņu, kas maijā padevās pēc Mariupoles tērauda rūpnīcas “Azvostaļ” teritorijas aizstāvēšanas.
Pēdējie Mariupoles aizstāvji
Otrdien, 10. maijā, Ukrainas Nacionālās gvardes atsevišķā īpašo uzdevumu vienība "Azov", kas aizstāv Mariupoles tērauda rūpnīcas teritoriju “Azovstaļ”, publicēja savu ...
Komiteja saņem karagūstekņu sarakstus gan no Krievijas, gan no Ukrainas puses un, lai gan neatklāj precīzu skaitu, tiek lēsts, ka tas mērāms tūkstošos. Tikpat liels ir to ģimeņu skaits, kuras izmisīgi vēlas dzirdēt kādas ziņas par tuviniekiem. Aģentūra katru dienu saņem ap 400 e-pastu. Bet jau 1800 ģimenes tikušas informētas par tuvinieku atrašanās vietu.
Zvani sākas un beidzas ar asarām
Aģentūras svarīga daļa ir zvanu centrs. Tur darbinieki sazinās ar ģimenēm, lai informētu, ka viņu vīrs, dēls vai brālis ir kļuvis par karagūstekni. Tur tiek arī atbildēts uz radinieku zvaniem, kas gaida ziņas. Tāpat viņi uzņemas arī starpnieka lomu, nododot ziņas no sievas vīram vai no dēla mātei.
Šie ziņojumi mēdz būt kā praktiska rakstura, tā arī sirdi plosoši.
“Es nodevu ziņu no Krievijas karagūstekņa viņa mātei,” stāsta Anastasija Kušleiko, kura ir Meklēšanas aģentūras Krievijas nodaļas vadītāja. “Viņš viņai teica: “Mammu, neuztraucies, ar mani viss ir kārtībā. Bet, vai vari man atsūtīt vecmāmiņas telefona numuru Kijivā? Ja mani atbrīvos, es apciemošu viņu.”
“Tātad viņš ir krievu karagūsteknis Ukrainā, un viņa vecmāmiņa dzīvo Kijivā. Tas jums pastāsta visu par šo karu.”
Blakus Anastasijai zvanu centrā sēž Žanna, kura sarunājas ar jaunu ukraiņu sievieti, kuras vīrs nonāca gūstā pēc “Azovstaļ” teritorijas aizstāvības.
Žanna atstāsta savu sarunu ar šo sievieti: “Viņa man vaicāja: “Vai es varu jums atstāt kādu personisku informāciju?” Es atbildēju apstiprinoši. “Ja Sarkanais Krusts aiziet pie mana vīra, vai jūs, lūdzu, varētu viņam pateikt, ka šodien 12:45 es laidu pasaulē mūsu bērnu. Trīs kilogrami un 6 grami.”
Turpinās Ukrainas karavīru evakuācija no Mariupoles rūpnīcas "Azovstaļ"
No Mariupoles tērauda rūpnīcas "Azovstaļ" teritorijas tika izvesta jauna Ukrainas karavīru grupa. No rūpnīcas teritorijas izbrauca vismaz septiņi autobusi ar ...
Citi zvani ir mazāk emocionāli. Kāds jauneklis lūdzis mātei atsūtīt zeķes, šokolādi un tēju. Bet daudzi sākas vai beidzas ar raudāšanu.
Nezina, vai kādreiz varēs atgriezties mājās
Zvanu centra darbinieks Marians Paskāls stāsta: “Es runāju ar krievu ģimeni. Māte man jautāja par savu 19 gadu veco dēlu. Viņa man teica, ka viņai divarpus mēnešus nav nekādu ziņu.”
Marians, kurš ir dzimis Gabonā, Āfrikā, pirms 12 gadiem devās uz universitāti Hersonā, Ukrainā, lai studētu ekoloģiju. Viņš absolvēja, atrada darbu, iemīlējās, apprecējās, laida pasaulē dēlu un sauca Hersonu par savām mājām.
Kopš Krievijas iebrukuma viņš saka, ka viņš "bēg no kara". "Visu pamest nebija viegli. Es pametu savu māju, kuru iegādājos pirms dažiem mēnešiem. Bet, kad četros no rīta dzirdējām spridzināšanu, mana sieva teica: "Mums viss jāsakrauj un vienkārši jādodas."
Izpostītās Ukrainas pilsētas un tās iedzīvotāji
Kopš marta Marians un viņa ģimene ir bēgļi Šveicē. Viņa valodu zināšanas ir ļoti noderīgas izsekošanas aģentūrai, un viņš priecājas, ka viņam ir darbs. Bet viņa mājas atrodas Hersonā, pilsētā, kas tagad atrodas zem krievu okupācijas. Marianam nav ne jausmas, vai viņš kādreiz savu jauniegādāto māju varēs atgūt un vai tā vispār vēl stāv.
“Es domāju, ka man no tās jāatvadās,” viņš saka.
"Daži nav pietiekami"
Lai Meklēšanas centra darbinieki varētu saņemt ziņas no karagūstekņiem un pārbaudīt, vai pret viņiem izturas humāni, SSSK ir nepieciešama piekļuve. Saskaņā ar Ženēvas konvenciju, SSSK ir jānodrošina “tūlītēja piekļuve visiem karagūstekņiem visās vietās, kur tie tiek turēti". Tāpat jāļauj iztaujāt karagūstekņus bez lieciniekiem, kā arī nevar "nepamatoti" ierobežot apmeklējumu ilgumu un biežumu.
Krievijas-Ukrainas karā gan tas tā nenotiek. SSSK ir izdevies piekļūt dažiem, bet ne visiem karagūstekņiem. SSSK ģenerāldirektors Roberts Mardini gan saka, ka "daži nav pietiekoši."
Tikmēr ģimenes abās karojošajās pusēs gaida, nezinot savu tuvinieku likteni.
SSSK pieeja, mēģinot strādāt ar visiem karagūstekņiem, neatkarīgi no tā, kurā pusē viņi cīnās, ir izraisījusi zināmu kritiku – daudzi uzskata, ka iebrūkošie Krievijas karavīri ir zaudējuši tiesības uz šādu atbalstu.
Kara bērni: pašas spēcīgākās fotogrāfijas no Krievijas agresijas Ukrainā
Jeļena Miloševiča Lepotiča gan uzstāj, ka "mēs nekad nenostājamies vienā pusē". "Vienīgā puse, kurā mēs esam, ir ģimeņu puse. Viņiem ir tiesības zināt, kas ir noticis."
Tā ir tāda pati nostāja, kādu Sarkanais Krusts ir ieņēmis vairāk nekā gadsimtu, sniedzot ziņas ģimenēm no visām pusēm divos pasaules karos, Vjetnamā un pēdējā laikā Irākā.
Ieraksti par karagūstekņiem tiek glabāti mūžīgi. Pat tagad kāds, kura vectēvs bija gūsteknis Otrajā pasaules karā vai kura tēvs pazuda Vjetnamā, var doties uz Centrālo izsekošanas aģentūru, lai pārbaudītu ierakstus un, iespējams, noskaidrotu, kas noticis.
