“Ar finansēm nebija spoži, bet ļoti gribējās.” Ģimene īsteno traku domu un dodas ceļojumā uz Eiropu ar 2 mēnešus vecu zīdainīti

Ikdienā esam diezgan normāla ģimene: 2 pieaugušie un 2 bērni, bet laikam ar vienu īpatnību – īsti nevaram ilgstoši nosēdēt mierā, visu laiku kaut kas jādara, jākustas, citādāk liekas, ka kaut kas nav kārtībā. Šis ir ne tikai mums, lielajiem, bet arī iedzimis bērniem.

Būt un darīt ģimenes lokā

Viens no mums strādā normālu algotu darbu finanšu sfērā, otrs – vada dāvanu un lāzergriešanas mini ražotnīti, bērni – mazā meita vēl dārziņā, bet dēls šogad pabeidza 4.klasi. Un mums vēl ir suns, kurš, ja jau šodien runāsim par ceļošanu, reizēs, kad mums ir mazie ceļojumi pa Latviju, gaida mūs mājās vai 2 dienu braucienos mēdz doties līdzi, vai, ja garāki braucieni, dodas uz suņu viesnīcu vai uz laukiem skriet pa mežiem pie vieniem vecākiem.

Kopš esam kopā, īsti nekad neesam bijuši mājās sēdētāji, bet mums vienmēr paticis tieši ģimenes lokā būt un darīt, nevis lielos draugu baros. Iespējams, tas saistīts ar to, ka ikdienā ir diezgan daudz saskarsmes ar cilvēkiem un tad vismaz tādā veidā atpūšamies.

Parādīt pasauli bērniem

Kaut kā iegājies, ka nemākam vienkārši sēdēt mājās, skatīties TV, jo tas šķiet izniekots laiks, varbūt 1-2 reizes mēnesī varam tādas dienas atļauties, bet citādāk – gūt iespaidus, skriet riņķī un izbaudīt katru sekundi – tas ir par mums.

Vēl, protams, bērniem parādīt to, kāda ir pasaule apkārt, jo viņi savos 5 un 10 gados noteikti jau ir redzējuši vairāk nekā daudzi pieaugušie, līdz ar to arī ikdienā ir daudz atvērtāki, ir ieguvuši tādas saskarsmes spējas, ka dēls jau 7 vai 8 gadu vecumā zināja angļu valodu tādā līmenī, ka varēja ceļojumos viens droši pasūtīt ēst, runāt viesnīcu reģistratūrās.

Vēl viena lieta – mums patīk garšīgi paēst, cenšamies arī mājās gatavot neparastāk, kā arī braucienos reti braucam vienās un tajās pašās ēšanas vietās vairākas reizes, protams, ir kādas mīļākās vietas, kas ir kā rezerves varianti, ja nu kas.

Doma, ka varētu padalīties arī ar citiem

Kā jau minējām: kopš esam pazīstami, esam bijuši uz riteņiem, ceļojuši kaut par pēdējo naudu, lai gūtu emocijas, un, vienkārši sakot, “uzlādētu baterijas”. Tā pirms nedaudz vairāk nekā gada, esot Kaltenes kalvu dabas takā (fantastiska vieta, starp citu, ļoti neparasta Latvijai) radās doma, ja jau tik daudz braucam apkārt, kāpēc nepadalīties ar mūsu iespaidiem arī ar citiem tieši rakstiskā formā.

Pirms neilga laika produktu bildēšanai bija iegādāts nedaudz labāks fotoaparāts, kuru sākām ņemt līdzi arī Latvijas izbraucienos, foto sanāca skatāmi (vismaz tajā laikā tā likās), tāpēc domājām: kāpēc nepamēģināt vienkārši ņemt un sākt rakstīt?

Nevienu brīdi nebija doma, ka būsim ceļojumu blogeri. Neteiksim, ka arī šobrīd sevi par tādiem uzskatām, vienkārši – sava veida iedvesmošana piecelt sevi un braukt, nevis sēdēt mājās vai vienkārši iet pastaigās. Nu lūk, meža vidū arī uzreiz radās nosaukums “Četri ceļo gardi”, jo 90% mūsu braucienu ir arī par ēdienu. Atbraucām mājās, tapa rakstiņš, salikām bildes un kaut kā “Facebook” automātiskie ieteikumi un pāris dalīšanās populārās ceļošanas grupās arī uzsāka šo mūsu stāstu.

Pēc brauciena uz Kandavu mutē radās medījuma garša

Pēc tam divus mēnešus bija tā: kā braucam, tā raksts un bildes, bet vispār ļoti maz skatījumu, līdz aizbraucām uz Kandavu, pēc kuras, kā saka, raksts tā “izšāva”, ka joprojām ir starp top 5 lasītākajiem. Un tad jau arī medījuma garša ir mutē un gribas arvien labāk, kvalitatīvāk, vairāk, neparastāk.

Mūsu atšķirība no daudziem citiem noteikti ir tas, ka mēs daudz, daudz un vēl nedaudz vairāk rakstām, jo parasti viss aprobežojas ar īsu – pāris rindkopu aprakstu, bet mēs gan pat par ceļu kvalitāti, gan attieksmi, gan sīkām detaļām rakstām tieši, kā jūtam. Tam visam ir viens mīnuss – šobrīd ikviens brauciens izvēršas daudz lēnāk, jo jāfotografē, jāfilmē, nesen vēl iegādājāmies dronu, līdz ar to ejam, apkrāvušies ar tehniku.

Šobrīd ļoti lepojamies, ka bez jebkādas reklāmas mūsu “Facebook” lapai gada laikā ir 150 000 skatījumu un ikdienā saņemam jautājumus par to, kā ceļot, ko redzēt. Un parasti, kad, kā mēs sakām, “esam salauzuši” kādu mazo pilsētu, tad nākošo nedēļu mums raksta tūrisma informācijas centrs: “Šonedēļ mūs gāž riņķī.” Un tas ir tas patīkamais bonuss.

Ceļojumi ar auto sniedz nereālu brīvības sajūtu

Vidēji izbraucieni mums ir 2-3 reizes mēnesī – tas tīri pa Latviju, un cenšamies 2 reizes gadā pa Eiropu. Mums gan šobrīd ir plānā arī beidzot sākt lidot, līdz šim viss bija ar auto, jo tas sniedz nereālu brīvības sajūtu.

Mēs tiešām visu laiku ceļojam bez viesnīcu rezervācijām, plānošanas, un līdz šim laikam vienu reizi esam gulējuši mašīnā. Tikai tāpēc, ka Austrijas Alpos drausmīgi necēlās roka par 5 stundām viesnīcā maksāt vairāk nekā 100 eiro, līdz ar to gulējām kaut kādā pārkingā, kur ar mums bija arī čigānu tabors no Rumānijas ar nereāli dārgiem auto, bet viņi vienalga mēģināja bez maksas tikt degvielas uzpildes stacijas dušās.

Gan jau kaut ko atradīsim

Arī braucienos pa Latviju braucam tā: nu kaut kur šajā virzienā, gan jau atradīsim, ko redzēt un darīt. Ja arī nebūs, tad arī tā rakstīsim, ka te nekā īsti tāda nav. Parasti tā ir kāda apdzīvota vieta, vēlams ne pārāk populāra, un tad apkārtnē gan jau ir kāda dabas taka, kāda pamesta vai mazāk pamesta muiža un vēl kāds neparasts objekts. Tiešām uz labu laimi lielākā daļa braucienu izdodas lieliski.

Jaunais gads skaistā pilī

Eiropā tieši tāpat: laižam šajā virzienā, plus mīnus kaut kādi pieturas punkti, teiksim, pērn tā mums bija mūsu Disnejlenda jeb Polijā esošā “Energylandia”. Nezinājām, kurā dienā tur būsim, bet tas bija pieturas punkts. Mēs arī dienā mierīgi pa 1000 un 1200 km esam nobraukuši.

Pirms pāris gadiem – mums ir tradīcija Jauno gadu sagaidīt kaut kur ārpus Latvijas – bijām Čehijā, Brno pilsētā, bet tā kā, protams, neko nebijām izpētījuši, izrādījās, ka čehi 31.decembrī neko īpaši nesvin, bet visa ballīte ir 1.janvārī. Piedevām tā bija retā reize, kad pirms nedēļas (jo Jaunais gads tomēr) bijām rezervējuši viesnīcu, kurā mūs neviens negaidīja, tā bija vienkārši ciet. Pēc visas necenzētās leksikas veltīšanas kaut kādam sazvanītam viesnīcas menedžerim, ko vien varējām iedomāties, lai varētu čehi saprast, dabūjām citu viesnīcu – pilī! Un gandrīz par velti. Tā nu jaunais gads neplānoti pa skaisto!

Atgriežamies pie 1.janvāra – no rīta Brno vēl izstaigājām Zinātnes muzeju, tad aizlaidām uz Vīni, izbaudījām to, tālāk caur Prāgu uz Drēzdeni. Un visu paspējām, nenogurām. Citam katra tāda pilsēta ir kā savs ceļojums. Mums te mēdz smieties, ka mūsu ģimenei nav 24, bet nedaudz vairāk stundu diennaktī.

Iemīļotā Polija, jo tur ir viss

Tātad pērn: braucam kaut kur uz Katovices pusi, jo tur plānā apskatīt sudraba raktuves ar pazemes upi un pašu pilsētu, Katovice 1000 km ar astīti. No rīta Rīgā izdomājam, ka laidīsim līdz Lodzai vai Čenstohovai, bet beigās, protams, mierīgi aizlaidām līdz pat Katovicei. Šeit gan pluss ir tāds, ka mums ceļojumu auto ir ar 110 litru degvielas bākas ietilpību, līdz ar to nav reizi pāris stundās jāpildās.

Eiropā mums ļoti patīk Polija, tiešām, tur ir viss: no jūras un arhitektūras Gdaņskas pusē līdz Tatru kalniem pie Zakapones. Nu, un pa vidu “Energylandia” pie Krakovas un Eiropā lielākais akvaparks “Suntago” pie Varšavas. Protams, Polijas lielākais pluss ir cenas. Tāpat mūsu atkarība ir kalni, tāpēc patīk viss ap Bavāriju, kur ir arī “Legoland”, kur noteikti jāaizved bērni vismaz reizi mūžā, un Vācijas “Legoland” ir lētāks nekā Dānijas.

Nevarētu nedēļu zvilnēt Turcijas viesnīcā

Zinām, ka daudzi ir sajūsmā par pie Berlīnes esošo “Tropical Islands” – milzu angārā esošu ūdens parku, kur mums laikam pirmo reizi visu gadu laikā bija žēl par samaksāto naudu, piedevām ir lifehack – ja ieiesiet agri no rīta, 3h stundas maksā ļoti lēti, ja salīdzina ar parastajām biļetēm. Bet zinām, ka ir ģimenes, kas tur brauc katru gadu. Mēs noteikti nevarētu lidot un kaut kur Turcijā visu nedēļu zvilnēt viesnīcas pludmalē.

Latvijā mūsu top vietas ir posms starp Rīgu–Tukumu–Talsiem–Kuldīgu, kas ir samērā netālu, bet tur ir ļoti daudz, ko apskatīt, tāpat arī Zemgale un Sēlija, bet šogad labojamies – noteikti brauksim arī vairāk pa Vidzemi un Latgales tālākos nostūrus.

Parasti Eiropas braucieni tiek plānoti tā: 2-3 dienas, lai ir maksimāli interesanti bērniem, un tad pārējais, kā sanāk, ar noteikumu, ka viena diena ir mums – vecākiem – ar iepirkšanos utt. Mēs arī braucam tur, kur ne visi, kāpēc kā muļķim stāvēt 5h korķī pirms Zakapones, ja to visu var dabūt, apbraucot pa maziem celiņiem. Slovākijas pusē ir tieši tas pats, bet bez neviena cilvēka. Neskrienam tur, kur visi.

Izbaudīt katru mirkli

Mēs vienmēr braucam četratā un cenšamies arī ikdienā izbaudīt katru mirkli, ne tikai ceļojot – ļoti nodrillēts teiciens, bet vai tad tiešām nav tā, ka dzīvojam tikai vienu reizi?! Arī paēst mums patīk – parasti ceļojumos mums līdzi ir kaste ar gāzes plītiņu un traukiem, bet izmantojuši esam tieši vienu reizi, kad Vācijā viesnīca pie “Legoland” Ulmas pilsētā sanāca 2x dārgāk, nekā plānojām un nācās 3 zvaigžņu viesnīcas istabiņā (tā bija vienīgā viesnīca vispār 4 cilvēkiem) sildīt ēdienu no “Lidl”. Bet tāpat ir bijis, ka Krakovā nejauši iemaldījāmies “Michelin” restorānā, kur paēst bija lētāk nekā pie mums ceļmalās krodziņā.

Ceļojums ar 2 mēnešu vecu zīdaini 

Jā, kad mums piedzima meita, dzima pilnīgi traka doma aizlaist uz Gdaņsku, mazajai bija 2 mēneši, un kāpēc gan ne? Tajā laikā tieši ar finansēm nebija ļoti spoži, bet ļoti, ļoti gribējās. Mums bija ekonomisks auto, bet ar ļoti mazu degvielas bāku, tāpēc brauciens uz Gdaņsku tieši tā arī izvērtās – jāpildās reizi 3 stundās un mazajai arī jāēd reizi 3 stundās, un tā arī mierīgi aizbraucām.

Vispār nevienu reizi neesam jutuši, ka ar bērniem būtu grūti ceļot. Mēs pat īsti nezinām, kā tas ir ceļot bez bērniem, vismaz šobrīd. Galvenais, lai bērnam ir interesanti arī bez telefona vai planšetes. Tāpēc mums katru dienu ir kāds pārsteigums, kurš ir kā sava veida balva – piedzīvojumu parks, kāda taka, utt.

Bērnu uztver kā līdzvērtīgu ceļabiedru

Ja bērnu no piedzimšanas brīža uztver kā līdzvērtīgu sev, nebūs problēmu arī ar audzināšanu. Ar zīdaini ir vieglāk ceļot nekā ar bērnu vecumā starp 3-5 gadiem, jo viņam ir raksturs, viņš īsti nezina, kāpēc viņš ko grib. Bet klieguši, ķēruši paniku nekad neesam – visu var sarunāt. Protams, ir bijuši grūtāki brīži, bet tieši tāpat kā biznesā, sadzīvē – tas viss ir izaicinājums, kas jāpārvērš iespējās.

Ja jāatbild vienkārši vienā teikumā, atļaušos pateikti nedaudz rupji: “Galvenais ir nemīzt un darīt!” Paņemiet to sīko, iesēdiniet auto un laidiet. Tieši tāpat pērn ar lielāko bērnu bijām “Energylandia”. Tur ir Eiropā lielākais koka amerikāņu kalniņš “Zadra”, ieguglējiet. Šoreiz viņam bija atbilstošs augums, tāpēc uzreiz izbraucām to trakāko, lai pēc tam visi pārējie liekas kā nekas īpašs. Atkal varbūt daudziem liksies muļķīgi, bet šoka terapija, tā teikt, arī ar pirmajiem braucieniem ir tieši tas pats – sāciet no kaut vai mēneša vecuma.

Kā ir ceļot ar 5 un 10 gadus veciem bērniem?

Tagad pat ir tā, ka ir nedaudz grūtāk ceļot ar bērniem, kas ir 5 un 10 gadu vecumā. Viņiem liekas, ka dažreiz velkam par daudz apkārt un, tiešām, mēdz būt, ka jāpierunā braukt līdzi. Tas tikai pa Latviju, jo tālākos braucienos viegli, sēžamies un braucam.

Šogad jau pat kopā skatāmies, uz kurieni brauksim – mēs ļoti respektējam arī sadzīvē bērnu viedokļus. Un jāņem vērā (šis jau vairāk finansiāli), ka šajā vecumā būs jāņem vai nu apartamenti, vai 2 viesnīcu numuriņi, kas parasti ir divreiz dārgāk.

Izklausīsies kā pēc grāmatas, bet ieklausieties, ko viņi grib. Mēs, piemēram, ja viņi negrib ceļojumā iepirkties, varam viņus mierīgi atstāt bērnu laukumiņā, kur viņus pieskata, nekas taču nenotiks, atstājam telefona numuru tam – piezvanīs, ja nu kas.

Bērni mierīgi izgāja mežonīgu aizu

Pērn, piemēram, izdarījām tā: viena diena “Energylandia”, tālāk pa nakti aizlaidām uz Slovākijas pusi, kur bērni otrā dienā izgāja mežonīgu aizu bez jebkāda stresa, kur pat lielam cilvēkam no tā augstuma un drošinājumu nebūšanas sirds kāpj pa muti laukā, kopā 20 km, tad pa nakti kaut kādā dīvainā ciematā, ļoti dīvainā viesnīcā, un tad kopīgi nolēmām – nevis tērējam naudu mazam termālajam baseinam, bet ciešamies 600 km līdz Suntago pie Varšavas.

Tāpat nekas slikts nenotiks, ja pa ceļam telefonā vai planšetē skatīsies multenes – mēs taču pieaugušie arī pa ceļam plānojam, ja vajag strādājam, kamēr otrs stūrē, kāpēc bērnam godīgi jāsēž un pa logu jāskatās. Un jā, ja gadās kāda ne pārāk paredzēta situācija, bērniem parasti tas liekas vēl aizraujošāk, kā to visu atrisināt. Bērni arī visu uztver izcili mierīgi, ne tā kā mēs.

Vai izdodas paceļot arī divatā?

Mēs divatā esam bijuši vienā ceļojumā uz Krētu, kad dēlam bija divi gadi – palika laukos pie vieniem vecākiem. Un vasarā parasti 1-2 nedēļas šobrīd viņi arī brauc uz laukiem – tur ir traktori, govis, aitas un var droši šmulēties, tad mēs taisām randiņu nedēļu.

Tāpat vienam no mums darbā ik pa reizei ir komandējumi, tāpēc nav tā, ka mēs visu laiku salipuši ceļojam, bet pārsvarā jau tomēr braucieni ir visiem četriem. Droši vien pēc pāris gadiem būs tā, ka ceļosim vairāk divatā arī.

Nopirksim smuku” Mercedes” kabrioletu un tad pa Eiropu. Vai vismaz tad, kad būs tuvāk pensijas gadi. Tāda iecere ir, ka nesēdēt arī vecumdienās mājās, tikai puķu dobēs, bet ceļot. Kamēr bērni nav jāpierunā ceļot, brauksim kopā. Bērni noteikti ir bonuss ceļošanai nevis traucēklis. Ļoti ceram, ka vienīgais nebūsim “nokāvuši” viņu vēlmi ceļot ar saviem bērniem kādreiz.

Ceļojumu finansiālā puse

Šis tāds grūts jautājums, jo mēs ceļojam tādā vidējā klasē – noteikti var tos pašus maršrutus veikt tieši 2 reizes lētāk. Mums ir savs komforta līmenis – ērts apvidus auto, garšīgi, bet ne pārāk dārgi paēst, palikt vidējā līmeņa viesnīcās, nekad nežēlojam naudu kaut kādām apskates vietām, ja tās ir vērtas apskatīt, tāpat atrakcijām, bet noteikti netērēsim naudu dārgās drēbēs.

Mēs abi tiešām ikdienā “kapājam”, bieži vien arī braucieni pa Latviju ir saistīti ar to, ka ietaupu uz kurjeru rēķina savu ražojumu piegādei, bet pie reizes apvienojam ar nedēļas nogales vai vakara izbraucienu. Ceļojums tad ir tāds kā papildu atalgojums, lai izvēdinātu galvas un uzlādētu baterijas.

Parasti tā arī sanāk: kad ir beidzies Ziemassvētku dāvanu trakums, kad strādāju pa 12-15 stundām dienā 7 dienas divus mēnešus pēc kārtas, izbraucam Jaungada ceļojumu. Un tad otrs ir augustā pirms Tēva dienas trakumiem, bet, kad nedaudz beigusies kāzu sezona.

Bet tāpat vakaros ir visas sarakstes ar klientiem, darbu deleģēšana darbnīcai, tāpēc tāda pilnīga atpūta nav nekad. Sievai algotā darba plusi ir atvaļinājums, bet viņa ir tieši tāds pats darbaholiķis un ceļojumos arī mēdz ielīst darba e-pastos.

Zem 200 eiro dienā

Ja tīri ciparos – dienā ar ēšanu, degvielu, viesnīcām esam iemācījušies zem 200 eiro ielīst. Tātad nedēļas brauciens ar nobrauktiem aptuveni 3000 km izmaksā līdz 1500 eiro, plus izklaides un kaut kas nedaudz priekš iepirkšanās.

Ļoti reti varam izrauties uz tādiem 2 nedēļu braucieniem. Parasti tās ir 7-10 dienas. Ja to izdala uz pusgadu, noteikti nav milzu summa. Latvijas brauciens (vienas dienas) maksā kādus 80-120 eiro, kas arī nav nekas daudz, jo summā ir arī paēšana krodziņos visiem četriem. Ļoti daudz citu pa nedēļu nosmēķē un aliņos izsūc vairāk.

Daži praktiski triki

Arī mums visādi ir bijuši dzīves posmi, kad naudas nav bijis nemaz, bet tieši bērni un vēlme ceļot ir bijusi tā, kas motivē darīt labāk un vairāk. Jā, mums ir bijušas arī pāris sadarbības Latvijas braucienos, bet tas nav naudas izteiksmē, vienkārši kādas palikšanas un apskates vietas.

Piemēram, mums ir triki, kurā brīdī jārezervē viesnīcas, lai ir lētāk, kur pildīt degvielu. Mums ir, piemēram, Polijas benzīntanku atlaižu kartes, līdzi 20 litru kanniņa, lai mazāk jālej, teiksim, Vācijā.

Tāpat svarīgi ir mācēt runāt – reāli esam sarunājuši visādas atlaides uz vietas. Ja neesi kautrīgs,  noteikti to novērtēs, tāpēc ļoti bieži ieslēdzu, kā pats saku, “inteliģento gorillu”, un tad var daudz ko sarunāt. Noteikti, ja nu kas, mierīgi gulēsim auto, ēdīsim briesmīgus gatavos salātus no lielveikala, bet noteikti apskatīsim vairāk.

Ar saviem ceļojumu iespaidiem dalās arī publiski

Mums vienkārši patīk iedvesmot, parādīt to, ka dzīve ir jābauda, jāķer mirklim sajūtas un tad viss izdodas. Tāpēc arī maksimāli braucam un rakstām inkognito – lai par mūsu vizīti uzzina tikai tad, kad esam jau bijuši.

Ir ļoti daudz čīkstīgu cilvēku – ar bērniem ceļot nevar, naudas nav, viss dārgi, bet var taču to visu pārvērst piedzīvojumā, braukt pa lēto. Mēs tā šogad, piemēram, uztaisījām ļoti superīgu izbraucienu ar vilcienu uz Ogri ar visiem stacijas belašiem, bērniem lielas acis un pašiem arī patika atcerēties jaunību. Un izmaksu ziņā tie vispār bija pārdesmit eiro ar visu paēšanu.

Tāpat, kā teicām, tas, galvenokārt, ir bērnu dēļ, jo vēlamies, lai viņi izaug dzīves gudri, māk paši visu izdarīt un nav kautrīgi.

Lai no darītā var ķert kaifu

Protams, nav ko noliegt, kaut kur dziļi sirdī arī ceram, ka kādā brīdī tas kļūs par vēl vienu ienākumu avotu, ja mums labi sanāk aprakstīt, fotografēt, filmēt, kāpēc lai ar to arī nepelnītu, bet tas noteikti nav galvenais.

Dzīvē vispār viss – arī darbs – jādara, kā mēdz teikt, lai ir “fans” (prieks) un interesanti un var no tā ķert kaifu, ka dari to, kas tiešām patīk, nevis jāčīkst, ka kāds pie kaut kā ir vainīgs!