"Reiz dabūju dzirdēt, ka esmu Aušvicas monstrs" - medmāsa Lauma Sproga atklāti par darbu un brīnumiem

Lauma stāsta, ka brīva laika viņai gandrīz nav, jo ikdiena paiet vienā vai otrā darbā un smej, ka kaut ko lasīt var tikai ceļā uz izsaukumu vai naktīs starp izsaukumiem. Vaicāta, kādēļ tāda darba slodze, viņa atbild, ka naudiņa jānopelna, jo jādomā par bērnu vajadzībām, jāīrē Rīgā dzīvoklis, bet mūžīgi tā, protams, nevarēs, jo četrdesmit vairs nav tālu. „Gan jau varēšu vairāk padomāt par to, ko ļoti gribētos darīt, atrast vairāk laika sev,” saka Lauma.

Jums ir ārsta palīga izglītība, bet strādājat arī par medmāsu. Kādēļ?

Vispār man ir trīs profesijas: sākotnēji ieguvu ārsta palīga (agrāk saukts par feldšeri) izglītību, tad mācījos, lai saņemtu māsas kvalifikāciju, man ir medmāsas bakalaura diploms, un esmu arī profesionāla pirtniece. Darbojos divās, bet trešā man ir hobija līmenī.

Vai tad ārsta palīgam vēl jāmācās par medmāsu? Agrāk feldšeris vienmēr varēja veikt arī medmāsas darbu.

Agrāk tā varēja, bet tagad ir citi noteikumi, un papildus vēl jāmācās pusotrs vai divi gadi. Man paveicās, es ielecu pēdējā vilcienā, man papildus tik ilgi nebija jāmācās, lai iegūtu vēl vienu profesiju. Tagad par feldšeri jāmācās trīs gadi un vēl papildus viens gads specializācijā – ambulatorais vai neatliekamās palīdzības feldšeris, un jāmācās vēl, ja grib arī māsas diplomu.

Aizgājāt mācīties medicīnu tūlīt pēc vidusskolas?

Nē, man ģimenes apstākļi neļāva uzreiz mācīties, jo pirmā vīra ģimene uzskatīja, ka medicīnu mācās tikai nekam nederīgi cilvēki. Aizgāju studēt pēc šķiršanās, jo man visu laiku tas kremta, ka nevaru mācīties. Tad bija 2008.–2009. gada krīze, kas man patiesībā nāca par labu. Strādāju tobrīd par sekretāri reklāmas uzņēmumā, zaudēju darbu, un man piedāvāja reklāmu pārdevējas darbu Latvijas Tālrunī. Pārdevu reklāmas laukumus un reklāmas, pelnot procentus no pārdotā. Tobrīd darbu nebija iespējams atrast, jo to bija zaudējuši ļoti daudzi cilvēki, un man nebija arī profesijas. Mēģināju, un man iedeva klientu ar tādu pašu uzvārdu kā medicīnas koledžā, kurā savulaik biju iestājusies un veiksmīgi mācījusies pirmo semestri, bet no kuras nācās aiziet. Tas bija cits cilvēks, bet tobrīd manī kaut kas salūza, uztvēru to kā zīmi tam, ka es varētu mēģināt atjaunoties.

Piezvanīju, mani atcerējās un teica, ka gaida. Aizgāju mācīties, saņēmu stipendiju. Jutos labi, savā vietā, kļuvu arī par kursa vecāko. Tobrīd jau biju šķīrusies, man bija draugs, kurš nolika izvēles priekšā – viņš vai mācības. Atbildēju, ka izvēlos mācības, izvācos no mūsu kopīgā mājokļa, un pēc trim dienām viņš atbrauca man pakaļ un sacīja – ja jau man tik ļoti vajagot, tad lai mācoties arī. Jūnijā beidzu koledžu, un augustā man piedzima dēliņš. Man ir divi bērni – meitai augustā būs deviņpadsmit un dēlam būs desmit. Man ir divi uzvārdi, jo diplomu biju saņēmusi ar šo, praksē arī gāju ar dubulto uzvārdu, mani zināja kā Sprogu-Jankoviču. Uzskatu – ja darbu dari labi, tad uzvārds ir kā preču zīme. Arī skolā bērniem nav jābūt no manis atšķirīgos uzvārdos, tādēļ meita ir Sproga, bet dēls – Jankovičs.

Novēlu visiem un uzskatu par vajadzīgu dzīvot, strādāt, runāt un darīt tā, lai nebūtu kauns skaļi un nepārprotami nosaukt savu vārdu. Lai tas būtu kā mutisks paraksts. Vārdiem jābūt ar segumu un lietas der darīt ātri un labi, lai būtu laiks palaist arī muļķi. Tas ir ļoti būtiski un veido pasauli.

Esat rīdziniece?

Jā un nē. Bērnībā esam atkarīgi no vecāku attiecībām, tādēļ skolu esmu mainījusi divpadsmit reizes, vidusskolu beidzu kā eksterns, bet ar labām sekmēm. Vidusskolas laikā strādāju. Esmu dzīvojusi gan Rīgā, gan ārpus Rīgas.

Tātad medicīnā sākāt strādāt pirms desmit gadiem?

Jā, koledžu beidzu 2012. gadā, tad piedzima dēliņš. Viņš bija tik mīļš, ka paēda un mierīgi gulēja ratiņos, varēju iet kursos, iegūt vēl papildu kvalifikāciju, kad mācījos bakalaura programmā, vīrs viņu veda pabarot uz augstskolu, uz lekcijām. Pēc gada dēliņš jau bija apvēlies, varēju sākt strādāt un 2013. gadā sāku darbu NMPD Purvciema apakšstacijā. Pēc gada sāku strādāt arī Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā Gaiļezers par māsiņu. Bija brīdis, kad NMPD paņēmu pauzi, strādāju tikai par māsu Gaiļezerā.

Izšķīros vēlreiz, jo sapratu, ka nevaru dzīvot ar otro vīru. Ģimenes dzīves aritmētika ir – ar pirmo vīru septiņi gadi, ar otro – desmit. Pagājušajā gadā atjaunojos Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā. Tagad strādāju NMPD brigāžu atbalsta centrā Krasts.

Esmu brīva, bet brīvība kaut ko arī maksā gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Dēliņš dzīvo pie otrā vīra, jo man nebija pieejams tik labs advokāts, kā vajadzēja, un gribēju arī saudzēt dēla veselo saprātu. Šķiroties vīrieši bērnus ļoti bieži izmanto kā ieročus. Agrāk tā mēdza rīkoties sievietes, tagad arvien biežāk – vīrieši, tā ir noticis arī ar vairākām manām kolēģēm. Ja šķiroties būtu zinājusi un sapratusi to, ko saprotu tagad, toreiz būtu ziņojusi policijai, un dēliņš būtu palicis pie manis. Sociālajos tīklos esmu rakstījusi par šīm problēmām, par vardarbību, bet tagad gan vairs nē, nav laika. Katru otro nedēļas nogali dēls ir pie manis, un man tas ir svēts laiks, tad nekad nestrādāju, abos darbos to zina. Tajās dienās man nevajag pat zvanīt, jo manis priekš citiem nav.

Jūs iesaistījāties arī vakcinācijas kampaņā?

Jā, pagājušajā gadā esmu mēģinājusi strādāt arī pie ģimenes ārsta, bet man tomēr vajadzīga dinamiskāka vide. Tādēļ darbojos abās šajās vietās. Gaiļezers man ir kā labs draugs – kad man bija smagi, tas bija uzticamais balsts, tas, uz ko varēju paļauties, man panāca pretī, kad vajadzēja mēģināt un saprast, vai labāk strādāt dienā.

Pandēmijas laikā sacīju, ka varu palīdzēt. Vakcinācija bija un joprojām ir smags jautājums, jo ir zināma pēcgarša, ierobežojumi bija stingri, un bija cilvēki, kuri nevarēja strādāt. Sākumā problēma bija ar vakcīnu pieejamību, tad bija izvēles jautājums, kādas ņemt. Noslodze manos divos darbos ir liela, tad, cik varēju, piedalījos savās brīvajās dienās, un lielākoties biju ATTA centrā.

Cilvēkiem par vakcināciju izpratne bija tāda, kāda nu bija, nācās daudz skaidrot. Brīžiem šķita, ka cilvēki neiedziļinās vispār, bet dažreiz, ka atrod visu informāciju, kas neattiecas uz viņiem, tikai ne to, kas būtu vajadzīga, un vajadzēja skaidrot, ka izvēlētā vakcīna viņam ir pilnīgi nepiemērota. Tas bija nogurdinoši, tā bija zināma misijas apziņa, arī izaicinājums – piedalīties tādā lielā projektā. Slimnīcā es strādāju arī izolatorā un redzēju, ko nozīmē kovids, kādā stāvoklī nonāk cilvēki. Omikrons bija viltīgāks, bet Delta bija tieša, skarba. Es darīju visu, ko varu, bet reiz gan – ne slimnīcā no pacienta, bet dabūju dzirdēt, ka esmu Aušvicas monstrs.

Kādēļ, jūsuprāt, tā notiek?

Manuprāt, tā ir izglītība, izpratne par veselību, par to, kā funkcionē cilvēka organisms, kāpēc veselība regulāri jāpārbauda pie ārsta. Tā ir elementāra veselības pratība. Otrkārt, cilvēki ar zemāku izglītības līmeni un kuri nav mācījušies paskatīties uz visu plašāk, ir vieglāk manipulējami, un sarežģītās situācijās manipulatoru sarodas daudz. Mani novērojumi liecina, ka tie, kuri pandēmijas laikā pulcēja tā sauktos antivakserus, ir tie paši cilvēki, kuri patlaban aizstāv karu Ukrainā, Putina režīmu – Gaismas tīmeklis, dažādi politiķi, viņu līdzgaitnieki un palīgi. Ja pavēro, tad viņi jau pandēmijas laikā ķērās klāt tām pamatvērtībām, kas Latvijā bija iesakņojušās – piemēram, Baltijas ceļš, brīvība, vēl citas lietas. Atcerieties saukļus, ka mediķus vajag pārmācīt, pat nogalināt? Turklāt katrs no viņiem protestēja pret kaut ko citu: pret maskām, pret vakcīnām, pret ierobežojumiem, pret valdību. Nebija vienota aicinājuma, un bija skaidrs, ka cilvēkus pulcēja un pakļāva savās interesēs, kādas nu kuram tās bija. Viņi gatavoja sev sveicēju pulku. Ir tie, ar kuriem viegli manipulēt, un ir tie, kuriem tas ir izdevīgi.

Kā jūs ieinteresēja pirtslietas?

Es dežurēju ar mediķu brigādi pirts festivālā Brīvdabas muzejā, un viens no dalībniekiem jautāja, vai es esmu jau bijusi pirtī. Teicu, ka es nepanesu pirti, un man tā nepatīk. Man parādīja latvisko pirti, pirts rituāla daļu, un es sapratu, ka par pirti es nezinu neko. Pamazām vien sāku interesēties. Pirtij nav noteikti jābūt ļoti karstai, tai vispār ar karstumu ir maz sakara, tā var būt maigi silta, apkārt saliek dažādas zāļu un lapu slotiņas, tā smarža, gaisotne, sajūtas ir neizstāstāmas, fantastiskas. Tā es aizgāju mācīties un gadu apguvu pirtslietas pie viena no nopietnajiem pirtniekiem, saņēmu apliecību.

Mana omīte bija feldšera-akušiera Augusta Vinkmaņa meita Aina Dzelme (agrāk Garoza, meitas uzvārdā – Vinkmane). Ilgus gadus viņa bija nostrādājusi Rīgas Medicīnas institūtā, anatomikumā, Cilvēka normālās anatomijas katedrā par laboratorijas asistenti, mācīja studentiem anatomiju un gatavoja audu preparātus. Mācījusi daudzus slavenus ārstus. Kad satikāmies, man bija divi gadi, bet līdz triju gadu vecumam viņa man bija samācījusi dziesmu dziesmas, dzejoļu kalnus, lasīt un skaitīt. Un laikā, kad bijām divas ar meitiņu, kura toreiz mācījās otrajā klasē, kad braucu uz Siguldu dežūrās, viņa nāca pieskatīt meitiņu. Omītei pašai diez cik viegli nebija dzīvē, un par manu izglītošanos viņa bija gatava stāvēt un krist. Viņa ir bijusi ietekmīgākā pedagoģe manā mūžā. Viņai bija talants.

Atceros, viņa vāca zālītes. Esmu izmantojusi augu tējas, un brīvā brīdī labprāt uzvāru kādu sīrupu – piemēram, ceriņu vai vībotņu sīrupu, ko mēdzu dāvināt arī cilvēkiem, ja gribas uzdāvināt kaut ko īpašu. Tas, protams, ir hobija līmenī. Reiz tā gadījās, ka ciemojos Elejā un man piedāvāja ceriņu tēju. Biju pārsteigta, vai tad var dzert ceriņu tēju?! Man ļoti iegaršojās tā ceriņziedu tēja. Vībotņu sīrupu biju redzējusi pirtslietu skolā, kolēģis atnesa un pacienāja. Man garšoja, gribēju arī sev tādu.

Vībotnei ir nomierinoša, līdzsvarojoša iedarbība, bet ceriņam?

Parastos, zilos ceriņus agrāk izmantoja aspirīna vietā, un var dzert, arī našķojoties. Ceriņu sīrupam pielasu ar ziediem aptuveni 10–12 litru katlu, apberu ziedus ar cukuru, mazliet pasildu. Nākamajā dienā atkal pamīcu, apmīļoju, apberu ar cukuru un pasildu. Tam katlam izlietoju aptuveni 8–10 kilogramus cukura. Tas pēc izjūtas, man nav stingras receptūras. Ļoti daudz litru nesanāk, bet pietiekami. Ja gadās nopietna saslimšana, angīna, piemēram, tad, protams, lietoju antibiotikas, bet, ja apaukstējos, sāku ar ūdeni, atpūtu un zāļu tējām.

Tad jau laikam jājautā, kā gadījās, ka izvēlējāties medicīnu?

Mana mamma arī ir feldšere, viņa ik pa laikam ir aizgājusi no medicīnas un atgriezusies. Kad biju maza un teicu, ka es arī gribu mācīties medicīnu, viņa teica: „Nekādā gadījumā! Ja gribi studēt medicīnu, tad žāvē sausiņus un audzē apelsīnu koku!”,  ar to domājot, ka tā ir ļoti liela atbildība un ļoti nepateicīgs darbs, jo sabiedrība mainās. Agrāk ārsti un skolotāji, zinātnieki bija godājamas profesijas, viņus cienīja, bet tagad sabiedrība ir mainījusies. Kad pateicu, ka esmu iestājusies, mamma teica, ka es vienmēr darot ne tā, kā viņa saka. Tagad es saku, ja bērns stāsta, ka grib mācīties medicīnu, viņu trīsreiz vajag atrunāt. Ja viņš spītīgi kā ēzelis paliek pie sava (smejas), tad jāļauj mācīties un jāatbalsta.

Es savulaik biju aizgājusi pie astrologa. Tas bija sen, meitiņa bija vēl maziņa, biju zaudējusi darbu tajā krīzes gadā, bet man bija tāda īpašība – vienmēr mēģināt cilvēkiem palīdzēt, tikai pilnīgi absurdos veidos. Un astrologs man teica, ka es varu arī turpināt palīdzēt cilvēkiem absurdos veidos, bet labāk lai eju mācīties to, ko es gribu. Tas bija vēl viens pamudinājums, tomēr iet mācīties, par spīti tam, ka man jau bija pāri divdesmit. Tāda pasaules lāpītāja būtība man tomēr piemīt kopā ar vēlmi prast palīdzēt pareizi, sevi neizšķērdējot.

Pilnu interviju ar Laumu Sprogu-Jankoviču lasiet "Tautas Veselības Avīzē".

Izdevumu iespējams iegādāties visās lielākājas Latvijas preses tirdzniecības vietās.