Vecāki pārcentušies, pildot bērnu mājasdarbus
Vecāku ieguldījums, asistējot skolēnu mājasdarbu veikšanā attālināto mācību procesā, protams, ir ļoti apsveicams un novērtējams, tomēr daudzkārt novērots, ka vecāki šo palīdzību uzņēmušies pārāk daudz, izdarot lielāko daļu bērna vietā, tādējādi tikai kaitējot pašam skolēnam.
Stāstot par bērnu grūtībām saistībā ar Covid-19 pandēmijas ierobežojumiem un attālinātajām mācībām, Zentas Mauriņas Grobiņas vidusskolas speciālā pedagoģe Agnese Jasjone intervijā portālam Jauns.lv norādīja uz Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra veiktu pētījumu, kas liecina, ka Latvijas skolēniem pēc Covid-19 pandēmijas novērojama trauksme, depresija, mācīšanās grūtības, uzmācīgas domas, ļoti izteikta aizkaitinātība, agresija un citas problēmas.
Turklāt tas ļoti lielā mērā skāris ne tikai pusaudžus, bet tieši jaunāko klašu skolēnus. Izteiktas mācīšanās grūtības novērotas tieši sākumskolas pirmajās klasēs, jo klātienē skolā ir pavadīts ļoti maz laika.
Bija atkal jāsāk mācīties skolā
Jāņem vērā, ka pēdējos gados liela daļa mācību notika attālināti. Līdz ar to mazajiem skolnieciņiem šajā mācību gadā bija kā no jauna jāapgūst mācību process klātienē. Viņi atkal mācījās socializēties klasē, ievērot disciplīnu un kārtības noteikumus stundu laikā, kā arī koncentrēt uzmanību un klausīties 40 minūtes pēc kārtas.
“Ir jāpieņem, ka mācību stunda nav dators, kur var neieslēgt kameru, paralēli darīt kaut ko citu vai atiet malā, ja nav īpaši interesanti. Jaunākajās klasēs šīs ir ļoti lielas problēmas, ar ko skolotāji saskaras katru dienu.”
Pat, ja bērns tagad mācās 2. vai 3.klasē, šī mācību gada sākumā viņam atkal bija jāiemācās mācīties skolā, kā to parasti dara tikai pirmklasnieki. “Jā, pilnīgi viss sākās no sākuma.”
Vecāki pārcentušies ar bērnu mājasdarbiem
Viņa arī norādīja uz vēl kādu svarīgu niansi: mazākajiem skolēniem ir ļoti grūti izvērtēt mācību sasniegumus. “Mācību procesā daudz palīdzējuši vecāki. Ar vislabākajiem nodomiem, tomēr dažkārt vecāki nodarījuši mazajam skolniekam kaitējumu ar to, ka lielāko daļu mājasdarbu veikuši bērna vietā. Atsākoties klātienes mācībām, mēs redzam, ka apgūts nav nekas no tā, kas it kā tik labi ir veicies attālinātajā darbā.
Mazajiem skolēniem svarīgas ir sociālās prasmes, kas tagad atkal jāpilnveido. Mācīšanās grūtības bieži vien ir cieši saistītas ar sociālajām prasmēm un psihoemocionālo stāvokli kopumā. Savstarpējās attiecības un emocionālais stāvoklis pamatā ir ļoti svarīgs pie sekmīga mācību procesa un otrādi.”
Atbalsta komandas intensīvais darbs
Skolas atbalsta komanda mācību gada noslēgumā intensīvi strādāja, lai sekmētu mācību procesu, palīdzot gan skolotājiem, gan skolēniem un viņu vecākiem. “Mēs cenšamies palīdzēt skolotājiem, kuri nāk pēc padoma, kā risināt esošās problēmas, un palīdzēt skolēniem, kuriem ir grūtāk un nepieciešams veltīt vairāk uzmanības un darba.”
Atbalsta komandas speciālistu darba apjoms pandēmijas laikā un pēc tās ir pamatīgi audzis. “Jā, protams. Turklāt ne tikai ar pašiem skolēniem. Arī skolotājiem ir vajadzīgs atbalsts. Tas ir kopīgs darbs, ko mēs veicam, arī tiekoties ar vecākiem.”
Skolas sociālā pedagoģe Viola Grīnbarte atzina, ka pandēmijas laikā atbalsta komandas darbinieki bieži vien strādāja arī vakaros pēc darba laika beigām, jo tikai tad sarunām varēja pieslēgties daļa vecāku. Arī tagad dažkārt jāstrādā vakaros, bet kopumā darbs ir normalizēts. Gan skolas pārstāvji, gan vecāki ļoti novērtē, ka šobrīd sarunas var notikt klātienē. “Sarunas notiek citā kvalitātē, esot klātienē.”
Laba zīme: skolēni atkal sāk kašķēties
Viņa piebilda: mācību gada noslēgumā pamanīts, ka atkal atdzimst skolēnu savstarpējās nesaskaņas. “Citkārt tās varbūt liktos slikta zīme, bet patlaban man liekas, ka mēs sākam atdzīvoties, atkust no sasaluma, kā arī sākam risināt (prasmīgāk vai neveiksmīgāk) savstarpējās attiecības.
Konfliktsituācijās cenšamies reaģēt ātri, lai izrunātu šīs lietas, nosauktu tās īstajos vārdos, lai mēģinātu rast iespējamos risinājumus, lai visi šeit, skolā, justos komfortabli un labi.”
Speciālistu ieskatā ir daudz labāk, ja skolēni sakašķējas, pēc tam izrunājas un izlīgst, nevis izvairās kontaktēties. “Svarīgi ir pēc tam izrunāties un saprast, kas notika. Protams, visus strīdus izšķirt ir grūti, bet, ja tiešām redzam, ka ir samilzusi kāda problēma vai klases audzinātājs novēro to bērnu uzvedībā, mēs noteikti esam gatavas iesaistīties un palīdzēt,” Jasjone teica.
Vispirms jāsakārto attiecības, bet pēc tam var labi mācīties
Arī Grīnbarte piebilda, ka mācību process nevar notikt bez labām savstarpējām attiecībām. Ja trūkst pozitīva kontakta starp skolēnu un skolotāju, tad nav bāzes, uz kā veidot viņu savstarpējo sadarbību mācību procesā.
“Mums vispirms ir jānormalizē attiecības, ir jāsajūt, ka bez tām mēs nevaram ne augt, ne pilnveidoties, un tikai tad, kad tās ir balansā, mēs varam sākt darīt pamata darbu, kas mums ir paveicams izglītības iestādē.”
