"Lielākais izaicinājums ir valodas barjera," par darbu Ventspils slimnīcā norāda ukrainiete Olena
Nepilnu mēnesi, kopš 13.aprīļa, Ventspils slimnīcas Iekšķīgo slimību nodaļā kolēģu vadībā strādā vispārējās aprūpes māsa - ukrainiete Olena. Ukrainas pilsētā Harkivā viņa strādājusi par masieri, šobrīd strādā gan kā māsa Ventspils slimnīcā, gan kā masiere - sociālās aprūpes namā "Selga", informē SIA "Ziemeļkurzemes reģionālā slimnīca".
Kā nonācāt pie izvēles - strādāt Ventspils slimnīcā?
Kopš 8.marta, kad ierados Latvijā kopā ar trīs bērniem, esmu apmetusies Ventspils Augstskolas viesnīcā. Jau nedēļas laikā uzsāku sarunas par iespējamo darbu slimnīcā, iepazinos ar darba apstākļiem un specifiku, un vēl pēc pāris dienām paralēli sāku strādāt arī "Selgā". Esmu strādīga un enerģiska, tāpēc biju pateicīga brīdī, kad mani uzrunāja slimnīcas vadība un piedāvāja darbu slimnīcā. Jau ierodoties uz darba pārrunām, biju pārsteigta par slimnīcas vadības atbalstu. Galvenās māsas pavadībā iepazinos ar slimnīcu, nodaļas vadītāja un kolēģi izstāstīja visu par darba pienākumiem un slimnīcas ikdienu. Ne mirkli nešaubījos, ka ar šādas komandas palīdzību spēšu apgūt arī nepieciešamās papildu prasmes.
Novērtēju saņemto informācija par palīdzību, kas tiek nodrošināta Ventspilī, kā arī par iespēju saņemt finansiālu atbalstu no Latvijas Medicīnas Fonda. Fonds sniedz palīdzību ukraiņu bēgļiem, kuri uzsākuši darbu Latvijā veselības aprūpē, to ar slimnīcas palīdzību un iesaisti - saņēmu arī es. Esmu ļoti pateicīga Ventspils slimnīcas vadībai par ieinteresētību un atsaucību!
Kā vērtējat darbu slimnīcā, vai tas ļoti atšķiras no ierastās vides Neiroloģijas slimnīcā Ukrainā?
Ar darba pienākumiem tieku galā un, kā saka kolēģi, ātri mācos. Grūtāk ir brīžos, kad pacients vēlas man ko pateikt, tad atbalstu sniedz dežūrējošā māsa vai māsas palīgs. Valodas barjera, tai skaitā medicīniskie termini, šobrīd ir lielākais izaicinājums, taču es mācos latviešu valodu, kā arī apmeklēju Ventspilī piedāvātos valodas kursus. Ļoti palīdz slimnīcas kolēģes, arī pacienti ir ļoti atsaucīgi. Nepieciešamības gadījumā atrodam veidu, kā vienam otru saprast.
Kas ikdienā dod spēku, laikā, kad jāpiedzīvo šādas straujas un neplānotas pārmaiņas?
Mani ļoti iedvesmo mani bērni un cerība, ka drīz viss nokārtosies! Harkivā dzīvo arī mani vecāki un māsa, kas ļoti motivē atgriezties. Sākoties karadarbībai Ukrainā, esmu kļuvusi arī par daudzbērnu māmiņu - ierados ar diviem saviem un vienu bērniņu, kuru nu jau saucu par savējo. Arī darbs slimnīcā man ir devis motivāciju nākotnē turpināt studijas, turklāt redzot, kā top slimnīcas Rehabilitācijas centrs, esmu apsvērusi iespēju mācīties par ergoterapeiti.
