Pāris ar tādu savdabību, ko teātris mīl. Laura un Uldis Siliņi

Vai jums ir dzimtas sajūta, ka turpināt paaudzes, ģimenes un nesat tālāk to vērtības?

Laura: Ļoti ciešu kontaktu uzturam gan ar mammām, gan brāļiem, esam kā liela dūre. Tiklīdz ir brīvs laiks, pavadām to ar saviem vecākiem, meiteņu krustvecākiem. Tiešām meklējam iespējas, kā būt kopā. Ziemassvētkos Ulda mamma zem zirņu bļodas klāj savas mammas austās sedziņas, tās tiek pieminētas, lai mūsu meitas dzird, ka viņa bija audēja, piedalījās izstādēs – viss ir dzīvs. Kad esam pie maniem vecākiem, stāstām, ka to bērzu, redz, stādīja manas mammas mamma. Ja ikdienā ir kontakts, dzimtas sajūta ir pašsaprotama. 

Uldis: Ja par to runā, arī bērniem rodas izpratne, ka nekas nenotiek tāpat vien – māja vai koks ne no kā neuzrodas. Mūsu Salaspils dzīvoklī agrāk viss bija austs – aizkari, segas, salvetītes –, ielikta enerģija, nodoti tālāk latviskie raksti.

Tautasdziesmu dziedāšana saviesīgos pasākumos kā bērnam man varbūt likās garlaicīga, bet tagad – rezonē. Pagājušajos Ziemassvētkos aizdomājos – pag, ko īsti mēs svinam? Sākām ar meitām runāt par to, ka ir kristīgie svētki, Jēzus dzimšana, bet ir arī latviešu folklora un Ziemassvētku vecītis – pavisam “cita opera”. Ir ļoti svarīgi apzināties, kādos likumos, priekšstatos, tradīcijās mēs augam.

Kā jūs, viens – Kuldīgā, otrs – Birzgalē, izaugāt viens otram? Acīmredzot otrā bija kaut kas tāds, ko atpazināt?

Laura: Varu pragmatiski sarindot notikumu secību – šeit iestājos skolā, tad nokļuvu pilsētā, bet to, kā nonācām līdz satikšanās brīdim, ar prātu nevar izskaidrot. Viss notiek tā, kā tam jānotiek, es pat negribētu to verbāli formulēt. 

Uldis: Cilvēku satikšanās ir brīnumains process. Laura bija rīdziniece, kura vasaras pavadīja Kuldīgā, es – birzgalietis, gāju mūzikas skolā, uz treniņiem. Vidusskolā sāku mācīties Rīgas Doma kora skolā, un ceļi lēnām tuvinājās.

Laura: Burtiskā satikšanās bija Kultūras akadēmijas pirmajā kursā, bet sirds satikšanās – trešajā. Tas nebija klikšķis no pirmā acu skatiena. Ja tu jautā, kā augām viens otram, domāju, tas vēl nav apstājies. Mēs turpinām augt, būdami kopā. Regulāri viens otram sakām: “Man ar tevi ir interesanti!” Uldis mani bieži pārsteidz ar atziņām par to, ko viņš lasījis vai izdomājis, esmu pateicīga, ka viņš ar mani dalās. Nereti par kādu Ulda atziņu, kura pateikta it kā starp citu, varu domāt dienām ilgi.

Kad sapratāt, ka varētu būt kopā? Trīs gadus esi mācījies ar cilvēku…

Laura: Tas ir ļoti interesanti. Mācīšanās aktieros ir specifiska, ar kursabiedriem esi kopā no agra rīta līdz vēlam vakaram – deguns pie deguna. Aktiermeistarībā piedzīvojam cita veida kopā būšanu, jo uzdevumi ir visai savdabīgi.

Atkailinoši?

Laura: Gan mentāli, gan fiziski. Ļoti īsā laikā tiek nojauktas robežas un norautas maskas.

Uldis: Pirms pāris dienām noformulējām, ka jēdziens “kopābūšana” nav pilnīgs, mūsu attiecībās svarīgāka ir līdzās būšana. Kā indivīdi piedzīvojam autentisku dzīvi, bet esam izvēlējušies, ka mūsu ceļi iet līdzās. Ne kopā, bet ļoti tuvu.

Laura: Bet mēs neejam vienu ceļu.

Uldis: Es to saucu par brīnumu – divas atšķirīgas būtnes, bet kopīgais ir cilvēcībā. Patiesībā viss šajā pasaulē ir saules enerģijas radīts – gurķītis, ko ēdam, šīs mājas… Ja sauli “izslēgtu”, viss ātri vien pazustu. Arī cilvēks ir saules enerģija. Stāvot uz balkona, domāju – koki aug pret sauli, un arī mūsos ir saule, tāpēc jūtam tieksmi viens pēc otra. Brīnišķīgi, ka darbojas spēki, kas pievelk konkrētus cilvēkus līdzīgi magnētam. Ir tādi, kuri burtiski triecas kopā, radot ļoti spēcīgu lauku.

Pirms dibinājāt ģimeni, paguvāt iztrakoties pa ballītēm?

Laura: Domāju, ka jā.

Uldis: Pirms tam attiecības bija gan man, gan Laurai. Bija arī brīži, kad bijām uz brīvām kājām.

Laura: Arī tagad tu esi uz brīvām kājām.

Uldis: Jā, jā.

Laura: Man liekas, ballīte nav beigusies, tikai šobrīd tā ir citā līmenī. Tīņu vecumā, barā plosoties, trakoji tā, ka jumtu rauj nost. Tagad saprotam, ka nevajag ne baru, ne kaut kur braukt. Mums pietiek, ja esam divatā mājās. Tas jāorganizē regulāri. Pēcefekts tam, ka vari cilvēku uztvert nedalīti, vienmēr ir vērtīgs, jo nav citu kairinājumu. Var sadzirdēt viens otru. Ikdienas rutīna paņem spēku – darbs, bērni, rūpes.

Uldis: Paldies mūsu supermammām, kuras vienmēr ir gatavas palīdzēt. Reizēm kaut kur izbraucam, citreiz paliekam mājās. Interesanti, ka man nekad nav gribējies atpūsties no ģimenes. Ja varam vienkārši pabūt mājās, tā ir specifiska ballīte.

Laura: Ne jau vienmēr jābūt sarunām. Tas ir brīnumaini. Nekas nav ne jāstāsta, ne jādara. Viss notiek tāpat.

Uldis: Ja ļauj tam notikt… Reizēm jāuzdod visvienkāršākais jautājums, kas visiem apnicis: “Kā iet?...”

Faktiski tas nozīmē: “Kā jūties?”

Uldis: Jā. Varbūt cilvēks nevar atbildēt uzreiz, bet raisās saruna. Tādi brīži prasa atklātību gan pret sevi, gan otru.

…Jo viņš to nepajautāja, garām ejot.

Uldis: Jā, mēs sēžam viens otram pretī, un es tiešām gribu zināt.

Laura: Tā ir līdzās būšana. Jārespektē arī tas, ja otrs uz tavu jautājumu neatbild. Nepresē, nespied, negaidi. Vienkārši būt blakus – tas ir ļoti daudz. Jāspēj pārkāpt savam ego – es gribu, man vajag, lai tu šodien esi tāds un tāds. Nē, es tevi uztveru tādu, kāds esi. Reizēm tas, ka esi man blakus klusumā, ir dziedinošāk par sarunām. Kad varēšu, runāšu.

Jūsos bija kāds kods, ka uzreiz gribējāt bērnus un – vienu pēc otra?

Laura: Mēs gribējām. Nebija ne šaubu, ne jautājumu par praktisko pusi. Tā bija kopīga sajūta.

Uldis: Jā, tas ir brīnums. Kā dzimst doma, kas maisās prātā un reizēm traucē dzīvot, tāpat dzima šī brīnišķīgā vēlme, no kuras nenobijāmies. Citreiz liekas – ne tagad,  kur nu… Bijām tikko beiguši akadēmiju.

Laura: Tas varbūt tiešām ir kods, tu to neizdomā. Tā sajūta bija jau pirms kāzām, un tu tai ļaujies.

Uldis: Tā, manuprāt, ir uzticēšanās, ka ar šo cilvēku vari justies droši, tas varbūt nav prāta līmenī. Gribēju ģimeni jau tad, kad vēl nebiju bildinājis Lauru. Tas nenozīmē tikai precēties, bet iet uz priekšu, kopā radīt vai ļaut rasties.

Laura, kā tiki bildināta?

Laura: Man patika kāda īpaša dziesma... Manā dzimšanas dienā Uldis piesēdās pie klavierēm: “Es tev vēlos kaut ko nospēlēt.” Interesanti – tiklīdz viņš pieskārās taustiņiem, es sāku raudāt, jo sapratu…Mūzika ir augstākā māksla – tā runā bez vārdiem.

Vai bērnu atnākšana jūsos kaut ko sašūpoja?

Laura: Tas sasita visu iepriekšējo, izšāva citā mērogā. Līdz tam dzīvo tikai ar rūpēm par sevi. Nākamais līmenis ir iespēja piedzīvot, kā rodas dzīvība, tu viņu iznēsā. Nespēju aptvert, kā sievietes ķermenī var izveidoties cilvēks – ar smadzenēm, neironiem, visu... Atceros, kad grūtniecības laikā slikti jutos, teicu dakterei, ka satraucos, viņa atbildēja: “Laura, tev šobrīd vēderā notiek atombumbai līdzīgs efekts, un ir normāli justies nedaudz jocīgi.” Man zosāda uzmetas, par to runājot.

Uldis: Tas, ko sieviete tajā laikā piedzīvo, vīrieša prātam ir neaptverami.

Tu taču arī aizdomājies par to atombumbu…?

Uldis: Jā, liekas, tas ir viens no veidiem, kā vīrietis var mēģināt saprast un atbalstīt sievieti šai fizioloģiskajā procesā. Tur nav kaprīžu – to, kas tiek paņemts no ķermeņa, vīrietis iztēloties nespēj. Apmeklējot jauno vecāku kursus, saproti, kas notiek un kā ar to sadzīvot, tas jauniem pāriem ļoti palīdz. Piedzīvot atomsprādzienu sevī nav viegli, tas maina dzīvi, un pēc tam nekas vairs nav tā, kā bija. Zinātnieki runā, ka arī kosmoss radās no sprādziena – tā ir jauna radīšana, iespēja, sākums. 

Laura, vai tu piedzīvoji ligzdas vīšanas, mantu vākšanas trakumu?

Laura: Nē. Uldis bija ļoti noslogots teātrī, es biju viena tikko izremontētā dzīvoklī, kur varēju piedzīvot saullēktus un saulrietus. Gāju garās pastaigās, daudz runājos ar bērnu – lai ko mājās darītu, šķita, ka mēs to darām kopā. Šo saikni pazīst katra sieviete, kura bijusi stāvoklī. Gatavojos satikšanās brīdim, ļoti to gaidīju. Bet tas bija mierpilns laiks, bez ķeršanas un grābšanas. Protams, kad esi stāvoklī pirmo reizi, tas ir īpaši, priekšā daudz nezināmā. Tā drīzāk bija mentāla ligzdas vīšana.

Uldi, vai, skatoties uz to, ko piedzīvo Larss, Majas partneris izrādē Sievietes daļas, kur Laurai ir galvenā loma, atpazīsti savas sajūtas dzemdību laikā? Droši vien biji klāt.

Uldis: Jā... Domāju, sajūtas var būt dažādas. Šī tēla reakcija man likās ļoti pieņemama, cilvēcīgi saprotama. Viņam regulāri jāiet uzpīpēt, stress, neziņa. Nav pareizi vai nepareizi, ir tikai tas, kā kurš tiek galā.

Tajā brīdī vīrietis ir neaizsargāts?

Uldis: Jā.

Ja sieviete ir radusi vīrieti nomierināt, tad viņa to nevar, fizioloģija dara savu.

Uldis: Jā, domāju, vīrietim jāmēģina tajā brīdī sevi nedaudz nolikt malā.

Laura: Izrādē izejas punkts ir diezgan specifisks – Larss negribēja mājdzemdības...

Ja blakus ir personāls, vīrietim varētu būt drošāka sajūta.

Uldis: Ja cilvēks nav piedalījies dzemdībās, ir daudz neskaidrību. Viņš baidās – varbūt labāk darām kā visi... Šķita pievilcīgi, ka vīrietis spēj nesist dūri galdā: “Nē, darīsim tā!” Jo tas ir sievietes process, viņa izvēlas. Daudzās situācijās svarīga ir spēja paļauties uz otru cilvēku. Var tikai zīlēt, kā būtu, ja viņi būtu aizbraukuši uz slimnīcu. Varbūt iznākums būtu tāds pats – un ko tad?

Šai maģiskajā procesā jābūt pazemīgam?

Uldis: Jā.

Laura: Tas ir dabisks process. Sieviete to nedara viena. Viņa to dara kopā ar bērnu. Tas ir ceļš, kas ir jānoiet, jāizdzīvo, lai notiktu tas, ko gaidi deviņus mēnešus – satikšanās. Pazemība pret līdz šim neizjustām sāpēm...

Uldis: Pazemība pret notikšanu, kur nespējam visu kontrolēt un visu paredzēt.

Atbildība un frustrācija par galveno lomu jūsu ģimenei bija pārbaudījums?

Laura: Var teikt, ka, tuvojoties finiša taisnei, manis divas nedēļas nebija mājās. Mājas dzīvi uzņēmās Uldis – bērnu vadāšanu, ēst gatavošanu, visu. Parasti mēs pienākumus sadalām. Arī Uldim ir bijušas pirmizrādes, mēs esam tam gatavi, šoka nav. Vienojos arī ar bērniem. Ir labi zināt, ka šis posms beigsies. Tas ir jāiztur, jāmobilizējas. Mani atbalstīja visa ģimene, nebija neviena pārmetuma – kā tu tā vari, kāpēc esi nogurusi… Viņi praksē parādīja, kā tas notiek – tu pārbrauc pārguris, izsmelts, un no tevis neko neprasa, vienkārši ir blakus. Tas ir baigi daudz. Jā, tā ir mīlestība. Kā Uldis teica – tas ir tavs ceļš, piedzīvojums, un tu tajā esi viena. Mēs līdz galam nevaram saprast, kam tu ej cauri, bet esam tev blakus.

Par studiju laiku stāstījāt, ka tas bijis process, kas izgriež oderi uz āru. Vai arī caur lomām esat viens otrā pamanījuši ko dīvainu?

Uldis: Noteikti. Kā Laura teica – tā ir līdzās augšana. Šai procesā daudz atklājam arī paši par sevi. Ielūkojamies dziļāk tajā, kas mēs esam, kā skatāmies uz lietām. Ir svarīgi par to runāt, uzklausīt. Jā, katra izrāde ir ieskatīšanās. No sevis nedrīkst baidīties, svarīga ir pieņemšana, varbūt pat ļaušanās. Kociņš veidojas zem zemes, kur tas vēl nepavisam neatgādina koku, viņš ir sēklā, tā uzsūc ūdeni, minerālvielas un visu laiku mainās. Vienviet miza ir biezāka, citur plānāka, kā jebkura dzīvības forma – mēs veidojamies gan psiholoģiski, gan fiziski, tas ir pārmaiņu process.

Laura, vai tu pēc tādām izrādēm kā Zēns un Asins kāzas ieraudzīji, ka Uldī ir arī kas šausminošs?

Laura: Domāju par to, kā mēs skatāmies viens uz otru izrādēs. Uz skatuves ir tavs dzīvesbiedrs, tas ir citādāk nekā skatīties uz kolēģi. Ir interesanti redzēt viņa profesionālo varēšanu, kādus jaunus instrumentus viņš atradis, ko sapratis. Uldis ir teicis, ka nenāk uz izrādi kā uz gatavu rezultātu, lai vērtētu un kritizētu, bet gan piedzīvot procesu – tieši tādu, kāds tas šobrīd ir. Tāpat arī es nenāku kaut ko sagaidīt no Ulda. Zēnā viņš mani ārkārtīgi pārsteidza profesionāli. Pēc izrādes teicu, ka tas bija jaudīgākais, ko līdz tam biju redzējusi. Skatījos – kā viņš to var? Tas bija filigrāni. Asins kāzās bija cita krāsa, eksistence, uzdevums. Jo viņš ir drosmīgāks, jo man ir interesantāk.

Uldis: Strādājot pie izrādēm, manī ir nervozitāte, pārgurums, šaubas. Zināju, ka darbā ar Sievietes daļām tas viss ir Laurā, un apbrīnoju viņas spēju pārslēgties. Biju patīkami pārsteigts, jo mājās nenāca Maja, bet Laura – cilvēks, ar kuru esmu precējies, mūsu bērnu māte – un nekas cits. Man bija pilnīgs miers.

Varbūt arī tā ir sievietes daļa – spēja mobilizēties, saglabāt miera sajūtu pat sarežģītās situācijās, lai māja neuzsprāgst no frustrācijas.

Laura: Uldis saka, ka mājās nācu mierīga un savākusies… Vienmēr tā nav bijis. Pirmizrāde tiešām ir visai ģimenei, ne tikai mūsu četriniekam, jo pieslēdzas abas mammas, tēti, krustvecāki. Esmu teikusi paldies par atbalstu visam klanam. Tas ir no pirmizrādes uz pirmizrādi – tu to piedzīvo un domā, vai gribi visu to pašu vēlreiz, vai tomēr lai ir mazliet citādāk. Vai ir vērts nākt mājās, psihot, būt neadekvātam, plosīties vai labāk tomēr mēģināt iet citu ceļu?

Reiz, kad Uldim bija pirmizrāde, gāju uz teātri, bet mājās man palika zīdāms bērns. Atceros, ka pirmās 30 minūtes, kad Uldis bija uz skatuves, biju kā afektā, šausmīgi uztraukusies, neko nevarēju uztvert. Miers nenāk vienā dienā, cik gadu jau pagājis. Tagad, ja Uldim ir pirmizrāde, vairs nav tā, kā bija pirms deviņiem gadiem. Tu lēnām mācies otra uztveršanu. Skatīties Ulda izrādes man kļūst arvien interesantāk un baudpilnāk. Tu skaties… notikšanu. Nevis kaut ko sagaidi. 

Vai Uldī ir sakāpināts spēles prieks, atļaušanās, groteska, kas arī dzīvē reizēm krāsas padara biezākas?

Laura: Negribu salīdzināt skatuves dzīvi ar ikdienu, tās ir divas dažādas sfēras. Mājās viņš ir Uldis, uz skatuves ir lomas krāsas.

Varbūt Uldim piemīt īpašs humors? 

Laura: Viņam ir brīnišķīgs humors!

Uldis: Man ļoti patīk dauzīties ar bērniem. Grotesku un maksimāli izkāpinātu enerģiju izmantoju tur. Viņiem ļoti patīk, ka sapurina, riktīgi pakaujas, izsmejas.

Mazliet pārkāpt robežas?

Uldis: Jā, jā. Lai nav vienmēr tā solīdi, bet pašaut vaļā.

Laura: Arī teātrī viņš ir dauzonīgs.

Uldis: Teātrī tas nav pašmērķis. Ir lomas raisīta enerģija, ko tā pieprasa. Mēģinājuma procesā vienmēr iznāk padauzīties, paākstīties. Asins kāzas ir īpašs gadījums, ļoti specifiski apstākļi.

Tur biji Mēness – domāju, ja tevī nebūtu sakāpināta spēles prieka, arī melnās stīgas sajušanas, diez vai tu spētu to nospēlēt. 

Uldis: Jā, pilnīgi piekrītu. Kautrībai šai lomā nav vietas. Tā man personīgi bija liela atļaušanās, uzticēšanās no režisora puses, fiziski un arī mentāli grūts process. Tā ir katrā lomā – jāatrod kodols. Cita loma ir mierīgāka, kādā rodas pārspēle, varbūt skatītājam nepatīk, tur neko nevar darīt. Reizēm tas ir uz gaumes robežas. Asins kāzās apstākļi bija fiziski sarežģīti. Es pats nedziedu, jāatrod veids, kā tam pietuvoties. 

Iedzīvoties Nastavševa balsī.

Uldis: Jā. Un psiholoģiski – kā to, ko pauž mūzika, sajust sevī un ar enerģiju mēģināt iznest. Tas raisa jaunus jautājumus, jāmēģina atbildēt, un tad pie kaut kā nonāc. Mūsu profesija ir provocējoša, tā maina personību. Ticu, ka uz izaugsmi. 

Arī interesanti.

Uldis: Ļoti. Gan sev, gan otram cilvēkam – piemēram, Lauras domas, kas saistās ar Maju, un kādas domas viņā dzimst par sevi…

Laura, vai tu Uldi esi aizvedusi pie tām siena ķīpām, kur skraidīji…?

Uldis: Esam skraidījuši.

Laura: Jā, esmu viņu izvadājusi Kuldīgā pa vietu vietām. Liels JĀ.

Tu, Uldi, zini, kas Laurai ir ar to celmu plēšanu?

Uldis: Viņa to vienmēr dara ļoti atdevīgi. Reizēm kā lokomotīve sāk, un tad mēs, vīrieši, khm, neļausim taču sievietei vienai... Labi, ņemam laužņus un ķerras! Lauras tēvs iet palīgā, es padaru kaut ko citu.

Varbūt Laurai vajadzēja kļūt par zobārsti.

Uldis: Tad viņa vairs to negribētu. Liekas, fiziskais aspekts ir viena no Lauras stiprajām šķautnēm, kas pieprasa zemi, miesu, kaut ko pamatīgu, kur kārtīgi ieķerties, riktīgi pacelt, sajust spēku, varbūt arī savu vājumu, to pārvarēt un izraut celmu. Tas ir ārkārtīgi grūti. 

Laura saka, ka tam ne tikai spēks, bet arī prāts ir vajadzīgs.

Uldis: Jāizdomā, kuru sakni ņemt, kura celmu tur, kā tikt tai klāt...

Tā ir arī meditācija, kas iztīra galvu. 

Laura: Pamatīga.

Uldis: Arī lapu grābšana – ķermenis izkustas, enerģija atbrīvojas. Prāts mūs bieži vien savelk. Fiziski izkustēties ir ļoti svarīgi. Joga nav tikai modes lieta, bet gadu tūkstošiem koptas zināšanas. Ja pietrūkst kustību, liekas, ka uguns cilvēkā gan ir, bet…

… tikai gruzd?

Uldis: Jā, vajag aizdedzināt, sajust savu mazumu un tikt tam pāri, izplēst un gūt gandarījumu. Tad varbūt rodas vieta, lai iestādītu kaut ko jaunu. Koks bija vecs, viss nāk un iet, un tu piedalies… Esam runājuši, cik patīkami ir pļaut zāli – uzreiz redzi rezultātu. Teātrī visu laiku esi procesā.

Laura: Ir bauda redzēt, ka tu kaut ko ietekmē.

Uldis: Kaut vai sakrāmē malku.

Skaisti stāstījāt par vecāsmātes sedziņām, bet jūs radāt kaut ko tik netveramu…

Uldis: Jā, tas ir tikai konkrētais brīdis.

Jums jānotic, ka tas ir paliekoši – jūsu ikvakara enerģiju un darbu, ko atdodat, cilvēki tomēr paņem līdzi, un tas viņos rezonē arī pēc gadiem. Kā manī Ulda trakais profils Asins kāzās…

Laura: Ā, tādā ziņā… Sāku domāt par jautājumu, ko uzdevi par krāsām – kad uz skatuves redzu trako Mēnesi, es redzu drosmīgu Uldi. Šo īpašību vērtēju augstu. 

Viņš var pārkāpt robežai?

Laura: Jā. Un arī dzīvē viņš ir drosmīgs.

Uldis: Nesen runājām, kur rast motivāciju spēlēt, kāpēc to vispār darīt. Tieši tā – tas taču nav paliekoši. Ir apziņa – ka par šīm tēmām jārunā. Reizēm kaut ko atklājam, reizēm ne, bet, ja izrāde iekustina kaut vienu cilvēku, tas jau ir daudz. Cilvēkiem ir jāsarunājas – tas ir galvenais, kāpēc ir vērts to darīt. Nevis tāpēc, lai parādītu, kas ir labi vai slikti, kā vajag vai nevajag.

Teici, ka mēs katrs ar savu sauli, bet mūsos ir arī pilnmēness – vēsā, mazliet noslēpumainā daļa?

Uldis: Jā, nezināmā, nojaušamā.

Mātes un meitas, māsu attiecības – ļoti svarīgas tēmas.

Laura: Jā. Atpazīstamas. Tevis minētās ir tikai divas no izrādē Sievietes daļas esošajām tēmām. Gana lielas un ietilpīgas. Cilvēki no seniem laikiem ir veidojuši barus un kopienas... ģimenes. Zinot cilvēka ego apmērus, neizbēgami nonākam līdz situācijai – nesaprašanās. Nešaprašanās var būt sīkumaina, kā arī izšķiroša. Pieļaujot divus variantus – neatskatoties atteikties no turpinājuma būt barā vai mīlēt. Mīlēt un pieņemt. Mums ļoti patīk saprast. Ar prātu izskaidrot. Sakārtot un iekārtot lietas un cilvēkus. Mīlēt un pieņemt. Paskatīties uz otru ar sirdi.

Man Sievietes daļās pietrūka katarses sajūtas, jutos izvandīta.

Laura: Ļoti labi – Maja arī ir izvandīta. Majas pieredze nesniedz mums nekādas atbildes vai kulminējošas sajūtas.

Katrā izrādē katarsi nevajag? Tā brūce var palikt vaļā?

Uldis: Man reiz bija piedzīvojums – skatījos Oblomovu JRT un nesapratu, kas ar mani notiek, prātā tik daudz kas saslēdzās. Ļoti līdzpārdzīvoju. Liekas, arī tā ir tā katarse – ka cilvēks neaiziet vienaldzīgs. Viņš var arī aiziet dusmīgs: “Kas tas bija!? Man riebās izrāde!” Bet – kāpēc? Reiz nenormāli dusmojos par kādu grāmatu, nesen pārlasīju – nekā briesmīga tur nav. Bet tajā brīdī domāju – tā nevar rakstīt! Tas ir bezkaunīgi, vājprāts! Jāaizliedz! (smejas) Bet tagad atskatoties saprotu, ka tur tika aizskartas tādas cilvēciskas tēmas, kas, iespējams, bija manī pašā, tāpēc nespēju pieņemt, ka tā var būt.

Pēc Trīra un Linča filmām reizēm liekas – režisors tiešām nemīl cilvēkus.

Uldis: Jā, jā. Un tajā pašā laikā tur ir tādas stīgas…

Filmas Pieces of a Woman beigās meitenīte uzkāpj kokā un noplūc ābolu.

Laura: Filmas scenārijs pretendē uz katarsi. Tev tiek dāsni dāvāts apstiprinājums. Oriģinālajā Katas Vēberes lugā nav šāda fināla. Luga beidzas ar Majas mātes Magdalēnas vienskatu. Jautājums par Majas esošo vai neesošo grūtniecību paliek atvērts.

Kā bija strādāt ar Esmeraldu Ermali?

Laura: Pirmreizīgi. Reiz mūsu lielajā divskatā izrādē Sievietes daļas stāvēju Esmeraldai blakus un iedomājos – divas Baibiņas. Ar aci nesaredzama saikne. Citiem nezināma. Mēģinājumu laikā maz sarunājāmies, komunikācija bija neverbāla – ar saskatīšanos, blakus pasēdēšanu. Kad gaidu savu uznācienu aizskatuvē, viņa man apsēžas blakus un kādu brīdi ir kopā ar mani – liekas, man no tā vien ir vairāk spēka. Jaudīgs cilvēks, ļoti, ļoti.

Esmeraldai ir meitas – varbūt arī tam ir nozīme?

Laura: Manuprāt, Esmeralda zina, kas ir dzīvība, bērns, ģimene, nesaprašanās.Viņa ir atvērta, drosmīga, stipra, izturīga. Tam ir nozīme. Iedvesmojoša satikšanās.

Nāk pavasaris – vai atkal vedīsi Lauru uz jūru?

Uldis: Redzēs... Mums patīk pastaigas. Vasarās vienmēr kādu laiku pavadām Jūrkalnē, tur ir pāris iemīļotu vietu. Skatīšanās tālumā atpūtina prātu. Miers, viļņu skaņas un reizēm ļoti stiprs vējš, kad nevar sarunāties un arī nevajag.

Vējš aiznes vārdus.

Uldis: Jā, izpūš domas, ķermeni, pēc tam esi tāds – ehhh…

Laura: Seja appūsta, un smiltis ir visur. (nosmejas) 

Uldis: Esmu domājis, kā ūdens cīnās ar zemi. Apēd, izskalo – nemitīgs process.

Citreiz vulkāns izvirst okeānā, tad zeme atņem vietu ūdenim.

Uldis: Tieši tā, mijiedarbība notiek nonstopā.

Laura: Stāvkrasts tiek izārdīts, un tā notiek arī ar cilvēkiem – mēs tiekam izārdīti un tad atjaunojamies.

Uldis: Ļoti cenšamies saglābt to, kas apkārt, pieķeramies lietām, gribam, lai tās paliek nemainīgas. Empātiski pārdzīvojam par lielajiem dzīvniekiem, un, protams, iznīcināšana sava labuma dēļ ir skumja, bet man atbrīvojoša šķiet doma, ka dabai par viņiem nav neko liela rūpe. Taču, ja nobeigsies kāds mikrobs, tad gan jāsāk uztraukties, varbūt dzīvības uz Zemes vairs nebūs. Daba attīstās miljoniem gadu, kosmosa mērogā mēs tajā esam tikai sekundes simtdaļu.

Laura, teici, ka tu varētu būt puķuzirnis, kā tev liekas – kas varētu būt Uldis?

Laura: Uldi, tu būsi tā sēne zem zemes…

Trifele?

Laura: Jā.

Uldis: Trifele… konkretizēja.

Laura: Sēne paliks, kad te viss būs beidzies. Kā saka  mikologs Mihails Višņevskis – šeit vēl esam tikai tāpēc, ka netraucējam sēnes.

Uldis: Es esmu sēne. Mums ir priekšstats, ka sēne ir tā, kas izaug no zemes, bet tas ir tikai auglis. Sēne dzīvo zem zemes vai citos organismos.

 Micēlijs.

Uldis: Jā, tas vada prātam neaptveramus procesus mežos, visos organismos. Visur. 

Laura: Tu man, Uldi, esi prātam neaptverams.

Uldis (smejas): Paldies!

Laura: Domāju, tu vadi manus procesus, es nevaru to izskaidrot.

Tas bija kompliments?

Laura: Ir tā, kā ir. Nezinu, vai kompliments.

Uldis: Manuprāt, tas nav ne labi, ne slikti. Ir lietas, ko darām neapzināti.

Laura: Tagad Uldim jāpasaka, kas esmu es.

Uldis: Man ļoti patīk tas…

Laura: … nekāds puķuzirnis!

Uldis: Vienkārši gribu komentēt – Laura ir ļoti trausla sieviete.

Laura: Puķuzirnis, kurš lauž celmus.

Uldis: Ja to iestādītu mājas sienā, domāju, viņš atrastu ceļu, kā izdīgt.

Kādu vecu balkonu sadrupinātu.

Uldis: Protams! Kā zāle aug cauri asfaltam – tas ir dabas spēks. Nenovērtēts. Mums tikai liekas, ka spēcīgi ir tornado un zemestrīce.

Laura: Neaptverami, kāda griba ir sēkliņai…