Aktieris Kaspars Zvīgulis: "Es gribu mieru"

Mani savukārt interesē viņš pats. Un tā nu mēs visu šo sarunu velkam to deķīti katrs uz savu pusi. Talantīgs aktieris, kurš savulaik bijis “atskaitīts” no teātra par disciplīnas pārkāpumiem, bet tagad atkal pārliecinoši ir uz skatuves. "Mazajā naudiņā" viņam ir galvenā loma, un tā ir liels izaicinājums viņa labi nostādītajai balsij, dejotāja plastiskumam un arī vīrišķīgajam šarmam – viņa varonis ir pilnīgi pretējs.

Kāpēc šie cilvēki ar garīgo atšķirību ir kļuvuši neredzami?

Domāju, ka tas lielā mērā ir tāpēc, ka mēs visi joprojām dzīvojam postpadomju domāšanā. Es arī esmu saskāries ar lietām, kuras man bijis grūti pieņemt. Piemēram, mana meita mācās Tālmācības vidusskolā. Kad viņa pārgāja uz tālmācību, man likās: nu kā tas ir, ka tu neiesi skolā?! Kā šāds cilvēks pēc tam varēs eksistēt sabiedrībā? Jo manā bērnībā man neviens šādus jautājumus neuzdeva – vai gribi mācīties, vai gribi iet uz skolu, kā tu vispār skolā jūties? “Kā iet? – Labi.” Bija jādara – un viss. Bet mūsdienās jauniešiem ir daudz vairāk informācijas, viņi uzzina, ka var būt arī citādi, ka citādais – tas ir normāli.

Cilvēki, kuriem ir dažādi garīgie, psiholoģiskie traucējumi, autisms, – tā mums vienmēr ir bijusi slēgtā tēma. Viņu nebija. Viņus nekur nerādīja, viņus turēja speciālās iestādēs un nelaida ārā no mājām. Tas diemžēl joprojām notiek. Bijām dienas aprūpes centrā Cerību tilts uz Valentīndienas koncertu, un vadītāja stāstīja, ka nesen tramvajā viņai ir teikts: “Kāpēc jūs nebraucat ar savu autobusu, kāpēc mums uz viņiem jāskatās?”

Bet šiem cilvēkiem ļoti gribas uzmanību – runāties, stāstīt savus stāstus jebkuram, kurš ir gatavs klausīties. Taču viņus pat nelaiž pie citiem cilvēkiem.

Pie normālajiem…

Jā. Es bērnībā dzīvoju Inciemā, un tur bija viens šāds cilvēks ar garīga rakstura traucējumiem. Tagad redzu, cik mēs bijām nežēlīgi pret viņu, mums tā bija izklaide… Likām viņam kaut ko darīt, staigājām līdzi, kaitinājām. Mums bija interesanti, bijām kā tādi mazi mežoņi, kas interesējās, kā viņš reaģēs, jo parastie cilvēki tā nereaģē – mēs viņu sakaitināsim, viņš sapsihosies, skries mums pakaļ, būs kaut kāds ekšens! Spilgtākā bilde, ko atceros no bērnības: vienu vakaru gājām viņam līdzi, un es pilnīgā nopietnībā prasīju, kāpēc viņš pīpē. Es nevarēju to saprast un prasīju tā: “Ko tu pīpē?!” Viņš brīdi nopietni apdomājās un tad teica: “Kosmosu!”

Tikai tagad es saprotu, ka viņš gribēja parunāties. Viņam beidzot kāds uzdeva jautājumu, viņš varētu izstāstīt – ko viņš pīpē, kur viņš to dabūja…

Viena no mammām, kurai dēls ir manā augumā, pat lielāks nekā es, teica, ka mājās viņš esot kā mīļš lācis. Lielākās viņas bailes esot par to, ka viņš varētu kādudien ieraudzīt vai saprast, ka var dabūt kaut ko ar spēku.

Viņiem nav spēka izjūtas. Piemēram, viņi nemāk nogriezt maizi, jo nav izpratnes, ka ir jāspiež, šķiet, ka tikai jāzāģē.

Tu par to tagad stāsti tik emocionāli – ir jābūt iemeslam tādai empātijai. Vai tavā dzīvē ir noticis kaut kas tāds, kas padarījis tevi empātiskāku pret cilvēkiem, kam ir mazāk paveicies? Kam dzīvē ir tikai viegli gājis, tie ne vienmēr spēj to just.

To, ka ir gājis baigi viegli, es arī nevarētu teikt. (Smejas)

Strādājot pie šīs lugas, es sāku saprast un analizēt savu attieksmi un atcerēties gadījumus no savas vēstures. Un man vienmēr ir bijis tā, ka es nezinu, ko ar viņiem darīt, kā komunicēt, es visu saprotu, bet uz mani tas neattiecas – labi, es eju savās darīšanās. Man nav informācijas, ka šādi cilvēki ir okei, ka no viņiem nav jābaidās. Diemžēl ir individuālie gadījumi, kad arī ir jābaidās, bet, kā izrādās, tā agresija nav apzināta.

Tavs varonis ir 40-gadīgais Jāsons, kurš dzīvo kopā ar mammu – tuvāko un vienīgo cilvēku. Kas viņam īsti kaiš?

Tie ir garīgi traucējumi. Cenšamies nedefinēt vienu konkrētu diagnozi, jo, manuprāt, nav svarīgi runāt par diagnozi, bet par cilvēku. Diagnozes – katrs gadījums ir individuāls. Es tagad izrādes vajadzībām biju uz konsultāciju pie fizioterapeites, lai saprastu, kā ar šiem cilvēkiem strādā fiziski. Jo mans varonis izrādē arī vingro. Viņa teica, ka, piemēram, vingrojumu kompleksu dažādām muskuļu grupām, kādi ir mums, citiem cilvēkiem, viņiem nav, jo viņi neapzinās savu spēku, nezina, kas ir stipri, kas – vāji. Vai nu dara, vai nedara. Ja dara – tad ar visu spēku.

Vai nav tā, ka, pie šīs lomas strādājot, tu ej pa ielu – un tagad redzi šo cilvēkus, viņi tev kļūst redzami? Vai arī viņu nav uz ielas?

Viņi ir. Un, protams, es tam pievēršu pastiprinātu uzmanību. Ļoti konkrēta situācija. Gāju kopā ar suni uz teātri, un jau pie paša teātra es pēkšņi dzirdu no aizmugures tādu ļoti skaidru teikumu: “Ļoti smuks suns!” Saprotu, ka tas ir nedaudz skaļāk nekā parasti. Pagriežos un redzu vīrieti, kas lielāks par mani, ar maisiņu rokā. Es, protams, smaidu un saku – jā, bet automātiski manī nostrādā arī tāda… piesardzība. Tajā pašā brīdī man otrā pusē ierunājas maza sieviņa, kura tieši tādā pašā balsī saka: “Jā, ļoti skaists suns!” Un es momentā saprotu, ka tā ir viņa mamma. Tā viņi pārsvarā arī dzīvo – ar savām mammām.

Tajā reizē sapratu, ka vēl nemāku iet uz kontaktu – pateikt: “Jā, tas ir skaists suns, viņu drīkst arī glaudīt, ja tu gribi…” Mana atsaucība vēl tikai veidojas. Es tam tagad pievēršu uzmanību, bet domāju, ka sabiedrībā ar to ir galīgi bēdīgi. Tas pats mans draugs un visiem pazīstamais mūziķis Rolands Ūdris – viņa sieva Ilona intervijās ir stāstījusi, cik nav tā bijis, ka viņus pat no kafejnīcas dzen ārā.  

Vai tu esi kādreiz juties neiederīgs un tāds, no kura novēršas?

Man laikam ir paveicies, un es neesmu to izjutis. 8. klasi es nogulēju nekustīgi, piesiets pie gultas, slimnīcā, pēc tam bija sanatorijas – bet pie manis nāca draugi, skolotāji, vecāki… Man it kā ārstēja osteomielītu – infekcijas slimību, kad kauli sāk drupt no iekšpuses. Bet tehnoloģijas, kā noteikt šo diagnozi, Latvijā vēl nebija. Bija tikai pirmās operācijas. Vienā kājā bija milzīga adata, šo kāju turēja iesietu gaisā. Tāds arī gulēju. Toreiz teica – nē, to nevar izārstēt, var tikai apturēt. Teorētiski ar to varēja palikt visu mūžu uz gultas.

Mēs visi varam kļūt cilvēki ar īpašām vajadzībām – lāsteka uzkrīt, mašīna notriec… Tu esi piesardzīgs vai dod uz pilnu klapi? Rokenrols tavā dzīvē ir klātesošs vai beidzies?

Ir, ir klātesošs. Un es neesmu piesardzīgs, nē. Man vienmēr liekas – kā ir jābūt, tā jābūt, un tā tas arī notiks. Speciāli pats sevi nesaudzēju.

Kā 40 gados rokenrols vēl var izpausties?

Tas ir domāšanā. Man tikko bija viens darbs kopā ar jauniešiem, 12. klases džekiem, – filmējos viņu mūzikas klipā, un viņi uzdeva šo pašu jautājumu – kā ir 40 gados? Viņi domāja, ka man ir 20–30, kaut kas tāds.

Es varu godīgi pateikt – esmu aizķēries kaut kādos -padsmit gados. Tā, kādos sešpadsmit. Es gan patiesībā nemaz nezinu, kā tagad sešpadsmitgadnieki dzīvo un kā domā.. Bet man ilgi jādomā, vai man tagad ir 40 vai 41, cik man vispār gadu… Ļoti labi atceros, ka vienu gadu nodzīvoju pārliecībā, ka man ir viens gads vairāk, nekā bija. Es neskaitu līdzi.

Tātad jautājums, kā jūtas vīrietis 40 gados, ir pat neiederīgs. Jo tu nezini, kā viņš jūtas.

Es ļoti labi varu spriest pēc saviem draugiem manā vecumā, kurus lielākoties satieku ļoti reti, jo tur ir cita domāšana – tur ir ģimene, māja, tur ir jau DZĪVE. Es gan arī vienam posmam esmu jau izgājis cauri – man ir bijusi ģimene, ir jau liela meita.

Jaunās izrādes režisors ir Regnārs. Jūs esat draugi vai viņš tevi izvēlējās tāpēc, ka esi lielisks aktieris?

Es ceru, ka mēs esam draugi. Mēs jau esam strādājuši kopā, un mums ir tāda līmeņa saprašanās – no pusvārda. Bet šai lomai Regnārs mani izvēlējās tāpēc, ka es tai pilnīgi un galīgi neesmu atbilstošs. Kaut vai tāpēc, ka mana balss ir pārāk labi nostādīta.

Tu ļoti daudz runā par šo lomu. Vai tu katrai lomai velti tik daudz spēka un enerģijas? Vai arī šī ir sarežģītāka loma, jo jāapgūst citas kustības, valoda, cita domāšana?

Mana attieksme pret šo visu izrādes tapšanas laikā ir krietni mainījusies. Jā, man arī bija bail no viņiem. Es zināju, ka ar viņiem ir kaut kā citādi jārunā, bet es nezināju, kā. Manuprāt, tās ir bailes. Mums ir mācīts, ka no visa svešā ir jābaidās. Bet tagad es saprotu, ka es kā Kaspars varu šiem cilvēkiem palīdzēt, mainot savu attieksmi. Pirmkārt, runājot par to. Otrkārt, saskaroties ar viņiem, jau zinu, ka viņiem gribēsies runāt, izstāstīt savus noslēpumus. Un varbūt viņi, izgājuši pasaulē, uzrausies uz mani – izstāstīs tos man, un tā es varēšu viņus pasargāt.

Izrāde ir par divām mūsdienu problēmām – vienaldzību un vientulību. Vai tev savā dzīvē ir nācies ar to saskarties?

Ar vientulību noteikti. Vairākas reizes mūžā esmu bijis tajā vientulības stadijā, kad liekas: nu viss, vairāk dzīvē nekā nav! Tu esi viens – un dur, uz kuru pusi gribi, nevienam tu neesi vajadzīgs! Protams, tas ir kaut kādā veidā arī paša sabūvēts. Zinot, piemēram, manus vecākus – viņi taču nekad nedomās, ka neesmu viņiem vajadzīgs. Droši vien savulaik pats sevi esmu novedis līdz tādām domām.

Bet vienaldzība… Esmu sastapies arī ar vienaldzību sevī, jo… Man, piemēram, ir bijusi doma apzagt bezpalīdzīgu cilvēku.

Apzagt?

Jā.

Tu gāji zināmā reibumā, cilvēkam tev blakus bija pilns maks…

Tieši tā tas arī notika. Tas bija agri no rīta, ja nemaldos, studiju laikos. Tieši šīs izrādes dēļ es to gadījumu atcerējos. Nācām no kaut kādas ballītes, bija jau gaišs, un ceļā bija ļoti piedzēries, kaut ko vēl murminošs, bet neko daudz vairs nesaprotošs cilvēks ar daudz, daudz naudu. Ļoti labi atceros sevī domu: ja nepaņemšu es, visticamāk, tūliņ nāks kāds aiz manis un savāks! Tur bija pat mašīnas atslēgas un arī mašīna turpat blakus, bet saprāts ņēma virsroku – ielikām to cilvēku mašīnā un aizgājām tālāk.

Bet es to ļoti labi atceros. Jo tā lielā nauda… Manā dzīvē nav bijusi liela nauda, un man tas lielais žūksnis bija kā signāls – tas taču ir daudz, es varu “bišķiņ” paņemt!

Un diemžēl ir cilvēki, kam nenostrādā nekādas bremzes. Un pat nenostrādā bremzes apkrāpt neveselus cilvēkus. Es pats esmu ticis apkrāpts. Ļoti labi atceros skolas ekskursiju uz Rīgu 90. gados, kad man atņēma gan visu naudu, gan cimdus.

Kā tavā aktiera dzīvē ir mainījies tas, ko tu gribi pateikt? Vai tas, par ko tu runā tagad, tev būtu svarīgi, teiksim, 2005. gadā, kad tu sāki spēlēt teātri? Protams, tu esi aktieris, un, kādu lomu tev iedod, tāda tā ir…

Teātrī visiem jaunajiem aktieriem jāiziet cauri tai pirmajai eiforijai, ka tu esi gatavs darīt visu. Vēlāk sāc izvērtēt, kas tev ir svarīgs, ko tu gribi spēlēt, ko tu vari spēlēt, – godīgi. Ko tu saproti – vai otrādi, ja kaut kas tev liekas nepieņemams, tad no tā atteikties.

Es tāpēc savulaik aizgāju projām no teātra, jo vairāk nesapratu, ko es tur darīju. Cīnījos par to teātri, ņēmos ar visādiem projektiem... Vienu brīdi pat teātrī biju projektu vadītājs, nevis aktieris. Tas aizgāja tādā haosā, ka es vienkārši nesapratu, ko es patiesībā gribu. Likās, ka es tikai eksistēju un “maucu” uz visām pusēm to, ko vajag citiem. Un nevienu brīdi  nedaru to, ko gribētos man pašam. Manuprāt, tā ir daudzu cilvēku problēma: saprast, ko pats gribi. Arī man ir ļoti grūti saprast, ko es gribu. Ļoti bieži daru to, kas ir jādara vai ko vajag kādam citam. Teiksim, šī intervija: es neesmu drošs, ka es gribu sniegt interviju. Visticamāk, ja nebūtu šīs izrādes, es pateiktu: “Nē.”

Man tas bija gana ilgs un smags posms, kad galīgi nesapratu, ko pats gribu. Manā gadījumā bija vienā brīdī tā, ka man nahren –  vairāk negribas neko!

Tad es aizbraucu uz divarpus gadiem. Ļoti skaidri zināju, ka negribu teātri redzēt ne tuvumā. Nebija arī nekādu ilūziju par to, ka būšu atpakaļ. Prom, un viss. Un tas viss tāpēc, ka pats nezinu, ko gribu.

Bet pēc tam tu gribēji spēlēt, aktieris tevī uzvarēja?

Tas pat nav par uzvarēšanu, tas ir par kaut kādu lietu saprašanu.

Ja skatos uz pagātni, brīnos, kā šobrīd varu izdzīvot ar teātra algu. Tas ir, tieši šobrīd nevaru vairs. (Smejas) Kopš esmu atpakaļ, man ir par 80 % mazāk papildu darbu, kas nozīmē 80 % mazāk naudas. Tiešām brīnos, kā es to varu.

Tu visu šo laiku esi simtprocentīgs aktieris?

Man gribas darīt arī papildu lietas. Iespējams, režisēt. Tieši pasākumus. Bet – tam nav naudas. No tā, ko Latvijā var izdarīt ar pieejamajiem līdzekļiem, es esmu visu izdarījis.

Mums ir jau pirms trim gadiem iesniegts gatavs projekts Spēlmaņu nakts ceremonijai – bet par to cenu, par kādu esam gatavi to uztaisīt. Tādu naudu vienam vakaram Latvijas Televīzijā neviens nedos.

Vai tu sevi uzskati par talantīgu aktieri? Jo citi tā uzskata. Kādreiz pat teica, ka tev viss tik viegli nāk, ka vari atļauties necensties.

Nuuuu… Tam talantam ir arī otra puse. Es, piemēram, tikai trešā kursa otrajā pusē sapratu, ka gribu būt aktieris. Man bija palicis pusotrs gads – kad es diemžēl nebiju skolā, jo biju jau teātrī – Krievu drāmā… Valmierā… Bet tad sapratu, ka man ir jāmācās, un sāku grābt no visiem pasniedzējiem, ko vien var. Sapratu, ka līdz šim esmu izbraucis tikai ar savu talantu… Valmierā man bija Krodera izrāde – Tenesija Viljamsa Vasara un dūmi (man to izrādi ieskaitīja kā eksāmenu pēc 3. kursa), un tad es aizbraucu uz savu kursabiedru eksāmenu, kurā viņi spēlēja fragmentus, un sapratu, ka esmu atpalicis, ka man nav tā, kas ir viņiem. Esmu vienkārši “laidis luni” un nemaz nemāku sevi organizēt tā, kā viņi to dara. Tieši profesijas jomā.

Tagad apzinos, ka man ir dabas dotas spējas, bet esmu kļuvis arī godīgs pret savu darbošanos uz skatuves. Nopietni strādāju pie katras lomas un saprotu, ka katru reizi, ja neizdodas, mēģinu izbraukt ar talantu…

…un šarmu…

…un šarmu – tā to var redzēt. Es taču zinu – to man saka arī režisori, un man tas notiek automātiski –, ka mana balss skan labi, un tad es tā sāku klausīties, kā es te labi skanu. (Smejas)

Ja tagad esi godīgs uz skatuves, vai esi godīgāks arī dzīvē?  Vai vispār esi mainījies?

Ja es vēl nemāku noformulēt, ko es gribu, tad vismaz esmu iemācījies noformulēt, ko negribu. Esmu iemācījies teikt: “Nē!” Lielākā daļa aktieru, kad viņiem zvana un piedāvā kādu darbu, atbild: ”O, jā, man ir brīvdiena, es tieku!” Esmu iemācījies – ja man ir brīvdiena, ir jāatbild: “O, jā, man ir brīvs, es netieku, jo man ir brīvs.”

Arī tad, ja es nesaprotu ne darbu, ne lomu, man ir tiesības pateikt savu “nē”. Un nav jābaidās, ka mani atlaidīs no darba. Ja arī atlaidīs, man ir rokas un kājas, un galva vēl vietā, ar dzīvi tikšu galā.

Pat Nacionālā teātra mājaslapā ir ierakstīts, ka no 2012. līdz 2015. gadam tev bija problēmas ar disciplīnu, tāpēc teātrī tevis nebija. Vai tagad tev šo problēmu nav?

Nezinu, vai tā ir disciplīna. Tā drīzāk ir atbildība pret saviem līdzcilvēkiem. Novest lietas līdz galam, ja reiz esmu pateicis “jā”. Problēma ar disciplīnu, manuprāt, bija tieši tajā, ka es nemācēju pateikt “nē” – un tad bija gadījumi, kad pusceļā lēcu nost un gāju prom. Vienkārši nenācu uz mēģinājumiem. Jo īstenībā man toreiz vajadzēja pateikt: “Džeki, es šo darbu nesaprotu, es te negribu nākt! Lieciet man mieru vai dodiet kaut ko citu!” Tāpēc šobrīd krietni vairāk izvērtēju, kam es piekrītu. Un tad cenšos tajā maksimāli visu no savas puses izdarīt.

Kura loma, ja tev tagad jāatskatās, tavuprāt, ir bijusi tavs augstākais profesionālais punkts?

Ceru, ka tas augstākais punkts vēl nav sasniegts!

Es atceros visas lomas. Nevarētu teikt, ka kāda būtu bijusi vienaldzīga. Teiksim, Vilis Lācis  izrādē, ko taisīja Indra Roga. Man tā lomas saprašana nenāca viegli. Es vispār pat patiesībā nebiju domājis, kā man tā loma sanāk. Līdz brīdim, kad ieraudzīju šo izrādi televīzijā, es nezināju, ka tā spēlēju! (Smejas)

Ko tad tu ieraudzīji?

Es ieraudzīju ļoti labu darbu. Skatījos un brīnījos – bāc, nu es esmu labs! Ne tikai es, visa tā izrāde. Bet tās tapšanas procesa, arī savas pieredzes trūkuma dēļ es nebiju spējis novērtēt, kas tas ir, ko es tur izdaru.

Nevaru atcerēties vienu īpaši nozīmīgu lomu. Tādā ziņā es ļoti labi saprotu šos īpašos cilvēkus, jo man arī nav pagātnes atskaites.

Visa pagātne sajukusi kopā?

Jā. Nesen man jautāja, pirms cik gadiem es aizgāju no teātra. Nu, es aizgāju kaut kad… Sen. Es neatceros tādas lietas.

Mehāniskais apelsīns turas prātā, jo tā ir manā karjerā visilgāk spēlētā loma. Pārējām lomām un izrādēm patiesībā bijis diezgan īss mūžs. Šobrīd nevaru izcelt vienu, par kuru es teiktu – yes, šitas gan bija!

Ļoti jaudīga izrāde bija Aleksandra Vampilova Pīļu medības Valmierā. Tas bija diplomdarbs pie Pētera Krilova, kur es spēlēju Zilovu. Nopietns, liels darbs. Bet tur arī gāja raibi, pie tās lomas es tiku tikai divas nedēļas pirms pirmizrādes.

Vairākas reizes intervijā teici, ka nezini, ko gribi. Nevienā jomā? Vai ir kas tāds, ko tu zini, ka gribi?

Es gribu mieru. Tas ir tā kā manam izrādes varonim: viņš grib apprecēties, bet nezina, kā to izdarīt. Un es arī nezinu, kā savā dzīvē dabūt mieru un pārliecību. Es to nezinu.

Sešpadsmit gadu vecumā mieru nevar dabūt – 16 gados iekšā visu laiku ir sprādziens!

Nu, par to arī ir stāsts. Un tas sprādziens visu laiku ir manī.  Kaut kāda skraidīšana. Slow down, slow down, es sev atgādinu. Bet nu ir jau arī panākumi, es vismaz zinu, ko es negribu.

Tu esi dejojis Dzirnās – kur tagad liec šo pieredzi?

Nākas dejot – izrādēs. Un ikdienā arī dejoju.

Pa māju?

Jā. Patiesībā Dzirnu pieredze man atļauj ik pa brīdim sajust, ka savs ķermenis ir jāsaved kārtībā. Zinu, kā jūtos labi, un zinu – ja kaut kas sāk sāpēt, tas patiesībā ir no nekā nedarīšanas. Pārzinu savu ķermeni. Saprotu kaut kādus signālus, ko ķermenis man saka un ko grib, lai es daru.

Vingrošana, vingrojumi, trenažieru zāles. Savedu sevi kārtībā, un kādu laiku var dzīvot tālāk.

Tu vairākus gadus esi bijis “stilīgāko aktieru topos”, tagad laikam tādu vairs nav. Ja būtu – joprojām varētu pretendēt uz stilīgākā titulu?

Mierīgi. Man joprojām patīk ģērbties un pucēties, un izskatīties. Man patīk visas modes un dizaina lietas, tas ir interesanti. Bet ikdienā es ļoti bieži esmu pieķēris sevi pie darbības – jo tā nav pat doma, tā ir darbība –, ka man ir pilnīgi vienalga, kas man ir mugurā. Jo mana profesija ir tāda – galvenais ir tikt no gultas līdz teātrim ar mašīnu. Un ar suni jāiziet kāds loks. Who cares, kā es izskatos?

Tava ideālā diena – kāda tā būtu?

Te atgriežamies pie tā, ka es nezinu, ko gribu. Ja ir daudz brīva laika, es nezinu, ko darīt. Man nav hobiju – diemžēl reti kuram teātrī tādi ir, jo to fiziski nevar savienot ar teātri. Es, piemēram, nevaru regulāri iet uz treniņiem. Varbūt varētu to darīt septiņos no rīta pirms mēģinājumiem, bet tik lielas apņemšanās man nav. Es labprāt spēlētu basketbolu. Bija ļoti jauks mēģinājums, kad visi džeki no teātra bijām norunājuši iet spēlēt basketbolu – un pēc otrās reizes mums visiem aizliedza to darīt, jo visās izrādēs sāka parādīties tēli ar spieķiem – traumas!

Tava skaistākā diena pēdējā laikā, ko tu atceries?

Es vienalga teiktu, ka vakardiena…

Ko tu īsti dari kā sešpadsmitgadnieks?

Uztveru dzīvi. Es nespēju nopietni domāt par nākotni. Neprotu plānot. Tāpēc arī tās brīvdienas ir tādas: piecelies no rīta un izdomā, ko darīt! Tā arī būs tā foršā diena!

Sešpadsmit gados liekas, ka viss skaistākais vēl ir priekšā.

Man jau arī tā liekas! (Smejas) Viss vēl tikai būs. Domāju, ka visvairāk mans “padsmitgadīgums” izpaužas tajā, ka es neveidoju sev dzīvi un sadzīvi. Draugam māju es palīdzu celt, bet sev – no, no no, tas nav par mani!

Ar draugu nu jau četrus gadus esam nocīnījušies, jau jumts ir virsū.

Tātad praktiskus darbus tu proti?

O, jā!

Kas tev tos iemācīja?

Domāju, ka bērnība – kolhozs un vecāki.

Zāli pļaut, zemi rakt vai māju celt… Man arī gribas to darīt, reāli ik pa brīdim ir vajadzīgs fiziskais darbs. Kā teica Ivo Martinsons: “Kad tu roc bedri, tu redzi, ko esi izdarījis. Kad nospēlē izrādi – nu, ko tu esi izdarījis? Neko!”

Es domāju, tā ir tā sešpadsmitgadnieka domāšana – ka nedomāju par sevi.

Un ģimenes dzīve sešpadsmitgadniekam vēl ir priekšā – vai arī esi sapratis, ka tas nav tavs formāts?

(Klusē) Tā nu gan ir mana darīšana!

Bet tā vispār ir tava darīšana? Tu par to domā vai arī tas nav tev svarīgs jautājums?

Es par to domāju līdzcilvēku līmenī – ko es viņiem nodaru vai nenodaru, ko viņiem varu dot ar savu nākotnes neplānošanu. Tas mani vairāk uztrauc, ka citi pārdzīvo, nevis es.

Atceros kādu interviju, kurā atzīsties, ka neesi bijis labs tēvs.

Redzi, tas arī ir iemesls, kāpēc es nesniedzu intervijas – to neteicu es, to uzrakstīja. Arī virsrakstu uzrakstīja – ka neesmu ģimenes cilvēks. Bet tas patiesībā bija pilnīgi citā kontekstā. Šodien zinu, kur bijušas manas kļūdas kā tētim – tās ir bijušas, un to ir diezgan daudz. Varbūt ir par vēlu, bet es daru visu, kas manos spēkos, lai tās labotu. Tieši tāpēc man liekas, ka nekas vēl nav beidzies, ka tās ir risināmas lietas.

Es cenšos būt labs tētis savai astoņpadsmitgadīgajai meitai. Runāties, dzīvoties, draudzēties.

Ņemot vērā, ka tev ir sešpadsmit… Jums ir līdzvērtīgas attiecības? Vai viņa tevi vairāk pamāca?

Ir lietas un temati, kuros viņa ir gudrāka nekā es.

Piemēram?

Dzīves uztverē, kaut kādā lietu kārtošanā. Spējā runāt. Te mēs atkal atgriežamies pie tā, ko teicu par savu postpadomju domāšanu, jo, piemēram, es nemāku runāt par lietām, par jūtām. Pēdējos desmit vai vairāk gadus mamma grib mani apskaut vai iedot buču, bet man ir tā: eu, ko tu dari, mēs nekad mūžā neesam tā darījuši…  Līdz ar to man nav šī te faila – runāt par jūtām. Man ir fails – kā tev gāja skolā? Nevis – kas tev skolā patika, kas tev padodas, ko tu šodien uzzināji?

Šos jautājumus es tagad mācos, runājot ar savu meitu. Ne tikai paprasot – kā tev iet – un iedodot naudu. Bet aprunājoties, jā.

Vai tev pašam nāk prātā, ar ko esi sevi pārsteidzis – wow, Kaspar, tu tomēr esi tāds malacis! Vari taču!

Tad man atkal jāsaka par jauno izrādi. Tā ir baiļu pārvarēšana – komunicēt un kontaktēties ar šiem cilvēkiem. Līdz pat vakardienai man tiešām bija iekšā – es negribu tur pie viņiem braukt, un man būs jābrauc, ak vai… Bet galarezultātā tu saņemies, aizbrauc un izdari, un saproti, ka tajā ir vērtība.

…un patīkamas emocijas.

Jā, jā. Pozitīvas emocijas. Tajā ir ļoti daudz kas pozitīvs. Bet manī bija tā pretestība, ka uz mani jau tas neattiecas. Bet tam vajadzētu attiekties uz mums visiem, jo, piemēram, Zviedrijas skolā tas skaitās kruta, ja klasē ir vismaz viens šāds īpašs bērns. Kruta, ka mēs viņu pazīstam, ka varam viņam palīdzēt, ka es piedalos un ka man ir šāds draugs. Nevis nezinām, ko ar viņu darīt, un izliekamies neredzam. Tas stāsts par neredzamajiem cilvēkiem, kuri patiesībā tepat vien ir, mani ir ļoti aizķēris.