Trīs mīti par laimīgu laulības dzīvi
Par laulības dzīvi ir daudz mītu, daži no tiem mūs mudina apprecēties (precētie dzīvo ilgāk un ir laimīgāki), taču daži no šiem mītiem mums liek no kāzām bēgt.
Laulība vairs nav tāda, kāda tā bija agrāk. Mūsdienās gandrīz puse no visām laulībām beidzas ar šķiršanos. Lai izvairītos no šāda iznākuma, daudzi pāri nolemj dzīvot kopā gadu vai ilgāk, lai pārbaudītu savu saderību pirms kāzām. Tomēr arī pēc šī pārbaudes laika šiem pāriem ir tikpat liela iespēja šķirties kā tiem, kuri pirms kāzām nedzīvoja kopā. Tajā pašā laikā daudziem cilvēkiem laulība ir mierīga un harmoniska, statistika liecina, ka aptuveni 90 procenti pieaugušo kādā dzīves posmā apprecēsies. Vai tad sanāk, ka mēs esam nolemti bioloģisku mudinājumu un sabiedrības spiediena dēļ sākt attiecības, kas mūs padarīs nelaimīgus?
Kalifornijas Universitātes Losandželosas psihologi Bendžamins Kārnijs un Tomass Bredberijs apšaubīja, ka tas tā ir, tā vietā apgalvojot, ka laulība joprojām ir apmierina lielāko daļai pāru. Nesenajā rakstā, ko viņi publicēja Journal of Marriage and Family, psihologi pārskatīja pētījumus, kas apšauba trīs plaši izplatītus mītus par kopdzīvi laulībā, vēsta portāls psychologytoday.com.
Mīts nr. 1: Apmierinātība ar laulību neizbēgami samazinās
Viens no zināmākajiem uzskatiem par laulības dzīvi ir tā, ka prieks un apmierinātība gadu laikā samazināsies. Rutīna, ikdiena un citi aspekti attiecību prieku un vieglumu mazina. Šis “fakts” ir izklāstīts pat psiholoģijas mācību grāmatās, un par to runā daudzi psihologi. Daudzi cilvēki precas ar domu, ka labākais, uz ko viņi var cerēt, ir ērta un mierīga kopdzīve, jo sākotnēja aizrautība tāpat izplēnēs.
Tomēr Kārnijs un Bredberijs apgalvo, ka precīzāka izpēte apšauba šo mītu. Ja salīdzina to pāru attiecības, kuri uzsāk laulību ar salīdzinoši augstu apmierinātības līmeni, ar tiem, kuru sākuma līmenis bija salīdzinoši zems, redzama cita aina. Tie, kas sāka ar augstu apmierinātības līmenī, gadu gaitā mēdz palikt augsti, savukārt tie, kas sāka ar zemu līmeni, mēdza strauji samazināt savu prieku, pazeminot vidējo rādītāju visiem. Proti, harmoniskas laulības spēj noturēt apmierinātību vienam ar otru pat ilgstoši, vairāku gadu garumā. Taču, ja jau sākumā pārim bijušas domstarpības, attiecības gadu gaitā tiešām pasliktinās.
Bet kā tad izskaidrot augsto šķiršanās gadījumu skaitu? Protams, nelaimīgiem pāriem ir paaugstināts šķiršanās risks, taču Kārnijs un Bredberijs norādīja, ka šķiras arī tā saucamie „laimīgie pāri”. Tas liek domāt, ka pēkšņs notikums, piemēram, neuzticība, var satricināt jebkuras laulības pamatus.
Mīts nr. 2: Slikta komunikācija laulībā rada ciešanas
Pētnieku un praktiķu vidū valda vispārēja pārliecība, ka daudzu nelaimīgu laulību pamatā ir slikts komunikācijas stils. Tādējādi viens kopīgs laulības terapijas mērķis ir iemācīt pāriem efektīvāk komunicēt. Definējot to, ko mēs saprotam ar negatīviem komunikācijas modeļiem, lielākā daļa psihologu paļaujas uz ievērojamā attiecību zinātnieka Džona Gotmena "četriem apokalipses zirgiem": kritiku, nicinājumu, aizstāvību un atkāpšanos. Tomēr, pēc Kārnija un Bredberija domām, jaunākie pētījumu rezultāti apstrīd šo pieņēmumu.
Pirmkārt, negatīvs komunikācijas stils ne vienmēr izraisa problēmas laulībā. Dažreiz laulības problēmas ir vispirms, un slikta komunikācija izriet no tās. No šī mīta izriet arī cits pieņēmums, ka cilvēki var mainīt savu komunikācijas stilu. Lai gan ir daudz pierādījumu, ka pāri terapijas laikā var iemācīties izmantot pozitīvu komunikācijas stilu, pētījumi liecina, ka lielākā daļa pāru atgriežas pie saviem vecajiem ieradumiem dažu mēnešu vai gadu laikā pēc terapijas beigām. Tomēr viens konsekvents secinājums ir tāds, ka negatīvisma samazināšana ilgtermiņā parasti ir efektīvāka nekā pozitīvās attieksmes palielināšana attiecībās.
Mīts nr. 3: Laimīgo un bagāto pāru secinājumi attiecas uz visiem
Pēdējā pusgadsimta laikā attiecības ir pētītas zinātniski, un gandrīz visi pētījuma dalībnieki ir bijuši pārtikuši, labi izglītoti, heteroseksuāli pāri. Tagad mēs daudz zinām par šādu attiecību dinamiku un to, kā palīdzēt šādiem nelaimē nonākušiem pāriem. Tomēr mums jābūt uzmanīgiem, pieņemot, ka to, ko esam iemācījušies no šiem pāriem, var attiecināt uz mazākumtautību vai viendzimuma pāriem, kā arī tiem ar zemiem ienākumiem. Kārnijs un Bredberijs atsaucas uz Veselīgu laulību stiprināšanas iniciatīvu, kas ir valdības finansēta programma, lai pāriem ar zemiem ienākumiem nodrošinātu komunikācijas prasmju apmācību. Neskatoties uz ievērojamajām programmas izmaksām, apmācīti pāri neuzrādīja nekādus ilgtermiņa uzlabojumus laulībā, salīdzinot ar tiem, kuri nebija apmācīti.
Pētot sīkāk, atklājās, ka šo pāru dinamiku būtiski ietekmē sociāli ekonomiskais statuss. Negaidīts ārsta nosūtījums vai automašīnas remonts var būt neērts finansiāls trieciens vidusšķiras ģimenei. Tikmēr ģimenei ar zemiem ienākumiem, tas var izraisīt finansiālu sagrāvi. Ģimenes ar zemiem ienākumiem piedzīvo arvien lielāku ārēju stresu savā dzīvē nekā pārtikušāki pāri, kuri var savākt līdzekļus, lai risinātu pēkšņus izdevumus. Citiem vārdiem sakot, labas komunikācijas prasmes neko nenozīmē, ja uz galda nav ēdiena vai jumta virs galvas. Tātad pāriem ar zemiem ienākumiem nav vajadzīga terapija, bet gan līdzeklis nabadzības pārvarēšanai.
