Vai hokejista sieva prot slidot? Saruna ar Janu Duļevsku

Kā ir būt hokejista sievai?

Tāpat kā jebkurai citas profesijas pārstāvja sievai. Varbūt vienīgi tas, ka agrāk jutos nu gluži kā jūrnieka sieva, bet, kad tikāmies, pozitīvās emocijas bija dubultā. Tu tikko man uzdevi jautājumu, uz kuru man gadījies atbildēt visbiežāk.

Tāpēc jau jautāju. Ko tavs vīrs Rodrigo Laviņš tagad dara, kad ir prom no lielā hokeja?

Viņš spēlē hokeja klubā Kurbads un trenē bērnus, jauniešus.

Krievu slavenību atdarināšanas šovā skatījos, kā mūsu Intars Busulis tēloja Tīnu Tērneri. Forši bija.

Forši bija!

Viens no konkursa žūrijas teica, ka Intaram ir smukas kājas. Kā ir – vai hokejistiem arī ir smukas kājas?

Jā, ir. Manuprāt, hokejistiem ir anatomiski perfekta figūra. Nezinu, kā pateikt, bet viņiem ir tāda savdabīgi pievilcīga un vīrišķīga stāja, acīm baudāma muguras lejasdaļa. (Smejas.)

Kurš ir garāks – tu vai tavs vīrs?

Viņš ir garāks par mani, esmu īsiņa – 172, viņa auguma garums ir 180 centimetru. Daudzi brīnās, kad sastop mani klātienē, jo nezina, ka esmu tik īsa. Laikam uz vecumu saraujos.

Darba rūķis, hokejists, atnes mājās sešas, desmit maikas, apenes, zeķes, piesviedrētas drēbes... Viņš pats vai tu to visu mazgā?

Protams, es! Bet, ja mēs precizējam, tad to paveic tehnika. Esmu pieradusi. Ir jau arī lietas, ko viņi nodod mazgāšanai centralizēti, komandā.

Ā, ir otra komandas sieva, kas arī piedalās netīrās veļas mazgāšanā!

Nu kaut kā tamlīdzīgi.

Pati neesi domājusi spēlēt hokeju, ja jau ģimenes lieta?

Gribu iemācīties slidot. Ziemā bērniem, kuri trenējas hokejā, kopā ar vecākiem ir pasākums, kurā spēlējam hokeju, rīkojam ballītes uz ledus. Kaut kā slidot protu, bet gribētos tā stabili. Kad Rodis man kādreiz māca slidot, viņam tas diezgan ātri apnīk. Kaut ko parāda, un pats jau aizslidojis tālēs zilajās, kamēr es stutēju bortu. Laikam skolniece nav tā talantīgākā un uzcītīgākā. (Smejas.) Tas ir līdzīgi kā ar jaunāko dēlu. Prasu viņam: „Niklāviņ, tu gribi slidot, tu gribi spēlēt hokeju?” Viņš atbild: „Nē, tur slīd kājas!”

Esmu. Kādā labdarības pasākumā.

Tu esi skaista, gudra, blonda. Vienu laiku bija tādas basketbolistu sievas, kurām vajag jaunāko somiņu, kam ir smalks manikīrs un mini kleita... Viņas spēlēs sēdēja speciāli atvēlētās vietās, lai visi redz. Vai hokejā tās tradīcijas ir tādas pašas?

Par visām sievām nevaru spriest. Eju uz spēlēm, līdzīgi kā aktiera sieva iet uz teātra izrādi. Tie ir kā svētki. Tāpēc mēdzam sapucēties. Esmu gājusi arī botās, bet ne gluži treniņtērpā. Jā, diemžēl ir izveidojies stereotips, ka sportistu sievas ir tādas ārišķīgas.

Kāpēc tev nav Louis Vuitton somiņas par daudziem tūkstošiem?

Zini… Nezinu... Man dzīvē ir citas vērtības. Godīgi sakot, sāpēja sirds, kad krīzes periodā, kad daudziem līdzcilvēkiem dzīve nebija tik spoža, atradās „dāmas”, kuras sabiedrībai vēlējās atrādīt vairākus tūkstošus vērtos aksesuārus. Taču es uzskatu, ka visam ir savs laiks un vieta. Nezinu, vai tas ir labi vai slikti, bet mana vērtību skala ir ar citu gradāciju.

Esi viena no retajām, kurai ir karjera, sava nodarbošanās?

Agrāk tas bija ierasts, ka lielākoties sportistu sievas nestrādāja. Bet tagad situācija ir mainījusies. Jaunas meitenes mācās, strādā, pat divos darbos. Ir arī tādas, kas nestrādā, kas nevar, jo ceļo līdzi vīram. Laikā, kad studēju, uz pasaules čempionātiem pirmos piecus sešus gadus nebraucu. Čempionāts sakrita ar sesijas laiku. Tad man bija darbs, tad bērniņš piedzima. 2002. gadā pirmo reizi braucu vīram līdzi uz sacensībām. Tās bija Soltleiksitijas olimpiskās spēles.

Basketbolā kādreiz bija modē, ka sievas iet pa apli.

Nu... Hokejā neko tādu neatceros. Viņi ir mana vīra ļoti labi draugi. Hokeja sabiedrībā tādas lietas nav pieņemamas. Hokejisti pieskata un uzpasē kolēģu sievas.

Tavs vīrs taču bija meiteņu pielūgsmes objekts.

Neesmu greizsirdīga. Tas vairāk atkarīgs no viņa attieksmes pret fanēm. Vēstules nāca maisiem. Lasīja vīrs, kādreiz arī atļāvos ieskatīties. Viņš vienmēr atbildēja. Meitenes sūtīja arī fotogrāfijas, krūzītes. Man tas šķiet sirsnīgi. Mums pat ir īpaši labas attiecības ar dažām fanēm.

Kopā raudājāt tribīnēs?

Nē, neesmu raudājusi. Viena vienīgā reize bija olimpiskajās spēlēs Turīnā. Bet tas notika man izteikto patriotisko jūtu dēļ. Sanāca kašķis ar Slovākijas izlases faniem. Mūsu vienībai bija sāpīgs zaudējums, un kopsummā turnīrs bija neveiksmīgs.  Slovākijas hokeja izlases atbalstītāji tribīnēs necenzēti izteicās par mūsu valsts vienību. Es iekarsu. Vārds pa vārdam, un mani šī situācija noveda līdz asarām. Vēl viņi izsmējīgi piebilda, ka Latvija nekad nebūs augstākajās vietās... Diemžēl mēs esam tur, kur esam, bet nāks jaunā paaudze un varbūt mēs kādreiz būsim pirmie.

Par faniem – nav bijis tā, ka džeki noskata smuko Janu tribīnēs un aicina uz randiņiem?

Skatos hokeju, neesmu pamanījusi.

Man šāda situācija gadījās pirmoreiz. Kā nacionāli noskaņotai, tas ļoti sāpēja, ja aizskar manu nāciju, aizvaino kā valsts pārstāvi. Vēl bija reiz Sporta pilī tā: priekšā man sēdēja vīrieši, kas atnākuši pēc darba, saprotams, nostrādājušies, noguruši. Sēž, un kaut kā nevedas tā spēle. Un tad viņi sāka izpausties: „Stulbenis, idiots...” Pat nesaukšu visus tos aizvainojošos vārdus, ko viņi teica. Es sēžu aizmugurē un nespēju klusēt... Tad viņiem teicu: „Klausieties, jūs...” Es tā pamatīgi viņus pārsteidzu ar savu „smago” vārdu krājumu... Nākamajā dienā no paziņām dzirdēju, ka tā Laviņa sieva ir baigi šerpā. Es mūsu hokejistus aizstāvēšu vienmēr, lai tur, vai kas!

Jums ar vīru, izņemot hokeju, ir vēl kas, par ko kopā fanojat?

Skatāmies filmas, ejam uz teātri, koncertiem. Esmu izteikusi ultimātu – tagad reizi nedēļā izejam divatā ar Rodi, piemēram, uz restorānu vakariņās... Atvēlam laiku sev, citādi agrāk kopā būšana bija reta parādība.

Kas ģimenes dzīvē mainījies, kopš Rodrigo ir prom no lielā sporta?

Varbūt viņš kļuvis vēl mierīgāks. (Smejas.) Man vīrs apsolīja, ka turpmāk palīdzēs māju uzkopt, jo parasti to daru vienpersonīgi. Es pat varēšot tikai komandēt. Tas ir labi, jo man vajag kontrolēt situāciju.

Jūsu vecākais dēls trenējas hokejā. Kas interesē jaunāko?

Viņam patīk viss radošais. Četrās valodās skaitam līdz desmit. Angļu, latviešu, krievu un vācu. Pati vācu valodā šo to saprotu. Somu valodā zinu tikai lamuvārdus.

Maukas ir cepumi. Uz visām pakām tā rakstīts.

Lietuviski alnis ir briedis un briedis ir alnis. To zināji?!

Čempionātos ir tā, ka hokejisti dzīvo savā viesnīcā, fani – citur. Neesi gājusi savu vīru zagt?

Sazvanāmies, satiekamies. Aizejam kaut kur, paēdam kopā. Tas nav aizliegts, tas atkarīgs no trenera. Viens atļauj, cits ne. Agrāk nedrīkstēja pieskarties vai skatīties uz viņa pusi. Piemēram, kanādiešiem ģimenes brauc līdzi un viņi visi vienmēr dzīvo vienā viesnīcā. Pēdējos gados arī mūsu izlases treneri un vadība ir kļuvusi liberālāka.  

Kādreiz ir apspriests jautājums – nekāda seksa pirms spēlēm!

Kādam sportistam varbūt tas ir nepieciešams. Ļoti individuāli. Es cenšos netraucēt. Zinu, kā tas ir – koncentrēties darbam.

Atklāj recepti, kā iekulties foršos piedzīvojumos, braucot uz čempionātiem!

Ir tādi, kas visu laiku iekuļas, un tādi, kas nekad neiekuļas. Vajag būt pareizā laikā un pareizā vietā.

Kā tev šķiet, vai hokeja fani nepatērē par daudz alkohola?

Tā jau visi ir jautri un pozitīvi. Ja vienīgi alus ir par stipru. (Smejas.) Pēdējos gados, šķiet, līdzjutēji ir tādi kā inteliģentāki. Agrāk bija tā, ka viens otrs hokeja spēlē pamanījās aizmigt. Brauca uz čempionātu, lai ballētos, un hokejs bija tā kā pakārtoti.  Domāju, ka tagad situācija ir mainījusies.