"Prāta vētras" Jubalts: "Kā skaistā sievietē var dzīvot tāds mežonis?"

Kā tev iet?

Labi! Esmu ļoti apmierināts ar šo brīdi gan savā, gan grupas kontekstā, jo tikko ir ierakstīts albums. Arī ģimene ir priecīga, jo vairs nav tik trauksmaina dzīve kā visu pagājušo gadu, kad daudz tika darīts arī mājās un padarītais mājiniekiem atrādīts. Kādreiz viņu domas tika uzklausītas, kādreiz ne tik daudz. Tagad iestājies tāds foršs miers.

Kas tevi vispār dara trauksmainu?

Koncerti. Citādi nekādu lielu plānu, par kuriem satraukties, man nav. Negrasos pāriet citā nozarē, kas prasītu nervus, laiku un attiecīgu izglītošanos.

Jā! Kad braucam koncertos, saskarsme citam ar citu ir ļoti cieša. Ja salīdzinām, kā bija pirms divdesmit pieciem gadiem, kad tevī dzīvo jaunības maksimālisms un pasaules izzināšanas vēlme, kad par katru cenu tiecies uz mērķi (jo tas nesasniedzamāks, jo labāk!), tad šobrīd ir tā: tu kopā ar draugiem dari to, kas tev patīk, tikai ne tik intensīvi. Vairs arī nebraucam tādās pasaules turnejās, kad pēc trīs mēnešu kopā būšanas tev gribas pārējos...

... nošaut?

Tuvu tam... Tagad mēs to dozējam, varbūt tāpēc mums nav apnicis, jo nav rutīnas. Būsim godīgi, ­katrs albums mums iznāk kā olimpiāde Latvijas mērogā. Pirmais ir latviešu albums, tad aiziet Eiropa vai krievvalodīgais albums. Tā ir kā izstiepta ķēde, kas velkas trīs gadus. Tad ķeramies pie nākamā albuma. Ir arī ēnas puses, ko cilvēki nezina. Nesen ģimenes draugi jautāja, kāpēc mēs nepieminot to, ka Prāta vētra ir iesildījusi The Rolling Stones, Depeche Mode, Pet shop boys. Protams, vienu ziņu kā vecu zupu caur dažādiem medijiem var sildīt ļoti ilgi, bet mēs neuzskatām, ka tas ir nemitīgi jākultivē. Tā, manuprāt, ir laba īpašība. Ja tev ir ko teikt, saki, ja nav, der paklusēt. Gan mūzikā, gan mums kā grupai. Arī tāpēc varbūt neesam cits citam apnikuši.

Ir tāda multfilma Madagaskara, tur darbojas arī pingvīni, kuri man ļoti patīk. Viņi visās krīzes situācijās saka – smaidām un mājam! Es to izmantoju arī dzīvē. Ja mums kāds mēģina uzbrukt vai kāpj uz galvas, vienmēr saku – smaidām un mājam! Uzskatu, ka neviens cilvēks ne par ko nav jāpārliecina. Katram jāsāk ar sevi un vispirms jāizdara kaut kas maksimāli labs, lai drīkstētu kritizēt otru. Parasti tie, kas dzīvē ir veiksmīgāki, citus pat nemēģina kritizēt, jo zina, caur kādām grūtībām paši ir kaut ko sasnieguši. Savukārt tajos, kam vai nav paveicies vai arī viņi paši nav pietiekami daudz darījuši, sēž zināms rūgtums, un viņi ir gatavi vainot visus, izņemot sevi. Man arī ir bijušas tādas situācijas. Skolas salidojumos jau nesanāk tikai direktori un zinātnieki, ir ļoti dažādi, bet, kad gājām skolā, mums bija vieni un tie paši pedagogi, vienas un tās pašas iespējas, tikai citam pasaules izzināšanas kāre bija lielāka, citam – mazāka.

Ar zvaigžņu slimību neesi sirdzis? Vismaz pirmo panākumu vilnī.

Nē, vairāk bija mulsums nekā apmierinājums. Atceros vienu šausmīgi mulsinošu brīdi. Mums bija iznācis pirmais albums. Krišjāņa Barona ielā atradās Adidas veikals, mūsu atbalstītājs. Toreiz izjutu, kā tas ir – cilvēki gaida albuma prezentāciju, visapkārt fotogrāfi, man jāiet iekšā pa paklāju... Jūties tik neveikli, ka nezini, kā uzvesties. Domāju, varbūt zvaigžņu slimība reizēm tiek jaukta ar pārliecību par padarītu darbu. Mūsu gadījumā – par ierakstītu albumu. Tas tiešām ir gandarījums.

Zinu gadījumus, kad dziedātāju uztaisa producenti. Ja tu uzreiz nonāc pašā augšā, tad gan varbūt saslimsti ar zvaigžņu slimību. Man šo cilvēku ir ļoti žēl, jo kritiens, kas nāk pēc tam... Kā zinām, ļoti nedaudzi no viņiem augšā ir arī noturējušies. Kā spilgtu piemēru gribu minēt Donu, kas ar savu darbu to ir spējis. Arī Aija Andrejeva. Tāpat kā mēs un citi labi Latvijas mūziķi, kas ir sisti, krituši, cēlušies un spējuši iet tālāk. Fabrikas dara gan daudz laba, gan ne tik laba. Piemēram, X faktors un Golos ir ļoti spēcīgi konkursi. Kas notiek? Cilvēkam no ielas, kurš citādi nekad mūžā netiktu pie laba producenta, ir iespēja atnākt un sevi parādīt. Tiek izveidots mākslīgs organisms, kam apakšā ir bizness, tāpēc tas arī ir veiksmīgs. Bet pēc tam izdzīvo tie, kuriem tiešām ir talants.

Droši vien nozīme ir arī personīgajām īpašībām. Nodzērušos talantu arī netrūkst.

Tālu nav jāmeklē, arī starp vecmeistariem. Labi, ka bijuši tuvinieki un draugi, kas pavelk ārā.

Nav gan! Varu godīgi pateikt, ka sevi pozicionēju kā tālbraucējs šoferis – pa nedēļu daru visus darbus, kas jādara, pēc tam brīvdienas varu ar draugiem riktīgi nobumbulēt.

Draugi ir svarīgi. Kaimiņu mājā dzīvo mans klasesbiedrs. Mums abiem ir laivas, braucam makšķerēt, ziemā ejam ar distancenēm, pavasarī urbjam bērzu sulas.

Man ir arī domubiedri burāšanā, ar to pašu kompāniju braucam uz kalniem slēpot, un viņu sabiedrībā es jūtos ļoti labi. Pirms trim gadiem nopirku moci. Roga (Kaspars Roga, Prāta vētras bundzinieks – OK!) gan saka, ka man neko no tā visa nedrīkstot dot, jo es esot pārāk dulls. Bet man tas dullums joprojām patīk! Mēģinu to pašu ceļu ierādīt arī bērniem.

Ar moci gan man labāk patīk braukāt vienam. Labi, divi, maksimums, trīs cilvēki. Braucu ne vairāk kā simts kilometrus, bet lai būtu mežs, kalnains. Par braukšanu sazināmies ar Skonto Valdi Melderi un visu gadu nekā nevaram saskaņot, kad kurš var. Jau gandrīz sezonas beigās izbraucām maršrutu apkārt Ķīšezeram – caur Jaunciema ostu, tad caur Berģiem. Fantastiska vieta! Varu ieteikt visiem, kuri brauc ar moci, izskriet tādu aplīti pa līkumainu ceļu, izvēdināt galvu bez dzīšanās simtiem kilometru tālu.

Tu kopdzīvē esi viegli panesams?

Grūti teikt, domāju, ka nē. Es esmu pedants, tā ir mana problēma, to man pārmet arī sieva Dace – ka māksliniekam vajadzētu būt mazliet haotiskākam. Visu saprotu, bērni ir bērni, bet trakākais, ar ko nevaru samierināties, – ka tiek izārdīta visa māja. Ja no rīta izārda, būtu vēlams, lai vismaz vakarā viss tiktu sanests atpakaļ. Vienlaikus mans pedantisms manām meitenēm ļoti patīk – ja kaut ko tīru, tad no a līdz zet, nevis pa virsu. Piedalos arī mājas darbos, cik nu tas iespējams. Ģimene mani respektē. Varbūt skanēs jocīgi, bet viņi zina, ka viss, kas saistīts ar Prāta vētru, ir primārs. Būsim godīgi, uz to balstās ne tikai visa mana dzīve, bet arī liela daļa viņu dzīves.

Ja tu tā prasi, tad no rītiem ir gan! Vislabākā latviešu-itāļu ģimene. Redz, es dzīvoju Ozolniekos, un, ja braucu uz Rīgu, visam jābūt līdzi. Kad eju ārā pa durvīm, mājā notiek revolūcija. Visi joņo, bļauj, kaut ko sajauc vai pazaudē. Tikmēr esmu uzvārījis sev kafiju, ko ņemt līdzi, un nolicis blakus telefonam, bet izbraucis atskāršu, ka nav ne kafijas, ne telefona. Pa to laiku kāds vēl atceras, ko nav paņēmis. Tā nu 15–20 minūtes tiek noturētas ļoti augstā līmenī, pēc tam visi atkal ir priecīgi un laimīgi. Domāju, tā ir regulāra latviešu ikdienas rīta skuba.

Kā tev sokas meitu audzināšana?

Pamācīt, protams, gribas, bet aizvien vairāk saprotu, ka labāk ir vērot un noklusēt. Viņas man ir ļoti pozitīvas. Priecē, ka viņām ir intereses, atceros sevi bērnībā – gribējās daudz ko pamēģināt. Vecāko meitu Helēnu, kurai tagad ir četrpadsmit, Ēģiptē ieinteresēja vēja dēlis, viņa pajautāja, vai drīkst pamēģināt, teicu – droši! Tajā pašā dienā viņa izbrauca. Mazajai meitai Odrijai ir pieci gadi. Nu, tur būs baigie brīnumi. Pirms gada viņa pēkšņi paziņoja, ka grib spēlēt vijoli. Spēlēs, un viss! Vēl viņa šo domu nav atmetusi. Varbūt tāpēc, ka viņa redz, ko mājās dara vecāki. Dace ir atsākusi spēlēt kokli, kādreiz uzspēlējam kopā. Helēna ļoti labi spēlē klavieres. Tagad ir riska vecums, kad jāpaspiež un jānotur. Ļoti daudz braucam uz koncertiem. Uz visiem pasaules māksliniekiem gan popmūzikā, gan rokmūzikā, ko iespējams redzēt. Uz klasisko mūziku mazāk. Sievai patīk, viņa daudz klausās mājās, man patīk klasiskās mūzikas hiti, zelta izlases. Līdzīgi ir ar kora mūziku – ja koncertā ilgi jāklausās ļoti sarežģīta programma, ir grūti. Man pašam korī dziedāt patīk. Tad, arī dziedot sarežģītu klasiku, tu pats tam strāvo cauri. Pirms dažiem gadiem ar Mediņu zēnu kori dziedājām Rīgas Domā. Tas bija fenomenāli! Nezinu, kā tā ēka ir būvēta, bet tās vibrācijas, kad dziedi vai klausies... Rodas liela bijība un cieņa pret mūziku, turklāt tev pašam visu laiku ir pacilāta noskaņa – apbrīnojama sajūta! Doms ir pareizā vietā, tur apakšā ir labas enerģijas.

Te varētu piesaukt Rogu, viņš mums mēģina filozofēt par tiem torsionu laukiem. Es vairāk esmu reālists. Katram savs. Kad braucu ar vējdēli vai ar slēpēm pa kalnu, es aktīvi meditēju – tā es to izjūtu. Bija konkrēts gadījums. Gruzijā ar helikopteru uzlaidām augšā. Pa tādu sniegu biju braucis, bet vēl nekad nebiju tā juties. Faktiski biju viens pret kalniem. Kalnu enerģija bija tik varena, man iekšā viss bija tik sakāpināts... Neaprakstāma sajūta. Ņēmu telefonu, zvanīju sievai un teicu, ka vēl vairāk mani emocionāli uzrunāt laikam nespētu nekas. Teicu – es vairs nekad nelamāšos, es būšu iecietīgs, mīļš, un vispār viss ir tik labi...

Man šķiet, ja tu spēj sasniegt tādu stāvokli (vienalga, ar kā palīdzību – meditāciju, filozofijas studijām vai baznīcu), tas ir augstākais punkts. Tas vienlaikus iedod gan plusu, gan mīnusu, augstāko emociju kāpumu un absolūtu mieru. Šos izteikti atšķirīgos kāpumus ļoti spēcīgi izjūtu arī burājot. Cik vienā brīdī esi pacilāts, tik nākamajā – mierīgs.

Tādos brīžos apzinies savu niecību?

Tieši tā! To vislabāk apzinies ūdenī vai kalnos. Pret šo varenību tu esi bezspēcīgs. Bet, ja proti ar to sadzīvot un sadraudzēties, būt pateicīgs, pieklājīgs un saprātīgs attiecībā pret to, ko tu dari, domāju, daba pati tevi pasargā no visām nejaušībām. Neesmu ne pret ezoteriku, ne citām izpausmēm, man tikai nepatīk tādas modes lietas, ko cilvēki tūlīt novazā. Tā pati svaigēšana, dažādas filozofijas. Tās visas jau ir bijušas, bet kāpēc pēkšņi atkal kļūst populāras, pat tiek kultivētas? Kādam tas varbūt ir izdevīgi. Tomēr – ja kādam palīdz, viņš kļūst labāks un spēj iedvesmot arī citus, es to tikai apsveicu!

Visasāk dzīves nīcīgumu izjūtu bērēs. Tas brīdis liek apstāties un padomāt. Protams, kolīdz cilvēks tiek ārā, tā ieslēdz telefonu un atgriežas ikdienā. Bet, ja tu spēj šīs izjūtas izprast un nodalīt, tad spēj arī ikdienā atrast brīdi, lai pateiktu – stop, es bez tā visa varu iztikt! Kaut pusstundu, kaut piecpadsmit minūtes – pasēdi, mierīgi iedzer tēju...

Tev izdodas?

Jā! Varbūt mazliet cieš draugi. Es mēdzu atstāt telefonu otrajā stāvā, arī pastu neskatos. Mēģinu noķert sajūtas. Spēlēju ģitāru vai mācos kādu dziesmu – negribu sadalīt uzmanību, saraustīt. Tas neprasa daudz laika – stundu, divas katru dienu. Saprotu, ka dzīvojam tehnoloģiju laikmetā, bet atceros vecmāmiņu, kura dzīvoja lauku mājā, viņai bija lopi, saimniecība, brauca autoveikals. Viņai bija radio, bet lielāko dienas daļu viņa bija ārā, viņu nesasniedza tāda informācijas gūzma un nebija jāstreso par katru ziņu. Tikko biju Ēģiptē, tur viesnīcā bija ļoti švaks internets, un es to nedēļu vienkārši baudīju. Atbraucu mājās, atkal ziņas – viss slikti, deg, šauj, sprāgst, lidmašīna nokritusi...

Televizors un internets, protams, ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, apbrīnoju tos, kuri saka, ka neskatoties televizoru, toties visu dienu sēž pie datora. Es daudz skatos filmas. Neskatos bojevikus, man patīk vēsturiskas un piedzīvojumu filmas, arī smagas – piemēram, „Šindlera saraksts”, „Pianists”. Pateicoties Kasparam Rogam, kurš tāds kā grupas kultorgs, braucot turnejās, daudz labu filmu noskatāmies autobusā. Bieži eju uz kino, arī tas man ir viens no meditācijas veidiem. Es tiešām kinoteātrī nomierinos! Kad ir lielie koncerti, pa dienu aizeju uz kino, galvā izeju dziesmu programmu, zinu, kas un kā notiks, sagatavojos un vakarā mierīgi eju uz koncertu.

Ja tev vienam pašam iedotu tukšu istabu, kā tu to apdzīvotu? Bez kā nevarētu iztikt?

Man vajadzētu tualeti un gaismu. Kad esmu viens, varu būt ļoti spartisks un dzīvot kaut teltī. Ja man līdzi ir ģimene, bērni un Roga, tad vajag komfortu. Kad rakstījām albumu, mēs – es, Māris Mihelsons, Didzis Simanovičs (Prāta vētras skaņu vīrs) un Ingars Viļums (basģitārists) – dzīvojām kopā vienos apartamentos. Pa dienu tā bija studija, vakarā – dzīvoklis. Roga ar Renāru dzīvoja atsevišķi, bet man likās, ka šajā procesā ir ļoti svarīgi, lai mēs arī laiku pavadītu kopā. Tā arī darījām. Es pat no mājām atvedu novusa galdu, bet mums jau otrajā dienā aizrādīja, ka mēs par daudz ballējoties. Izrādās, fonā skanošās mūzikas un novusa kijas radīto skaņu dēļ viņi nosprieduši, ka mums ir baigā balle.

Taču privātā telpa man ir svarīga, un pirmajā brīdī es justos ļoti labi jau tāpēc vien, ka man ir šī tukšā istaba. Vispār tā ir filozofiska tēma. Saproti, nav jau nekāda māka to istabu mākslīgi ar visu ko piekrāmēt. Šerloks Holmss teica, ka viņa smadzenes ir kā bēniņi, kurus viņš nepiebāž ar krāmiem, bet glabā tikai to, kas vajadzīgs. Ja cilvēkam materiālajā ziņā viss ir ļoti labi, viņš vienā brīdī var pazaudēt pats sevi. Bija tāds fenomens. Braucām ar laivu pa Daugavu, pie autoostas iekšā pa kanālu, pēc tam gar operu uz Andrejostu. Zem tā tilta pie tirgus uz dzīvi bija apmetušies bezpajumtnieki, un es tur redzēju ļoti daudz grāmatu. – Ā, re, tur ir tas vīriņš! – laivas kapteinis parādīja. Vārds pa vārdam, un atklājās šāds stāsts – cilvēks ar divām augstākajām izglītībām, ļoti veiksmīgs (un varbūt joprojām ir veiksmīgs, to neviens nezina), tajā pārpilnībā esot pazaudējis pats sevi un kļuvis ārkārtīgi depresīvs. Vienīgais veids, kā sevi atrast, esot bijis iet dzīvot uz ielas. Viņš arī esot dzīvojis, lasījis grāmatas, cīnījies par savu vietu, līdz beidzot bezpajumtnieki viņu pieņēmuši par savējo. Mēs nonākam atpakaļ pie tukšās istabas. Filozofiski runājot, viņa gadījumā tieši dzīve uz ielas bija tukšā istaba, kurā viņam visa kā ir gana. Jo tajā istabā, kas viņam bija pirms tam, komfortablā un pilnā ar nevajadzīgām lietām, viņš vairs nespēja sevi atrast.

No tā lēnām esmu ticis vaļā. Negribu teikt, ka tā nav bijis, jo piedzimu laikā, kad puikas krāja kolas bundžiņas un man starp konfektēm un piparkūkām bija viens mandarīns. Protams, kapitālisma pirmā vilinošā smarža mani sasniedza un ir gribējies gan labāku mašīnu, gan labāk dzīvot. Laikam notiek tāpat kā bērniem – kad rotaļlietu ir par daudz, tu it kā gribi vēl nākamo, bet jau pēc minūtes tev par to zūd interese. Varbūt tas nav konkrēti par mani, bet mēdz būt tā – kamēr kaut kas ir nesasniedzams, tas šķiet daudz iekārojamāks. Mana attieksme pret naudu ir tāda – ja iekrīt acīs kaut kāds štrunts, kādu man mājās ir jau desmit, padomāju, cik dienu par to varētu atpūsties, piemēram, Pāvilostā. Un izlemju par labu kādiem Pāvilostas svētkiem, nevis vēl vienai somai. Man laikam pietiek – šķiet, esmu pratis laikā apstāties. Nu, uz māju Mežaparkā pie ezera gan vēl varētu drusku pastrādāt. (Smejas).

Šķiet, tu varētu saprasties ar jebkuru. Kādam jābūt cilvēkam, lai tevi atgrūstu?

Ir viena īpašība, ko es nespēju izturēt, – ja cilvēks tēlo, ka viņš strādā, imitē darbu. Jebkurā jomā. Nav svarīgi, jāskalda malka vai jākrāso siena. Vēl kaitinošs ir sarkasms. Ar humoru man viss kārtībā, bet man nepatīk ņirgāšanās. Ja tas vērsts uz mani, izmantoju „smaidam un mājam”, bet, ja redzu, ka to dara ar kādu citu, kurš varbūt neprot tādā stilā atbildēt, man iestājas bērnības sētas sindroms, ka labākais risinājums ir viens taisns sitiens pa aci. Tas parasti strādā ļoti labi!

Bārda! Citādi... Domāju, ka gaume var mainīties. Un – mainās. Gan vīriešu, gan sieviešu. Skolas laikā tev patika slaidas, jaunībā varbūt formīgākas. Un tā tālāk.

Par īpašībām... Ja man kaut kas nepatīk, esmu iemācījies laist to skaņu garām, gluži tāpat kā tad, ja raud bērns. Par mani ir brīnījušies – kā tu vari izturēt? Vienkārši – lai tak viņš raud! Tāpat ar sievietēm. Ir tās neiecietīgās, augstprātīgās, kurām patīk pakļaut vīru vai noteikti panākt, lai viņas vārds ir pēdējais. Tu viņai saki – un?, viņa tev – un, un? Pilnīgs debilisms! To visu laižu gar ausīm. Manuprāt, šādās situācijās viss jāmēra tikai ar alkohola daudzumu. Ja ir pietiekami izdzerts, varbūt arī tāda šķitīs baigi labā sarunas biedrene. Oi, jā – man nepatīk piedzērušās sievietes. Viņas kļūst dumjas un vulgāras, pat nesaprotu, kā skaistā sievietē var dzīvot tāds mežonis. Ar to saskāros Anglijā un biju mēms, vienkārši šokā! Tas nu ir... Sāk jau veidoties tāds kā Eiropas sindroms – ja sieviete ir piedzērusies un izplājusies pie kluba uz asfalta, bet trīs draudzenes viņu velk, mēģinot iedabūt taksī, tas skaitās pilnvērtīgi pavadīts vakars. Apbrīnoju Latvijas meitenes, kuras, ejot uz klubu, prot sapucēties un fantastiski izskatīties. Prieks skatīties!

Godīgi sakot, tādā virtuves līmenī, lai makšķerējot parunātos ar draugiem. Mēģinu noturēt sevī neitrālo pusi, negribu pieslieties ne krieviem, ne amerikāņiem, ne Eiropai, ne grieķiem, jo, būsim godīgi, jebkura politika ir liela nauda un liela netīra nauda. Tie nav tikai skaļi vārdi. Mēs politiķus paši ievēlam un pēc tam arī uzturam, bet viņi pret saviem cilvēkiem, kuri viņus ievēlējuši, izturas tik augstprātīgi... Nesaprotu, kā sabiedrība to joprojām pieļauj un uz vēlēšanām iet tik vieglprātīgi. Tas, ka viņus vajadzētu samazināt skaita ziņā, ir skaidrs. Es būšu pirmais, kas nobalsos par likuma grozījumu, ka katram deputātam jābūt materiāli atbildīgam. Neviens no šiem simts cilvēkiem, kuriem katram ir palīgs un palīga palīgs, izrādās, neatbild ne par ko! Ai, ai, ai, slimnīcas jaunbūvē kāds ne tā betonu ielēja, nokļūdījās, nekas, iedosim vēl trīs miljonus! Bet, ja, nedod Dievs, kļūdīsies parasts cilvēks, viņu uzreiz izmetīs no darba.

Ja gribam kaut ko mainīt, mums visiem jāstājas partijās, vienalga, kāda ir tava pārliecība, jo sēdēt virtuvē un pļurkstēt var līdz sirmam vecumam, nevienu tas neuztrauks. Tikmēr gudrie atkal skaitīs visu pa punktiem un procentiem, un neviens neko nesapratīs. Tas lielais cilvēks patiesībā ir pelēkais cits, politiķis ir tikai marionete, caur kuru viņš īsteno savas vajadzības.

Tas ir labs jautājums, jo pēdējā laikā tiešām skatos, ko bāžu mutē. Mums ir albums Septiņi soļi svaiga gaisa. Nosaukuma pamatā ir ar gastronomiju saistīts stāsts. Rakstījām albumu Hansa Studio Berlīnē (tā ir ļoti slavena studija, kur labākos albumus ierakstījuši, piemēram, U2, Deivids Bovijs, Depeche Mode). Tur garas stundas sēdējām un domājām, bet vienīgo ēdienreizi dienā ieturējām, noejot lejā un pasperot septiņus soļus līdz blakus durvīm, aiz kurām atradās itāļu restorāniņš, kur gatavoja ļoti garšīgu ēdienu. Pārbraucot mājās, izrādījās, ka esmu pieņēmies svarā par četriem kilogramiem. Turklāt Roga vēl mani visu laiku apcēla, ka man esot apaļi vaigi, bet es to uztvēru – nu, nevar būt, ka man ir apaļi vaigi. Līdz kādā bildē pamanīju – bļāviens, tiešām tie vaigi ir apaļi! Tad internetā nejauši uzgāju piedāvājumu ar vielmaiņas sakārtošanas programmu. Un to izgāju. Gatavoju sev ēdienu un kastītēs ņēmu līdzi, papildus sportoju. Ģimene sakumā smaidīja, bet tagad izturas ar sapratni. Lūzums bija trešā ceturtā diena, kad tiešām ēstgriba ir baigi liela. Tas ir arī ļoti labs disciplīnas treniņš, jo, tiklīdz tu kļūdies, viss ir beidzies. Šo programmu joprojām turpinu, nu jau ir ceturtais līmenis, kad var ēst, ko grib. Ideāli! Pateicoties šai diētai, atklāju tādas ēdienu kombinācijas, ko pats nekad mūžā kopā nesaliktu. Piemēram, jogurts ar greipfrūtu – ļoti garšīgi. Es uz to tiešām pavilkos, iegāju azartā, un tagad ar vaigiem viss ir kārtībā.

Svinam! Atmiņā ļoti iespiedušies pēdējie – mana četrdesmitā jubileja. Runā, ka to nevajagot svinēt un ko tik vēl ne, bet iekrita tā, ka visu to dienu biju aizņemts, un, kad beidzot pārrados mājās, pagalmā spēlēja bigbends, ko bija noīrējuši draugi. Tā nu visi lēkājām un priecājāmies, es vēl biju sarunājis pārvietojamo pirti. Saka jau, ka vislabākās svinības iznākot neplānotās, un es tām gudrībām sāku arvien vairāk ticēt. Runāšana sudrabs, klusēšana zelts. Pats esmu pļāpa kopš jaunības un esmu, kā saka, bijis daudzām pudelēm par korķi, bet tagad tiešām ieklausos vecajos viedajos teicienos. Dažreiz gan, atzīstos, runāju tikai tāpēc, ka tas ir drošs un labs aizsargmehānisms.

Par tām fanēm...

Pēdējā laikā viss baigi mierīgi.

Man šķiet, tam viņas ir par slinku – tāpat kā mūsu dzeltenā prese. Nevis tiešām vēro un meklē, bet aiziet uz pasākumu un kaut ko tur izsecina. Tādā Anglijā jau sen sēdētu pie mājas un gaidītu – varbūt iziesi ārā bez apenēm. Ja kādu arī novaktē, tas ir Rīgā, bet cik daudz notiek perifērijā! To cilvēki pat nezina.

Vai ir bijuši kādi ar fanēm saistīti kuriozi?

Papilnam, bet uzreiz nekas nenāk prātā. Tādas, kuras ir nez ko sadomājušās un no kurām nevarētu tikt vaļā, par laimi, nav gadījušās.

Protams, saņemam dāvanas – sākot ar tortēm un grāmatām. Pēdējo reizi Krievijā sadāvināja pirtslietas – cepures un slotas, man dzimšanas dienā uzdāvināja balalaiku, arī samovāru uzdāvināja! Īstu Tulas patvāri, tikai elektrisko. Viss, kā nākas, vienīgi nav ar čiekuriem jākurina. Daudz kas arī tiešām noder, arī samovāru divreiz esmu uzvārījis. Un, ja reiz runājam par faniem, gribu pieminēt kādu fenomenu –­ Krievijā mūs sagaidīja cilvēki, kuri ir iemācījušies latviešu valodu, lai saprastu mūsu dziesmu tekstus.

Tev ir novēlējums lasītājam?

Man joprojām neliek mieru ideja par to tukšo istabu. Tā tiešām atspoguļo filozofiski pareizu stāvokli, kādā tu vari sevi ieraudzīt, paskatoties no malas. Novēlu katram paskatīties uz sevi no malas un sākt ar tukšu istabu, lai saprastu, ko tev patiesībā vajag.

Prāta vētra - Ēdenes dārzs

Prāta vētra - Ziemu apēst