“Man bija šausmīgas bailes no kritikas.” Vīra iedvesmota, Ilze sāk savdabīgu nodarbošanos
Kurzemniece Ilze Piroga (31 gads) jau kopš pusaudzes gadiem aizrāvās ar piezīmju grāmatu izgatavošanu. Arī studiju laikā viņa pati veidoja burtnīcas un klades. Savukārt grūtniecības laikā Ilze šai neparastajai nodarbei pievērsās vēl aktīvāk un tagad darbojas kopā ar mazo meitiņu.
Ilzes dzimtā puse ir Nīca, un viņa ar to ļoti lepojas. “Esmu uzaugusi starp nīcenieku dziesmām un sarkanajiem lindrakiem. Atceros, ka man nācies turēt rokās vecvecmāmiņas sarkanos lindrakus, kas bija kožu saēsti.”
Iedvesmojas no upes un meža
Ilze ir dzimusi Liepājā, augusi Nīcas novadā, Laukgalciemā, bet tagad atkal dzīvo Liepājā. “Bet sirdī esmu caur un caur kārtīgs lauku bērns. Visa bērnība pavadīta laukos, darot visus tipiskos darbus. Sākot ar ravēšanu un beidzot ar govju dzīšanu ganos.
Uzaugu ļoti gleznainā vietā starp Bārtas upi un mežu. Tas bija lielisks pamats, lai es izaugtu radoša. Arī mana māsa ir ļoti radošs cilvēks. Iedvesma nāca no upes, meža, apkārtējās lauku dabas.”
100% roku darbs
Kur Ilze savu radošumu izmanto šodien? “Es taisu piezīmju grāmatiņas, blociņus, skiču blokus, burtnīcas, klades. Tas viss ir 100% roku darbs, es visu taisu ar rokām, šuju kopā. Es savā darbā neizmantoju absolūti nekādu tehniku. Varbūt šad tad izmantoju papīrgriezni un caurumduri. Vienīgais mehānisms varētu būt paštaisītā grāmatu spiede.”
Pirmais posms Ilzes darbā ir papīra izvēle, tad seko saspiešana, lai piezīmju grāmatiņa vai blociņš būtu kompaktāks un vieglāk apstrādājams. “Ir šūšanas stili, kur papīra saspiešana nav vajadzīga. Mans piezīmju grāmatiņu taisīšanas stils ir “Art Books”, kas vairāk ir mākslinieciskās grāmatas.
Es izmantoju klasiskās tehnikas, ko esmu apguvusi 100% pašmācības ceļā, jo man tās neviens nav mācījis. Es sapratu, ka man tomēr patīk mākslinieciskā puse piezīmju grāmatiņu veidošanā, jo tas ļauj vairāk izpausties. Nav jāievēro noteikti kanoni, likumi un defektu var ātri pārveidot par efektu.
Izveidoja savu zīmolu
Patlaban Ilze savus veidojumus gatavo pēc paziņu pasūtījuma, kā arī dāvina draugiem un nogādā māsai, kas ir māksliniece un kurai pieder mākslas studija. Šobrīd grāmatu izgatavošana vairāk ir Ilzes hobijs, bet nesen viņa nolēma par saviem darbiem pastāstīt plašāk un izveidoja zīmolu “Kabatas Soneti”.
Ilzes vīrs Romāns ir viens no iemesliem, kāpēc viņa saņēma drosmi un nolēma pastāstīt plašāk par sevi. “Tieši viņš bija pirmais, kurš ieminējās par mēģināšanu pārdot, jo sāka krāties pārāk daudz gatavo darbu. Viņš ir mans kritiķis un atbalstītājs vienā personā. Ja vīrs pasaka: “Šis ir pērkams,” tad tā arī ir. Ilzei ir arī sapnis par savu darbnīcu, kas ir tapšanas procesā.
Acis kā dimanti
Reiz, kad viņa aiznesa māsai dažus savus darbiņus, kāds mākslinieks bija ieraudzījis viņas veikumu un izteicies ļoti atzinīgi. “Viņš esot paskatījies un vaicājis, vai es tos taisu un griežu ar giljotīnu. Mana māsa atbildējusi: “Nē, viņa visu dara ar rokām. Papīra nazis, metāla lineāls, adata un diegs ir viņas galvenie darbarīki.” Mākslinieks atzinis: “Tavai māsai acis ir kā dimanti.”
Pēc viņa teiktā, es biju darbu veikusi neticami precīzi, jo nevarēja atšķirt, vai tas ir veikalā pirkts piezīmju blociņš vai ar roku taisīts. Tikai ieskatoties ciešāk, varēja redzēt, ka tas ir roku darbs.”
Aizraušanās no pusaudžu gadiem
Šī aizraušanās, sirdslieta Ilzei pirmo reizi parādījās pusaudžu gados, kad 14-15 gadu vecumā literatūras skolotāja uzdeva mājasdarbu – uzrakstīt stāstu un to skaisti noformēt. “Nezinu, kāpēc, bet kopš agras bērnības biju iedomājusies, ka kādu dienu būšu rakstniece, jo man patika taisīt grāmatas. Tajā literatūras stundā sapratu, ka vēlos būt ne tik daudz rakstniece, bet gan grāmatu taisītāja.”
Toreiz Ilze izvēlējās savu stāstu noformēt kā nelielu grāmatu: “Atceros, kā skrēju cauri vecām grāmatām un plēsu vaļā tās, kuras nebija žēl.” Meitene pētīja veco grāmatu uzbūvi un caur dažādām mokām mēģināja izveidot savu grāmatu. “Man tik ļoti iepatikās tas process, ka beigās sapratu, ka gribu būt nevis rakstniece (es joprojām rakstu stāstus un visu kaut ko citu), bet gan tieši grāmatu taisītāja. Tā man aizsākās hobijs nopietnā līmenī.”
Smieklīgi, ka ar parastajiem virtuves nažiem
Ar šodienas zināšanām un prasmēm Ilzei liekas smieklīgi, ka viņa toreiz grāmatu veidošanas procesā izmantoja parastos virtuves nažus, līmes zīmuli, ēveli, akmeņus. Meitene arī vērsās pie vectēva pēc padoma, kā varētu taisnāk nogriezt grāmatu malas. Lai gan vectēvam nebija mākslinieciskās izglītības, viņš tomēr zināja mazmeitai parādīt, kā tas darāms. Vectēvam vienmēr bija “zelta rokas”. “Protams, pirmie mēģinājumi bija absolūti kuriozi, smieklīgi.”
Taču laika gaitā Ilze paplašināja savas zināšanas un prasmes un pavisam nesen sāka par savu aizraušanos stāstīt arī soctīklos. “Es īsti nezināju, ko un kā darīt, jo bija šausmīgas bailes no kritikas. Ko par mani teiks mūsdienu laikmetā, kur tehnoloģijas ir galvenās? Kā vispār cilvēki to uzņems?”
Studente nevarēja atļauties nopirkt piezīmju grāmatu par 5 latiem
Pēc vidusskolas beigšanas, pārceļoties uz Liepāju, Ilzei kā studentei nebija daudz naudas. “Es secināju, ka man sanāca lētāk savas piezīmju burtnīcas un klades taisīt pašai. Lētāk bija nopirkt papīru 100 lapu iepakojumos nekā pirkt pilnīgi jaunas burtnīcas un klades.”
Tāpat viņa atdūrās pret problēmu, ka 2010. gadu sākumā veikalos nevarēja nopirkt tieši tādas piezīmju grāmatas, kādas viņa gribēja (ar pilnīgi tukšām lapām bez jebkādām rūtiņām un līnijām). “Ja tomēr bija, tad šausmīgi dārgas! Studentei 5-6 lati bija liela nauda. Tad es tās sāku taisīt pati.”
Iedvesmojas no Eiropas labākajiem meistariem
Pēc tam ik pa brīdim kāds paziņa izrādīja interesi par viņas piezīmju grāmatām un lūdza uztaisīt kaut ko līdzīgu. 2012. gadā viņa atklāja “YouTube” iespējas skatīties video par grāmatu veidošanu dažādās valstīs. Sākumā pamatus apguva tikai no viena kanāla, bet laika gaitā interneta saturs kļuva bagātāks. Patlaban viņa smeļas zināšanas no Spānijas, Lielbritānijas un citu valstu labākajiem meistariem.
“Odziņa uz tortes” ir kāda vācieša vai beļģa video – šie meistari veido fenomenālas grāmatas! Pēc būtības grāmatu meistaram ir daudz kas jāprot pašam, ne tikai sašūt un salīmēt. Beļģijā un Vācijā grāmatu iesiešana ir ļoti augstā līmenī, un tur noteikts, ka grāmatu taisītājs nedrīkst dēvēt sevi par meistaru, ja nav ieguvis konkrētas zināšanas, pieredzi un diplomu.
Cer uz speciāliem pasūtījumiem
Patlaban lielākā cilvēku interese par Ilzes izstrādājumiem ir ārzemju pircējiem, bet Latvijā ir diezgan grūti atrast interesentus, kuri būtu gatavi maksāt par piezīmju grāmatām, kas izgatavotas ar rokām.
Viņa ir gatava taisīt tieši tādas grāmatas, burtnīcas un klades, kādas klienti vēlas. Piemēram, ja kāds sapņo par neona rozā kladi ar līniju lapām un sirsniņām, viņa labprāt tādu izgatavos. “Vēlos arī visu iekļaut draudzīgu cenu robežās, cik vien iespējams.”
Man tiešām patīk tas, ko es daru
Klienta vēlmju noskaidrošana atvieglo grāmatu izgatavošanu, jo, ja ir attīstītas šūšanas prasmes un tehniskās zināšanas, radošais lidojums var būt tik plašs, ka reizēm pati izgatavotāja īsti nesaprot, ko var izveidot un vai izstrādājumam būs pircējs.
“Vienu brīdi es tā aizrāvos ar blociņu veidošanu, ka daudzus aiznesu un noziedoju labdarības veikalam un sāku apkārtējiem cilvēkiem vienkārši dāvināt, jo tie bija sakrājušies neadekvāti daudz. Ieraugu ko interesantu, uzreiz gribu pamēģināt.”
Atkarībā no gatavošanas stila dienas laikā Ilze var izgatavot vismaz 5-6 blociņus. “Man tiešām patīk tas, ko daru.”
Grūtniecības laikā šuva vēl aktīvāk
Ilzes pamata nodarbošanās patlaban ir pilna laika mamma, jo viņai ir gadu un divus mēnešus veca meitiņa. “Grūtniecība man ļāva pievērsties šim hobijam izteiktāk, jo, aizejot dekrētā, es negribēju katru dienu iet pastaigāties, iedzīvoties rutīnā. Nē, laiks bija, prasmes bija, sāku tās izkopt un meklēt savas kļūdas.”
Grūtniecības laikā Ilze sāka izgatavot grāmatas aktīvāk, jo pirms tam tās taisīja tikai tad, ja kāds īpaši palūdza vai pašai vajadzēja jaunu dienasgrāmatu. Sākumā, kad kāds cilvēks pozitīvi novērtēja viņas darbu un mudināja to attīstīt, Ilzei likās: “Jā, kam tad tādi interesē!? Vai tad vajag?!”
Gadu meklēja drosmi darboties
“Bet beigās man tas kaut kā iesēdās, jo viens cilvēks teic, ka ļoti labi uztaisīts, otrs saka: “Pamēģini!”, trešais arī iesaka, vēl arī māsa sāka pasūtīt. Tad man radās doma, ka varbūt ir jēga pamēģināt. Bet man vajadzēja aptuveni gadu, lai atrastu drosmi.”
Aktīvāku darbošanos Ilze sāka 2020.gada vasarā. No 2020.gada oktobra līdz 2021.gada decembrim viņa daudz laika pavadīja tirgus izpētē, piemēram, vai Latvijā ir piezīmju grāmatiņu veidotāji, kādā stilā viņi strādā u.tml. Viņa secināja, ka tādā stilā, kādā viņa vēlējās strādāt, Latvijā neviens vēl nedarbojās.
“Mans mērķis ir grāmatas taisīt bez līmes.” Patlaban Ilze izkopj jaunu tehniku, lai izgatavotu grāmatas ar maināmiem vākiem, piemēram, ja lietotājs vēlas, šodien var izmantot dienasgrāmatu ar zaļiem vākiem, bet jau rīt tos nomainīt pret sarkaniem. “Doma tāda, ka pats grāmatas pamats paliek tas pats. Nē, tā nav vāku mainīšana ierastajā izpratnē.”
Darbojas kopā ar meitiņu
Tā kā Ilzei mājās ir mazs bērniņš, daudz grāmatu top ar meitiņu klēpī. Sākumā, kad bērns iemācījās staigāt, daudz ko gribējās paņemt rociņās un Ilzei vajadzēja ļoti piedomāt, kur novietot adatas, īlenus, nažus. Bet tagad meitiņa ir mierīgāka, labprāt sēž mammas klēpī un darbojas ar lineālu, mīkstām, bet drošām līmes tūbiņām un nelielām rotaļlietām, ko Ilze pati izgatavojusi, lai attīstītu bērna sīko motoriku.
Lai sašūtu kopā blociņus, viņa izveidojusi paaugstinājumu uz sava darba galda. Līdz ar to bērns var droši sēdēt mammai blakus, spēlēties vai zīmēt. “Tā mēs darbojamies kopā. Es varu sēdēt, šūt, un pie manām adatām, nažiem neviens neķeras, jo zina, ka nedrīkst. Protams, ja mazais ļoti nevar nosēdēt, eju ar viņu spēlēties, darboties vai pastaigāties.”
Kāpēc “Kabatas Soneti”?
Ilzes zīmola “Kabatas Soneti” nosaukums aizgūts no literatūras. Soneti ir dzejas veids. Ilze ir liela grāmatu lasītāja un labprāt pavada laiku ar klasiķu darbiem. Viņai ļoti patīk Džeinas Ostinas darbi, īpaši “Lepnums un aizspriedumi” un “Prāts un sajūtas”. Darbā “Prāts un sajūtas” ir fragments, kurā Vilibijs uzdāvināja Mariannai savus Šekspīra kabatas sonetus. Tolaik šāda vīrieša dāvana nozīmēja, ka viņam pret konkrēto dāmu bija simpātijas.
Ilzei ļoti iepatikās, kā angliski skan “Pocket Sonnets”, un, ņemot vērā to, ka pašai ļoti patīk kabatas izmēra piezīmju grāmatiņas, viņa šo nosaukumu izvēlējās par savu darbu zīmolu. “Tie, kas gribēs, sapratīs nosaukumu. Bet, ja nesapratīs, es paskaidrošu.”
Rakstīšanas terapeitiskais efekts
Ne tikai grāmatu izgatavošana, bet arī rakstīšana ir Ilzei tuva nodarbošanās, un viņa cer, ka pēc kāda laika arvien vairāk cilvēku atgriezīsies pie rakstīšanas. “Rakstīšana tiešām palīdz, īpaši tagad tā ir vajadzīga. Tas ir pētīts, pierādīts. Turklāt piezīmju grāmata dod lielāku privātuma sajūtu. Var rakstīt internetā, datorā vai telefonā, bet var rasties dažādas sistēmas problēmas un rakstītais pazust, izdzēsties. Bet par savu piezīmju grāmatu tu tiešām zini, ka tas paliks tikai pie tevis un ar tevi.
Piezīmju grāmata, īpaši tiem, kas raksta dienasgrāmatas, dod drošības un privātuma sajūtu, ka neviena cita acs to neredzēs. Pats galvenais - papīrs un rakstāmais tevi nenosodīs. Tas pacietīgi tevi uzklausa. Varbūt arī atnāk “lielais apgaismības” moments. Ir liels atvieglojums dienas beigās, kad tu spēj uzrakstīt visu piedzīvoto uz lapām. Tu uzraksti un aizmirsti!” Ilze dalās savā pieredzē.
