Izdevēja Aija Šmidre: "Dzīvē ir tik daudz jauna..."

Bija viens jautājums, par ko lūdzu tevi pirms intervijas padomāt. Ko tu esi par dzīvi sapratusi?

Es daudz par to domāju, arī nesaistīti ar interviju. Jo viss šis pagājušais gads… To es paņēmu brīvu. Pateicu, ka darbā nebūšu, jo vienkārši biju sadegusi. Tā, ka totāli. Tā, ka vairs neinteresē nekas.

Man bija brīvs gads, lai sakārtotu galvu, sakārtotu māju. Šajā laikā ļoti maz tikos ar cilvēkiem, man visa bija par daudz. Pārāk daudz informācijas galvā. Pārāk daudz cilvēku, pārāk daudz sabiedrības. Es biju morāli un garīgi piekususi no dzīves un visiem darbiem. Gribēju attīrīt telpu sev apkārt. Pirmo pusgadu netikos gandrīz ne ar vienu, tikai tik daudz, cik pie friziera aizgāju vai pusstundu ar draudzeni parunāju. Es vienkārši nespēju redzēt cilvēkus.

Tomēr likās, ka pa to gadu arī kas vērtīgs jāizdara. Sāku mājās remontu, tā man bija iespēja sakārtot fizisko telpu sev apkārt – tas bija vienkārši brīnišķīgi! Neuzliku sev nekādus plānus un termiņus, nolēmu, ka vienkārši dzīvoju un skatos, kas ar mani notiek. Un tagad beidzot redzu kaut kādu rezultātu. Vēl pirms mēneša man nebija sajūtas, ka esmu kaut cik atpūtusies, bet, kad arī māju atbrīvoju no visa liekā, tā sajūta beidzot atnāca. Parādījās tīras enerģijas sajūta. Tad arī parādās tā – uff! – izelpa, kad saproti, cik ļoti tas bija vajadzīgs. Jo man dzīvē bija pilnīgi pazudušas krāsas.

Tiešām vispār neko gadu nedarīji?

Es staigāju pa mežu, staigāju gar jūru. Spānijā un šeit. Gāju un kaut ko klausījos, arī mūziku, un zini – tā atgriežas. Dzīve atgriežas! Man atkal sāk gribēties satikt cilvēkus. Vēl vasarā, kad viss bija vaļā un cilvēki staigāja pa muzejiem, koncertiem, izstādēm, es nekur nevarēju aiziet, nevienu negribēju redzēt. Negāju pat uz jūru, jo tur bija cilvēki.

Tā tev bija pirmoreiz mūžā vai tā jau bija bijis?

Nē, tā bija pirmoreiz mūžā. Un es gribēju izbaudīt, kā tas ir – dzīvot mājās. Tā, kā dara normāli cilvēki. Jo bija tā, ka man arī mans darbs vairs nepatika, man viss likās bezjēdzīgi. Jutos nenovērtēta, nevajadzīga, visu laiku kaut kāda “apbižota”… Nevarēju vairs reāli darbā būt pat noderīga, jo mani nekas neinteresēja.

Tu to sasaisti ar to, ka tuvojās piecdesmit?

Nē. Vienkārši – ja esi 19 gados sācis strādāt un visu laiku skrien to maratonu... Tad tā notiek. Ar mani notika.

Šā gada laikā man parādījās brīvs laiks, kad varēju jebkurā brīdī, piemēram, pie vecākiem aizbraukt. Nevis tā: tagad man ir stunda, no tikiem līdz tikiem varu aizskriet, bet tad zvanu un pasaku – nē, es tomēr netieku… Vienmēr ir bijis darbs svarīgāks. Tas bija tik brīnišķīgi, ka pie bērniem varēju aizbraukt, ka varēju plānot savu laiku, nevis viss pilns ar pienākumiem.

Renārs Kaupers intervijā uz jautājumu – kas tavā dzīvē ir ekskluzīvs? – atbildēja, ka visekskluzīvākais ir tas, ka viņam ir ļoti daudz laika sev.

Jā, es biju tik nenormāli laimīga! Par to, ka varu vienkārši darbdienā visu dienu nogulēt mājās! Vai iziet garā pastaigā. Aizbraukt uz laukiem nevis sestdienā, bet jau trešdienā. Tos mazos dzīves priekus baudīt. Jo tajā maratona skrējienā jau bija tā, ka es nebiju nedz produktīva, nedz man bija uguns acīs. Par prieku pat nerunāsim.

Tā tiešām ir laime un prieks, ka vari normāli aiziet uz izstādi, kad to vēlies, nevis tad, kad tev ir piecpadsmit minūtes laika. Bet pirmo pusgadu es arī to maz darīju. Vienkārši neko negribējās, vispār neko.

Ja būtu tāda iespēja – tu paliktu tādā režīmā visu laiku?

Nē, man gribas strādāt. Nu jau gribas. Nedrīkst arī tā gluži bezjēdzīgi dzīvot, bet jautājums ir par šīm darba un dzīves attiecībām. Cilvēkam ir jābūt noderīgam savā dzīvē, viņam ir jābūt produktīvam, ir jārada. To var darīt dažādos veidos. Un es arī domāju, ko gribētu darīt citu – kaut ko pilnīgi citu. Testēju, kas man būtu interesanti. Kādu jaunu projektu varētu uztaisīt.

Vai saistītu ar medijiem?

Nē, nesaistītu ar medijiem.

Vai tev jau ir bijis kāds ar medijiem nesaistīts projekts?

Man bija neveiksmīgs bizness, kurā ieguldīju naudu, bet ar to rīkojās partnere, kurai šis projekts bija jārealizē. Viņa ar visu naudu tā arī pazuda, man aizbildinoties ar citiem iemesliem. Man ir bijusi reklāmas aģentūra, ir bijusi PR aģentūra, bet tas viss joprojām strādā tomēr vienotā mediju mājā. Zābakus vai mēbeles es nekad neesmu pārdevusi.

Bet interešu ir bijis ļoti daudz. Apskaužu jauno paaudzi, kas var 16 gados uztaisīt interneta veikalu un tirgot zeķītes vai jebko. Jā, man ir balta skaudība uz mūsdienu jaunatni – cik viņiem ir labas iespējas! Šogad gribētos izurbties cauri programmēšanas pamatiem. Vēl es gribu investīciju un kriptovalūtu tirgu saprast, kā tas strādā. Vienkārši pati sev noskaidrot, uzzināt pamatus, jo tā ir jau gandrīz ikdiena, tā ir šodienas nākotne. Man ir jāsaprot, kas lācītim vēderā. Pat ja pati neprogrammēšu vai netirgošu NFT, man jāzina, ko citi ar to dara.

Kad sāku atkopties un mosties, noklausījos divus kursus Open Minded Latvijas Universitātē. Vienu kursu paņēmu sabiedriskajās  attiecībās, kas ir brīnišķīgs Olgas Kazakas kurss. Man ir jāzina, ko māca mūsdienu jaunatnei, kā viņiem jāstrādā, jo es esmu tajā otrā pusē – mums ir arī sabiedrisko attiecību klienti. To es klausījos ar prieku un drusku nomierinājos, redzot, ka mūsdienu jaunatnei izglītība ir laba arī šeit, Latvijā.

Otrs kurss ir Janīnas Kursītes latviskā dzīvesziņa. Tas vairāk tādai pasaules izpratnei, jo es par sevi varu godīgi teikt –  visu laiku esmu bijusi ne šeit un ne tur. Kad tu ne īsti latvietis jūties, ne arī pasaulē dzīvo, tev tas skatpunkts ir tāds vērtējošs un analizējošs, un kopsakarības velkošs. Bet līdz ar to tu neesi īsti ne šeit, ne tur. Tā es to raksturotu – ne īsti Latvijā, ne īsti pasaulē. Šis kurss man bija vajadzīgs sev, lai saprastu, kur tad īsti esmu un kas esmu.

Tava dzīve gan pēdējā gadā, gan agrāk ir mijusies starp Latviju un Spāniju.

Tā tomēr arī nav, ka dzīvoju starp divām valstīm. Spānijas māja mums ir kā vasarnīca. Neesam kļuvuši par spāņiem – mums tur ir sava latviešu komūna, ar ko tiekamies, kopā vakariņojam. Jā, mums ir spāņu draugi, bet spāniski mēs vēl nemākam, iztiekam ar angļu valodu. Kā citiem ir vasarnīca Pāvilostā, tā mums Marbeijā.

Ja mēs par tiem taviem pienākušajiem piecdesmit dzīves gadiem… Jaunie 50 ir vecie – kas?

Droši vien tie ir kaut kādi 35.

Ja tev ātrumā uzprasa, nepaspējot padomāt, cik tev gribas teikt – cik tev ir gadu?

Es par saviem gadiem daudz neesmu domājusi. Apkārt ir dažādu gadu gājuma cilvēki, ir vecāki un ir jaunāki. Bet pirms četrdesmit gadu jubilejas gan domāju… Likās, tagad būs 40, un tad nākamajā dienā: tā, ko lai tagad velk mugurā? Kā ģērbjas četrdesmitgadīgas sievietes?! Nopietni jautāju draudzenei, kura ir pāris gadu vecāka, un viņa teica: “Klausies, Aija, tu aizmirsti šo, pamodīsies, un viss būs tāpat!”

Bet tu esi izsvītrojusi kaut ko no garderobes?

Ballīšu minikleitiņas, pārtiju outfitu, kas vairs nav vajadzīgs – kā tolaik, kad katru piektdienu gājām pa disenēm. To ne vairs gribas, ne vajag. Ar savu paaudzi tas ir atmiris. Toties šobrīd manā garderobē lielākoties dzīvo hūdiji un dažāda veida treniņtērpi.

Kāds ir tavs iemīļotākais atpūtas veids, kas tagad ir nācis ballīšu vietā? Kā tu vislabāk atpūties?

Dabā. Ejot pārgājienos, pastaigājoties pa takām vai citās pilsētās. Mainot to bildīti, kas acu priekšā. Kā nomaini bildīti, tā arī esi atpūties. No jaunatklājumiem, ko redzi ceļā. No kustības. Turklāt tas vislabāk padodas vienatnē.

Vai tev ir priekšnoteikumi, lai diena būtu izdevusies?

Labai dienai vajag kaut ko ķermenim (veselībai), kaut ko prātam, kaut ko priekam un kaut ko lietderīgu izdarīt. Pastaiga vai treniņš – ķermenim, bet prātam – grāmata, izstāde, seriāls vai teātris. Tā var būt arī laba saruna. Izdarīt kaut ko lietderīgu – tas var būt sadzīvisku lietu risinājums, kuru pa šiem gadiem sakrājies ne mazums. Un priekam – kaut garšīgi paēst vai arī pagatavot kaut ko garšīgu. Šīs sastāvdaļas var būt apaudzējamas dažādos veidos. Vienkārši.

Ja ar tagadējo prātu tu varētu izvēlēties kādu profesiju vai nodarbi – kas tā būtu?

Savos 18 gados man bija izvēle – žurnāliste vai juriste. Tagad es tos juristus tomēr paņemtu. Tā racionāli – lai varētu sevi pasargāt, jo šīs jomas zināšanu trūkums ļauj daudziem profesionāļiem ar tevi manipulēt dažādās dzīves situācijās. Nedomāju, ka es strādātu par juristi, bet man būtu zināšanas.

Man ļoti patīk bizness un uzņēmējdarbība. Tas ir vislabākais veids, kur tu vari nodarbināt abas smadzeņu puslodes – gan radošo, gan racionālo. Bet tas, ko es gribētu, angliski tas būtu enterpreneur, kas latviski saucas “uzņēmējs”. Arī izdevniecība ir uzņēmējdarbības veids: pats riskē, un pats būvē kaut ko. Un to var darīt jebkurā jomā. Tas man ļoti patīk – kaut ko jaunu radīt un būvēt, kas var tālāk ietekmēt cilvēkus un viņu dzīvi, – vai tie būtu vēja parki jaunajai enerģijai, vai kādi nekustamo īpašumu kompleksi, senioru mājas, piemēram. Dažādu veidu idejas, kā vari ko labu izdarīt sabiedrībai.

Šajā gadījumā es nerunāju par Latviju, jo man šobrīd ar Latviju ir diezgan smagas attiecības. Visu mūžu esmu bijusi patriote, bet tam patriotismam ir arī savas robežas. Kā pret mums izturas valdība, kas, man liekas, dara maksimāli visu, lai šeit drīzumā būtu brīvs laukums no cilvēkiem… Tad nu es arī esmu iestājusies skeptiķos. Tiktāl, ka tad, ja kāds grib braukt projām, varu nodomāt vai pateikt: brauciet labāk projām, nevis nervus un dzīvi čakarējat šeit! Bet līdz šim esmu bijusi otrā pusē, visu mūžu. Šis, iespējams, ir arī viens no iemesliem, kāpēc sabruku.

Ja par aizbraukšanu – tev ir divas meitas. Tu gribi viņas noturēt Latvijā vai virzi uz dzīvi ārzemēs?

Es negribu viņas noturēt Latvijā. Mana vecākā meita Zane jau dzīvo un strādā Parīzē. Pabeidza amerikāņu universitāti Parīzē, tagad strādā tur – reklāmas aģentūrā. Tur viņai ir draugs un viņa domā par ģimeni.

Jaunākā meita Jasmīna, māksliniece, tagad studē Vankūverā kinorežiju. Viņas specialitāte nepaģēr dzīvošanu konkrētā vietā – dzīvošanai jau Latvija nav slikta vieta, bet strādāt šeit… Nedomāju, ka viņai to vajadzētu darīt.

Kur vēlāk būs Jasmīna, to neviens nezina. Mans vienīgais lūgums – lai viņa ir Eiropā. Uz Kanādu taču nav tik viegli aizbraukt ciemos. Rīt viņa atbrauc, laika starpības dēļ neesmu ar viņu runājusi, kopš tur biju septembrī.

Vai tev ir tukšās ligzdas sindroms vai arī patīk, ka bērni ir prom – dzīvē?

Man ļoti patīk! Kad jaunākā meita aizbrauca, es jau biju tam gatava. Un, ja bērni ir tam gatavi, tad arī tas dabīgi notiek. Biju ļoti priecīga, man bija skaidrs, ka tagad gribu padzīvot sev. Es teiktu, ka izbaudīju šo laiku un taisos to izbaudīt.

Kādu tu gribēji savu māju – ne jau tikai vienkārši to atsvaidzināt? Tev bija noteikts plāns?

Kad esi strupceļā iegājis, ir svarīgi gan iet pie speciālistiem, gan arī sev palīdzēt ar pašiedvesmu. Pareizi jau saka, ka mēs paši sev esam labākie ārsti. Pasaki sev: “Rīt es būšu vesela!” – un tam ir kaut kāds spēks. Tā es sevi dzinu tālāk, uz kaut kādu rīcību, uz izmaiņām. Plānot remontu mēs sākām jau iepriekšējā gadā, bet reāli tas notika gadu vēlāk. Sākās no tā, ka man gribējās izņemt sienu, lai būtu atvērtā virtuve. Un tā tas aizgāja – arī uz otro, trešo stāvu… Pa visu māju.

Lai es varētu atļauties paņemt šo gadu brīvu, jau pirms tam veicu sagatavošanās darbus un pārmaiņas uzņēmumā. Noteicu jaunus mērķus, jaunus uzdevumus, pieņēmu jaunus cilvēkus. Tālāk man bija jādod izaicinājumi arī sev, jo man pašai vien sevi aiz matiem jāizvelk ārā, jākustina. Remonts bija ārējais iemesls, veids, kā sevi grūdu kustēties.

Kādu sajūtu tu mājās gribēji radīt – gaišu, tumšu, vieglu vai vēl kādu?

Man nepatika, ka mūsu profesionālajā virtuvē, kas nodalīta no citām telpām, gatavotājs jūtas kā tāds ieslodzītais, kā sodītais. To visu darbu dēļ man nekad mūžā nav bijis laika gatavot, bet pandēmijas laikā, kad bija mājās sēdēšana, es izdomāju, ka gribu iemācīties dažādus ēdienus pagatavot pati. Darīt to, kas citiem ir ikdiena, bet ko es nemācēju.

Un es sāku gatavot: ar domu, ka gribu iemācīties uzcept steiku, gribu iemācīties uztaisīt labu kariju, perfektu vistas buljonu, lai varu normāli pagatavot vakariņas gan sev, gan viesiem – tā, lai nav tās sajūtas, ka rokas ne no turienes aug. Kad es pēc grāmatām un video iemācījos gatavot dažādus ēdienus, sapratu, ka man traucē tās virtuves sienas, ka gribas, lai tur kāds atnāk un apsēžas, kad gatavoju. Kad jauno virtuvi taisīja, jau zināju visos sīkumos, kur man jābūt dēlītim, kur nažiem un garšvielām jāstāv, kādu darba virsmas platību vajag. Varēju projektētājiem iedot visprecīzāko darba uzdevumu.

Kurš ēdiens tev tagad vislabāk padodas?

Man daudz kas labi padevās. Man pat bija pārsteigums, cik labi šīs receptes strādā. Man pašai visvairāk patīk dažāda veida kariji – īpaši zaļais karijs. Man garšo visi jūras produkti. Tagad zinu, ko darīt ar gaļu, ko ar zivi, ar garnelēm, gliemežiem un langustiem, labi zinu, kā gatavot pastas… Pat boršču iemācījos taisīt. Pēc Signes Meirānes receptes uzcepu biezpienmaizi, kas pazuda momentā! Tagad es jūtos noderīga arī virtuvē.

Bet kādas ir tavas stiprās puses biznesā?

Es esmu ļoti loģiska. Racionāla. Redzu laukumu, spēju pieņemt lēmumus. Domāju, ka man ir laba intuīcija un es spēju atrast īstos cilvēkus. Zinu, kas notiek tirgū, dažādās jomās kontekstu saprotu. Es varu ātri mainīties. Atzīstu savas kļūdas – tas ir ļoti svarīgi. Un tas nav maz.

Tavs lielākais skolotājs?

Dzīve.

Nevis konkrēts cilvēks?

Nē. Nav konkrēta cilvēka. Dzīve, dažādas situācijas. Un, jā, dzīvē šad tad gadās labi skolotāji pa ceļam, un tiem nav noteikti jābūt draugiem – tās var būt arī pretējas situācijas, kad tu pa kaklu dabū.

Tu esi sākusi kā rakstošā žurnāliste – vai arī tagad reizēm kaut ko raksti?

Nē.

Nejūti arī vajadzību?

Ja man ir bijušas kādas runas vai slejas jāraksta, esmu to darījusi. Bet ar rakstu valodu un rakstīšanu ir tā, ka šī prasme ir jātrenē visu laiku. Domāju, ja sāktu to trenēt, tā atgrieztos – zināšanas un iemaņas jau nav pazudušas.

Man arī nepatīk rakstīt. Es neņemu vērā visus tos sociālo tīklu noteikumus, kas nosaka, kā būtu pareizi darīt, un daru tā, kā man tas patīk, – haštagus nelietoju un garus tekstus nerakstu. Saprotu, ka citi raksta tā, kā viņiem ir pateikts, ka tas ir pareizi, bet man nav nevienam nekas jāpierāda, tāpēc ļoti viegli pret to izturos. Periodā, kad negāju cilvēkos, ļoti maz lietoju arī sociālos tīklus – arī tagad reti parādos feisbukā, šad tad gan ieskatos Instagram. Vai paskatos Tik Tok, kas drīzāk ir izklaide. Gribēju maksimāli samazināt informāciju. Izmest visu lieko, lai savāktu kopā savu esību. Un tā vēlme ir palikusi.

Man vienmēr ir licies, ka tev ir tāds savs kodols, savs izteikts raksturs… Sākot ar ārieni, beidzot ar saturu.

Jā. Sava patība. Kad nevajag ietekmes no malas. Tas man ir raksturīgi.

Vai tu juties to pazaudējusi pirms šā brīvā gada, un tā sāka izplūst? Vai arī tieši šī tava patība lika tev paņemt pauzi?

Man pat nav viegli to analizēt vēl tagad, pēc gada. Bija visa sakrājies tik daudz, ka vajadzēja klusumu apkārt. Gan ārēju, gan iekšēju klusumu. Absolūtu.

Vai ir viegli atrast labus darbiniekus? Vai labi darbinieki vispār ir?

Ir, protams! Vai viegli atrast… Mums Latvijā ir tik maz cilvēku, ka viņu visur pietrūkst. Tas ir konkurences trūkums, kas traucē atrast. Ir mazs piedāvājums, teiksim tā. Un, ja ir mazs piedāvājums, tad cilvēki jau zina, ka tev viņus vajag arī ar viņu trūkumiem. Un tā ir arī tāda lielā sāpe, kas vispār ar valsti notiek. Bet man ir veicies ar cilvēkiem. Vai nu es viņus uzreiz kaut kā pārkožu un saprotu, vai kas par “vainu”, bet tajos, ko esmu izvēlējusies, ļoti retu reizi esmu vīlusies. Par cilvēkiem apkārt es varu priecāties. Kaut kāds “čujs, ņuhs un poņa” par to man ir.

Ja tu pati rakstītu, kādu cilvēku tu intervētu?

Intervēt gan man patīk! Šī prasme nekur nav pazudusi. Ko gribētos intervēt? Īlonu Masku. Francijas prezidentu Emanuelu Makronu.

Ko tu vienmēr nopērc no pasaules preses izdevumiem?

Man patīk New York Times nedēļas nogales izdevumi, tos nopērku. Kādreiz pirku gan Vogue, gan Tatler… Vairs ne. Times lasu. Vairāk mani interesē biznesa un ekonomikas virziens.

Kāpēc tu vairs nepērc Vogue? Kas ir beidzies?

Beigusies ir tā baigā patērētāju kultūra, un es arī naudu vairs netērēju šīm lietām, arī apģērbam tai skaitā. Pirmkārt, nav jau kur iet, otrkārt, garderobe gadu gaitā ir pārpildīta – tagad es beidzot atkal tieku visās savās drēbēs iekšā, tā ka man ir atvērusies sava vecā jaunā pasaule.

Un totāli ir mainījušās prioritātes. Sāku domāt par uzkrājumiem. Par to, ka ir vērtīgāk ietaupīt, aizbraukt ceļojumā vai nomainīt logus mājā uz energoefektīvākiem, nevis par to pašu naudu nopirkt kaut kādu piecsimto somiņu vai kārtējās kurpes. Un par šo prioritāšu maiņu esmu ļoti priecīga, jo tās ir normālas pārmaiņas. Būtu daudz glupāka sajūta, ja tas tā nebūtu noticis.

Nesen lasīju, ka mūsdienās emocionāli stabila un garīgi nobrieduša cilvēka galvenās vērtības ir miers mājās, ģimenē – tāda bezstresa situācija apkārt. Iet prom no konfliktiem, kas nozīmē, ka tu nevis iziesi uz strīdu, bet izvēlēsies kompromisu. Secināju, ka esmu tāds garīgi nobriedis mūsdienu cilvēks.

Kas tavā dzīvē vēl nav noticis, bet ko tu joprojām gribētu piedzīvot?

Es noteikti gribētu vēl kādus “foršus” projektus uztaisīt. Realizēt sevi uzņēmējdarbībā kādā citā veidā, izņemot izdevējdarbību.

Ko es gribētu… Te nav runa par, teiksim, mazbērniem – viņi tāpat būs, nekur neliksies. Un tad es darīšu visu, lai bērniem ir labi. Bet tagad man gribas atrast un noturēt to balansu starp darbu un dzīvi. Jo līdz šim galvenais ir bijis darbs. Protams, esmu bijusi gan māte, gan sieva – visas šīs iespējamās lomas, kurās gribu būt perfekta… Šis gads man bija vajadzīgs, lai saprastu, kas īsti esmu.

Sākās tas no bezjēdzīga, pat diezgan depresīva stāvokļa: tu neko nemāki, ko tu varētu darīt, ja šodien būtu jāiziet darba tirgū… No tādām sliktām domām. Un beidzās jau uz krietni labākas nots, kas liek ieraudzīt, ka varu daudz, un tas ļauj noticēt sev. Negribas pazaudēt šo sajūtu – ar tādām atvērtām acīm, atvērtu sirdi, kad skatos apkārt un gribas arī kaut ko darīt. Man, piemēram, gribas iemācīties draudzēties, jo… tam nekad nav bijis laika.

Bet tev taču ir draudzenes, tāds pulciņš, un jau gadiem!

Nu, jā, bet es domāju par kvalitatīvām attiecībām. Gribas satikties, iepazīties ar domu un gara biedriem. Ielaist jaunus cilvēkus savā dzīvē. Nevis tādā paviršā plāksnē, bet tā, kā lasām romānos un redzam filmās.

Kaut kā tie caurumi ir jāaizlāpa, kas izkrituši pa dzīvi, lai to lielo deķi saturētu kopā. Esmu ļoti priecīga par šādiem secinājumiem, jo uzskatīju, ka vispār nemāku draudzēties, ka tas nav domāts man. Esmu nenormāli priecīga par šo starpbrīdi, kas ļāva saprast, ka dzīvē ir citas lietas. Esmu ļoti pārsteigta, ka tas attiecas arī uz mani. Esmu kļuvusi citādāka – iejūtīgāka, saprotošāka, ne tik skarba. Es to biju pelnījusi.

Tev ir kāds cilvēks, pie kura tu meklē atbalstu un kurš tev to arī dod?

Es neesmu no cilvēkiem, kas meklē atbalstu citos. Parasti to atbalstu meklē pie manis. Savukārt es meklēju atbalstu sevī. Vai dabā. Kad tu savāc to kodolu sevī atpakaļ, tad vari arī sniegt atbalstu citiem. Man vēl ir jāiemācās atļauties būt vājai un uzticēties. Bet, kad redzu, ka citi apkārt gaužas… Tas man rada “baigās” dusmas. Domāju: nu ej un dari, ko tu tur īdi?! Mani tracina, ka cilvēki pārāk daudz skatās uz citiem – ko par viņiem padomās? Nesaprotu, kāpēc vajag tik daudz rēķināties ar citiem cilvēkiem, – ir jāsaliek pašam galvā plāns un jāiet uz savu mērķi! Es tiešām nesaprotu.

Cilvēks, kuru tev vienmēr ir prieks satikt?

Roma, mans draugs.

Kas mums par viņu būtu jāzina? Vai tikai “Roma – tavs draugs”, un ar to pietiek?

Man vīrs ilgi pretojās tam, ka Roma ir vienkārši mans draugs, arī manas draudzenes to nespēja pieņemt. Taču vienreiz viņš ieteicās, ka vienmēr pārnāku mājās tik gaiša, kad esmu viņu satikusi. Un, jā, es nezinu, kas mani ar šo cilvēku saista, bet es esmu tik priecīga, viņu ieraugot, – un tam nav nekāda racionāla pamatojuma. Liekas, ko divi tik atšķirīgi cilvēki vispār dara kopā?! No manu draudzeņu puses ir bijuši arī vēl skarbāki apzīmējumi.

Bet es tik ļoti priecājos viņu satikt. Viņš man tāds ir vienīgais.

Vai tu esi sapratusi, kāds temperamenta tips tu esi?

Es esmu introverts. Melanholiķis noteikti, vismaz kādreiz biju. Ja pesimists vai optimists, tad optimists.

Esmu par to domājusi, bet nevaru  salikt sevi konkrētos rāmjos. Teiksim, varu sabiedrībā būt gan introverts, gan ekstraverts, bet tas ekstraverts ir drīzāk no bailēm. Kad jūtos nedroši, es daudz runāju un skaļi smejos. Vai – vēl labāk – nolienu maliņā un vispār neko nesaku.

Kādas krīzes tavā dzīvē ir bijušas, ja nerunājam par šo – lielāko?

Secināju, ka šī man ir vīriešu pusmūža krīze, jo man ir vīriešu domāšana. Vīriešu tipa smadzenes, arī draugi vienmēr bijuši vīrieši. Vai arī tādas vīriešu smadzeņu sievietes. Tādas sievietes-sievietes es nesaprotu, nezinu, ko ar viņām darīt, ko runāt un kas vispār notiek.

Kāda ir vīriešu pusmūža krīze?

Tu esi izdarījis, ko varēji, – bērnus izaudzinājis, karjera izpildīta – un ko tālāk? Tomēr vēlāk es secināju, ka man vienkārši visa bija sakrājies par daudz.

Nekad nevarēju atļauties iekšējās krīzes, jo vienmēr bija jāsavācas. Tad tur nāk virsū ekonomiskā krīze, tad vēl kāda nākamā... Un vienmēr tajā brīdī es neesmu varējusi atļauties “krīzēties”, jo jāpaceļ pārējie. Visu laiku tikai saņemies, saņemies…

Jā, bet tu jau neesi viena. Tu esi turīga vīrieša sieva. Tu varēji pateikt, ka tev viss šis ir apnicis – es gribu atpūsties, es gribu dzīvot sev, un viss. Kas tev tomēr liek strādāt?

Nē, nu, pag… Es ar Pēteri – mēs esam divi neatkarīgi cilvēki.

Katrs ar savu naudas maku?

Jā, tieši tā. Es neprasu naudu vīram. Tas laikam nav normāli, protams.

Tu neesi tas sievietes tips, kas varētu dzīvot no vīra ienākumiem?

Vispār nu es sāku par to šaubīties.

Es varu ar to koķetēt, ka būtu jau forši, protams, dzīvot uz vīra rēķina, bet man pašai gribas būt spējīgai kaut ko izdarīt un sevi nodrošināt. Tas man būtu tāds cirtiens pa pašcieņu.

Nezinu, vai tu esi lasījusi, – Kārlim Vērdiņam ir tāda grāmata Gatavā dzeja, un to gatavo dzeju viņš bija apkopojis no visādiem interneta ierakstiem u. tml. Bet viena no sadaļām tur ir tāda, ka viņš raksta sev “kapu listi” – mūziku, kas jāatskaņo viņa bērēs. Visu mūžu to papildina, kaut ko svītro ārā, tad raksta klāt... Neprasīšu tev tavu mirstamās mūzikas sarakstu, bet – ar kādu mūziku tu pati sev asociējies, kas ir tava?

Oi, tas ir Filips Glāss!

To tu teici jau intervijā pirms astoņpadsmit gadiem.

Nekas nav mainījies. Tur jau ir tas personības noturīgais kodols – gatavs tu esi piedzimis un gatavs arī aiziesi.

Jā, Glāss man ir tāds mīļumiņš –  vistuvāk aizracies manai dvēselei klāt.

Kas vēl ir tavā kodolā, kas tevi raksturo? Ilgas, sapņi, sāpes…

Es nekad nestāvu uz vietas. Man ļoti patīk tas, ka dzīve ir mainīga, ka ir iespēja attīstīties. Es visu laiku mēģinu attīstīties, nenodzīvot dienu veltīgi. Tāds mūžīgais dzinējs, urķis, kuram nekad nepietiek. Man gribas redzēt to skaistāko, dzirdēt to skaistāko, uzzināt to, kas ir interesants. Saprast pasauli. Man zināt gribas! Es esmu ziņkārīga – tā ir mana galvenā īpašība. Bet tādā labā nozīmē. Man nav miera, tāpēc ka tā pasaule ir tik nenormāli skaista un tajā ir tik daudz jaunatklājumu. Tāda nepārtraukta ziņkārība mani raksturo vislabāk. Un tagad var saprast, cik grūti man bija, kad neinteresēja vairs nekas…

Cik gadu tu esi kopā ar savu vīru?

Divdesmit piecus.

Kādu tu viņu redzēji sākumā un kādu redzi tagad?

Sākumā ir kaislība un mīlestība – ideāls vienkārši! Šobrīd? Šobrīd ir ļoti labi. Ir lietas, kas man patīk, lietas, kas man nepatīk; un tas ir normāli. Bet mēs kopā esam ļoti laba, stipra komanda.

25 gadu laikā cilvēki paliek līdzīgi?

Zini, ka nepaliek. Es esmu tāda, viņš ir citādāks, un tādēļ es viņu arī iemīlēju, ka viņš ir citādāks. Līdzīgi mēs neesam. Bet tagad mēs viens otru daudz labāk pazīstam.

Vakar mēs līdz diviem naktī kaut ko klausījāmies, apspriedām, diskutējām. Viņš ir cilvēks, ar kuru man joprojām ir interesanti runāt, un tas ir svarīgi. Vienlaikus viņš ir cilvēks, ar kuru es varu kopā klusēt, jo tas ir viens no cilvēku saderības pamatjautājumiem – ar ko tu vari kopā klusēt.

Tad, kad es jautāju, kurš tev biznesā ir palīdzējis, man likās, ka atbildēsi – Pēteris, bet tu teici, ka pati ar visu tiki galā…

Nē, viņš man ir palīdzējis.

Ir tāds teiciens: “Nekad nedod padomus, kamēr tev tos nelūdz!” Es reti esmu lūgusi padomus Pēterim, un, paldies Dievam, viņš man nav devis padomus, kad neko nejautāju. Bet tad, kad jautāju, viņa padomi ir bijuši ļoti vērtīgi. Taču es šo iespēju izmantoju maksimāli reti. Man patīk pašai izdomāt un tikt galā.

Ir cilvēki, kas uzskata, ka mediju bizness mirst, bet mēs tajā strādājam un nekādu miršanu nejūtam. Vai tomēr tu jūti?

Es nedomāju, ka mediju bizness mirst. Sadalīsim šo jautājumu divās daļās: digitālie mediji, kas ir internets, un drukātie mediji. Protams, tā ir taisnība, ka jaunajai paaudzei izteikti zūd paradums pirkt žurnālus, un tā ir visā pasaulē, bet daudz izteiktāk šeit. Tāpēc, ka Latvijā arī nav šī regulējuma – teiksim, benzīntankos ir jābūt lieliem preses stendiem. Šobrīd ir fiziska preses nepieejamība, kas nav normāli, kas ir par sliktu arī lasošajai sabiedrībai. Vācijā ieiesi jebkurā tādā veikalā, kur ir prese, un tur būs simtiem nosaukumu. Latvijā benzīntankā – ap desmit. Tas nav normāli. Uzskatu, ka tam jābūt regulētam arī valstiskā līmenī.

Te ir arī otra puse – Latvijā ir neregulēts no Krievijas ienākušo nosaukumu tirgus. Plauktos brīžiem ir trešdaļa vietējās preses un divas trešdaļas Krievijas. Tāds maigais karš informatīvajā telpā, kas ilgtermiņā atstās ļoti nopietnu nospiedumu sabiedrībā. Es nezinu, kāpēc to nesaprot un par to nedomā tie, kam par to būtu jādomā. Vācijā, teiksim, būs vācu mediji un tu neatradīsi kaut ko franciski vai angliski. Spānijā tieši tāpat – spāņu mediji, un būsi priecīgs, ja tur būs kāds starptautisks stūrītis. Tā tam vajadzētu būt arī šeit. Nevar atļaut informatīvo telpu aizpildīt pēc komerciāliem noteikumiem, ir jābūt regulējumam no valdības puses, jo tas attiecas uz valstisko pašapziņu, valodas lietošanu sabiedrībā kopumā. Līdz ar to jaunā paaudze izkrīt no šīs mediju lietošanas aprites – tieši no drukāto mediju lietošanas paraduma. Ilgtermiņā tas nozīmē tirāžu samazināšanos arī mūsu izdevumiem. Citās valstīs šī tendence ir, taču daudz maigāka.

Ir skaidri zināms, ka mūsdienu jaunatne lieto interneta medijus un visu patērē internetā. Tādēļ arī mums ir portāls un citi kanāli, sabiedriskie mediji.

Es savulaik biju prognozējusi, ka ieņēmumi no portāla un drukātajiem medijiem vienādosies. Pēc maniem aprēķiniem, tam bija jānotiek pirms kādiem trīs četriem gadiem, taču tas notiek tagad. Bet, jā, kāds bija jautājums?

Vai drukātie mediji mirst?

Kamēr būs lasītājs, viņi nemirs. Man ir sajūta, ka tai jaunajai Z paaudzei drukātie mediji atgriezīsies kā modes lieta un vēl piedzīvos uzplaukumu. Atgriezīsies cieņa pret drukāto vārdu. Ja ņemam vērā, ka attīstība iet pa riņķi un viena paaudze kaut ko nodod otrai, ka viss iet tādā spirālē, domāju, ka drukātais vārds kļūs garšīgāks par interneta vārdu. Bet šīm abām jomām ir absolūti jāsadarbojas. Arī šobrīd, ja es lasu kādu žurnāla rakstu, man blakus ir telefons, jo tur ir atsauces – uz instagramu, uz mājaslapām. Es ņemu telefonu un lasu, vienlaikus man ir arī tā lielākā bilde, bet es lietoju abus medijus kopā. Un tas ir pareizi, tā tam arī jābūt, ka viens otru papildina.

Tu pati esi vecā paaudze – pēc paradumiem?

Pēc paradumiem es neteikšu, ka esmu vecā paaudze.

Grāmatas tu lasi – pirms sarunas slavēji Zanes Daudziņas grāmatu.

Jā. Bet informācijas lietās – šajā ziņā es esmu absolūti jaunā paaudze. Es esmu jaunā paaudze tajā veidā, kā uztveru laiku – saspiesto laiku, kas ir informācijai vajadzīgs. Ja tas nebūtu man tuvs un saprotams, es arī nevarētu tik ilgi būt šādā biznesā, virzīt to un attīstīt, jo izdevniecībā es esmu vienīgais tāds novators. Pārējie drīzāk ir tādi: ai, nē, pagaidām, tas nevienam nav interesanti, un tā… Un pēc pusgada es saku: nu, ko es jums teicu? Novatorisms arī izriet no manas ziņkārības un rakstura.

Tu strādā intereses vai naudas dēļ?

Cilvēks nedrīkst strādāt naudas dēļ!

Neviens nedrīkst? Vai uzņēmējs nedrīkst strādāt naudas dēļ?

Labs precizējums. Principā jau visi strādā, protams, peļņas dēļ, arī es. Bet tas ir blakus bonuss, jo primārais mērķis man nekad nav bijusi nauda. Zinu biznesus, kur tas ir normāli, kur tas ir “naudas dēļ”. Iepērc par tik, pārdod par tik. Bet tad iztrūkst tā vidējā komponenta, tās pievienotās vērtības – un man tas nav interesanti. Ja es gribētu nodarboties ar naudas pelnīšanu, es to arī, visticamāk, izvēlētos. Bet tas ir diezgan garlaicīgs mērķis, kas nepiepilda. Man patīk darīt kaut ko labu un ar to nopelnīt naudu. Mediju biznesā nav viegli pelnīt, tā nauda nāk ar asinīm, tai ir asiņu cena. Tas ir nenormāli grūti. Līdz ar to es nevaru teikt, ka strādāju naudas dēļ, pilnīgi noteikti ne. Jo ir 500 citu veidu, kā nopelnīt naudu...

…un tu tos zini.

Un es pat tos zinu, jā. Bet man nav bijis laika nopelnīt naudu.

Šogad izdevniecībai būs jau 25 gadi, kas nav maz…

Kas tevi pēdējā laikā ir aizkustinājis, varbūt pat licis apraudāties?

Jau pieminētā Zanes Daudziņas grāmata man ļoti patika.

Esmu sev taisījusi labo filmu vakarus, kad vajag to saules sajūtu. Pirmā filma, ko noskatījos, bija Labais gads, pēc tam noskatījos Simts soļu ceļojumu ar Helēnu Mirenu galvenajā lomā, un trešo es paņēmu Ēd, lūdzies, mīli. Trīs filmas, par kurām zinu, ka dabūšu to emocionālo laimības sajūtu, kad atkal zinu, ka dzīve ir skaista.

Ja tu jautā, kas ir saviļņojis tā, nejauši… Biju pagājušonedēļ uz izrādi Vīrs, kas zināja čūskuvārdus. Gara izrāde, trīs stundas “ar astīti”, un, jā, man patika.

Pagājušonedēļ biju LNMM – tur ir izstāde 20. gadu Rīgas mākslinieku grupai, par kuriem ir filma Homo novus. Ļoti skaista.

Bet tagad mani katru dienu kaut kas “kustina”. Tie mazie dzīves prieki. Vienkārša cilvēka laime.

Pārsteidzoši dzirdēt, ka esi ar vīrieša smadzenēm, jo esi tik ļoti sievišķīga. Bet kas tevī tomēr ir no sievietes, ko tu sevī redzi kā sievišķīgu?

Nu, paga, es esmu baigi foršā mamma. Ļoti laba saimniece.

Kopš māki gatavot?

Nē, nē, vispār! Mums mājās vienmēr ir bijis tā, ka ir siltas pusdienas, vakariņas – ar to es arī agrāk tiku galā ļoti labi. Bērni mani mīl, es viņus arī. Vīrs mani mīl, es viņu arī. Mājās viss ir kārtībā.

Man mamma ir ļoti labs piemērs, kā viņa ar tēti rūpējas par mums visiem. Kas manī ir sievišķīgs? Tehnisko apskati es regulāri izeju – mati, nagi, seja… Neļauju sev palaisties, jo tā ir necieņa pret sevi. Gan mājai ir jābūt kārtībā, gan arī pašai jāsavāc ķermenis, lai galva būtu kārtībā.

Prasības pašai pret sevi tev laika gaitā ir mainījušās, kļuvušas mazākas? Vai tagad tu dod sev lielākas atlaides?

Tās atlaides ir atkarīgas arī no vērtību skalas – nesaprotu, kā agrāk varēju skraidīt augstos papēžos 10, 15 gadus… Ikdienā, uz darbu, katru dienu. Tagad es par to iedomājos un nesaprotu!

Bet citādi manas prasības pret sevi nav mazinājušās, es no sevis prasu attīstību. Pat nevis prasu, man tas dabiski nāk.

Kurā dzīves brīdī tu esi bijusi vislaimīgākā?

Kad bērni dzima. Arī kāzas bija laimīgs dzīves periods. Jā, tas nebija tik sen… Kad Pēteris apņēma mani par sievu pēc mūsu 21 gadu kopā būšanas. Šo brīdi ģimene bija ilgi gaidījusi. Gan Pētera meitas, gan manas meitas. Visiem tas bija vajadzīgs, un tad beidzot visi savienojās kopā. Tas bija tā, ka – “Fūuu! Tētis beidzot ir saņēmies, paldies Dievam!” Tas bija miera un līdzsvara jautājums.

Ko es tev nepajautāju?

Es vēl domāju par pirmo jautājumu: “Ko tu par dzīvi esi sapratusi?” Vienmēr brīnos par tiem cilvēkiem, kas sev liekas nozīmīgi un svarīgi. Man šķiet, ka mēs visi šajā dzīvē esam tik nesvarīgi, tik mazi graudiņi… Tie cilvēki, kas sev šķiet svarīgi, man liekas vienkārši stulbi. Jo tu vairāk zini un saproti, jo gudrāks kļūsti – jo tu arī esi vienkāršāks. Jo lielāks cilvēks, jo vienkāršāks. Mani nenormāli tracina svarīguma izpausmes.

Kas man ļoti patīk un ko es ikdienā izbaudu, tā ir ikdienas pieklājība un manieres – sveicināties uz ielas, pateikt paldies. Attīstīt un uzturēt sevī cieņpilnu attieksmi pret līdzcilvēkiem – tādai mantrai sekoju daudzu desmitu gadu garumā. Un ļoti labi ar to jūtos. Jo es mīlu cilvēkus – neraugoties uz to, ka gadu negribēju viņus redzēt.